...tu toreiz pateici patiesību par mani. tādu sāpīgu patiesību. zini, tu gan man esi ideāls cilvēks, lai ko arī tu nedarītu un lai arī ko es neteiktu. man tāpat tas viss liksies pats labākais. tāpat kā tu. bet tu toreiz to tik vienkārši pateici. it kā man nevarētu sāpēt. pateici tik vienkārši itkā izskaitītu līdz desmit. tā vienaldzīgi izmeti. tāpēc tu vairs nedrīksti no manis kaut ko prasīt. tu man iemācīji neticēt. tu man iemācīji slēpties. slapstīties pa kaktiem ar visu sāpi sirdī.

jā, man nav nākotnes. un nevajag arī. patiesībā pietiek kaut vai ar nelieliem laimes brīžiem. tikai mēs to vēl nemākam saprast.

un kas tā vispār par NĀKotni, kas nevis NĀK pie manis, bet bēg? kam gan tāda vajadzīga?