Nu nespēju es paciest, kad vīrieši raud, it īpaši, kad viņiem būtu jābūt stripriem...
Zvanīja man, no rīta, pa dienu, vakarā, sūtīja neskaitāmas īsziņas, man liekasm ka es pat vairs nelasu un neklausos. Tikai ceļu klausuli pieklājības pēc un izliekos, ka saprotu un tikai māju ar galvu. Un vienīgā frāze, kuru varu dabūt sev par lūpām ir:"Viss jau ir pagājis, viss ir beidzies!"
A šis tikai raud un raud... saka, ka tagd saprot, kā es jutoes, nu nekas nepagāja ne vesels gads, kā sāka saprast...bet ir par vēlu un egoists viņs ir un būs un vienmēr turpinās man nodarīt pāri atkal un atkal... nu bezjēga. Vai es kāda mazohiste, ka man to vajag, nu tač nevajag.
Un kad es zināšu, ka būs lab;aks. da tad kad, tā vietā lai dzirdētu:"Tu dari mani laim;igu un man tevi vajag!", es dzirdēšu:"Gribu darīt tevi laimīgi un 'paveikšu to jebkādiem spēkiem"
Mīlestība nav turēt un mocīt, mīlestība ir atbrīvot un sniegt spārnus. Dzīve ar apziņu, ka tu jau esi paradīzē...Current Mood:  worried |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
