 Šķiršanās Teorija | Sep. 5th, 2004 @ 12:12 pm  |
|---|
Viņi vairs nebija kopā. Dzīve ir dīvaina. Atceros, kad es mēģināju viņu noturēt, darīju visu, bet viņš aizgāja pie viņas. šaustīju sevi, lādēju viņu. Nespēju saprast, kas viņai bija tāds, kā nebija man. Tikai pēc laika sapratu, ka tā ir vienkārša mīlestības ķīmija, ko nevar nedz izskaidrot nedz saprast. Tā vienkārši dzīvē notiek. Mēs iemīlam cilvēku nevis par kaut ko, bet pilnīgi par neko. Par to, ka viņš ir viņš pats. Par to, ka unikāls, par to, ka savs un vismīļākais. Un viņa bija viņa vismīļākā. Kā viņš man vēlāk teica, kad esmu viens it kā viņas nepietrūkst, bet, kad esam kopā, neko citu man negribas un ir ļoti labi. :-) Es biju dusmīga, bet nu vairs tikai uz sevi, ka biju iemīlējusies nepareizajā cilvēkā.
Tagad, kad esmu atkal kopā ar savu veco mīlestību, ar savu pirmo mīlestību saprotu, ka jā, mums ar viņu vienkārši nebija lemts. Un biju laimīga par to, ka viņi ir un par to, ka esam mēs. Katram sava laime.
Bet tagad viņa lej asaras par viņu, un man viņas ir žēl, Zinu, ka viņa ir labs cilvēks, zinu, ka ļoti viņu mīl. Kāpēc dzīvē tā sanāk? Varbūt viņš zina atbildi?
Pat stulbākais ir tas, ka pēc šķiršanās, tas pamestais cilvēciņš vienmēr trūkumus meklē sevī. Cilvēks daba nav vienkārši saprast, ka tā bija jābūt. Un varbūt, ka nebija. Bet tas, ka pameta, tā nav tava vaina, tā nav viņas vaina. pameta, jo nebija 100% laime. Pameta, jo varbūt tic, ka viņam vajag ko citu, savādāku. Reizēm pamet, lai saprastu, ka labāka par tevi nekā nebija un nebūs. Bet to rādīs tikai laiks. Un kamēr viņas brūces nedaudz apdzīs, viņai sāpēs. Un es novēlu visām tām, kuras kādreiz kāds ir pametis, spēku lai pārdzīvotu tās sāpes, kamēr dzīst. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}