|
Šodien bija mana kāzu diena. Esmu Kanādā. Viņš guļ. Un es nespēju saprast, vai man būtu jābūt ļoti laimīgai vai jānožēlo, to, kas izdarīts...
Pagājušo nakti nespēju gulēt, domāju, kā tas būs. Vai es patiešām to vēlos? Vai tiešām uz mūžu? Vai viņa attieksme mainīsies? Vai man viņam pasniegt dāvanu, ko esmu nopirkusi, vai arī tas būtu banāli un nepiemēroti?
Salasījām visu nepieciešamo un aizbraucām no mājām. Tur neviena nebija. Viņam tas patika, iespējams, ka kāds no viņa ģimenes uzzinās bija niecīgas. Es joprojām nespēju izprast viņa bailes. Kā vīrietis nu jau nemaz ne jaunākajos gados var baidīties un neatzīt savai ģimenei, ka precas? Vai esmu slikta, neglīta, pārāk dumja? Vai viņi ir pārāk reliģiski, tradicionāli, pedanti, monstri?
Bija jānopērk līgavas pušķis. Diezgan stulbi, ņemot vērā to, ka kāzas tika plānotas jau 1/2 gadu. Bet tā nu bija. Ziedu veikalā mums atbildēja, ka tie esot jāpasūta mēnešiem iepriekš. Es sailgojos pēc mājām- mīļās Latvijas, kur visu vienmēr var dabūt, kur būtu mamma un draugi, man brālītis, cilvēki, kas mani atbalstītu un teiktu, ka es daru pareizi...
Nopirkām 24 lielas, baltas rozes, nedaudz krēmīgas, bet ir OK. Iebraucām pēc lentītēm. Es riju košļenes vienu pēc otras. Gribās pīpēt. Zinu, ka viņa klātbūtnē nedrīkst. Man trīc rokas. Mati ir sapīti divās bizītēs un ir bail. Jūtu, ka nav labi. Braucam. kaut ko runājam, bet jūtu, ka saruna ir tik ļoti saspringta. Vai tas maz ir viņš... vai es šo cilvēku, kas tagad man blakus izklausās tik svešs vispār mīlu, vai ar viņu esmu bijusi kopā pēdējos trīs gadus... Es neko nesaprotu... reibst galva... gribās ēst...
Iebraucām nomazgāt mašīnu. Un atkal saskāros ar ierasto- cik daudz kas ir labāks Latvijā- auto mazgāšana...
Iebraucām lielveikalā. Nopirkām torti un šampanieti. Es gribēju Martini Asti,. tas ir mans mīļākais, paņēmām kaut kādu Kanādiešu jauno...brr... viņš gribēja nobaudīt ko jaunu, varbūt būšot labs... Arī torti ņēmām kāda patikās viņam, biezpiena ar augļiem. man gribējās to trekno no baltās šokolādes, kas izskatījās kā ledus karaliene, skaista un sniegbalta. Nu kā radīta kāzām... mani besī viņa veselīgo produktu un slaidās līnijas epopeja... Reizēm taču var nogrēkoties...
Esam klāt viesnīcā. paliksim te tikai vienu dienu, bet mantu mums izskatās, ka līdzi būtu nedēļai. Viesnīca ir ļoti grezna- "Hilton Suites" *****. Mūšu mašīnu paņem noparkot un mantas jau nes iekšā "bell-boy'". Chriss runā ar viņu. Es jūtos lieka, nepiederīga. "Bell-Boy" pajautāja vai jaunkundze paliks ar kungu. Chriss negribīgi un ātri atspļāva: "Jā". Esam istabā. Viņš iedeva viņam 1 dolāru dzeramnaudu (skopulis) un ātri izlika aiz durvīm. Mums ir 2 stundas lai sataisītos.
Es stāvu vannas istabā un griežu rozes. Nekad nedomāju, ka kāzu pušķis man būs jātaisa sev pašai. Viņš steidzas, nervozē. ielien dušā. Ar mani tikpat kā nerunā, nepieskaras.
Ir jāģērbjas. Pārsteigumi viens pēc otra... Viņš mājās ir aizmirsis kreklu. To skaisto itāļu dizainera izšūto, ko es viņam uzdāvināju vasarā. Un es tā gribēju, lai kāzu dienā viņam būtu mugurā tieši tas. Viņš paliek dusmīgs, uzliesmo. nevaru saprast vai tās ir asaras un skumjas vai dusmu lēkme, ka tūlīt sekos. man ir vienalga... es smejos vēderu turēdama.. RĒCU! tas ir sviest! Un tā ir mana dzīve...
Viņš uzvilka manu blūzi/kreklu. Zem uzvalka nevar pamanīt šauro vēderu, plecus un piedurknes. Izskatās labi. Es izlaižu matus. Es izskatos labi. Pušķis ir gatavs. Mēs saģērbjamies un ejam. Ir 18:10. Nu vairs atlikušas tikai 10 minūtes.
Es noeju lejā, rokās man ir foto soma un kārbiņa ar diviem zelta gredzeniem. Es izvēlējos tos no tīras sirds, iegravēju tajos mīļus vārdus... Braucam... kapela, kurā laulāsimies ir tepat pretī otrpus ceļam. Stāvvieta ir tukša. Ieraugam Tonija un Ralfa mašīnas- mūsu liecinieki jau ir klāt.
Es izkāpju un dodos uz kapelas pusi, izeju cauri Markham city hall. Viss ir tik tukšs, sasveicinos ar apsargu- menlo sievieti. Viņa mani nopētīja kā uz nāvi notiesāto. Nokāpjot lejā pa kāpnēm, redzu divus smaidīgus, ne visai izskatīgus vīriešus. Tie ir Chrisas draugi, mūsu vienīgie kāzu viesi un liecinieki. Viņi mani sagaida laipni, mēs iepazīstamies, paspiežam rokas. Kaut ko runājam... tas nav svarīgi... nāk Chriss...
Mēs ieejam kapelā. Chriss iespieda mācītajam rokā aploksni ar naudu. Mācītājs kaut ko krāmējās ar papīriem. Es nolieku foto somu, statīvu... Esmu viesnīcā aizmirsusi līgavas pušķi...
Chriss aizbrauca pakaļ. Tas būs ātri, tikai 5 minūtes... Es nevaru noturēties...vairs ne. paņemu cigareti un izeju uzpīpēt. Skatos uz jauko skatu- pāri baseinam, ka iekļauj kapelu- tieši pretī atrodas mūsu viesnīca. Milzīga ēka ar n-tajiem stāviem, iespaidīgu apgaismojumu un krāsainu neona gaismu pulksteni pēdējo stāvu līmeņi. Ir nakts. ir vēss. Es nervozi izpīpēju savu cigareti. Tā vien šķiet, ka nespēju pieelpoties šos dūmus, gribās vēl un vēl... Es mīlu Marlboro. Mēs runājam ar Ralfu. Es jūtu, ka cenšos viņam paskaidrot, attaisnoties kāpēc viss ir tā Kāpēc kāzās nav viņa vecāku, kāpēc pirms tam nebijām saderināti. Kāpēc es braukšu atpakaļ uz Latviju pēc kāda laika... pārāk daudz „kāpēc” un pārāk maz atbildes... es neko nezinu. Chriss taču ir labs cilvēks... es taču viņu mīlu...
Mēs stāvam mācītāja priekšā. Tonijs fotografē visu šo cirku... Es gribu skriet prom, bet kur gan? Par visu ir samaksāts, un mašīna ir tikai viena un viņš man to nekad nepiedos...
Chriss pateica mācītājam, ka gribot šo pasākumu pēc iespējas īsāku... Mācītājs sāk lasīt, neizteiksmīgi, ar kļūdām. Pēc trešā teikuma atjēdzoties, ka izvēlējies nepareizo tekstu. Visu sākam no gala. Es pamanu, ka Chriss ir pazaudējis savu pušķi no uzvalka, es nolaužu rozīti un iespraužu viņam kabatā. Mēs stāvam. Es cenšos neskatīties viņam acīs. man nāk smiekli un tai pat laikā no bailēm ļobās ceļi... Kaut kas nav tā... Es saņemu viņa roku. Man par pārsteigumu šķiet viņam tas patika. Mācītājs lasa kaut ko par mīlestību, mūžīgu kopdzīvi. Es neko nedzirdu. Manās ausīs skan viena doma, vai tiešām šis ir vīrietis, ar kuru būšu kopā uz mūžu. „Do you take this man to be your husband...”- es klusēju. Dzirdu jautājumu vēlreiz. Klusēju. „Yes.”.... klusums... „yes, I do”. Mēs apmijam gredzenus. „Christian, you may kiss the bride!” Mēs skūpstāmies. Dzirdu foto aparāta klikšķus. Liecinieki parakstās. Viņa skūpsts mani tūlīt nosmacēs. Mēs parakstāmies. Nu viss ir beidzies. Mācītājs ātri savāc savus papīrus un prom ir. Tas nu ir beidzies. Esmu precējusies! Chriss, stāsta, cik skaista kapela izskatās dienas laikā, ka tā esot visa no stikliem, kurus pa vakariem ver ciet. Ir vakars un man viņa aprakstīto skaistumu nebūs nelemts redzēt. Ne šoreiz! Ne man!
Mēs fotografējamies. Zibspuldze šņakst viena pēc otras. Es bildēju. „Auto focus”, „timer”, „say cheese!”. Tik banāli! Es fotografēju pati savas kāzas!
Iekāpjam mašīnā. Jābrauc uz restorānu. tas nav visai tālu. Viņš nervozē. Es klusēju. pa ceļam meklējam bankomātu. Japāņu restorānā ar maksāt tikai skaidrā naudā. Es izņemu no zeķes viņa aizdotos 20 dolārus, tas it kā bija veiksmei- kaut kas lienēts. Uz luksofora viņš nervozi spēlējas ar gredzenu pirkstā. Jā, saprotu, ka vecpuisi nepiesiesi... bet varbūt mīlestība spēs mainīt cilvēku...
Mēs ēdam. Viņi runājas savā starpā, dzer alu. Es alu nedzeru. martiņi un šampanieti šajā restorānā nepasniedz. ēdu zivis. Cenšos izskatīties skaisti un mīļi. Cik vien bieži viņš to ļauj saņemt viņa roku... Man nav ko teikt. Viņš stāsta draugiem, ka līdz viņa ģimenei šis ziņas nedrīkst nonākt. Viņi smejas. Viņš piebilst- viņas ģimene zina.
...
„Ko viņi par to teica?”- atskan jautājums. „Tā ir tava dzīve, un ja tu zinu, ka tā ir pareizā izvēle, tad lai Dievs tev palīdz un lai veicas!”- tā tiešām bija manas mammas atbilde. Viņa pat apraudājās, kad es pirku kleitu un kad es viņai parādīju gravējumu gredzenos. To es viņam nesaku. Negribu izlikties sentimentāla līdzās viņa ledus aukstajai attieksmei. ēdu. Zivis. Es mīlu marinētu ingveru, kaut tas mājās Latvijā nebūtu tik dārgs... Mājas... draugi... mani draugi... mana dzīve...
Viņš samaksā. Varēja just, ka viņa draugiem sushi un jēlas zivis diez ko neiet pie sirds. Mēs izejams ārā ir ziema, auksts. nav sniega. Mās atvadāmies. Es atdodu Ralfam naudu aploksnē, paldies, ka atnāci uz manām kāzām.
Ejam uz mašīnu. Viņš iet pa priekšu. Es savās augstpapēžu jaunajās, baltajās kurpēs kleberēju nopakaļ. Kaut ko runāju, bet tam nav nozīmes. Viņš ir viegli aizkaitināms...
Braucam uz viesnīcu... Mašīnā ir klusums... Manā galvā pavīd moments no restorāna, viesmīle pajautāja vai mēs tikko esam apprecējušiem un kad viņa jau grasījās mūs apsveikt, mans vīrs atbildēja, ka mēs esam modeļu un nākam no kāzu apģērbu foto sesijas.
Esam viesnīcā. Es stiepju savu pušķi, ka netīru pirts slotu. Cenšos smaidīt. Pie durvīm mūs sagaida tas pats „bell-boy”, kas iepriekš nesa mūsu somas. Viņš iztaisa smaidīgu ķīniešu smaida grimasi un saka: ”Congratulations!” Chriss klusē... viņš skrien uz liftu... ātrāk, ātrāk, ka tikai neviens neredzētu...
Esam savā stāvā, pat neatceros kurš tas bija. Ir kluss. Viesnīca ir tikpat kā tukša. jaungada un Ziemassvētku pārpilnība jau ir beigusies, bet konferences un biznesa tikšanās vēl nav sākušās. Ir 3.janvāris 2004. gads. Mana kāzu diena.
Mēs uztaisām pāris bildes.. Es to vēlos, tāpēc, ka tik drīz man atkal nesanāks uzvilkt tik skaistu kleitu un tāpēc, ka neskatoties uz visu es viņu mīlu. Viņš aiztaisa acis ar rokām. Lūdzu, beidz, es vairs negribu nevienu bildi. Esmu no visa noguris. Es savācu savus foto piederumus, paņemu padusē durstīgo rožu pušķi. Mēs ejam uz istabu. Laikam 5 stāvs... es neatceros...
Esam pie durvīm. Es atdevu viņam somu ar fotoaparātu un statīvu un lūdzu viņu pārnest mani pāri slieksnim. Viņš paskatās uz mani it kā es tikko būtu lūgusi viņam aizdot 100 000USD. „Vai tad t nesaproti, ka es vēl nesen biju slims ar plaušu karsoni, es nedrīkstu sevi piepulēt!” Es pacēlu kleitu un iegāju istabā... Jūtos resna un neglīta! Viņš ir ņerga!
Fotografēju sevi spogulī, tortīti. Viņš dusmīgi nosaka- tikai ne mani, vairs ne! Es tik skaisti izskatos. Viņš norāva no sevis kāzu uzvalku tik ātri, it kā tas pārnestu kādu lipīgu slimību... gredzens tika nolikts uz nakts skapīša. Kārbiņā no kurienes nācis...
Es novelku kurpes. kleitu. Tā vairs neliekas tiks skaista! Kāpēc vispār vajadzēja, viņš taču noteikti to pat neievēroja. Skats pa logu ir fantastisks! Mums ir numurs ar 3 istabām + dušu, vannu. 5 zvaigznes! Un nekāda prieka!. Viņš dara kaut ko savu. Es aizdedzinu nopirktās tējas svecītes. varbūt vēl kaut kripata romantikas ir priekšā. Ieslēdzu mūziku. Viņš saņem mani aiz rokas. Mēs dejojam. Es nekad vēl nebiju ar viņu dejojusi. Mans laimes mirklis ilga apmēram 3 minūtes, pēc tam viņš noteica, ka tik bezgaumīgas un banālas dziesmas viņa muzikālās komponista ausis nespēj paciest. Istabā bija klusums. Viņš nodzēsa gaismu, esot noguris, šī bijusi gara diena. Dega daudzās manis sagādātās svecītes. Es apgūlos viņam blakus... Tas bija viss...
Viņš pamodās ap pusnakti... šampanietis bija pretīgs. mani vienkārši aprija vēlme piedzerties. Bet lai cik smieklīgi liktos nebija pat iespējas, jo nebija nekā alkoholiska, dzerama. Sagriezu tortīti. Mēs apēdām pa gabaliņam. Garšīgi!
...
Ar labu nakti!Current Mood:  weird Current Music: klusums- pilsēta naktī aiz mana loga |
|
|