Mēs mēdzam raudāt par to, kas nav piepildījies un zvērēt, ka ja būtu izdevies noturēt būtu bijis savādāk, labāk, taču to, kas mums ir mēs nekad tā īsti nenovērtējam...
Arī es...
Varbūt tāpēc, ka nav tas par ko vienmēr esmu sapņojusi, taču mēs zinām, ka sapņos jau neiemīlās, iemīlās realitātē... varbūt tāpec, ka traucē bailes un negribu pieķerties tam, kas ir, jo baidos, ka vēsture atkārtosies un viss beigsies vēl tā īsti nesācies... varbūt vienkārši esmu pārāk vāja un saskaroties ar pirmajām grūtībām es skrienu prom... ceru, ka viņam izdosies mani noturēt...Current Mood:  restless |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
