Hurricane of Life - Post a comment

Pirmo reizi ceturtdien viņu satiku auto ostā Ievēroju viņi dīvainā akcenta dēļ, kas piemita viņa krievu valodai.

Vēlāk izrādijās, ka abi braucam uz Poliju. Viņa sēdvieta bija pretī manējai. Es sēdēju un lasīju. Vēros saulē Es jutu, ka viņš mani vēro. Mēz braucām.'

Viņš lasīja Deilu Karnegi. Viņam bija skumjas, bet ļoti dzirdras acis un nevainīgs skatiens. Tās aptvēra biezas, tumšas uzacis, kas padarīja viņa melnīgsnējo seju nepārspējami pievilcīgu. Autobusā bija ļoti maz cilvēku. taču es jutu, ka viņā bija kas tāds, kas liktu man viņu pamanīt pat starp vienu miljonu cilvēku. Varbūt tās bija bērnišķigi- jauneklīgi mīļās un nesamākslotās grimases. Pārsteigums, izbrīns, viebšanās aiz nepatikas, sajūsma no prieka, interese...