Visas brīvdienas tika smagi tusēts. Es ciest nevaru būt mājās, jo tad tu saproti, ka esi viens. Staigā no viena stūra uz otru, skaties tajos simtos spoguļu, kas ir visur- uz sienām, uz durvīm, skapī, un redzi tikai sevi.
Es uzvelku īsus svārkus un eju uz Vecrīgu- Martini, Martini, Martini, pa vidam kāda biljarda partija. Es to mīlu. Taču vakarā atnākot mājā, man negribas neko citu, kā tikai ielīst karstā dušā, nomazgāt no sevis šausmo cigarešu un krogu smaku. Lai nekas neatgādinātu par to, kas notika. Un no rīta, tu pamosties ar apziņu, ka džeks ar kuru vakar tik superīgi pavadīji vakaru tev visdrīzāk vairs nepiezvanīs. Bet ir ok, viss ir tikai tas, kas ir un nekā vairāk. Un savādāk nebūs nekad.
Ejot gulēt viena es reizēm (labi- bieži) nožēloju, ka pametu viņu. varbūt savu vienīgo un īsto. Bet vai tad tas viens prieka mirklis, ko viņš mani mīlēja ir vērts 100 noraudātu un asarās apslacītu dien. Es nezinu.
Aizpīpēju cigareti un man sagribējās Martini. :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}