11:50 pm - Vējam...Koku zaros aizķēršās lietus lāses.Pie loga rūts plaukstiņas piespiedis bērns raugās kā vējš spēlējas ar zirga krēpēm. "Kaut varētu būt tur laukā, ārā pie cēlās radības." Zirgs mierīgi plūc zāles stiebrus vien pāris soļus pasperdams. "Vējš! Noglāsti viņu, noglāsti zirgu aiz loga" viņš lūdzās neatraujot skatu. Aizlido putni un tas cēli izslej galvu. Aprasojušais purniņš mirdz saules staros, kas izlaužusies caur mākoņu segas. "Ak, cēlā radība! Pacelies arī tu spārnos!" bērns izsaucās. "Un viņš lido! Paskat cik ātrs! Drīz spārnos pacelsies!" Zirgs metās auļos. Solis tam viegls, gaita līgana. Tas bija kā pieneņu pūka, ko vējš sagrābis savā varā. Tas ilgi neapstājās, līdz tam kājas neapskaloja vēsais strauta ūdens. Zirgs brida pa strautu, elpodams rāmi noliecis purniņu virs ūdens virsmas, tad tas lēnām padzērās spirdzinošo, kristāldzidro ūdeni. "Tu esi skaistākā radība, kādu esmu redzējis" bērns teica lūkodamies zirgam nopakaļ "Es tevi mīlu no visas sirds un ne tikai tevi vien, es mīlu zāli, ko tu ēd un ūdeni ko tu dzer, es mīlu, pasauli, kurā dzīvo!" |