vientulība masu sarīkojumos.

Tue, 30 Dec 2025 22:40:53 GMT

lai cik gadi nebūtu pagājuši, es tomēr aizvien, kaut kam notiekot vai pat nekam nenotiekot, domāju par to, kā es par to varētu rakstīt šeit. deviņdesmit deviņos procentos tas paliek tikai man prātā.

vai esat kādreiz domājuši, ko jūs darītu, ja šī dienasgrāmata/lapa pēkšņi pazustu, un jūs pazaudētu visu, ko esat pa šiem gadiem sarakstījuši?

Tue, 30 Dec 2025 22:25:44 GMT

pirmdiena pēc Ziemassvētkiem un pirms Jaunā Gada ir tik neierasti klusa, mierīga. mašīnu uz ielām maz, cilvēku arī. svētku skriešana beigusies, beidzot var uzelpot. visām Ziemassvētku precēm tagad atlaides. svētku dekorācijas vēl rotā vairākumu veikalu un privātmāju priekšdārzus. Ziemassvētku eglītes vēl redzamas caur dzīvojamo istabu logiem. citus gadus man vienmēr šajā laikā ir bijis jāstrādā, un būšana darbā liekas aplama un bezjēdzīga. nākošgad gan jau atkal būs jāstrādā, tāpēc ļoti novērtēju šo laiku. kaut visi veikali varētu būt vienmēr ciet no 24.-31.decembrim.
un paliek mazliet skumji, jo drīz pats ilgāk gaidītais Ziemassvētku laiks, ko anglijā sāk jau novembra beigās, būs beidzies. ziemassvētki tomēr nav īsti nosvinēti, ja nav būts Latvijā. es centos to sajūtu radīt šeit, taču sapratu, ka to tā īsti nemaz nevar izdarīt. tā vai nu ir, vai nav. daudz šajos svētkos domāju par tradīcijām - kādas tās ir bijušas manā bērnībā, un arī manas mammas/omītes. ļoti gribas tās ieviest arī šeit, cerībā, ka arī mans bērns varēs tās turpināt. p.s. tikai šogad uzzināju, ka tas bija mans tētis (nevis kaimiņš), kurš zvanīja durvju zvanu manā bērnībā, lai izliktos par Ziemassvētku vecīti.

Sat, 06 Apr 2024 16:54:30 GMT

Naktī uz Lieldienām laiks pagriezās stundu uz priekšu, nezināju. Es nokavēju saulrietu uz kuru gribēju piecelties, lai dotos uz tiltu to sagaidīt. Bet biju uz baznīcu Varvikas iespaidīgajā katedrālē, kurā skaisti dziedātāja Church of England baznīcas koris, baznīcas jaunais mācītājs mūs apsvaidīja ar svēto ūdeni (10.gadsimta tradīcija, viņš teica), un mēs pēc svētā vakarēdiena kopīgi izrotājām koka krustu ar narcisēm un tulpēm, kuru pēc tam, grandiozo ērģeļu pavadībā dziedot "Thine be the glory", iznesa ārā nolikt pie baznīcas durvīm. No baznīcas nākot ārā, bērni dalīja Cadbury šokolādes olas.

Es vēl joprojām nespēju pierast pie laika maiņas, no rītiem nevaru piecelties, taču vakari ir kļuvuši tik gaiši - gandrīz līdz astoņiem. Man, cilvēkam, kas iet agri uz darbu un bieži nāk vēlu mājās, šī ir tik tīkama pārmaiņa, liekas, ka tā uzdāvināta tieši man, lai man arī beidzot tiktu dienas gaisma. Vakaros nevaru aiziet gulēt vecajā laikā, tāpēc iegūstu papildus stundu, taču no rīta to atkal pazaudēju.

par koncertiem

Sat, 24 Feb 2024 16:41:31 GMT

redzēt José González koncertā Rīgā 22.gada vasarā bija negaidīti (pēdējā brīdī nopirku biļeti, nezinot par viņa uzstāšanos), neaizmirstami, intīmi un saviļņojoši. ir, protams, forši būt koncertos Londonā, esmu ļoti pateicīga par katru, ko esmu apmeklējusi, ir grūti atrast izpildītāju, kurš Londonā neuzstātos, īpaši pateicīga esmu par tiem mūziķiem, kas Latvijā vēl nav uzstājušies. taču būt koncertā Rīgā ir kaut kā īpašāk, izredzētāk.
ieraudzīt José González Parīzes vilciena stacijā ejot cauri drošības pārbaudei, lai dotos ar to pašu Eurostar vilcienu uz Londonu, arī bija negaidīti un neaizmirstami. baltā t-kreklā, tumšas krāsas biksēs, kedās, ar ģitāru un skaistiem, bieziem čirkainiem matiem es viņu atpazinu uzreiz, taču katram gadījumam ierakstīju viņa vārdu un 'London gig' gūglē, lai parādītu savai menedžerei. jā, patiešām, viņam tanī vakarā bija uzstāšanās Londonā, kas, protams, bija izpārdota. menedžere teica, lai ejot ar viņu parunāt, kad, pēc drošības pārbaudes mēs viņu redzējām stāvot vienu, varbūt kādu gaidot. vai viņa mani nemaz nepazīst?

runājot par koncertiem, es tos neapmeklēju tik bieži. mans mērķis ir bijis redzēt savus pašus mīļākos izpildītājus, ko man ir gandrīz izdevies sasniegt. (un šis ir nevis festivālos, bet viņu personīgajos koncertos. esmu bijusi tikai vienā īstenā festivālā Anglijā, kur redzēju Justin Bieber un Rihanna). mana atmiņa ir ļoti slikta. varbūt būtu bijis jāpieraksta, taču šos es atceros:

Bon Iver (divas reizes)
Sufjan Stevens (šķiet, divas vai trīs reizes)
Joanna Newsom (šķiet, divas reizes)
Kings of Convenience (divas vai trīs reizes Londonā - viņus, protams, pirmo reizi redzēju jau Rīgā 2006.gadā)
+
Juana Molina
Yann Tiersen
Tallest Man on Earth
Samamidon
Bonnie Prince Billy
Peter Broderick
Jacob Collier
James Blake
Beirut
Anohni
Julianna Barwick
Jasmine Power
Arcade Fire (Devendra Banhart iesildīja)
Patrick Watson (2020.gada martā, neilgi pirms pirmā lockdown, Loney,Dear iesildīja)
Hanne Hukkelberg
Jonsi (universitātes laikā iznāca viņa solo albums, Sigur Ros redzēju jau Rīgā kādus pāris gadus atpakaļ )
Mika (universitātes laikā ļoti patika, kad iznāca viņa pirmais albums)
Babyshambles (viņi uzstājās manā universitātes pilsētā lokālajā bārā, kad satiku Patriku)
Patrick Wolf (ļoti patika universitātes laikā)
We Are Scientists (ļoti patika universitātes laikā)
Ingrid Michaelson
Rae Morris (kad tikos ar Fryars)

+ vēl pāris grupas/ izpildītāji, ko šobrīd nevaru atcerēties.

Damien Rice vienmēr nokavēju, kad biļetes jau izpārdotas vai koncerts tikko bijis.
Radiohead būtu sapnis redzēt. Taču tuvākais sapnim būs iespēja redzēt The Smile martā. :)
Flyte neredzēju, jo netīšām nopirku biļeti nepareizajā pilsētā...

Šonedēļ redzēju 1975 izpārdotā O2 arēnā, kurā nebiju bijusi 14 gadus kopš Arcade Fire. Šoreiz biju nevis pūlī skatuves priekšā, bet pavisam kaut kur augšā sēdvietās. Sajūta bija savādāka - nekad tik tālu no izpildītājiem neesmu bijusi, taču citu biļešu pagājušajā septembrī jau vairs nebija. Tomēr esot vienai no ~20 tūkštoša, izbaudot katru minūti, un saņemot no grupas tik daudz labas enerģijas, tas manī atkal atmodināja vēlmi būt koncertos.

Ziemassvētki '21

Sun, 26 Dec 2021 16:12:15 GMT

Vēl vieni Ziemassvētki Anglijā, trešie pēc kārtas, un šie - pat ar biļetēm kabatā un potenciālu iespējamību doties, bet pēc daudz pārrunām, asarām un par un pret, ar smagu sirdi izlemjot atcelt lidojumu bez pārcelšanas. Lēmumu pieņemšana, kad ir divi varianti, man vienmēr ir sagādājuši lielas grūtības. Pat pieņemot lēmumu, liekas, ka neesmu izdarījusi pareizo. Lai nu kā, pēc samierināšanās ar apstākļu nelabvēlību, es sev apsolīju, ka centīšos darīt visu, lai varētu šos svētkus sagaidīt ar īsto sajūtu, kas šajos laikos ir visai sarežģīts uzdevums. Jā, būšana kopā ar ģimeni, protams, ir neatsverama svētku sajūtas sastāvdaļa, taču svētki ir arī sirdī un tradīcijās, un jātzīst, arī pāris materiālās lietās. Tad nu izmantoju rakstīšanu, lai saliktu visas domas pa plauktiņiem un atskatītos uz to, kā es sev mēģināju radīt Ziemassvētku sajūtu.

Pirmais: beidzot saņēmos un aizgāju uz dievkalpojumu ceturtajā adventē uz baznīcu, par ko jau sen biju dzirdējusi labas lietas, un ne par velti. Mācītāja Ārona sprediķis bija tieši tas, kas manai dvēselei bija nepieciešams.
Otrais: izdomāju, ka Ziemas Saulgriežus gribu atzīmēt mežā, tieši pirms saulrieta (no pagānu saknēm negribu izvairīties, lai ko par to teiktu baznīca). Ar bungām uz pleciem, mazo trejdeksni kabatā un salvijas lapu smaržkociņu devos uz vietējo mežu, lai atzīmētu Gaismas atgriešanos un uzvaru pār tumsu ar pāris latviešu tautas dziesmām. Meža baloži mūs satraukti vēroja no augstajām priežu galotnēm, kad draugs aizdedzināja pāris izkaltušos latvāņus un es dziedāju un situ ritmu ar buffalo bungām.
Trešais: aizdomājos, ka būtu labi, ja varētu uztaisīt puzuru, ko neesmu taisījusi kopš bērnības, taču draugs teica, ka būs grūti atrast niedres vai ko līdzīgu. Mums abiem par izbrīnu, tanī pat dienā, Ziemas Saulgriežos, ejot pastaigā pa mežu, ieraudzīju izkaltušus latvāņus, pārlauzu un uzreiz sapratu - šie būs lieliski piemēroti! Izgatavoju divus un iekāru logā vienu virs otra. Sava veida meditācija bija tos gatavot.
Ceturtais: izdomāju, ko ēdīsim Ziemassvētku vakarā un Ziemassvētku dienā - savienojot latvisko ar anglisko. Steiks ar kartupeļiem un sautētiem kāpostiem un ābolu karstais dzēriens ar krustnagliņām, kanēli, apelsīnu 24-ajā, un krāsnī cepti dārzeņi ar cūkgaļu ar krustnagliņām un medus glazūru, kā arī cepti āboli ar saldējumu saldajā 25. decembrī. Gatavojām kopā un viss izdevās ļoti garšīgi! Iepirku visus produktus pirmssvētku burzmā, kā jau pienākas.
Piektais: man būtu jākaunas, bet labāk vēlāk, nekā nekad - pirmo reizi uzcepu pīrādziņus. neesmu nekad gatavojusi pati, no mīklas līdz gatavā varianta. nesanācā tik labi, cik mammai, bet draugam garšoja, kas jau ir liels sasniegums. to smarža jau pati par sevi priekš manis ir Ziemassvētku sajūta, un to visu pavada skaistas atmiņas par palīdzēšanu tos gatavot bērnībā.
Sestais: pirmajos Ziemassvētkos piesēdos pie viņa vecāku klavierēm un divatā dziedājām mīļākos korāļus angliski.
Septītais: mums nebija eglīte, jo mūsu studijas dzīvoklī ir pārāk maz vietas, un arī nekādi citi mēs to nebijām izrotājuši, ja neskaita adventes vainagu un puzuru, draugam tādas ārišķības ne pārāk patīk, taču tieši Ziemassvētku vakarā charity veikalā pie autobusa pieturas atradu skaistu eņģeļa svečturi, kas Ziemassvētku vakariņās kalpoja par atgādinājumu eņģelim Gabrielam.
Astotais: atvēru paciņas no Latvijas Ziemassvētku vakarā, sazinoties ar mammu, omīti un tanti.
Devītais: noskatīju lūgšanu pirms vakariņām 24.decembrī (tai vajadzētu kļūt par tradīciju)
Desmitais: saņēmu pavisam negaidītu drauga uzrakstīto kartiņu un mazu dāvāniņu 25.decembra rītā, ko atradu uz gultas, lai gan bijām teikuši, ka viens otram neko nedāvināsim - tieši pirms svētkiem nopirkām jaunu gultu un matraci, kas bija lieli izdevumi mums abiem un teicām, ka tā būs mūsu dāvana viens otram.

Sun, 04 Apr 2021 09:57:43 GMT

Piecēlos piecos no rīta ar svarīgu misiju - doties skatīt Lieldienu saullēktu vienā no populārākajiem skatu punktiem Londonā - Parliament Hill, no kura paveras lielisks skats uz visu pilsētu un tās ievērojamākajām celtnēm. Brauciens ar taksi ved caur tukšajām, tikai mums piederošajām Londonas ielām, caur austrum-uz ziemeļlondonu, dažām tik labi pazīstamām, mīļām, atmiņu pilnām vietām. Lēnām, bet pārliecinoši kļūst aizvien gaišāks, taču apzināti neskatos pulkstenī, nav jēgas, ja nokavēšu - tā tam būs būt, neko izmainīt vairs nevar. Nenokavēju. Esmu 8 minūtes pirms. Uzkalnā jau gaida vairāki cilvēki - viena liela grupiņa, vairāki pāri un viens entuziastisks, spēlēties gribošs kollijs, kurš pieder vienai no sievietēm ar skandināvu akcentu. Cilvēki dzer līdzpaņemto kafiju, dalās ar pašizceptiem našķiem, un it pa laikam dzirdu izskanam vārdu Jēzus un baznīca. Vienam rokās redzu bībeli. Tā vien liekas, ka mūs kas vieno, netikai atrašanās vieta. Mēs visi gaidam ar nepacietību 28 minūtes pāri sešiem, lai saule izlauztos cauri mākoņainajām debesīm. Atkal apzināti neskatos pulkstenī, taču dzirdu kādu sakām, ka esot saullēkts. Nekas nemainās. Ne kļūst gaišāks, ne saule parādās. Mēs visi turpinām gaidīt, nepacietīgi un neatlaidīgi. Kaut kam taču jānotiek, ja turpināsim gaidīt. Saulei taču kaut kad jāparādās. Šodien sola saulainu, +15 grādu siltu dienu. Taču man ir auksti, un pamazām kļūst aizvien aukstāks, sāk salt kājas, rokas un deguns. Ziemas dūnu mētelis, flīša jaka un termālā apakšveļa te neko nelīdz. Vai tiešām bija vērts celties tik agri no rīta, lai redzētu šo pelēko skatu uz Londonu un nosaltu? Tuvojas pulkstens septiņi, un dzirdu sievieti ar suni sakot, 'Es padodos', pirms viņa pagriežas uz māju pusi. Nodomāju, ka man arī drīz jāiet, lai gan citi vēl turpina gaidīt, bet pirms tam nolemju, ka jāatrod bībelē rakstu vieta par augšāmcelšanos un jaizlasa pāris panti. Apsēžos uz viena no soliņiem, un, it kā ar Dieva pirkstu vērta, man priekšā stāv atvērusies tieši Augšāmcelšanās rakstu vieta - Lūkas 24:57! "Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. (...) Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada."

Mājupceļā domāju par šī rīta piedzīvoto - saullēktu bez saules. Man tā vien šķiet, ka man tas bija jāpieredz, lai tiktu atgādināta svarīga dzīves un ticības mācība - saule ir vienmēr, pat tad ja tu to neredzi. Ir viegli ticēt lietām, kuras redzi, tāpat ir viegli ticēt labajam, kad viss ir labi, bet ne tik viegli, kad ir otrādāk. Iespējams, ka Dievs tādā veidā mums atgādina, ka ir klātesošs pat tad, kad mums šķiet, ka Viņš mūs ir pametis. Arī sievas, kad devās uz Jēzus kapu, redzēja, ka tas bija tukšs - kāda vilšanās, izbrīns, neziņa un neizpratne. Arī es gaidīju skaistu saullēktu, kas izlaužas cauri mākoņiem, iespējams tāpēc, ka tradicionāli tādu to sagaidām. Domāju, ka tas man palīdzēs atgādināt par skaisto augšāmcelšanās vēsti, taču nepieredzēju neko no tā, kā to biju iztēlojusies. Bet vai tāpēc putni mazāk šorīt dziedāja, un mazāk priecājās par jauno dienu? Domāju, ka nē.

Tikai tagad manu istabu piepilda šī tik ilgi gaidītā saule, tik spoža un sildoša, kādu biju cerējusi.

'Es padodos', teica sieviete uz kalna. Es ceru, ka Tu nepadosies. Priecīgas Lieldienas, lai ko Tev tās nozīmētu.

Tue, 02 Mar 2021 17:27:53 GMT

priekšpēdējā februāra diena un tās galvenais notikums - mana pastaiga caur mežiem un pļavām, bet šoreiz nepieredzētā kombinācijā - ar suni Billiju. sajūtos kā atbildīgs gids, vēlos, lai pastaiga ir perfekta garuma un interesanta priekš Billijas, lai viņai patīk mans izvēlētais maršruts. man patīk vērot viņas entuziasmu, un kuru ceļu viņa izvēlēsies pati, pirms manām norādēm, kad esam nonākuši krustcelēs. viņa man liek daudz smieties par viņas dīvainībām, kādas citiem suņiem nepiemīt. dažreiz man šķiet, ka viņai piemīt lieliska humorizjūta, ko viņa pati neapzinās, vai, ka viņa mani speciāli cenšas sasmīdināt. kaut uz pusotru stundu varu iztēloties, ka dzīvoju šo tik daudziem ierasto, un, pēc viņu domām, ne pārāk īpašo dzīvi. ka esmu viena no britu vidusslāņa, viena no tiem, kurus redzu manās pastaigās, tie, kuriem šajā rajonā pieder privātmājas ar skaisti iekoptiem dārziem, ir ģimene ar bērniem, labs un stabils darbs, viens vai vairāki suņi, un viena vai vairākas mašīnas.
šis ir īpašs laiks pirms kokiem atveras pirmie pumpuri, pirms krāsas un fons sāk mainīties. tie itkā vēl nepacietīgi nogaida, lai pārliecinātos, ka sals vairs nenāks atpakaļ. man patīk vērot skatus, kas paveras caur kailajiem kokiem un krūmiem, kas jau drīz būs lapu aizsegti. šis ir pēdējais brīdis, kad kokus var redzēt kailus, neapģērbtus, tie nekaunas, bet stalti nes savus augumus, izslējuši zarus pret debesīm. mans draugs mēdz teikt, ka koki mums nodod ziņas, īpaši no mūsu senčiem, viņš tās saredzot caur krāsām. viņš arī domā, ka koki respektējot viens otru, tie nekad necenšas iejaukties otra personīgajā teritorijā. turklāt es jūtu, ka koki mani uzlādē un zinu, ka viņiem es rūpu, tāpat kā viņi man.

tieši vienatnē un dabā esot, man izdodas satvert un izgaršot to sajūtu, kas ir tik pirmatnīga, sena, bet viegli atpazīstama. ilgas pēc šīs sajūtas jau pāris gadus ap mani virmo, tā ir bijusi dzinējspēks daudzām manām dziesmām, ļāvusi novērtēt dabu man apkārt, londonā, vācot un kaltējot dažādus ārstnieciskus augus, radot dabu sev apkārt ar mājas augiem, ienesot dabu mūsu betonētajā komunālajā pagalmā, un skatoties dažādus 'youtube' video ar meitenēm, kas dzīvo pasakainu dzīvi nekurienes vidū, vai tas būtu amerikas kalnos, vai zviedrijas ziemeļos. ar skaudību un vienlaikus apbrīnu šie nekad nesatiktie, bet iedvesmojošie cilvēki aiz ekrāna ir mani vislielāki elki, aizvietojuši holivudas zvaigznes, tie, par kuriem kādreiz būtu varējusi lasīt tikai grāmatās, un iztēloties, ka dzīvoju viņu dzīvi. man šķiet, ka varbūt mēs pilnībā nepieaugam līdz ļaujam tam, kas mūs vēl tur bērnībā, īstenoties. iespējams tieši šī nepārraujamā saikne ar trīspadsmitgadīgo Lāsmu man liek justies kā 23-gadīgai, nevis 33. mēs abi ar draugu pēc gadiem ilgas maldīšanās esam attapušies tur, kur gribējām palikt bērnībā - skraidot ar basām kājām pa pļavu, esot ārā līdz pat tumsai vai līdz vakariņām, nekādi negribot nākt iekšā, jo ārā taču ir vislabāk, rāpjoties kokos (viņa gadījumā), sēžot pie ugunskura, ēdot tikko nogatavojušos dārzeņus un augļus no dārza, vērojot zvaigznes bez lielpilsētas mašīnu trokšņa un lampu spožuma. varbūt bija tie 20-ie jāpavada peldot pa straumi londonas metropolē, lai saprastu, ka nekas no tā laimi nenes. saprast to, ka nauda arī pēc sūras strādāšanas būs tikai, lai izdzīvotu, nevis dzīvotu.

un tieši tanī pašā vakarā uz mana yogi tējas maisiņa bija rakstīta šāda atziņa: without realizing who you are, happiness cannot come to you ('līdz kamēr neapzinies to, kas tu patiesībā esi, laime pie tevis nevar atnākt'). pat tējas maisiņi dzīvē nav tikai sagadīšanās.

Tue, 08 Sep 2020 11:56:01 GMT

redzēju sapnī lielu zirnekli rāpojam pa baltām sienām. man ir bailes pat no maziem, bet šis bija tāds, no kura paniski bail. sākumā ieraudzīju vienu, pēc tam vēl vienu, un vēl... nesapratu, kur tik daudzi radušies. saucu mājas biedreni palīgā, lai tā palīdz no tiem tik vaļā. baidījos, ka tie ieies manā istabā.
tanī pašā sapnī redzēju milzīgus taureņus, kas paslēpušies manā dārzā zem plastmasas kastes, lai pārziemotu. man to kasti vajadzēja, un mēģināju to uzmanīgi pacelt, bet viens taurenis, manis iztraucēts, izlīda no kastes apakšas, un pacēlās gaisā, izpletis savus koši sarkanīgos spārnus - tas bija vislielākais taurenis kādu jebkad esmu redzējusi, nezināju, ka tie var būt TIK lieli.

un tā vien šķiet, ka ne par velti es par šīm lietām sapņoju. šis laiks manā dzīvē ir pilns ar pārdomām par dzīves jēgu, sevis atrašanu, par to, ka kaut kas jāmaina dzīvē, karjerā, jāmaina fokuss...

un te daži sapņa skaidrojumi:

* Sapņošana par zirnekļiem var nozīmēt, ka tu neesi sinhronizācijā ar savu pašreizējo dzīves situāciju.
* Zirneklis var apzīmēt sekojošo: melu tīmekli, uzticību, kas var tikt pārbaudīta / izaicināta, vai ka tevi kaut kas uztrauc un tu jūties iesprostota. Šī iesprostošanas sajūta dzīvē var būt caur kaut ko, kas nav acīm redzams: darbs, finansiālas raizes, problēmas dzīvē.
* Sapnis par lielu zirnekli, kas nāk tev pretim norāda, ka tu drīz pieredzēsi ievērojamus panākumus.

* Sapņot par sarkanu tauriņu ir laba zīme. Tas ziņo par pozitīvām pārmaiņām, labu veiksmi, un pārticību, kā piemēram, jaunu darbu, jaunām attiecībām vai jaunu sākumu.
* Taureņi sapnī bieži reprezentē ilgu mūžu, romanci, spiritualitāti, prieku un radošumu. Tas var reprezentēt jaunu domāšanas veidu tavā dzīvē, vai jauna perspektīva rašanos.
* Sapņot par taureņiem var norādīt uz pārmaiņām, kurām tu ej cauri savā dzīvē - karjerā, attiecībās, vai jebkurā dzīves jomā.

Tue, 28 Jul 2020 07:12:34 GMT

modinātājs turpināja mani celt augšā, līdz piecēla pašā emocionālākajā sapņa punktā - tā gribēju zināt kā tas viss beigsies. sapnī es ar vecākiem (kas ir šķīrušies) Rīgā, netālu no mūsu mājām, gājām pa ielu, un es ieraudzīju pavisam vārgu kaķi, kas vilka savas ķepiņas, un izskatījās pavisam nelāgi. kad ieraudzīju, ka tas taisās šķērsot ielu, un pavisam nesaprot, kur atrodas un ko dara, es lūdzu vecākiem, lai atļauj to paņemt mājās. tētis pacēla kaķi, tam klāt celefāna maisiņā bija piestiprināta zāļu paciņa, izskatījās, ka tā īpašnieks ir no citas valsts, un nav gribējis, vai varējis vairs rūpēties par slimo kaķīti. tētis tad runāja ar mammu par šīm zālēm, es neko no tā nesapratu, vai nedzirdēju. devāmies mājās. es kaķi neizlaidu no acīm, biju viņam klāt visu laiku. iespējams, ka bija svētdiena, vai vēls vakars, tāpēc nevarējām to aizvest uz vet klīniku. kaķis izvēma kaut ko, un pēc tam sāku vemt arī es. es redzēju kaķa acīs it kā atvainošanos par to, it kā viņš justos vainīgs, un man viņa dēļ kļuvis slikti. es nepacietīgi gaidīju, kad mamma iedos man tableti, kas bija paciņā, uz ko liku visas cerības, ka tieši tā viņam palīdzēs, lai gan aizvien nezināju, kas tā par tableti. skubināju mammu, lai taču beidzot iedot viņam zāles, viņam ir slikti. tableti nesaņēmu, taču izdomāju, ka jāiedod viņam ūdens. ielēju traukā, bet sapratu, ka tas par dziļu, un pārlēju rokā. kaķis dzēra ilgi jo ilgi, pavisam izslāpis, un es lūdzos, lai ūdens izrādītos brīnumainās zāles, kas viņam palīdzētu.

modinātājs nebeidza rimties, man bija jāceļas augšā, zinu, kas tas ir muļķīgi, bet liekas, ka esmu atstājusi kaķi vienu, kas viņam tagad palīdzēs?

pastaiga

Sun, 26 Jul 2020 22:29:10 GMT

es mīlu vietu, kurā dzīvoju, lielākoties tāpēc, ka tā ir tik tuvu dabai, neskatoties uz to, ka esmu Londonā. tāpat mīlu vasaras lietu, pirms un pēc smaržu / sajūtu. izgāju pēcpusdienas pastaigā, aizdomīgiem lietus mākoņiem mijoties ar tīrzilām debesīm, ar kafiju līdzpaņemamā krūzē, lietussargu padusē, patīkamu satraukuma sajūtu krūtīs (pēc-karantīnas Londonā esot, kaut kā nav sanācis bieži iziet pastaigā). iznākot no mājas, saņēmu smaidu no kāda vīrieša, kas pāri ielai kāpa iekšā mašīnā, un "bonjour" no puiša maskā uz pretim braucoša riteņa (neierasti, lai neteiktu vairāk). cilvēki parkā neizskatījās lietus mākoņu iebiedēti, droši vien cerot, ka tie aizies garām, lai gan dzirdēju kādu sakām, ka ap vieniem būšot lietusgāze. sāka smidzināt, es izvilku lietussargu, un atskārtu, ka tas salūzis, taču smidzināšana beidzās tik pat nemanāmi, kā tā sākās.

pie kanāla malas nogaršoju pirmās kazenes. garām ejoša sieviete pavaicāja, vai esot saldas. teicu, ka šīs vēl neesot. vēl japagaida. kanālmala atkal pilna neredzētu laivu, mani tās vienmēr fascinē, iztēlojos cilvēku dzīves tajās, tanī pat laikā sevi uz kādu no tām dzīvojam. vienas laivas nosaukums palika atmiņā - narrow escape. trāpīgāk šo gari-šaurajā laivā dzīvošanu laikam nevar aprakstīt.

kopš manas iepriekšējās pastaigas vasaras saulgriežu vakarā, gulbju bērni izauguši gandrīz tik pat lieli, cik viņu vecāki, bet vēl aizvien pelēki, un aizvien vecāku aizgādībā. vēl cītīgi un neatlaidīgi kanālmalā ligzdu taisa mazais, melnais kanāla putniņš ar sarkano knābi (moorhen), un dažus metrus uz priekšu, tas pats putniņš ar diviem jaundzimušajiem kanāla ūdenī meklē un pienes bērniem pusdienas.

kanālmala ir kā allaž cilvēku pilna, daudz riteņbraucēju un skrējēju. paeju garām skrejošam tētim ar bērnu ratos, konstantā kratīšana mazo pavisam cieši iemidzinājusi. mans pastaigu maršruts, kā vienmēr, iet garām Robina Huda komūnas dārzam, kurā, dziļumā paslēpušies, ir arī bišu stropi, un savs biškopis.

atpakaļceļā dodos nost no galvenā ceļa, kas iet gar kanālmalu, un atrodu daudz jo daudz kazeņu krūmus, viens puisis tur jau pielasījis pilnu tūtu, bet neviena cita gan šeit neredz. nākšu uz šejieni lasīt. vēl atrodu daudz sarkano un balto āboliņu, pelašķus, un vīgriezes - būs jānāk atpakaļ salasīt tējai. vēl atrodu citus skaistus savvaļas ziedus, kam nezinu nosaukumu. ar nepacietību gaidu pēc pāris dienām pa pastu atnākam 320 lappušu grāmatu ar visām britu savvaļas puķēm.

vēl viens negaidīts pārsteigums bija lielo skotu govju ieraudzīšana tuvā klātienē (belted galloway šķirnēm ir ļoti plata, balta svītra pa vidu ) - tās parasti netraucēti ganās tālāk no gājēju takas, taču šodien pienākušas pavisam klāt žogam, un priecē tādus, kā es.

sāk uzkrītošāk smidzināt, un, kamēr stāvu ielas malā, gaidot zaļo gaismu, smidzināšana pārvēršas solītajā lietus gāzē. paskatos pulkstenī - viens trīsdesmit. izdomāju skriet līdz parkam netālu no mājas, un paslēpties zem kāda no kokiem. kamēr gaidu lietu pārejam zem koka, dzerot pēdējos malkus no līdzi paņēmtās kafijas, ieraugu simpātisku, izmirkušu vīrieti skrienam man garām. ja nebūtu attiecībās, un mana dzīve būtu romantiskā komēdija, iedomājos, ka tā varētu būt 'meet cute' cienīga situācija - viņš nevis paskrien garām, bet izdomā patverties zem tā paša koka zem kura es, mēs sākam sarunu, kuru negribam beigt, un dodamies uz pie-parka kafejnīcu 'Millfields' pēc karstas tējas. kamēr prātā izdzīvoju šo scenāriju, redzu viņu skrienam atpakaļ ar sudraba hēlija balonu rokās. (kā tas var būt?) pamanu, ka balons viņa rokās ir ar numuru 2. nedomāju, ka kāds vīrietis, kas nebūtu šī bērna tēvs, skrietu cauri tādam lietum, lai mājās atnestu dzimšanas dienas balonu, kas atstāts parkā. garām skrejot viņš man uzsmaida, es atsmaidu pretim.

Tue, 16 Jun 2020 13:39:48 GMT

mana divu nedēļu ikdienas rutīna kopš esmu atpakaļ mājās (otru reizi) ir vēl viens sapņa piepildījums.
piecelties ar saules stariem sildot mani gultā, aiziet uz virtuvi uztaisīt siltu citronūdeni un kādu no rīta tējām, apēst banānu, izvēlēties ēterisko eļļu un ieslēgt difūzeri, tēju un citronūdeni dzerot, klausoties 432hz meditācijas mūzikā, uzrakstīt lietas, par kurām esmu pateicīga, atvērt bībeli uz dullo un izlasīt kādu nodaļu. tad skatīties uz manu sapņu tāfeli, uz kuras salīmētas visas lietas, ko vēlos sasniegt 2020 gadā. viena no tām jau piepildījusies - gada sākumā vēlējos vairāk laika, un nu tas man ir dots. pēc tam nodarboties ar jogu, ieiet aukstā dušā, un pēc tam brokastu muslis ar svaigām zemenēm un mellenēm, skatoties meksikāņu telenovelu no 1998.gada (guilty pleasure, ko apvienoju ar spāņu valodas klausīšānās nodarbību mājas apstākļos).
pēc tam vai nu uz kādiem pārtikas/veselīgajiem veikaliem, pēc kāda auga dārzam, vai apdarīt kādus mājas darbus,kuri katru dienu ir citi. pusdienas uztaistīt svaigus salātus.
visu pēcpusdienu pavadīt spēlējot klavieres, ukuleli un kokli (esmu atsākusi spēlēt arī flautu pēc daudziem daudziem gadiem), uztaisīt kafiju.
taisīt vakariņas un atklāt jaunas receptes un garšas, ko nekad tā īsti neesmu darījusi. pēc vakariņām mācīties spāņu valodu, lasīt grāmatu un jā, diemžēl, neiztikt bez skatīšānās internetā, bet cenšos sevi ierobežot.
pastaigas un būšana arā pa šo laiku gan ir bijusi minimāla, salīdzinājumā ar pastaigām Surrey, kur biju ārā vairākas stundas dienā.

Fri, 05 Jun 2020 21:36:49 GMT

pa diviem lāgiem mums bija ļauts izdzīvot sapni. abas reizes laiks bija ideālas vasaras definīcijas piemērs, pavisam netipisks anglijai. pirmo reizi uz trim, otro - četrām naktīm. mans ierosinājums uzsliet telti mana drauga vecāku lielajā dārzā (jo kempings tiks atļauts oficiāli tikai no jūlija un viņam nav dārza), viņa ierosinājums būt prom no telefoniem un skatīšanās ekrānos, un retrīts radīts. visu cauru dienu būt svaigā gaisā, ar basām kājām, kā vasarnīcā bērnībā. pamosties ar saules siltajiem stariem, kas iesilda telti jau sešos no rīta, un iet gulēt, kad satumst, ap desmitiem, neapzināti saplūst ar dabu vienā ritmā.

dzert zaļo jasmīna tēju no rīta, sēžot uz koka benķa, vērot putnu rituālu, kas vienmēr atkārtojas tanī pat vietā un laikā - vispirms sarkanrīklītes, tad žagatas, kas meklē brokastis uz zaļā mauriņa un norij vaboles kā vissaldākās mellenes, divus sīļus, kas vienmēr atgriežas pēc izkaltušiem stiebriem priekš savas ligzdas, klausīties lauka baloža ritmiskajā dūdošanā, kas sasaucas ar kādu no blakus dārza baložiem. nogriezt piparmētras priekš pēcpusdienas tējas, sauļoties, lasīt (pabeigt vienu grāmatu un sākt nākamo, ko jau tik sen kārojies iesākt), laistīt dārzu, spēlēt badmintonu, doties pastaigā pa mežu, ēst un (pārsvarā) gatavot ārā, pēc vakariņām, kad saule jau zemu un gatava rietēt, doties vēl vienā pastaigā pa klusajām, skaisto sapņu māju ielām, un iztēloties, ka mēs kādā no tām dzīvojam. pirms gulētiešanas, dzerot nātru tēju, vērot kā pakāpeniski paliek arvien tumšāks, un, līdz ar putnu dziesmu pieklušanu, parādās pirmie sikspārņi.

Tue, 26 May 2020 20:58:51 GMT

sodien sakopu musu betoneto pagalmu, par kuru vienigaa uznjemos ruupes, tapec uzskatu vairak par saveejo. parejiem astonjiem, kas iree sho tris dzivoklju maaju, tas ne tik loti interesee, kas ir lielakaa laime prieksh manis. atvadiijos no maniem daudzajiem nomirushajiem, ziemas neparcietushajiem augiem, iestadiju chili seeklas no wahaca restorana. izpakoju un uzstadiju saulessargu uz galda araa. kada pilnibas sajuta pec tam sedeet uz viena no 'patio' kresliem, un verot padariito. un zinu, ka citiem ari bus prieks. tagad tikai jagaida, kad atversies veikals, kuraa vienmer perku stadus.

Mon, 25 May 2020 20:23:02 GMT

Peec 8 nedeljaam esmu atpakal vietaa, ko saucu par majaam jau kadus 5 gadus. mazs, bet maajiigs komunalais dzivoklis, kuru ireju ar vel 2 meiteneem. tikai viena no majas biedreneem visu sho laiku bija seit uz vietas, un uznjeemaas rupes par maniem daudzajiem istabas augiem. no vinjas ari pirmais apskaaviens 8 nedelju laikaa, kas nav no manas otraas pusiites. es neesmu no tiem cilvekiem, kas baigi apskautos, bet tas likaas piemeeroti un pat vajadziigi, neskatoties uz to, ko meediji varetu par to padomaat. divus meneshus atpakalj izmazgaataas un izkaartaas dreebes izkaltushas, ziemas zaabaki noputeejushi, istabas pulkstenis un mans aizmirstais rokas pulkstenis vel iestreegushi ziemas laikaa, un plaanotaajs - martaa. atgrieshanaas vakar velu vakaraa nebija pildita ar patikamu satraukumu, bet ar kamolu kaklaa. celjsh uz londonu bija neviesmiligi kluss un apokaliptisks. tachu shodienas karstaa maija saule un smaidiigaas cilveku sejas (teju ne vienas maskas un nevienas policijas), chaloshana, smiekli, daudz jo daudzie ritenjbrauceeji, skreejeji, gimenes, mazie draugu pulki un tie, kas vieni parkaa, kaa es, man atgrieza ceriibu, ka varbut driz viss atkal buus normaali. protams, londonas parks manas ielas galaa nav ne ar ko salidzinams ar to neizsakaamo skaistumu, ko vareju baudit pedejaas 8 nedeljas, tachu, tieshi sheit, guljot zalee un lasot gramatu, ieraudziju pirmo biz-biz-mariti, mazs sienaazis paciemojaas uz manas rokas, un pat skudrinjas un zirneklishi, kas uz manis shodien uzrapaas, likaas vien kaa draudzigi atgadinajumi tam, ka zaale ir zalja visur, kaut vai tikai uz shodienas fona.

8.nedelja

Wed, 13 May 2020 11:22:52 GMT

esam parcietushi paaris dazhada stipruma emocionalas zemestriices pa sho laiku, laikam jau pashsaprotami pec bushanas vienam ar otru 24 stundas dienaa vienaa istabaa kopsh marta beigaam. musu personigais realitates shovs. vienigais laiks, ko pavadaam ne viens ar otru ir mans ukuleles speleeshanas laiks mini-virtuvee aiz aizvertam durvim, un vinja iknedeljas brauciens uz partikas veikalu, kas ir man laiks, lai rakstitu, piesezhoties pie vinja datora.

musu kopeejaas ikdienas pastaigas jau kadu laiku ir kljuvushas par tikai manaam pastaigaam. sakumaa mani tas apbedinaja, ipashi pirmie solji, ejot araa no maajas. taa ir ar tiem pieradumiem, kas saaug ar tevi, kljust par tevi. man nekad nav patikushas piespiedu paarmainjas, kad kaut kam skaistam jaabeidzas. tachu, pateicoties tam, esmu izjutusi vel citadaku brivibu, izdomaajot savus pastaigas marshutus, savu ieshanas tempu un apstaashanaas vietas. par vienu no miljaakajam vietam ir kljuvusi viena milziga pljava, kas atrodas tadaa kaa uzkalnaa, un, esot taas zemaakajaa liimenii, rada sajuutu, ka taa ir nebeidzama. apkaart tai ir iemiitas takas, lai gan cilvekus te var redzet loti reti. pa vidu zaale aug griezdamaas, jo pljava netiek lietota prieksh majlopu ganiishanas. kaut kur taas viducii blakus mezham ir vecs noluuzis koks ar vairakiem specigiem zariem, kas ir kaa radiits gramatu lasiishanai. taa nu es tur seezhu un lasu Emiliju no Jaunaa Meness, manu miljaako bernibas gramatu seriju, originalvalodaa.

karantinas finisha realitate leenaam piezogas un tas rada mazliet biedeejoshu sajutu. lai vai kaa, tada laika briviba un tuvums dabai uz tik ilgu laiku man nav bijis kopsh bernibas, un ai, kaa negribaas to atkal pazaudeet. kaut ari pietrukst mana miera oaze londonas istabaa, es vel turos cieshi pie bushanas sheit, jo zinu, ka driz bus gribot-negribot jadodas atpakal 'maajaas'. runaajot par cita veida majaam, mana pati pirmaa 30 dienu jogas pieredze ar ziimiigu nosaukumu 'home', ar ko iesaaku pirmo karantinas nedelju, aicinaaja atgriezties atpakalj pie sevis, pie taa, kas mees esam, musu dziljaakaas buutiibas.

5. majas karantinas nedelja

Wed, 22 Apr 2020 10:15:29 GMT

pie majaam zied cerinji, kastanji jau izsleejushi savus karaliskos svechturus, dzeltenais rapshu lauks jau noplauljauts, un mezhs kljuvis gandriz necaurredzams, dazhi vecaakie un lielaakie koki gan vel nogaida, it kaa ar piesardzibu, vai varbut dodot priekshroku jaunajiem. viss tik dzivibas pilnaa, maigi zaljaa krasaa, ka tagad saprotu, kapec mana mamma izveleejaas savu istabu parkrasot tieshi tadaa.

zilie zvaninji un baltie savvaljas kiploku ziedi turpina noklaat mezhu, un radiit magisku sajutu, ejot cauri tadai krasu intensitatei. vel mums ir radushies nosaukumi vairakam musu takaam un pastaigaam. piemeram, par musu vis-iemiiljotaako ir kljuvusi 'taurinju taka' (nosaukumu deva vinjsh), kuraa ieraudzijaam pirmos taurenjus. lai uz to tiktu, jaiziet cauri 'gleznu mezham', kuraa redzeejam tantinju sezhot mezhaa un gleznojot, pirms vel paradiijaas pirmaas lapas.

visipashakais prieksh manis ir bijis savvaljas kiploku mezha takas atrashana, kas ved gar upiiti, un tad augshup loti stavaa kalnaa ar 79 pakaapieniem. kad pakaapeniski atgustam elpu pec kaapiena, ieraugam aitu pljavu ar tikko dzimushiem jeerinjiem, kas tik mazinji, ka tikko sper pirmo soljus, triicoshaam kaajinjaam. kopsh taas dienas, gandriz katru dienu censhamies tieshi sho taku iekljaut musu pastaigaa, lai veerotu, kaa tie aug.

vel mums par iemiiljoto ir kljuvis zakju lauks, kuraa, kopsh ieraudziijaam pirmos zakjeenus, tagad vienmer ieturam pusdienas partraukumu musu vairaku stundu garaajaa pastaigaa, lai, sezhot zem berza vairaku metru attalumaa, veerotu mazos zakju bernus. vinjiem, skjiet, garsho musu abolu serdes, kuras atstaajam turpat uz pljavas. nakamajaa dienaa taas ir pazudushas.

Wed, 01 Apr 2020 10:53:55 GMT

cilveki runaa, ka par shiem laikiem stastisim saviem mazberniem. man ir daudz domu par sho 'neredzamo ienaidnieku', par to, ka pasaule vairs nekad nebus tada pati, kaa taa lidz shim ir bijusi, un ne labakajaa nozimee, bet shoreiz ne par sho, bet par divainu brivibu, ko ir devis shis majas ‘ieslodziijums’.

man, tapat kaa lielakajai daljai no cilvekiem, dzive paiet milzigaa skrejienaa, ir vienmer tik daudz kaa, ko darit, kur iet, ko redzet. lielakoties neko no taa tu nemaz nedari, bet laika tapat pietrukst, un visvairak - energijas. pirmdienas-piektdienas (uz ko ilgu laiku tiecos) darbs panjem no manis gandriz visu. pie taa, protams, ari vainojams tas, ka esmu vairak nekaa 100 procenti iekshaa darbaa, ko daru, un visu velos izdarit lidz pedejam perfekti. tas, kas paliek pari, ir laicinjsh sestdienaa, lai paguletu mazliet ilgak, paspeletu klavieres, mazliet pakomponetu (ja ir iedvesma), sakartotu maaju, un dotos pie drauga arpus Londonas, uz vietu, kas ir blakus Surrey Hills Area of Outstanding Natural Beauty. Gandriz 2 stundu braucienaa no manaam majas durvim lidz vinja, un esmu pavisam citaa videe. miera zonaa, kur laiks rit mazliet lenaak, cilveku ir mazaak, gaiss ir svaigaaks, un tu vari ilgi iet pa mezhu un lauku celjiem neredzot nevienu cilveku.

pie vinja ari esmu 'spiesta' pavadit sho 3 nedelju (bet iespejams ilgak) laiku, kas skjiet kaa sveetiiba no augshas. mums abiem, kas nekad ar nevienu taa pa iistam nav kopaa dzivojushi, un biezhi stridamies, shis ir liels parbaudiijums. shoreiz ne par vinja gruto raksturu, bet par to, cik mes izradaas labi varam sadzivot, kad citu variantu nav. kad ir pavisam mazinjsh dzivoklitis, kuraa katram nav sava stuuriisha, kur jaiemaacaas vienam otru saprast, un pienjemt, jo shis viss tik driz nebeigsies.

karantina sakaas pagajusho pirmdien. svetdienas vakaraa mums pazinjoja, ka uz darbu nebus jaiet (no majaam mes stradat nevaram), un pirmdienas vakaraa bija pazinjojums ar daudz stingriem noteikumiem, kas, kopsh taa laika, ir kljuvushi vel striktaaki. itkaa daba mums ko veletos pateikt, vai varbut lidzi jutot, taa davaaja mums visu nedelju ar absoluti zilaam debesim bez neviena makonja (un gandriz nevienas lidmashinas, kas vienmer sashviikaa debesis), un saules siltumu.

mana miljaakaa dienas izklaide ir vieniigaa dienas atljautaa aktivitate araa (ja neskaita veikalu) - pastaiga. Paldies Dievam, mums nav 1km vai 100 metru ierobezhojuma, un mes katru dienu ilgi, ilgi staigaajam pa mezhu un laukiem. pavasaris ir saacies, tas mostaas muusu acu priekshaa katru dienu. taurenji priecigi rinkjo apkaart, bites meklee pirmo nektaru, putni dzied, aitinjaam, kas ganaas pljavaas, piedzimushi jerinji, mezhus rotaa mazas pukjites dazhadaas krasaas (dzeltenas, baltas, zilas), kas vienmer aizver savus ziedus uz vakarpusi, zirgi ganaas laukos, un dazhreiz mees tos redzam pastaigaas pa mezha celjiem, briedis mums parsteidz uz vienas no mezha takaam.

vienaa no shiim pastaigaam es sajutu specigu un pazistamu, bet sen sen nejustu sajuutu. ka ir jaraksta, ka ir ko teikt, ka gribas iemuzhinaat sho sajutu.

katru dienu but pie dabas, katru dienu buut brivam no darba, kas tev IR. taa ir sensacionala sajuta, ko nevienas oficialas brivdienas nevar dot. kopsh saku stradaat universitates laikaa, es neatceros reizi, kad butu bijusi atvaljinajumaa vairak nekaa 10 dienas. vienmer censhos sadalit atvaljinajumu, lai sanak aizbraukt uz Latviju uz Ziemassvetkiem un vasaraa, pie teta uz Norvegjiju , un paliek pari prieksh atseviskaam dienaam, lai sanak garaka nedelas nogale, vai kads cits brauciens arpus Anglijas. shis ipashais laiks liek saprast daudz ko, bet visvairak - neiznieko to. dari to, ko vienmer velejies darit, bet kam nekad nepietika laika. esmu sakusi dariit 3 lietas, kas man liek katru dienu piecelties ar smaidu zinot, ka vareshu atkal ko jaunu iemacities. un pamosties blakus miljam cilvekam, bez nekadas distances.

Sat, 04 Feb 2017 13:51:31 GMT

vakar nopirku kladiiti ar uzrakstu 'today is the day to make it happen'. kladiite ir peleciigi zaljaa krasaa, nekas ipashs, bet iekrita aciis tieshi del it kaa necilaas kraasas. uzraksts, gan, ir sudraba, un, ieskatoties rupigi, var redzet, ka tas spiigoljo. varbut taada ir arii musu dzive. tadaa pavisam primitiivaa veidaa. tas, ko mes paveiksim shodien, nevis riit un nevis vakardien, musu citadak peleeko dzivi ieteerps krasaas.

tapec sodien ir diena, kad atbildu uz visam neatbildetajam vestulem. dazhas pat gadu vecas. tas, iespejams, ir rekords.

Sat, 04 Feb 2017 12:34:09 GMT

kopsh esmu saakusi iet gulet ap 11 vakaraa, esmu saakusi sapnjot vairak. no riita pamostoties, ir tikai sajuutas un paris spilgtas epizodes. bet visspilgtak atminjaa palicis mirstoshs zirgs, kas uz mani skatiijaas skumjaam aciim. neatceros iisti, kaads zirgam bija sakars ar sapni, iespejams, ka nekaads, bet tas, ka zirgs kaut ko man noteikti gribeeja pateikt, ja vien speetu runaat, bija skaidrs. tapec vienigais, ko vareju darit, ir mekleet tam izskaidrojumu sapnju tulku majas lapaas, un atradu divus, kas traapija ar uzviju : "Miris zirgs: nopietns energijas vai motivacijas zudums,kas var novest lidz slimibai vai depresijai; vecu motivaciju, dzives veida vai ieradumu nomirsana"

tad vel bija shis: " ja sapnii redzi mirstoshu zirgu, tu saproti, cik daudz tu esi pieaudzis un, ka ir laiks nolikt malaa berniskhiigaas lietas un virzities talak ar savu dzivi ."

Wed, 21 Sep 2016 21:01:01 GMT

Kad pārgurums no darba uzkrājies tik daudz, ka pietiktu, lai pārklātu kādu nepārredzamu pļavu, un kad jau gandrīz desmit gadus esi pavadījis metropoles biezoknī, kurā pamazām esi mazliet zaudējis ticību vienkāršai un neviltotai laipnībai, kāda vieda indieša "have a marvellous day" un smaids pēc tam, kad es viņam esmu lūgusi pēc pakalpojuma, kas nebūt nav viņa interesēs, man šķiet, ka diena varbūt pa varētu izvērsties labāka, nekā iecerēts.

Sat, 21 Jan 2012 22:09:23 GMT

kaut kas velk atpakal uz sejieni. parak daudz vestures. melanholijas. kapec es partraucu? man nav attaisnojuma. piedod, miljo narkoze. jaatvainojas pashai sev par attaalinaashanos no rakstishanas. no sevis izpaushanas. manam jaunajam datoram nav garumziimju. nav ne jausmas, kur pie tadam tikt. varbut atsaakshu rakstit. prieksh sevis (un prieksh prieka, hehe - prieka peec) un prieks tiem, kas vel seit pataas, raksta un lasa, un nekur nav pazudushi. (vai varbut visi parvaakusies uz tambleriem un blogspotiem, hm?)

Wed, 09 Mar 2011 21:38:41 GMT

Lai arī tu noteikti esi kaislīga un mīloša personība, savas jūtas un pārdzīvojums ietērpt vārdos vai darbos tev var nebūt nemaz tik viegli. Domā radoši un ļauj mīlestībai runāt tavā vietā. Nedramatizē.
03/09/2011 horoskops.nu nevar būt patiesāk.

Wed, 18 Aug 2010 10:48:56 GMT

saņemt lietotu grāmatu no amazones, šķiet, kaut kā īpašāk, nemaz nerunājot par to, ka naudiņa ietaupās. grāmata ar pasvītrojumiem (izdzēšamiem un neizdzēšamiem), grāmata, kas izskatās, ka kāds to lietojis (labā nozīmē), grāmata ar dvēseli un īpatnu smaržu. atradusi jaunas mājas. grāmata, kurā ielikta personīga zīmīte, rakstīta ar tumši zaļu pildspalvu - Hi Lasma - Hope you enjoy the book! (I'm sure I will!)

Wed, 18 Aug 2010 10:35:39 GMT

sapnī biju uz rīgas laiks vāka, nevarēju saprast, kādā sakarā, neatceros, ka būtu priekš viņiem bildējusies, bet izskatījos ļoti labi, tikai uz deguna pūderkrēms bija izsmērējies, biju diezgan neapmierināta, ka viņi tādu bildi izlēmuši likt uz vāka. vēl biju pie patrika dārzā, kur bija daudz lielu skudru, un es negribēju sēdēt zālītē. un vēl redzēju mazu meiteni, kas skrēja pakaļ lielam sunim garā saitē, un suns skrēja tik ļoti ātri, ka es nolēmu palīdzēt meitenei to novaldīt,sāku skriet aiz viņas, biju viņai tieši aiz muguras, un viņai kļuva tā kā neērti, jo es viņai biju pārāk tuvu, un viņa nevarēja saprast, kāpēc palīdzu, un kaut kā pakāpeniski kļuvu par viņu, par to mazo meiteni. uzzinājām, ka suns steidzās, tāpēc, ka viņam bija jābūt 'mājās' - atpakaļ vagonā, kur viņu tur sliktos atpstākļos, mēs negribējām to pieļaut, mēs sākām raudāt, mēs bijām pārāk iemīlējušas suni, un tad tur bija mūsu (viņas) vecāki, mēs lūdzāmies dikti, un beigās mums (viņai) ļāva suni paturēt.
vēl nopirku somu pa 2.50 (latiem vai mārciņām) matīsa tirgū, bet nolēmu to atdot laumai.

īsumā

Fri, 04 Jun 2010 16:41:04 GMT

godīgi, es nespēju noticēt, ka mana trīs (reizes-trīstokstoš-mārciņu) gadu vispēdējākais eksāmens bija šodien. viss, cauri. un es pat nezinu, priecāties vai raudāt. drīzāk gan velk uz to otro. bet lai nu kā, lai cik švaki ar naudām, šodien jāsvin, tā, ka nakti varēs atminēties tikai caur bildēm f-bookā.