nav neviena..

Wed, 12 Nov 2025 09:36:03 GMT

mmm, ja ielecot dīķī, tu nejūti slapju dibenu, tad tavs leciens nebija pavisam leciens, bet kaut kāda sevis mānīšana, ka tagad viss būs citādāk - nebūs. ieraudzīji zivtiņas? varbūt nav dīķis, bet jau upe, ezer, okeāns. kamēr stāvi krastā tur var būt siekala, peļķe, dīķis vai zāģis. Iemočī labākās apenes vai visas drēbes un izplēs vēl papildus caurumus, lai tas frešnesssss, ko tev nesīs ūdens iegrūž adrenalīnu asinīs un tu iesaucies "ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀōŌĀŌĀŌĀŌĀŌĀŌĀŌ" līdz ķermenis saprot un nomierinās. es ieraudzīju tālumā savu pazaudēto kurpi un aizpeldēju pirms izlīdu laukā.

#2

Sun, 01 Jun 2025 19:35:10 GMT

briiC! šis ir simboliski svarīgi paziņot šeit, ka man grāmatas atklāšana! :)

Te ir bijis ļooooooooti daudz atbalsta. PALDIES!

Veidojot grāmatu, lai kaut kā "iešeipotu" nodaļas, šķirstīju cibu un atradu daudz slēpjama, daudz kauna, daudz prieka, naida, daudz sapratnes. tik daudz sajūtu. Nezināju, ka ciba atstāj tikai -20 gadu ierakstus. pārējos met ārā. tāpēc agrāk varētu būt vēl cits sajūts.

Un shoutout iedvesmotājiem:jimmy, punkts,narkoze, bestia, elina, tarish, blondaa_truba 💪

Eventiņš: https://fb.me/e/4VTKIY7SN

eu!

Sun, 09 Feb 2025 19:30:20 GMT

Eu, skatieties uz mani!
Man ir viedoklis!
Un man ir viedoklis par visu.
Piemēram, par tavām krūtīm, par Valmieru.
Vai ko un kur sūtīt.
Par parkošanās laikiem
Un viedoklis par zilo zaļo sieru.
Par to, ko tu dari nepareizi
Un par to, ko nedari pareizi.
Par to jokot te nedrīkst,
Bet te iederētos kāds joks.
Man ir viedoklis par kroņiem, roņiem
un vienkārši par krāsu toņiem.

saelpoties

Sun, 09 Feb 2025 19:15:26 GMT

Es tevi redzēju šonakt sapnī. Tu biji ietīts tādā baltā, mazliet caurspīdīgā palagā un lēni elpoji. Ieelpas tevi uzpūta kā lielu balonu, bet izelpas samazināja līdz mata smalkumam. Es nācu tev tuvāk, bet tu netuvojies. Katru reizi, kad tevi pasaucu tu pārstāji elpot un it kā klausījies. Tad pēc pāris sekundēm atkal sāki elpot. Es paskatījos uz aizmuguri un tur atkal biji tu. Es skatījos pa kreisi, uz augšu, pa labi, uz leju - visur tu. Un tad es sapratu, ka tu gribi mani blakus, lai redzu kāds tu esi - dzīvs un mainīgs, radošs un noslēpumains. TIKAI tu neļauj sev pieskarties un nelaid nevienu klāt un tu rādi tikai to, ko vēlies. No tevis arī nevar aizbēgt, tu vienmēr būsi acu priekšā. Ne īsti ar tevi un noteikti ne bez tevis. Un visapkārt pelēcīgs un paliek gaišāks, kad ieelpo un mazliet tumšāks, kad izelpo. Un tad uz brīdi, meklējot, kur tu nepaspēsi parādīties, kad meklēju skatienam brīvību. Uz brīdi. Tiešām liekas uz tādu fantastiski īsu brīdi es redzēju plaisu tur tālumā. Un tajā plaisā daudz krāsu. Un tad tu atkal pielīdi priekšā elpot.

Sun, 09 Feb 2025 18:49:35 GMT

Vai tu pasmaidīji uz manu pusi vai tā bija tikai tāda gaismas ilūzija tajā brīdī, bet es saņēmu impulsu no sirds dziļumiem un iedarbināju kājas uz tavu pusi. Man nav daudz, ko dot, bet būt blakus es varu.

Vai tas bija tāpēc, ka es mazliet sakustējos, domājot par tevi, vai tā bija tikai tāda ēnu spēle, bet es sajutu tevi nākam uz manu pusi un piecēlos pirms biji klāt. Tev ir tik daudz un es baidos nebūt gana.

Būt kopā ir riskanti - kurš ir tukšums?

Ⅲ

Mon, 03 Feb 2025 22:14:14 GMT

Raitis nebija vienīgais, kurš izvēlējās turpināt. No visas grupas, kas sāka slēpot, bija palikuši tikai trīs.
“Sieviete (vai meitene)?” - pie sevis nodomāja un mēģināja aizgaiņāt šīs, it kā nepieklājīgās domas. “Tās tāpat viņi nedzird” - pats sev atgādināja.

Un tieši šīs - tieši, tieši šādas domas viņš tiecās pazaudēt, kad uzklikšķināja uz pogas “Apstiprināt maksājumu”, vēl sēžot mājās pie datora mazliet pārkarsētā dzīvoklī. Darba logi vēla rīta saulē un dzīvoklis atradās vakara saules pusē. Tāpēc pārnākot mājās, viņš nomainīja atrašanās vietas adresi, paliekot tajā pat ellē. Mirklī, kad nospieda pogu, viņa dopamīna izsalkušais suns pilnu vēderu aizgāja gulēt, lēni un mierīgi smilkstot labsajūtā. Sasvīdis, nauda iztērēta, domas prom. Var mierīgi aiziet gulēt.

Otrs palikušais un kurš turēja tempu, izskatījās mēģina tikt ātrāk prom. Viņš bija vīrietis vecuma kategorijā 65+ un viņa spilgti zaļo jaku Raitis atcerās. Viņš stāvēja rindā aiz “jakas”, kad vīrietis mazliet skaļāk atbildēja, ka neteiks precīzu vecumu, bet atzīmēs vecuma kategoriju 65+. Tas būs viss, ko viņš vēlas atklāt.
Raitis mēģināja uzsākt sarunu ar joku:
- “Jūs ietilpstat arī veģetāriešu kategorijā!” - pieliecies mazliet no sāna, Raitis ar platu smaidu norādīja vīrietim uz zaļo jaku.
- “...”
- “Es atvainojos, neizdevies joks par jaku. Atvainojiet, lūdzu!”

Raitis izspēlēja galvā vēl pāris frāzes, ko gribēja paskaidrot, ka viņš tā parasti nedara un viņam nepatīk pašam, kad cilvēki viņu tā uzrunā un vēl jo vairāk - joko ar/par viņu. Un ka īstenībā viņš jūtas daudz labāk klusumā - tā ir viņa komforta zona. Man patīk grāmatas un labāk piektdienas vakaru pavadīt mājās un introvertizēties. Un tā aizdomājies atkal sakautrējies par savām domām, ka tagad viņš vienkārši runā ar sevi. Bet bija sev pateicīgs, ka neko vairs neteica. Norakstīja uz to, ka ir ļoti priecīgs un satraukts par tuvojošos ceļojumu uz Arktiku. Un reizē arī mazliet apvainojās, ka kungs varēja arī kaut ko atbildēt, nevis tikai mazliet samiegt acis un novērsties. Kaut kādai pieklājībai jābūt(!!).

Tālumā jau varēja redzēt nākamo nometni, kurā atpūsties. Kopā Svalbardā bija pieejami vairāki vairāku dienu slēpošanas “apļi”. Raitis sākumā bija domājis izvēlēties mazāko un vieglāko, bet redzot, ka tur piesakās vairāk cilvēki ar ģimenēm un tādi.. vecāki cilvēki, izlēma paņemt vidējās sarežģītības trasi. “Protams, tur būs tracis un nebūs iespējams izbaudīt skatus un sniega klusumu..” - tā Raitis savās domās.

Viņam bija pārsteigums redzēt “zaļo veģetārieti” startā un uz brīdi viņš apsvēra uzsākt sarunu. Nekas labāks par atvainošanos viņam nenāca prātā, tāpēc viņš iepauzēja.

Starts nebija visiem kopīgs, bet ieteicams bija izbraukt dotajā laika intervālā, jo tad būs jāpagaida apmēram divas stundas. Raitis grasījās izmantot šis divas stundas, lai tiktu galā ar ekipējumu, kuru līdz galam nebija sapratis un papētīt karti, palasīt ko pa ceļam būtu jāapskata vai jāuzmanās. Tomēr pamanīja, ka “veģetārietis” devās uz trasi un Raitis nevarēja pretoties - devās nopakaļ. Varbūt pa ceļam izdosies parādīt, ka viņš nav kaut kāds trakais jokotājs.

Nometnē varēja pašiem ķert zivis āliņģī vai savākt turpat sasalušās. Raitis, netaisījās makšķerēt un tas mazliet atgādināja par tēva hobijiem. Un tajā virzienā viņš tiešām negribēja iet. Ne viņš tika toreiz tēta hobijiem līdzi, ne tagad viņš tiktu līdzi no tiem atgaiņāties. Viņš pieliecās un paņēma pāris zivtiņas, kad nejauši pamanīja, ka (pēc izskata ne-tūristi, bet drīzāk vietējie) , smīkņāja un skatījās uz viņa pusi.

Katram iedalīja koka kabīni, kas vairāk izskatījās pēc lauku mazmājiņas, kas nogāzta uz zemes. Iekšā bija jātiek rāpus. Viņš iesprauda savu izdalīto karodziņu un numuru pretī ieejai un devās pie ugunskura. Puskrēslā spīguļoja vairāki desmiti ugunskuru un varēja skaidri redzēt, kur sēž instruktori, vietējie un kur tūristi. Tūristi arī bija visskaļākie, tomēr Raitis tur jutās drošāk. Atradis ugunskuru un salicis sasalušās zivis katliņā, lai tās uzvārītu kā mācīja instruktori, viņš pamanīju spligti zaļu jaku tieši pretī. Raitis bija pārsteigts un samulsis. Ja viņš to būtu redzējis, te nesēstos. “Laikam nogurums” - Raitis atrada vismaz kaut kādu attaisnojumu. Vīrietis blenza (jā, blenza!) viņam tieši virsū un kaut ko košļājot. Griežot nost, košļājot. Griežot nost, košļājot. Raits nenovērsa skatienu, drīzāk no šoka, nekā no vēlmes dominēt skatienu kaujā. Tad salūza un novērsās, turpinot sildīt zivis. Dīvainākais, ka vīrietis nenolaida no viņa acu skatienu. Lai cik reizes Raitis “nejauši” šķielējot nepaskatītos - veģetārietis turpināja blenzt. Paēdis, sasildījies, Raitis savācās un gāja gulēt. Pusceļā vēl uzmeta pāris reizes atpakaļ uz “zaļo” un viņš neskatījās. “Dīvains”.

Šajā naktī Raitis sapņoja par savu tēvu. Kā viņi makšķerē, kā viņi taisa žogu. Kā viņi maina cauruli izlietnei. Kā viņi iet medībās ar suņiem. Kā viņi šauj. Kā viņi mazgā netīras ar darba dubļiem rokas. Kā viņi viens otru apskauj pēc tikko nolasīta kartupeļu lauka. Kā viņi velk beigtu cūku uz kapiem. Kā viņi baltās drēbēs iziet no pirts.
“Kā tu jūties?” - tēvs pārliecināti, bet klusi vaicā.
“Šitā labi” - Raitis smaidot, bez liekām domām atbild.
“Un kas tev jauns dzīvē?”
“Tēt, piedod..” - Raitis raud “.. piedod, ka nevaru to visu, ko tu!”
“Viss labi, beidz, Raiti, tu esi tu un es esmu es” - tēvs smaida.
“Un kas tev jauns?”
“Man? Man viss brīnišķīgi!” - tēvs skaļi smejas
“Ja?” Raitis šņukstot smaida
“Jā, viss brīnišķīgi, es beidzot te nomiršu.”

Raitis pamostas raudot ietīts zaļā jakā veģetārieša skavās. Tepat puslokā sastājušies vairāki cilvēki skatās bālām acīm. Ir jau rīts. Mazliet gaišs un lēni snieg. Un vienīgais, kas Raitim nāk prātā ir -
“Ja Ellē ir bezgalīgi karsti, tad tagad ir Debesis zemes virsū”.

Ⅱ

Sun, 02 Feb 2025 19:58:12 GMT

Mazais meža ielociņš tagad likās mazs un pēc intuīcijas nebija pareizi te atgriezties - te uz vecām vietām, kur mēs pavadījām dienas pirms kļuvām par lieliem, atpazīstamiem ceļu laupītājiem. Šeit radās pirmie plāni, pirmās rētas, pirmie ieguvumi un mans vārds Skābais Kārlis.

Pārējie - Zobainais Bobs un Indīgā Bete - arī nelikās savā ādā. Acis šaudījās, rokas bija vairak tuvumā nažiem un dunčiem. Zobs vēl īsti nebija nokāpis no zirga - atrada iemeslu palikt seglos. Divu pagaļu izdegšanas laikā atrada ieganstu aizšaut “piesiet zirgu”, apskatīt apkārtni un sagādāt četras saujas ogu saldajā.

“Parasti Velns ir jau pirms manis..” - es nomurmināju, cerot kāds papildinās vai atbildēs ar izskaidrojumu kāpēc Velna Edža vēl nav. Šīs satikšanās reizes tomēr bija atrunātas līdz pat stundai un mēs zinām kādu dienu notiks nenovēršamais, ka viens no mums neieradīsies. Paliks beigts guļam vai tiks aizvests uz cietumu. Un otrais variants tikpat labs kā pirmais - neturēs jau laupītāju tāpat vien pie dzīvības. Parādīs kā traku dzīvnieku vietējiem un ļaus nobeigties kādā stūrī aiz restēm.

Inde lēnām, bet līdz galam nedroši, sāka zīmēt apli ierastajā vietā pie ugunskura.
“Pag,” - Trakais noteica, “vēl viena pagale lai izdeg.”.
Bete pabeidza zīmēt apli, bet tālāk neturpināja. ○

Protams, tas bija nenovēršams un pēc laiciņa es piezīmēju līniju - ⊖.
Tad Rētainais - ⨁.
Dzimšanas dienas “torte” bija gandrīz gatava. Mēs klusējot sapratām, ka šī būs tā pirmā reize, kad svinēšana būs trijatā. Simboliski nolikām pa vienai zivij uz iezīmētā laukuma un vidū iespraudām aizdedzinātu skaliņu. Bobs ievilka gaisu, pietupās pie sveces un bija gatavs pūst, kad ceturtajā iezīmētajā “tortes” lauciņā piezemējās milzīgs, vēl dzīvs asaris.
“Kavēju pāris skaliņus un jūs jau raudat kā apzagtas bagātnieku meičas! HA!” - Velna Edža iesmējās un no tumsas izpeldēja ar lielu smaidu un asiņojošu dunci kreisajā plecā. “Traki grūti to tortes gabalu dabūt no upes ar vienu roku!”.

Uz vismaz šo vakaru vecā banda “Z.I.V.S.” būs atpakaļ.

gaisma.

Thu, 30 Jan 2025 20:21:52 GMT

daudz visādu kārtīgu prieku un tad bail par nekārtīgajām bēdām, kas vienmēr ir bijušas un uzpeld tad, kad prieks ir sakārtojies līdz galam visos skapjos ka jāiet pakaļ, jāver durtiņas vaļā un jāizvēlas pašam. neveļās ārā pats, nekrīt ar blīkšķi virsū, netaisa bailīti no sāniem. varbut sataisīt smalku malku talku un sasaukt papriecāties kādu vācieti, lai izbauda latvijas vasaras sūdus. es iepirku 3kg ar ķilavām un lieku uz sviesta ar atvērumu uz augšu lai labāk iekosties citādi ja āda uz augšu tad var nenokost un visa ķilava aizslīd vienā kumosā un pārējā maizīte jau ir puplika un jūtos ka ēdu vai nu tikai ķilavu ņam ņam un tad pliku sviestmaizi ņam ņam un tad mēģinu vēlreiz. rīts pienāk un es košļāju to nolādēto ķilavu, kurai izrādās bija iekērusies plastmasas maisiņš stūrītī un es tikai dienasgaismā (rīta) varēju saprast kas par velnišķīgu sāpi. un gaismas simbols tiešā nozīmē simbolizē nozīmi ka dienas zīme ir gaismas simbolizēta un sterilizēta gaisma.
gaisma. gaisma. gaisma. gaisma. gaisma. gaisma. gaisma. gaisma.

I (¼)

Thu, 30 Jan 2025 20:03:03 GMT

Mēs pat nebijām iedomājušies kaut ko ķert.

Kristiāns bija palaists uz pusdienas lauku agrāk un es.. Es vienmēr biju kaut kur līdzās. Strādāt vēl nemeklēju kur. Pabeidzis augstskolu iestāstīju sev, ka "atpūtīšos" kā biju dzirdējis citus sakām. Viņu vārdi bija patīkams vējiņš tādā pēc-augstskolas stresiņā. Vējš, kas pūta no citiem pieķērās man un es biju koks. Neuzskatīju sevi par bezmugurkaulnieku, bet skrējējzirgs es arī noteikti nebiju. Es biju koks, ko nevar apgāzt ar radikālām idejām, bet tādas kā vējš, kas aizķer un aizskrien - tās man patika. Šūpoties bija viegli, jautri un no malas arī es nebiju kaut kāds parasts pagalma miets. Kristiāns nepīpēja un es arī ne, bet tas bija sasodīti labs moments, kurā to darīt.

Vinš iziet no kafejnīcas aizmugurējām durvīm. Mēs sasveicinamies ar mūsu īpašo (pff, īpaši neoriģinālo) roku sveicienu trīs sitienos, ko noslēdzam ar grandiozu (pff, grandiozi garlaicīgu) pusapskāvienu un uzsitienu pa muguru viens otram. Tad parastie "Nu ko?", "Aij, ko pats?" un klusums. Un šis ir tas moments, kur mēs sāktu vilkt dūmu.

Viņam bija četrdesmit piecas minūtes šoreiz un tā kā juta, ka šefs ir labvēlīgs pret viņu, tad varējām vēl pārdesmit minūtes ielikt kabatā. Tāpēc daudz nedomājot pacēlām buru uz upes pusi. Samērcēt kājas. Kristiāns it kā bija nostabilizējies, bet es zinu ka viņš arī "atpūšas". Viesmīlis jau nav viņa sapņu darbs. Un tomēr viņš atpūšas produktīvāk, es pie sevis nodomāju.

Ūdens bija patīkami veldzējošs un es ļāvu samirkt uzrullētajiem džinsiem vēl mazliet. Kristiāns gan bija "all in" un atrādīja visus izbijušā peldētāja spēku, nopeldot vairākus šurpu-turpu, kad skaļi smejoties un brienot ārā, ar ceļiem sitot ūdeni sev pa priekšu, kliedza "Skat, skat! Ēēēē! Ūja-ūja! Ēēē!" - un turēja kā karstu ogli diezgan pamatīgu, rokās lēkājošu zivi -"Ha ha! Tā pati ieleca man rokās! Kā tas var būt?!".

Es neticu zīmēm, bet tad es sapratu, ka viņš pirmais atradīs savu sapņu darbu un jebko citu - viņš jau bija ūdenī ķert.

doijdzis

Thu, 03 Oct 2024 18:09:59 GMT

man liekas pārsālīts, ka visi vārdi "liekas", "jocīgi", "varbūt", "reizēm", "dažreiz" ir pielipuši man apkārt kā dadži. Atšķirība tikai tā, ka daudz dziļāk. Dadži pielīp pie apģērba un ūdens traukā/vannā/pirtī esi brīvs. Atklājies un esi brīvs. Bet šie riebeklīši ir pa pusei miesā. Tie ir daļa, jau no katra teikuma, kurā ir _risks_ pateikt kaut ko personisku. Tie it kā ir ar asumiem, bet tie izliekas - tie ir vairogi, kas aizsargā no "kaut kā", kas var viņus izvilkt. Viņi arī domā, ka viņi mani aizsargā. Labi riebeklīši, kas jau ir dažreiž (atkal!??) noderīgi. Atpazīt, kurš varētu būt autors. Man tie ir kā padaudz sāls, padaudz piparu, padaudz...vai kā latvietim dilles. Taisi jebkuru ēdienu un dilles nesabojās - "Var piešaut klāt!" Pat ja pavisam nav vajadzīgas tās dilles, var sadzirdēt čukstus: "viena jau neko nemainīs..". Un tiesa. Tā jau neko nemainīs un kāpēc to vispār tur vajag? Bet tu esi latvietis. dadzītis.

Tue, 01 Aug 2023 07:22:15 GMT

pastnieks iededza svecīti pie kapa. "Man tev ir sliktas ziņas.." un pats sāka ķiķināt par savu jociņu. Viņa mugura sviedros no maiņas beigām un jāņtārpiņi jau apspīdēja visu meža ieloku ar nezināmu morzas kodu. Pārceļoties uz šo planētu, pastnieks Erbils nemaz nenojauta, ka te viss ir tā. Nu tā.. tāpat. Tā sajūta, ka viņš nekur nebūtu aizbēzis, lai gan centās. Te bija tik ļoti "tāpat", ka sajuta nepieklājību tukšumu lietās, ko atstāja uz zemes. Bārdainais Erbils pirmo pārkrāsoja māju. Jā, te bija jau uzcelta viņam māja un viss tajā, bet tā nebija tajā īstajā krāsā. Vēl pēc pāris mēnešiem viņš sataisīja mazu suņa būdiņu. Tur neviens nedzīvoja, bet likās tā vajag. Viņš pārstādīja kokus, kur tiem "vajadzēja būt". Katru reizi, kad viņš sāka domāt vai viņš atkal neiekārto visu kā bija, Erbils aizgaiņāja domas ar "nē, es tā tagad vēlos" un "man tā patīk". Pagāja vairāki mēneši līdz saprata, ka viss ir kā vecajās mājās, viss līdz sīkām detaļām. Pat tukšais kaps meža ielokā. "Man tev ir sliktas ziņas.." - otro reizi jau nopietni "Es nekur neaizbēgu."

bo ieteica

Tue, 27 Jul 2021 19:27:15 GMT

there it is. again. that funny feeling.

-_-

trauku tests

Mon, 31 Aug 2020 08:48:15 GMT

Mušinu trauki ir mazi. Ziloņu trauki ir mazliet lielāki, bet precīzi vienādi, ja ņem vērā *scale*. Varbūt dievs zina kāpēc, bet viņa nav, tāpēc to var uzskatīt par "pik" vai vnk "piu piu". Ja no nākotnes kāds atlidos, tad tas prasīs, kāpēc trauki ir dažāda lieluma un mēs atbildēsim "nu nu nu, skaties tie ir vienādi" Un tālāk neko neteiksim, lai domā. Ja viņi samulsīs un, teiksim pēc nedēļas, izskatās vēl ar savām citplanētiešu uzacīm drūmi. Tad mēs viņus aizraidīsim projām, jo viņiem nav pietiekams "kjū ai". Interesanti, ka viņu pasažieri, kas nedēļu sēdēja un gaidīja, kad šoferis ar vēstnieku atrisinās problēmu, turpat arī svīda beņķos un čīkstēja, ka šāds serviss nekam neder. "Atceries pie Saturna riņķiem pirms 24gaismas gadiem tā nebija. Tur gan mēs varējām izpausties". Un kāds jaunāks eiliens atbildēs, ka "Nu jā, bet tur nebija neviena radījuma, tur bija tikai asteroīdu joslas un viss! Tur nebija NEKĀDU radību! Jūsu gaismas gados to jau vajadzētu saprast!" (liekot uzsvarus uz specifiskiem vārdiem. Atpakaļceļā visi sāka ēst savas līdzi paņemtās ņammas. Ekskursija neizdevās. Visi bija neapmierināti, pat tie, kas gribēja vnk pastrīdēties un aizstāvēt Zemi. Skaisti, ka slaisti laiski gulēja un pārējiem bija baisi vai viņiem vēl plaušiņās ir gaisi. "BIJA!" iesaucās taspats uzsvaru čalīts un visi nomierinājās. Mājās gaida tās pašas zvaigznes. Tie paši akmeņi. Varbūt arī kādam ieslēgts armēnis pagrabā. hz

sarkanais BUM ābols

Thu, 26 Mar 2020 16:08:19 GMT

Reiz dzīvoja sarkans ābols, kas šūpojās koka zarā. Viņš šūpojās ļoti lēnu, jo nebija stiprs vējš. Viņš stipri turējās savā zarā aiz kātiņa. Pēc laiciņa sāka pūst stiprāks vējš un sarkanais ābols sāka stiprāk šūpoties, bet vēl turējās aiz kātiņa pie zara. Vējš pūta tik ilgi, ka sarkanajam ābola palika grūti turēties un viņš sāka krist lejā! Viņš krita, krita, krita un nokrita pie ābeles saknēm uz zemes. BUM! Tur bija kalniņš un viņš sāka ripot. Ripoja, ripoja, ripoja, ripoja, ripoja, ripoja un ripoja. Tad BUM, atsitās pret akmeni un sasita galvu :( Viņam ļoti, ļoti sāpēja.. Vējiņš to redzēdams pielidoja klāt un papūta sarkanajam ābolam, lai tam nesāp! Un ābolam vairs nesāpēja. Tas pasmaidīja.

Ja ir par tumšu lasīt pasaku, bet kaut kas jāstāsta

Thu, 26 Mar 2020 16:03:02 GMT

Reiz dzīvoja banāns. Viņš bija dzeltens. Ļoti dzeltens. Viņš dzīvoja augstu, augstu, augstu kokos kopā ar citiem banāniem. Viņi dzīvoja ķekaros un kopā dzēra tēju, kopā ēda brokastis, pusdienas un vakariņas. Viņi kopā spēlējās un smējās. Tik augstu, augstu, augstu kokos viņiem ļoti patika, jo tur bija jautri. Bet TAD atlidoja Ērglis un teica "Es jūs visus apēdīšu!". Banāns un viņa draugi, kas dzīvoja augstu, augstu, augstu kokos nobijās un paslēpās koku zaros. Viņi izlikās par koku zariem un lapām. Tad Ērglis viņus gāja meklēt. Paskatījās pa labi, pa kreisi, uz augšu un uz leju. Bet nevienu nevarēja atrast, jo visi banāni bija paslēpušies koku zaros un izlikās par zariem un lapām. Pēc laiciņa, kad Ērglis nevarēja nevienu atrast, viņš aizlidoja prom un nebija apēdis nevienu banānu! Banāns ar draugiem atkal atnāca uz savām mājiņām un visi draudzīgi priecājās un smējās, jo viņiem patika dzīvot augstu, augstu, augstu kokos. Tur viņi kopā ēda brokastis, pusdienas un vakariņas. Un kopā smējās. Un ērglis vairs neatlidoja.

ū, augšiņa

Thu, 26 Mar 2020 15:55:41 GMT

ja varētu ieskriet bedrē, kur sabērti sapuvuši rudzi, tad to diez vai kāds darītu. Radio skan vienpadsmitos pēc vilkaču laikiem un mums jāadaptējas viņu laikiem?!?!? Režģu daudzums pie viņu robežām skan kā izsmiekls mūsu atvērtajām sirdīm. Sirdīgi kukaiņi lido pāri bez ierobežojumiem - viņi ir mazi. Un lai kā censtos vakaros atrast visus sienāžus, kas.. sienāzē ar to skaņu, to īsti nevar izdarīt. Daba mostas nevis pēc laika, bet pēc pēdējā cilvēka, kas guļ. Radio nākamtrešdien skanēs vienpadsmitos divdesmit un pēc mēneša jau divpadsmitos. Ja visi kociņi spētu sadoties rokās, tad tas nebūtu parks pilsētas vidū, bet mežš. Koki pilsētā neslimot divu iemeslu dēļ: 1) tie ir tālāk nekā 2m 2) tiem izgriež saknes un augšina paliek pāri un tā jāved projām.

souldoll

Sat, 21 Jul 2018 18:10:47 GMT

akurāti krāti diedziņi, lai sašūtu vecas kurpes. es atrādu šuves piezemētā šūšanas izstādē, kur galvenā uzmanība bija uz suņu izstādi un šūšana bija tikai vietas aizpildīšanai. TOMĒR tas man netraucēja justies slikti un ienīst visus, kas to sarīkoja. maukas. mani nabaga diedziņi. mana panorāma. manas kurpes. mani āboli dārzā. mana tv programma. mana manna. mana kanna palika kannu festivālā. ārā. viena.
skummmmji.

zibuzibuzibsnis

Fri, 13 Jul 2018 13:53:11 GMT

kur mazliet padaudz un nejauši sterilas zeķes nav ok, tur no dienvidiem pūš ziemeļvējš ar suņa atņirgtiem zobiem.
Es ieceļoju savā rītā, sēžot uz palodzes un saņemu Reksi. Viņš man līdz galam nenopietnu "vau!" un es viņam pilnīgi nenopietni draudzīgu "wow!", un smēķēju, jo nezinu ko teikt.
Tagad esmu satverts, sasiets, sabučots!
Šis ir mans rīts.
baigā Manta.

Fri, 04 May 2018 22:03:37 GMT

- Lācis Ancis baro tikai kucēnus un izliekas par lielu suni. Kucēni nav mūžīgi kucēni un aizbēg projām. Ancis baro tikai sevi, pieņemas svarā.

- Viesturdārza administrators Boriss kārto eksāmenus, lai būtu atļauts pārdēvēt sevi par Viesturu. Pēc četru gadu Borisa centieniem Viesturu vārdu aizsargbiedrība izlēma aizliegt Borisam kļūt par Viesturu uz mūžiem. Boriss nomainīja vārdu uz Valdis un uzvārdu uz Iesturu. /V.Iesturs/

ind

Fri, 04 May 2018 21:39:13 GMT

Rinda pēc indes ir seši

nice advise for my guys in disquise

Fri, 04 May 2018 21:37:09 GMT

- Pēteris un Ainārs jau kuro dienu meklē sievas tinderī. Mamma mainīja DNS tīkla ierakstus un pointēja visu trafiku caur savu raspi. Pēteris atrada ideālu sievu, kas patika arī mammai (shocking!). (Ainārs neatrada, jo Pētera mammai bij poh, kāda viņam sieva).

- Katru rudeni lapsām ir tradīcija - tās spēlē paslēpes koku kritušājās lapās un priecājas par dzīvi. Valdis, nespēdams nomedīt nevienu lapsu, sapirka tačku ar patronām un tagad šauj pa visām lapu kaudzēm. Lai gan neviena lapsa necieta, tās nolēma vairs nespēlēt paslēpes rudenī, bet kā bonuss Valdim, tās nokoda visas vistas viņa kūtī.

- Apkopēja Anna ar triciklu izbrauc precīzi 07:02 uz darbu un ierodas ar vienmēr kavēšanu. Bērnu nama "BEMBIS" direktors ieradās agrāk. To visu novērojis, saprata, ka tā nevar turpināties. Viņš piedāvāja apmainīties darba amatiem, lai nebūtu konflikts un visi ierastos darbā atbilstoši amatiem.

zomb dumb

Fri, 04 May 2018 21:25:24 GMT

kas par zombijiem un kas par zobiem. Es gribu uzlīmēt "BARĪBA" uz visiem lopiem. Es pārdodu smadzenes, es dedzinu zāli, es esmu nauda.

nogrieznis no "no"

Wed, 02 May 2018 13:18:01 GMT

ar kājam pa vadiem, ar mēli pa zobiem, no nakts līdz dienai ir tikai viens rējiens dumjš. Es ieskrienu sienā un sasitu galvu, bet sāp tikai ribas. No sarautām saitēm ar atvērtu muti skrien dievi bez piekariņiem pa tumšo pusi. Un katram pie bārdas ir hipija sietiņs, lai sakrātu rasu no rīta kur miestiņš. Tur tuse tik duraki un guļ tikai gudrie. No veikala lidz kapiem tur ir tikai viens solis vai divas dvuļas. Katrs piedzimst ar alko dvašu un ar to ari nomirst. Nakti tur gaudo ne suņi, bet pudeles, kurās pūš vējš. Dievs saķēris galvu to loka uz sāniem - tam sāp galva no visiem šiem krāniem. Jocīga pasaule, bet koki ok. Kapos koki ir vienīgie dzīvie un tārpi un baznīckungs.

biešu baseins nekritizē backspace

Tue, 01 May 2018 19:30:39 GMT

Māksla nomirt tika ierakstīta mūsu mazajā skolas vēstures grāmatā kā atrauts konkteksts un izravēts biešu lauks, kurā palika nevis bietes, bet tikai nezālas. Visas bietes tika samestas blakus kā beigti kurmīši ar izlaistiem matiem. Tos rudens beigās arī nekur nenes, bet atstāj turpat kā atgādinājumu citiem gadiem, citiem saimniekiem un citiem laikiem. Tikai velns te vēl nemaz nav bijis, kaut gan iekārtots ir pa smalko - ellīgi skaisti. Veidojas skaists lauks ar norobežojošām sienām. Mazliet vēl pablietēt, pielaist ūdeni - baseins.

🕐

Tue, 23 Feb 2016 22:04:27 GMT

es paņemu lāpstu
un ierokos miglā