l i v e l o v e d r e a m s h a r e

pat(e)ik šana [[25:05:2004|21:30]] [grauzdiņš] [introspective - early hypothesis] [Par rakstīšanu, jo citādi nevar] brīvība, apdedzināšanās, atklātība, iezemība, savējība cenzs, vientulība, autulība, raudulība [Par lietu] krustojumos virzienu izvēlēties luksoforu krāsā, sparģeļu iela, balto trušu burti, šokolādes smiekli un vientulība [galvā] afinitīvās grupas, naktis, skriešana, vēlmju pildīšana Nepatīk, kā izskatās teksti viens pēc otra. Formiski kā dzejas, formāli kā neizdevušās, teorētiski kā literatūra, īsumā kā vervelēšana, bezpersoniska vārdu griešana vai pārpersoniska dzejdarība, dzejniecība. vārgulība I pakāpe Atstāt tikai māju un pieturu nosaukumus arī negribas. 'es biju te' kļūst tik griboši un pārgribējušies, pieķērušies neaizmiršanai un aizmirstas pirmie, apakšā taču ir tas milzīgais prieks [II pakāpe] un vibrācijas, kas kā izlietas ielien vārdos un vārdu atvasinājumos, un tad vēl tā atgriezeniskā saite, kad jūti, kā atskan, un nevis atbalss, bet balss tikai [III] - cik ilgi, jo viens pēc otra atkal burtu biezeņi sastājas un nopietnajās dienās pēc paķertības izskatās [IV] skarbie vārdi sev un laikam, reāli atspērieni, kas riebtos rūtiņu lapās, bet savu skaņu izrūc netā, un paliek labi. Bet - ja sev - tad kāpēc atkārtojas, lai arī katru reizi no citas šķautnes? ja sev - tik bieži - vai tad nebūtu jākaunas? par vājumu, mūžīgu šķilšanos, smieklīgu anarhismu, iedomīgu brīvību [V] paliek izredzētie. kā tādi prozas lasījumi. vājumus aizmetot, punkti un pieturas dižojas savā laicīgā varenībā, un atkal riebjas, riebjas šī secība - viens virs otra, viens pēc otra, šogad viens thebestof un nākamgad nākamais [VI] meklēt jaunas formas, kā neapriebties un [VII] apriebties meklējumos [VIII] aiziet, izskriet pļavā, aizskriet pie bariņa, it kā bumbu atsitot. atsisties sevī, jo forma nekad neļauj pateikt, kā ir. pateikt, cik labs karijs mērcē, cik stulba izgāšanās, cik savādas attiecības. kāposti ar ķimenēm, sviesti ar ģimenēm. par gribas, vajag, ievajagas, negribas, bail, vientuļi, puntuļi. un tad pļavā arī tā, kā forma. viens man jautā par formu #n, apmulstu, atskatos kalendārā un atbildu - ak, nu tas tik tā, nu, tur toreiz. komplimenti un uzteicības, ak, es varbūt izlepusi, bet es zinu, par ko un kāpēc, bet es neražoju, tā sanāk. nabaga jēzus, kam toreiz tā sanāca, vēl nevar rimties. kā gribas pamuldēt, iedunkāt, koķetēt, afinitīvās grupas naktīs tikties un spēlēt ričuraču, cept tos oranžos no līvu krasta, nu kā viņus tur.. [IX] kauciens kā no nespējības raga. neta žagatas paķer un sastāda nolemtības kursa darbu. apbrīnoju cilvēkus, kam tagadnē joprojām tik maz līdzvērtīgu domubiedru, ka apnicībā jāzākājas par visiem (vienīgajiem), ko pazīsti. pat ja redzi tikai ārējās formas izaugumu. pat ja ārējā forma ir tik dziļa iekšējā, viņa tomēr tik samocīta. tik maza, nepilnīga, tik formiska, formāla, pašcenzēta, izstrādāta. patiesumā izdēdēta. kā gribas, lai neredz manī tikai vēja suni, miera miku, dzejnieci, puķabērnu, undīnieti, krišnaītu, ateistu, ielas meitu, prieka bērnu, klusētāju, domātāju, filozofi, neaizsniedzamo, nepieskaramo, pārlieku prasto, pārlieku lieko, pārlieku ciešo, cieto, nejūtīgo, pārjūtīgo, patieso, vienkāršo, samāksloto patiesībā šķiet, ka tikai daži no dzīves drīkstētu lasīt manu žurnālu, tie, ar kuriem roku rokā esam auguši - no viena tēla/laika/sajūtām uz otru. tie, ar kuriem ikdienā tik viegli smieties, klusēt, aizdomāties un aprupjīboties, un pat nemanīt, kā šie stāvokļi mijas. atbrīvoties, zinot, ka nepārsteigs, ka neliks manīt, neliks sastingt. bez novērojumiem, laboratorijas darbiem, secinājumiem, kas neļauj runāt kā mirklī, bet sastāda reaģēšanas vienādojumus un tā arī nepasaka, kas mēs esam [X] un vēl tā gaisa rezerve plaušās, kas neļauj nolīst zemūdenī uz mūžiem - par tiem, kurus gribas kādu dienu vēl satikt - nesatiktos. Un cerēt, ka neredzēs vēja suni, miera miku, dzejnieci, puķabērnu, undīnieti, krišnaītu, ateistu, ielas meitu, prieka bērnu, klusētāju, domātāju, filozofi, neaizsniedzamo, nepieskaramo, pārlieku prasto, pārlieku lieko, pārlieku ciešo, cieto, nejūtīgo, pārjūtīgo, patieso, vienkāršo, samāksloto gribas uzspēlēt futeni pļavā. 2|-

ap kārt [[23:05:2004|22:14]] [lēns] nav māju ar čaklajām saimniecēm un nav nevīžu sētu, nav pagalmu ar 'tiem slaidajiem' tautu dēliem un nav 'to mežu', 'to lauku', tiripiri nav telpu, ir tikai punkti un dzīve kā adatu dūrieni, ne elpojums viens draugs deviņstāvenē ar uzrakstu, cits mājā aiz nelsa. eju vakaros pa rajonu un skatos gaišajos logos, kur viņi-kaut-kādi gatavo vakariņas, strīdas klelefontausulēs, smejas monitoros. gaismas mājā ātri mainās un nevar noķert cilvēkus ģimene otrpus Daugavai, pašai mājas rajonā, kuru kājāmšķērsojot ikreiz jāsastopas ar neapmierināmajiem, kas no krūmiem un dzīvēm (tumšiem kaktiem) uzrunā, uzrodas, uzmācas, uzbrūk. mašīnas, kas regulāri naktīs slīd līdzi un nerunā. cilvēki dienās, ar kuriem nevar parunāt, jo viņi tādi stiklaini stiklaiņi. darbā pārgurušas sievietes un iznīcinoši vīrieši. kārtībai nav nozīmes vienīgais patvērums naktīs uz velo un dienās - nakts vai lauki. jumtu cilvēku ēnas uz ietvēm un harmonijā auguša kaķa uzticēšanās. nakts cilvēki, kuru logi nodevīgi staro arī pēc tv programmu un izglītības programmu beigām. pirms rīta un dažkārt arī pēc darbadienas sākuma dzīvās acis un dzīvie vārdi. ziedoņi un kustības ritmā. ritms telpā Tavs uztakts jons 10|-

[[21:05:2004|04:06]] [telefon_telaviv-immediate_action-sound_in_a_dark_room.] Pēkšņi atcerējos, kā sēdēju vernisāžas pagalmā ar jaunajām skaistajām meitenēm un kā Līva pirms iešanas uz skatuves dziedāja - parkā, no visas sirds un elpas. pie dārza galdiņa sēdošā kompānija patiesi aplaudēja mirklis peldošās laimes mirklis no pagājušās vasaras, jā, redz kā, šodien jau atkal vasara. un es vairs neatceros brīvi, kurā vasarā bija mans pirmais skūpsts ar māmiņas čiekuriem un kurā vasarā nomira baltākais cilvēks no vienaudžiem. kurā vasarā es gaidīju un gaidīju skumju pilsētas skumjas un kurā sagaidīju. kurā vasarā trīcēja sirds autobusā uz saldu. kurā vasarā vēl nenojauktā priedaines pieturā tvērās divi meitēni, kurā divi staigāja pa kapiem un priecājās viens par otru kurā satikās, kurā nesatikās 10|-

zaļā pasaka [[21:05:2004|00:29]] [nature ambient kaut kas tāds] vakar rīgā veda akmeņus iekšā, smagus kā mūžība, no ziemeļiem uz pilsētu lielos, milzīgos, skaistos.. tīri žēl palika - par virzienu (gribas pilsētu nodrupināt pa grīdām un jumtiem vien tikai mūrus atstāt vējiem) šonakt braucot no kabatas krita naba laukā pazuda aptjeknočsausij stikliņš ar viļņu skalu, varbūt ka nemaz nevajag bet gribas atgriezties jo krustojumā (valdem&briāns) milzu sacirsta koka bluķi gribas paņemt vienu aiznest mājās ciemiņiem un sēdēšanai kā mežā pat ar visām pilsētas asinīm nocirsts koks paliek nocirsts koks. Un jūs? 4|-

[[16:05:2004|07:23]] visas plāksnītes no ielas naktī noskrūvētu aiznestu saullēkta sārtā jūrai piesistu paliktu iela bez vārda bez vārdiem

navigation [ viewing | 145 entries back ] [ go | earlier/later ]