:
pat tad, ja tas ir tikai pms..
..tad tās ir labākās dienas manā eksistencē.. kad gribas mīlēties tik ļoti, kad var raudāt pa īstam, kad visi pateiktie vārdi ir tik ļoti no iekšienes, kad pat ļaunumā ir tā milzīgā dvēseles izmisuma žēlaba, kad viss ir īsts.. lai gan krist, nolēkt, ienirt tur nemaz nav viegli.. tās pārējās 20 dienas ieklemmē bezjūtībā..
raudavu sezona, lietus mēnesis, piebriedušas vēdera debesis, saraudājusies aura, nogurusi dvēselīte
bet es nemāku nekā citādi ar cilvēkiem runāt kā vien caur visu smago, kas viņā vai manī ir, es nemāku nekā citādi justies labi ar viņu, es neticu tiem smaidiem, bet es ticu cilvēka priekam. es neticu miega krācieniem, es ticu sviedriem klātai pierei pēc pamošanās
viss cits no manis ir tik neīsts, tik sakņupis, sastidzis, it kā būtu iespiests cita izmēra drēbēs,
galu galā es vairs neticu tam, kāda es izskatos, mani izbrīna jautājumi par manu pagātni (jautājumi paši ir no pagātnes), es neticu tam, kas es tur ārpusē izrādos. man ir žēl tā mana cilvēka, bet viņu uzlabot ir kkāda nepareizā pieeja, es to zināju, tagad es to arī jūtu.
kaut drīkstētu visu laiku raudāt, tad es visu laiku raudātu. vienīgā līdzvērtīgā rezonanse uz kko skaistu pasaulē ir raudāšana, tāda sirds izliešana, ka vairs neko citu, neviena ota, neviens teikums tā nespēj pastāstīt, KāBija. un es mīlu dziedāšanu tāpēc, ka dziedot gribas raudāt (lai gan nedrīkst), mīlu dejošanu, jo tad drīkst raudāt ar visu ķermeni, un mīlu dzīvošanu, jo tad var raudāt ar visu būtību (ja vien tajās 20 dienās, kad nav mēnesreižu un pms, neaizmirstas, ka dzīve ir mīlestība otram un sev ļaut raudāt).
jo tie brīži, kad svētbūšanas gājiena pēdējā dienā ieskanas baznīcas dong,
kad rītausmā pamosties savā baznīcas vienatnē un aizlien pačurāt uz mežu, un tev garām aizčāpo brūns, milzīgs zaķis, tevi (nekustīgu) nepamanījis,
kad otrs cilvēks tev pieskaras, tur roku uz vēdera un neko..
tos brīžus var tikai izraudāt
..tad tās ir labākās dienas manā eksistencē.. kad gribas mīlēties tik ļoti, kad var raudāt pa īstam, kad visi pateiktie vārdi ir tik ļoti no iekšienes, kad pat ļaunumā ir tā milzīgā dvēseles izmisuma žēlaba, kad viss ir īsts.. lai gan krist, nolēkt, ienirt tur nemaz nav viegli.. tās pārējās 20 dienas ieklemmē bezjūtībā..
raudavu sezona, lietus mēnesis, piebriedušas vēdera debesis, saraudājusies aura, nogurusi dvēselīte
bet es nemāku nekā citādi ar cilvēkiem runāt kā vien caur visu smago, kas viņā vai manī ir, es nemāku nekā citādi justies labi ar viņu, es neticu tiem smaidiem, bet es ticu cilvēka priekam. es neticu miega krācieniem, es ticu sviedriem klātai pierei pēc pamošanās
viss cits no manis ir tik neīsts, tik sakņupis, sastidzis, it kā būtu iespiests cita izmēra drēbēs,
galu galā es vairs neticu tam, kāda es izskatos, mani izbrīna jautājumi par manu pagātni (jautājumi paši ir no pagātnes), es neticu tam, kas es tur ārpusē izrādos. man ir žēl tā mana cilvēka, bet viņu uzlabot ir kkāda nepareizā pieeja, es to zināju, tagad es to arī jūtu.
kaut drīkstētu visu laiku raudāt, tad es visu laiku raudātu. vienīgā līdzvērtīgā rezonanse uz kko skaistu pasaulē ir raudāšana, tāda sirds izliešana, ka vairs neko citu, neviena ota, neviens teikums tā nespēj pastāstīt, KāBija. un es mīlu dziedāšanu tāpēc, ka dziedot gribas raudāt (lai gan nedrīkst), mīlu dejošanu, jo tad drīkst raudāt ar visu ķermeni, un mīlu dzīvošanu, jo tad var raudāt ar visu būtību (ja vien tajās 20 dienās, kad nav mēnesreižu un pms, neaizmirstas, ka dzīve ir mīlestība otram un sev ļaut raudāt).
jo tie brīži, kad svētbūšanas gājiena pēdējā dienā ieskanas baznīcas dong,
kad rītausmā pamosties savā baznīcas vienatnē un aizlien pačurāt uz mežu, un tev garām aizčāpo brūns, milzīgs zaķis, tevi (nekustīgu) nepamanījis,
kad otrs cilvēks tev pieskaras, tur roku uz vēdera un neko..
tos brīžus var tikai izraudāt