:
mani čivekļi virs loga mostas 3h vēlāk kā ierasts. un paspēja mani nobiedēt.. jo dikti lietainajā dienā neapdomīgi izbēru uz palodzes nevārītus rīsus. neapdomīgi, jo neatceros neko par putnu gremošanas īpatnībām. man šķiet, nepieredzēts aizcietējums tādam mazam dūkulim varētu būt smagi, sāpīgi vai letāli. pilns plaukts bioloģijas grāmatu, bet man tomēr vairāk gribas redzēt, kā atkal 4 čirrrrk aizplosās pa gaisu.
nācu uz šejieni un gandrīz apraudājos. sen nebiju rīta gaismu ārā redzējusi (lai gan arī šī nakts ir negulēta un biju jau ielīdusi gultiņā). mans pārdaugavas ancientais rajons sestdienas (sestdienas?) rītā tik saulaini smilšaini kluss.. trijās minūtēs līdz ecafē pieredzēju atkal to, ka pasaule tur tevi saujā un mīl:
Saule miers smilšu ceļi
3 baloži sabozušies sauļojas pie mājas
apeju ar līkumu (vai man, cilvēkam, grūti 3 laiskus rītus nepatraucēt)
Nesteidzīgi klaidoņi
3 30gadnieki pie citas mājas tup. brīnās, ka es tik lēna tāda garām. atkal mans beznosacījumrefleksa smaids, a es ļaujos
Virs 3 30gadniekiem pār 2st mājas jumtu pārčāpo kaķis
to tikai es laikam redzēju
Uz nākamā stūra satieku sorcerer - vecu, neredzētu, sejā skaistu bārdainu vīru melnā mētelī ar melnu cilindru (gandrīz kā no muminiem)
Nogriežos pa kreisi. Ieraugu nekad neieraudzīto. Baložu kunkuļus saulē pie mājas,
Mājaugiem noaugušus griestus istabās,
Kādu jumtu, kur katra metāla plāksne ir savā krāsā,
Nolauztu ceriņzaru - kāds jau otro reizi parūpējas par mani, zinot, cik ļoti man patīk ziedi mājās un cik kautrīgi un reti es pati tos atļaujos noplēst zemesmātei no pieres..
Klaidoni, kurš velk melnus ratus,
Virtuves strādnieci, kas iznākusi ārā saulītē uz savas kafejnīcas āra galdiem mizot kartupeļus (3 bļodas kartupeļu, mīļas saujas, nazis nošķeļ mizas, sārti vaigi, mierpilna, gandrīz apgarota, viņa nepaceļ acis, būtu manu smaidu noķērusi)
dzīve ir brīnums
:*
nācu uz šejieni un gandrīz apraudājos. sen nebiju rīta gaismu ārā redzējusi (lai gan arī šī nakts ir negulēta un biju jau ielīdusi gultiņā). mans pārdaugavas ancientais rajons sestdienas (sestdienas?) rītā tik saulaini smilšaini kluss.. trijās minūtēs līdz ecafē pieredzēju atkal to, ka pasaule tur tevi saujā un mīl:
Saule miers smilšu ceļi
3 baloži sabozušies sauļojas pie mājas
apeju ar līkumu (vai man, cilvēkam, grūti 3 laiskus rītus nepatraucēt)
Nesteidzīgi klaidoņi
3 30gadnieki pie citas mājas tup. brīnās, ka es tik lēna tāda garām. atkal mans beznosacījumrefleksa smaids, a es ļaujos
Virs 3 30gadniekiem pār 2st mājas jumtu pārčāpo kaķis
to tikai es laikam redzēju
Uz nākamā stūra satieku sorcerer - vecu, neredzētu, sejā skaistu bārdainu vīru melnā mētelī ar melnu cilindru (gandrīz kā no muminiem)
Nogriežos pa kreisi. Ieraugu nekad neieraudzīto. Baložu kunkuļus saulē pie mājas,
Mājaugiem noaugušus griestus istabās,
Kādu jumtu, kur katra metāla plāksne ir savā krāsā,
Nolauztu ceriņzaru - kāds jau otro reizi parūpējas par mani, zinot, cik ļoti man patīk ziedi mājās un cik kautrīgi un reti es pati tos atļaujos noplēst zemesmātei no pieres..
Klaidoni, kurš velk melnus ratus,
Virtuves strādnieci, kas iznākusi ārā saulītē uz savas kafejnīcas āra galdiem mizot kartupeļus (3 bļodas kartupeļu, mīļas saujas, nazis nošķeļ mizas, sārti vaigi, mierpilna, gandrīz apgarota, viņa nepaceļ acis, būtu manu smaidu noķērusi)
dzīve ir brīnums
:*