: viņnakt
deja?
mana stihija ir tur - būt par balto maliņu okeāna viļņu korēs; tas ir mans ūdens puķpodā, siltums un sprēgas ģimenē aiz loga
aizvērt acis, iekūstot skaņu nepārtrauktībā, neremdināmajā stāstā, ko izdzīvot
peldēt vilnim pāri mugurai - garā, garā gaismas mugurkaulā (no cukurvates, no ziepju putām, no prieka), jūtot, kā pūlis (pārāk skarbs šis vārds), kā jūra, kā okeāns, siltas muskuļu bangas silda un dod spēku nerimties līdz gaismai austrumu pamalē
kad katra dzīvības šūniņa piesātināta prieka un mēmi pilnas laimes, tad nozust, izšķīst, aizvelties pāri pļavām kūlenī, topot par mazu bezgalīgi mazu lielumu. neatverot acis un nepamostoties, neattopoties ierasto attieksmju/tiecību tīklos
tā dejā, dziedāšanā, rakstīšanā
kad apkārtnes dzīvās kustības siltums, ko jūt caur ādu, iedrošina izdejot sevi visu, visu to skaistumu, kas iekšā tad ģeometriski aug un dalāš un kuru ļoti vajag laimē un spēkā dot uz āru, ļaujot stariem neaplauzt pašiem sevi
i'm there
aizveru acis, neatgriežos uz aplausiem, pārvēršos par pelnumeiteni pirms pusnakts
reiz iekšā tikusī (secīgi apgūtā, ikdienā neizbēgamā) 'mākslas izpratne', kas būtībā ir absurda (lietvārds) naids pašam pret savu nevienreizīgumu, vēl ir man pārāk smagi slēģi sirdij, vēl vajag atbalsi neredzē, varbūt tāpēc redze nav asa?
izkalu, izdobu mājās Telpu, mēbeles kā kubiku-rubiku ieplacināju visneiedomājamāka...jos stūros; katru dienu vēl vajag izmainīt mājas seju.
meklēju to Telpu, Elpu, kas iedzīvinās aprimušās Dzīves kolonnas.
Kamēr citi jau sakrāsojuši sapņu grāmatas, es tagad nometu čaumalas, un acis gaida, viss manī gaida, elpo tik skaļi (kad gaida, dzird)
Lūzuma dienā Tu turēji mani aiz augšdelmiem, mēs piņņājām, jo tālāk vairs nebija, kur rakties, un manī uzzibsnīja krauja, klints. 2 sekundes bezdomu lēmuma, un es lēcu. Nezinu, kur tas bija, kādām pārdomām vai skaidrojumiem to lai piedēvē, kā pamatot, izskaidrot, ka pēkšņi bija atsvabināti
Raudas bez elsām, salūzuma dullgalva, Nekas, "gribu gulēt", "mīlu Tevi", "jā", "parunāsim rīt", "ir labi", "patiešām"
Pasaulē, kurā joprojām mani izbrīna, cik ļoti reti cilvēki mēdz runāt par visdziļākajām jūtām (emocionāli), mani nu pārsteidz, ka par visdziļāko (garīgi) man pašai it ne maz neprasās ne ar vienu neko.. vismaz vēl nav tādas savienības, kurā tikai klausās viens otru, dzird un neatbild (arī pats sev otra vietā, tas laikam vissvarīgāk). Tie ir eņģeļi, varbūt mēs lidosim. Mani Skolotāji ir rakstīti vārdi. Turu sevi plaukstās, caur mani atkal aug mazliet mīlestības. Ķermeni savās jaunajās telpās jūtu piestrāvotu ar kustētiesgribu, ar dzīvotgribu, dejotspēku, smietiesacis. Vēl mācos tā būt arī ārpasaulē, tur vajadzēs mīlēt sevi divtik, trīskārš, enn. Montēju savu sašķaidītību kopā, vesela un vienota būšu laikam pirmoreiz. Ikdienas gaitās pēkšņi uzrodas cilvēki, katru dienu vismaz 3.
Tā ir pārtapšanas mistērija. Runāju te vai kā vājprātīga ezotēriķe, bet ceļam beidzot atkal ir balti oļi un mierizjūta
16/17.V.06 ~3/4.a.m.
deja?
mana stihija ir tur - būt par balto maliņu okeāna viļņu korēs; tas ir mans ūdens puķpodā, siltums un sprēgas ģimenē aiz loga
aizvērt acis, iekūstot skaņu nepārtrauktībā, neremdināmajā stāstā, ko izdzīvot
peldēt vilnim pāri mugurai - garā, garā gaismas mugurkaulā (no cukurvates, no ziepju putām, no prieka), jūtot, kā pūlis (pārāk skarbs šis vārds), kā jūra, kā okeāns, siltas muskuļu bangas silda un dod spēku nerimties līdz gaismai austrumu pamalē
kad katra dzīvības šūniņa piesātināta prieka un mēmi pilnas laimes, tad nozust, izšķīst, aizvelties pāri pļavām kūlenī, topot par mazu bezgalīgi mazu lielumu. neatverot acis un nepamostoties, neattopoties ierasto attieksmju/tiecību tīklos
tā dejā, dziedāšanā, rakstīšanā
kad apkārtnes dzīvās kustības siltums, ko jūt caur ādu, iedrošina izdejot sevi visu, visu to skaistumu, kas iekšā tad ģeometriski aug un dalāš un kuru ļoti vajag laimē un spēkā dot uz āru, ļaujot stariem neaplauzt pašiem sevi
i'm there
aizveru acis, neatgriežos uz aplausiem, pārvēršos par pelnumeiteni pirms pusnakts
reiz iekšā tikusī (secīgi apgūtā, ikdienā neizbēgamā) 'mākslas izpratne', kas būtībā ir absurda (lietvārds) naids pašam pret savu nevienreizīgumu, vēl ir man pārāk smagi slēģi sirdij, vēl vajag atbalsi neredzē, varbūt tāpēc redze nav asa?
izkalu, izdobu mājās Telpu, mēbeles kā kubiku-rubiku ieplacināju visneiedomājamāka...jos stūros; katru dienu vēl vajag izmainīt mājas seju.
meklēju to Telpu, Elpu, kas iedzīvinās aprimušās Dzīves kolonnas.
Kamēr citi jau sakrāsojuši sapņu grāmatas, es tagad nometu čaumalas, un acis gaida, viss manī gaida, elpo tik skaļi (kad gaida, dzird)
Lūzuma dienā Tu turēji mani aiz augšdelmiem, mēs piņņājām, jo tālāk vairs nebija, kur rakties, un manī uzzibsnīja krauja, klints. 2 sekundes bezdomu lēmuma, un es lēcu. Nezinu, kur tas bija, kādām pārdomām vai skaidrojumiem to lai piedēvē, kā pamatot, izskaidrot, ka pēkšņi bija atsvabināti
Raudas bez elsām, salūzuma dullgalva, Nekas, "gribu gulēt", "mīlu Tevi", "jā", "parunāsim rīt", "ir labi", "patiešām"
Pasaulē, kurā joprojām mani izbrīna, cik ļoti reti cilvēki mēdz runāt par visdziļākajām jūtām (emocionāli), mani nu pārsteidz, ka par visdziļāko (garīgi) man pašai it ne maz neprasās ne ar vienu neko.. vismaz vēl nav tādas savienības, kurā tikai klausās viens otru, dzird un neatbild (arī pats sev otra vietā, tas laikam vissvarīgāk). Tie ir eņģeļi, varbūt mēs lidosim. Mani Skolotāji ir rakstīti vārdi. Turu sevi plaukstās, caur mani atkal aug mazliet mīlestības. Ķermeni savās jaunajās telpās jūtu piestrāvotu ar kustētiesgribu, ar dzīvotgribu, dejotspēku, smietiesacis. Vēl mācos tā būt arī ārpasaulē, tur vajadzēs mīlēt sevi divtik, trīskārš, enn. Montēju savu sašķaidītību kopā, vesela un vienota būšu laikam pirmoreiz. Ikdienas gaitās pēkšņi uzrodas cilvēki, katru dienu vismaz 3.
Tā ir pārtapšanas mistērija. Runāju te vai kā vājprātīga ezotēriķe, bet ceļam beidzot atkal ir balti oļi un mierizjūta
16/17.V.06 ~3/4.a.m.
Current Music: Art Of Noise - The Seduction Of Claude Debussy
