:
mammu, mammu, vienu Tu man nepateici.. to pašu svarīgāko. atslēgu visām lamatām, atbildi visiem jautājumiem. tagad - puzles pēdējais gabaliņš ir ielikts - es sapratu visu, sapratu Tevi līdz galam, mīlu Tevi, bet iešu tālāk, daudz tālāk..
būt egoistam. vienmēr un visur būt sevis paša lineālam, barometram un kaķim. tā un nekā citādi.
jo Tu aizgāji no viņiem, paņēmi mani pie sevis un nelaidi ārā, nelaidi pie omas (līdz es sāku gribēt), nelaidi nekur. negāji uz viesībām, uz small talks, uz bērnudārza pasākumiem, uz skolas sapulcēm..
es jutos kā izraidītais, tad un vēl ilgi, ilgi pēc tam. ka mana mamma nenāk kopā ar visu ģimeni uz ziemassvētkiem rados.. ka radi prasa atkal un atkal (līdz es izaugu) - ko tad mammiņa tā..
izraidītais, kad nebiju tur, kur bija citi bērni ar savām mammām, kad nebiju tur, kur bija citi bērni, pat pagalmā negāju, nez, lai gan galu galā man pat nepatika, nepatika iepazīties, jo pēc tam sākās klusums un abpusējas neieinteresētības vienaldzība
un izraidītais ieslodzītais - viena ar Tevi septiņpadsmit gadus. periodiski vīrieši, - kā man gribējās, lai kāds no viņiem paliktu - jo tad es dabūtu savu istabu, mieru un atbalstu, aizsargu pret bļaušanu un netaisnībām. tēvu. bet es tagad saprotu Tevi. es pati esmu tik izvēlīga cilvēkos, ka vairāk kā trīs gadus neesmu sastapusi nevienu [labāku par iepriekšējiem] cilvēku [vīrieti/cilvēku/dvēseli/biedru] kā mīļ.. (neveikls teikums). Bet Tu, bet Tu esi vēl šerpāka nekā es, Tu arī "bļauj", ja Tev nepatīk. Un tik bieži - netaisnīgi - bet varbūt netaisnības bija tikai iemesls no viņiem atvadīties??? Ar mani nav viegli, bet ar mani var labi sadzīvot. Ar Tevi nav viegli sadzīvot.
Bet nu es zinu, ka tā bija Tava izvēle. Tu nebiji neizdevies cilvēks. Manai bērnībai gan nebija mammas augstpapēžu kurpju.
Tikai - kāpēc Tu to neteici? - būt tikai un vienīgi savas dzīves kalpam? Ja Tu aizgāji un mācīji mani (sitot pa nagiem) nelīst pie aitām, kāpēc Tu nepastāstīji par citiem ceļiem? Par to, ka nav tikai melns un balts - izraidījums un glaimestība, vienatne un kruta dzīve.. Ceļus, ceļus.. Bet es atradu viņus tagad. Tikko. Pēc 20 gadiem. Es atradu. Es - pati - atradu, labi, es tagad zinu to spēku, es pati aizgāju.
Bet es bērniem pie strauta, taisot tāšu kuģīšus, teikšu to par izvēli un rīcību. Par neklausīšanos, par iešanu, par jušanu, bet neatkarību. Vienu vienīgu likumu - brīvību sev. Katrs pats savas brīvības kalējs.. ja pats, tad tev nav jākaļ citu brīvība.. viņi drīkst aiziet, kad viņiem ar tevi par grūtu. viņiem sāpēs, tu to zināsi, bet tu neapstāsies, ja tev vajadzēs iet. bet tu arī nekad nedarīsi ļaunu ļaunuma pēc. tu netīksmināsies par to. bet neapstāsies.
[UN KO TU PĒC NĀVES VARĒSI PASTĀSTĪT PAR SAVU DZĪVI UZ ZEMES? ka esi bijis visu mūžu vienā pilsētā un vienā ielā, pat apceļojot visu pasauli?..] [i'm not here to judge]
un ka tev vajadzēs strādāt, lai ēstu pilsētā, bet tā nav vienīgā iespēja. tu vari nemācīties, nestrādāt, bet tev jāzina, ko vēlies.. un tev jāizkaldina savs sapnis, bet tu drīksti atteikties, ja tas kļuvis tev par mazu.. un ka neviens fucking ārsts, skolotājs, advokāts, ments, mācītājs, pieaugušais, autoritāte tevi neizārstēs, nepaglābs, neapmācīs, nepadarīs tavu dzīvi labāku.. ka nav tāda dalījuma bērns-pieaugušais, kurš ļautu tev apgriezt spārnus tik ilgi, kamēr tu noasiņo un kļūsti par dabas muzeja eksponātu pie citām bezspārnu aitām, - vai arī tu paspēj pabeigt ārējo obligāto izglītību arī pats sevī un atgūt paļaušanos tikai uz sevi
12 gadus tev atņem laiku nobrāzt ceļus un izjust ķermeni, ritmu un sirds alkas. un tad tu vairs nevari sevi vienatnē paciest.
jā, jā, kādas banālas frāzītes. es to izjutu pirmo reizi mūžā.
žēl, ka Tu ik dienu ikdienā teici, ka nedrīkst būt tāds egoists un domāt tikai par sevi..
es zinu, ka Tev bija bail, ka es Tevi neklausīšu un iemantoto atļauju būt egoistam izmantošu mājas dzīvē.
es zinu, ka Tev bija bail palikt vienai. zaudēt sargāto bērnu nozīmētu viņiem atzīt sakāvi.
es zinu, Tev ir bail kļūt vecai un palikt bez apgādnieka.
es atnākšu pie Tevis, neko neklārēšu. es Tevi aizvedīšu viņiem skaidri pateikt, ka Tev besī, besī gļēvums, nīkulība, smalkās loģiskās argumentācijiņas par beztolka tematiem, kur uzvar labākais orators, nevis patiesība, ka Tev besī cilvēku vājums. vājums stihiju, katastrofu, krīžu, baiļu, ieraduma priekšā.. nīkulība roku muskuļos, zināšanās, ikdienā, sapņos..
[bet varbūt Tu esmu es pati? ..]
un es Tevi aizstāvēšu tajā ļembastā. Mēs ieiesim un iziesim ar paceltu galvu. Ne lepnuma, ne lepnības, ne pārākuma, bet miera un pārliecības trīsām ķermenī..
Bet varbūt nemaz nevajag. Man nevajag. Bet es gribu, lai Tu pasaki.
Un tad mēs kopā aizejam, divas izraidītās, divas pašizraidījušās.
Un tad katra uz savu dzīvi beidzot.
būt egoistam. vienmēr un visur būt sevis paša lineālam, barometram un kaķim. tā un nekā citādi.
jo Tu aizgāji no viņiem, paņēmi mani pie sevis un nelaidi ārā, nelaidi pie omas (līdz es sāku gribēt), nelaidi nekur. negāji uz viesībām, uz small talks, uz bērnudārza pasākumiem, uz skolas sapulcēm..
es jutos kā izraidītais, tad un vēl ilgi, ilgi pēc tam. ka mana mamma nenāk kopā ar visu ģimeni uz ziemassvētkiem rados.. ka radi prasa atkal un atkal (līdz es izaugu) - ko tad mammiņa tā..
izraidītais, kad nebiju tur, kur bija citi bērni ar savām mammām, kad nebiju tur, kur bija citi bērni, pat pagalmā negāju, nez, lai gan galu galā man pat nepatika, nepatika iepazīties, jo pēc tam sākās klusums un abpusējas neieinteresētības vienaldzība
un izraidītais ieslodzītais - viena ar Tevi septiņpadsmit gadus. periodiski vīrieši, - kā man gribējās, lai kāds no viņiem paliktu - jo tad es dabūtu savu istabu, mieru un atbalstu, aizsargu pret bļaušanu un netaisnībām. tēvu. bet es tagad saprotu Tevi. es pati esmu tik izvēlīga cilvēkos, ka vairāk kā trīs gadus neesmu sastapusi nevienu [labāku par iepriekšējiem] cilvēku [vīrieti/cilvēku/dvēseli/biedru] kā mīļ.. (neveikls teikums). Bet Tu, bet Tu esi vēl šerpāka nekā es, Tu arī "bļauj", ja Tev nepatīk. Un tik bieži - netaisnīgi - bet varbūt netaisnības bija tikai iemesls no viņiem atvadīties??? Ar mani nav viegli, bet ar mani var labi sadzīvot. Ar Tevi nav viegli sadzīvot.
Bet nu es zinu, ka tā bija Tava izvēle. Tu nebiji neizdevies cilvēks. Manai bērnībai gan nebija mammas augstpapēžu kurpju.
Tikai - kāpēc Tu to neteici? - būt tikai un vienīgi savas dzīves kalpam? Ja Tu aizgāji un mācīji mani (sitot pa nagiem) nelīst pie aitām, kāpēc Tu nepastāstīji par citiem ceļiem? Par to, ka nav tikai melns un balts - izraidījums un glaimestība, vienatne un kruta dzīve.. Ceļus, ceļus.. Bet es atradu viņus tagad. Tikko. Pēc 20 gadiem. Es atradu. Es - pati - atradu, labi, es tagad zinu to spēku, es pati aizgāju.
Bet es bērniem pie strauta, taisot tāšu kuģīšus, teikšu to par izvēli un rīcību. Par neklausīšanos, par iešanu, par jušanu, bet neatkarību. Vienu vienīgu likumu - brīvību sev. Katrs pats savas brīvības kalējs.. ja pats, tad tev nav jākaļ citu brīvība.. viņi drīkst aiziet, kad viņiem ar tevi par grūtu. viņiem sāpēs, tu to zināsi, bet tu neapstāsies, ja tev vajadzēs iet. bet tu arī nekad nedarīsi ļaunu ļaunuma pēc. tu netīksmināsies par to. bet neapstāsies.
[UN KO TU PĒC NĀVES VARĒSI PASTĀSTĪT PAR SAVU DZĪVI UZ ZEMES? ka esi bijis visu mūžu vienā pilsētā un vienā ielā, pat apceļojot visu pasauli?..] [i'm not here to judge]
un ka tev vajadzēs strādāt, lai ēstu pilsētā, bet tā nav vienīgā iespēja. tu vari nemācīties, nestrādāt, bet tev jāzina, ko vēlies.. un tev jāizkaldina savs sapnis, bet tu drīksti atteikties, ja tas kļuvis tev par mazu.. un ka neviens fucking ārsts, skolotājs, advokāts, ments, mācītājs, pieaugušais, autoritāte tevi neizārstēs, nepaglābs, neapmācīs, nepadarīs tavu dzīvi labāku.. ka nav tāda dalījuma bērns-pieaugušais, kurš ļautu tev apgriezt spārnus tik ilgi, kamēr tu noasiņo un kļūsti par dabas muzeja eksponātu pie citām bezspārnu aitām, - vai arī tu paspēj pabeigt ārējo obligāto izglītību arī pats sevī un atgūt paļaušanos tikai uz sevi
12 gadus tev atņem laiku nobrāzt ceļus un izjust ķermeni, ritmu un sirds alkas. un tad tu vairs nevari sevi vienatnē paciest.
jā, jā, kādas banālas frāzītes. es to izjutu pirmo reizi mūžā.
žēl, ka Tu ik dienu ikdienā teici, ka nedrīkst būt tāds egoists un domāt tikai par sevi..
es zinu, ka Tev bija bail, ka es Tevi neklausīšu un iemantoto atļauju būt egoistam izmantošu mājas dzīvē.
es zinu, ka Tev bija bail palikt vienai. zaudēt sargāto bērnu nozīmētu viņiem atzīt sakāvi.
es zinu, Tev ir bail kļūt vecai un palikt bez apgādnieka.
es atnākšu pie Tevis, neko neklārēšu. es Tevi aizvedīšu viņiem skaidri pateikt, ka Tev besī, besī gļēvums, nīkulība, smalkās loģiskās argumentācijiņas par beztolka tematiem, kur uzvar labākais orators, nevis patiesība, ka Tev besī cilvēku vājums. vājums stihiju, katastrofu, krīžu, baiļu, ieraduma priekšā.. nīkulība roku muskuļos, zināšanās, ikdienā, sapņos..
[bet varbūt Tu esmu es pati? ..]
un es Tevi aizstāvēšu tajā ļembastā. Mēs ieiesim un iziesim ar paceltu galvu. Ne lepnuma, ne lepnības, ne pārākuma, bet miera un pārliecības trīsām ķermenī..
Bet varbūt nemaz nevajag. Man nevajag. Bet es gribu, lai Tu pasaki.
Un tad mēs kopā aizejam, divas izraidītās, divas pašizraidījušās.
Un tad katra uz savu dzīvi beidzot.