: ---
3.nakts, sūnās, ~22:45
Rīgā ir drošības sajūta, kaut kādi pamati. Tie gan nemitīgi ir jāuztur pie dzīvības, lai justu šo pasargātību, un pamatu 'miršana' gremdē arī pašu. Te tā nav, te viņu nav un tomēr arī te ir droši, vēl drošāk. Mīļotais puisis, radi, dzīvoklis, paziņas, mikrorajona takas, pazīstama vide, izglītība, karjera, darba tirgus, komforts, medicīniskās un sociālās drošības, 100% ēdiens & pajumte, - šeit no tā nav nekā. Un ir fantastiski!! Ne tā, kā no murga aizbēgušajam, jo šī jau nebija bēgšana, pat ne svētceļojums karmai; te vienkārši tā visa pēkšņi nav & prieks justies droši. Ir tikai jāpierod, jāpielāgojas. Jāuzticas nāvei, jāsajūt savi spēki, jāvēro, jāklausās sevī & trokšņos ārpusē. Tad kaut kādā brīdī bailes izzūd, un fantastiski - nefamiliāri, bet ļoti dabiski & plūstoši - saskan tas, ko dara daba & tas, kas šeit tagad vajadzīgs man (telts lieluma zemespleķītis).
[Lai arī tas noteikti ir laika jautājums, tik liela laika, līdz beidzas līdzpaņemtais ēdiens, drānas, pašpietiekamība uc., kad vajadzība pēc kaut kā tomēr liek atkal atgriezties cilvēkos, nepieciešamībā pēc naudas utt.. Lai gan.. es jūtu, kā tieši šeit, kad tik tuvu ir absolūtās nulles punkts, rodas pavisam cita veida risinājumi, idejas, sapņi; es ticu, ka ir alternatīva iesāktajai eksistences dzīvei starp tūkstošiem cilvēku un ideju pilsētā (whatever, visā tavā iepr. dzīvē, lai kur & kas tu arī būtu), ka vajag tikai atgūt to iespēju nomest visu līdzšinējo kaut uz mirkli, piedzīvot absolūto nulli un tad palēnām atkal apaugt ar piederību un drošības pamatkapitālu, bet šoreiz jau tas būs pilns jūtības, tīras, kailas tevis paša dzīves.
Redzi, es tikai saku - šejiene un turiene, vienatne un pilsēta, absolūtā nulle un iesāktā dzīve, - man tas sanāk kā šejienes vienatne un rīgas pašplūsma, es nezinu, kā ir citam, šie ir tikai palīglīdzekļi domai.
Te ir vieglāk, te ir tik dabiski iejusties vidē, prāts norimst. Brīžiem ir nenormāli bail, bailes aizsit elpu, bet tad atslābumā tu jau esi ieguvis pieredzi, un pieredze = miers. Te tas ir tā, un tad uz mieru var paļauties. Pilsētā, kur vairs nav jābaidās no nezināmā, no tumsas vai no dabas, tomēr esmu lielākā trauksmē nekā šeit, kur nav nevienas sienas aiz muguras; cilvēkvidē bailes, brīdinājuma signāli ir ietērpti simbolos, un simboli ēd apziņu, nemitīgi graužas pa prātu; naturālu signālu (krūmu čaboņa, necaurredzama nakts, sals, bads) vietā ir izsmalcinātas prāta abstrakcijas, pieredze, kura neiegūst mieru uz "mūžu mūžiem", bet paliek tikai kā pagaidu miera stāvoklis - nemitīgi pašaktīvs atkal ciest sagrāvi, cīnīties, aizsargāties. Būtu vajadzīga nu jau milzīga slota, lai izmēztu šīs miljons gatavības ārā, prom. Augsta izšķirtspēja atteikties no ienākošajiem signāliem, neielaist personīgajā apritē. Gribu prom no cilvēkiem, es neesmu spējusi iemācīties atteikties no vienatnes.]
Trokšņi biedē. Skaņas transformējas. Jūras viļņos dzirdēju vilciena dunu, avārijas mašīnu gaudas. Visbriesmīgākais ir saklausīt soļus, no cilvēkiem man te ir bail, no tādas izolētas satikšanās ar kādu. Gulēt grūti, kamēr vēl nav 2 diennakšu pieredzes, ka šeit patiešām neviens divkājainais neieklīst.
Viļņi spēlējas melodijās, saplūst kopā ar domāšanas viļņiem, un prāts norimst, domas apklust, nomierinās, sagulst rāmas. Necīnās ne par ko, kustībās tās realizējas tikpat rāmas, man pašai pārsteidzoši apcerīgas, lēnas, aizdomājušās; dienā izkristalizējas tas, kas jādara, jāizdara - resp. - ikdiena iegūst neapzināta rituāla svētumu.. pēkšņi atkal esmu aptvērusi, cik maz ir to lietu, kuras jāpaveic izdzīvošanai, bet cik ļoti viņas piepilda dienu - iedvesmas, gandarījuma, miera mērvienībās, ne laika.. Sasildīšanās, ēstgatavošana, tualete, atveldzēšanās, dzeramā ūdens ieguve, mājvietas iekārtošana, drēbju mazgāšana, chillouts, naktsguļa, viss.
Nav nekā cita jādara. Viss cits ir Rīgā. Tie pamati. Bet tie pamati dara tikai vienu - ļauj sevi mazdrusciņ mīlēt. Te tas nav vajadzīgs. Te "mīlēt" ir eksistence, nevis darbība.
Es nedaru to - mīlu sevi -, es vnk esmu, es tieku ar sevi galā, savām ķermeniskajām, garīgajām, emocionālajām vajadzībām. Es rūpējos par sevi, un nav vajadzīgi spoguļi, dušūdens, smaržvielas, pārtērpšanās.. pat ne ietērpšanās.
Un es arī "ne-mīlu" nevienu. Nav tādu [glaimu] te kā laba-darīšana, pateicības vārdi, karmisko plusiņu vākšana (aiz bailēm no nākotnes).
Jo īstenībā te nevienam nevajag manu palīdzību, es nevaru ar šādu domu te sevi pabarot, - viss te notiek pats no sevis, koki te ir stāvējuši jau pirms manis, skudras zina savus darbus, jūrai ir ritms, mirst tās zivtiņas, kuras neuzmanās, kukainīši atrod ūdeni, vaboles tiek uz kājām (vai arī netiek); bet manu palīdzību te nevajag; es paeeju nost, lai nestāvētu ceļā, tik vien & tas ir atbrīvojoši.
Esmu daļa no šejienes, tā, ka jūtos pieņemta, un jebkāda uzņemšana, iepazīšanās, svinīgi vārdi, atzinība, etiķete, dāvanas jau būtu lieki. Gribētos teikt - paliek tikai klusa pazemība, bijība pret notiekošo, bet arī šāds apzīmējums jau ir darbība. Te darbības vārdi ir beigušies, vai vismaz tie, kas ar piepūli, apziņu, lēmumu darbojas. Un paliek tikai mazas frāzes vien. Skudru aizpūta. Āda svilst. Šļakst. Tuksneša dzens.
Un pat varbūt ne tās. Pilnlaimīga ieelpa. Un pat reizēm vairs ne tā.
Gribēju teikt - (par to pieņemtības sajūtu) - to ir grūti izstāstīt vai saprast - ja vienmēr & visur esi vēlējies tikt uzņemts kā gaidīts, vajadzīgs vai vismaz noderīgs viesis. Vai vismaz netraucējošs. Es saku, šeit tā visa nav. Vajadzības izpatikt citiem un sev. Šeit es vairs neesmu sev tā robežatļauja sev būt sev tikai, caur citu skatienu izmaļoties. Stirnai es esmu es.
Tas ir kilometriem tālu prom no sajūtas, ka tuvumā ir cilvēks. Šī ir tā robeža, aiz kuras es vēlos dzīvot.
Mugursoma, telts, g-maiss, sega, apakšpaklājiņš, vējjaka, džemperis, katliņš, deglis, propāna-butāna maisījums, plastmasas karstumizturīga bļodiņa ar vāku, karote, nazis, sērkociņi, šķiltavas, traumeel, pretapdegumu un pēcapdegumu balzāmi, hig. lūpu krāsa, wc papīrs, fotoaparāts, uzlādēts & izslēgts mobilais, kartes, a4 formāta lasāmviela, klade, rakstāmais, marķeris, nagu knaiblītes, lielie plastmasas maisi, drēbes (bixes (1), krekli (2), topi (2), veļa (2+3), zeķes (4), kleita (1)), pārtika (4 vidēji gurķi, 2 kons.zirņu bundžiņas, pusklaips kaltētas rupjmaizes, 1 sausā zupa, 400g auzu pārslu, 400g griķu, ~150g riekstu-rozīņu, sāls, tēja, 1,5l ūdens), atstarotājs, botas, 2 jostas/siksnas, 1 saspraužamā adata, 1 nepieskaitāma flash-baterija, iedarbību beidzis pretodu līdzeklis, pasteļi & stabule. (- veļas ziepes, diegs+adata, sveces)
Saule, zivis peļķēs, ziemeļvējš, silta jūra, lielas zivs skelets, saldūdens upe, meža zemeņu plantācijas, baltu gliemežvāku biezi tepiķi, krāsaini tīkli, gumijas cimds, stikla pudeles bez msg/bez džina, plastmasas tara, tauva, nagloti dēļi, beigts ronis, franču piena pakas, moloko paciņa, pusburciņa izbalējušu konservēto zaļo zirnīšu, burvju taka gar upi, izbiedēta stirna ar zāles kumšķi mutē, baļķēni, derviša aste, dervišu deja, sirdspuksti nabā, izmircis spilvens, tuksneša dzīvnieciņi, tuksneša augi, smilšu dzen, aukstums, chillouts, vēl vienas izbiedētas stirnas lēciens, putni, pudeles ar minerālūdeni, izžuvis apelsīns, balto gliemežvāku pavērtie vāciņi (kā m/f "pasaciņa"), apgāztas laivas, vēl viens pusizskalots beigts ronis, kāpu sēnes, kuģa spuldzes, vēl viens gumijas cimds, daudzi sažuvuši apelsīni, neatvērtas & piepūtušās cigarešu paciņas, "mūsu vieta", nepārbrienama upe, ziedoša magone smiltīs, 3h ziedu-medus-skuju-odu-zemsegas-steigas-v
7d-4d, 101h, 3+3+2 auto, bezzona, jauni sapņu apvāršņi, spēks
3.nakts, sūnās, ~22:45
Rīgā ir drošības sajūta, kaut kādi pamati. Tie gan nemitīgi ir jāuztur pie dzīvības, lai justu šo pasargātību, un pamatu 'miršana' gremdē arī pašu. Te tā nav, te viņu nav un tomēr arī te ir droši, vēl drošāk. Mīļotais puisis, radi, dzīvoklis, paziņas, mikrorajona takas, pazīstama vide, izglītība, karjera, darba tirgus, komforts, medicīniskās un sociālās drošības, 100% ēdiens & pajumte, - šeit no tā nav nekā. Un ir fantastiski!! Ne tā, kā no murga aizbēgušajam, jo šī jau nebija bēgšana, pat ne svētceļojums karmai; te vienkārši tā visa pēkšņi nav & prieks justies droši. Ir tikai jāpierod, jāpielāgojas. Jāuzticas nāvei, jāsajūt savi spēki, jāvēro, jāklausās sevī & trokšņos ārpusē. Tad kaut kādā brīdī bailes izzūd, un fantastiski - nefamiliāri, bet ļoti dabiski & plūstoši - saskan tas, ko dara daba & tas, kas šeit tagad vajadzīgs man (telts lieluma zemespleķītis).
[Lai arī tas noteikti ir laika jautājums, tik liela laika, līdz beidzas līdzpaņemtais ēdiens, drānas, pašpietiekamība uc., kad vajadzība pēc kaut kā tomēr liek atkal atgriezties cilvēkos, nepieciešamībā pēc naudas utt.. Lai gan.. es jūtu, kā tieši šeit, kad tik tuvu ir absolūtās nulles punkts, rodas pavisam cita veida risinājumi, idejas, sapņi; es ticu, ka ir alternatīva iesāktajai eksistences dzīvei starp tūkstošiem cilvēku un ideju pilsētā (whatever, visā tavā iepr. dzīvē, lai kur & kas tu arī būtu), ka vajag tikai atgūt to iespēju nomest visu līdzšinējo kaut uz mirkli, piedzīvot absolūto nulli un tad palēnām atkal apaugt ar piederību un drošības pamatkapitālu, bet šoreiz jau tas būs pilns jūtības, tīras, kailas tevis paša dzīves.
Redzi, es tikai saku - šejiene un turiene, vienatne un pilsēta, absolūtā nulle un iesāktā dzīve, - man tas sanāk kā šejienes vienatne un rīgas pašplūsma, es nezinu, kā ir citam, šie ir tikai palīglīdzekļi domai.
Te ir vieglāk, te ir tik dabiski iejusties vidē, prāts norimst. Brīžiem ir nenormāli bail, bailes aizsit elpu, bet tad atslābumā tu jau esi ieguvis pieredzi, un pieredze = miers. Te tas ir tā, un tad uz mieru var paļauties. Pilsētā, kur vairs nav jābaidās no nezināmā, no tumsas vai no dabas, tomēr esmu lielākā trauksmē nekā šeit, kur nav nevienas sienas aiz muguras; cilvēkvidē bailes, brīdinājuma signāli ir ietērpti simbolos, un simboli ēd apziņu, nemitīgi graužas pa prātu; naturālu signālu (krūmu čaboņa, necaurredzama nakts, sals, bads) vietā ir izsmalcinātas prāta abstrakcijas, pieredze, kura neiegūst mieru uz "mūžu mūžiem", bet paliek tikai kā pagaidu miera stāvoklis - nemitīgi pašaktīvs atkal ciest sagrāvi, cīnīties, aizsargāties. Būtu vajadzīga nu jau milzīga slota, lai izmēztu šīs miljons gatavības ārā, prom. Augsta izšķirtspēja atteikties no ienākošajiem signāliem, neielaist personīgajā apritē. Gribu prom no cilvēkiem, es neesmu spējusi iemācīties atteikties no vienatnes.]
Trokšņi biedē. Skaņas transformējas. Jūras viļņos dzirdēju vilciena dunu, avārijas mašīnu gaudas. Visbriesmīgākais ir saklausīt soļus, no cilvēkiem man te ir bail, no tādas izolētas satikšanās ar kādu. Gulēt grūti, kamēr vēl nav 2 diennakšu pieredzes, ka šeit patiešām neviens divkājainais neieklīst.
Viļņi spēlējas melodijās, saplūst kopā ar domāšanas viļņiem, un prāts norimst, domas apklust, nomierinās, sagulst rāmas. Necīnās ne par ko, kustībās tās realizējas tikpat rāmas, man pašai pārsteidzoši apcerīgas, lēnas, aizdomājušās; dienā izkristalizējas tas, kas jādara, jāizdara - resp. - ikdiena iegūst neapzināta rituāla svētumu.. pēkšņi atkal esmu aptvērusi, cik maz ir to lietu, kuras jāpaveic izdzīvošanai, bet cik ļoti viņas piepilda dienu - iedvesmas, gandarījuma, miera mērvienībās, ne laika.. Sasildīšanās, ēstgatavošana, tualete, atveldzēšanās, dzeramā ūdens ieguve, mājvietas iekārtošana, drēbju mazgāšana, chillouts, naktsguļa, viss.
Nav nekā cita jādara. Viss cits ir Rīgā. Tie pamati. Bet tie pamati dara tikai vienu - ļauj sevi mazdrusciņ mīlēt. Te tas nav vajadzīgs. Te "mīlēt" ir eksistence, nevis darbība.
Es nedaru to - mīlu sevi -, es vnk esmu, es tieku ar sevi galā, savām ķermeniskajām, garīgajām, emocionālajām vajadzībām. Es rūpējos par sevi, un nav vajadzīgi spoguļi, dušūdens, smaržvielas, pārtērpšanās.. pat ne ietērpšanās.
Un es arī "ne-mīlu" nevienu. Nav tādu [glaimu] te kā laba-darīšana, pateicības vārdi, karmisko plusiņu vākšana (aiz bailēm no nākotnes).
Jo īstenībā te nevienam nevajag manu palīdzību, es nevaru ar šādu domu te sevi pabarot, - viss te notiek pats no sevis, koki te ir stāvējuši jau pirms manis, skudras zina savus darbus, jūrai ir ritms, mirst tās zivtiņas, kuras neuzmanās, kukainīši atrod ūdeni, vaboles tiek uz kājām (vai arī netiek); bet manu palīdzību te nevajag; es paeeju nost, lai nestāvētu ceļā, tik vien & tas ir atbrīvojoši.
Esmu daļa no šejienes, tā, ka jūtos pieņemta, un jebkāda uzņemšana, iepazīšanās, svinīgi vārdi, atzinība, etiķete, dāvanas jau būtu lieki. Gribētos teikt - paliek tikai klusa pazemība, bijība pret notiekošo, bet arī šāds apzīmējums jau ir darbība. Te darbības vārdi ir beigušies, vai vismaz tie, kas ar piepūli, apziņu, lēmumu darbojas. Un paliek tikai mazas frāzes vien. Skudru aizpūta. Āda svilst. Šļakst. Tuksneša dzens.
Un pat varbūt ne tās. Pilnlaimīga ieelpa. Un pat reizēm vairs ne tā.
Gribēju teikt - (par to pieņemtības sajūtu) - to ir grūti izstāstīt vai saprast - ja vienmēr & visur esi vēlējies tikt uzņemts kā gaidīts, vajadzīgs vai vismaz noderīgs viesis. Vai vismaz netraucējošs. Es saku, šeit tā visa nav. Vajadzības izpatikt citiem un sev. Šeit es vairs neesmu sev tā robežatļauja sev būt sev tikai, caur citu skatienu izmaļoties. Stirnai es esmu es.
Tas ir kilometriem tālu prom no sajūtas, ka tuvumā ir cilvēks. Šī ir tā robeža, aiz kuras es vēlos dzīvot.
Mugursoma, telts, g-maiss, sega, apakšpaklājiņš, vējjaka, džemperis, katliņš, deglis, propāna-butāna maisījums, plastmasas karstumizturīga bļodiņa ar vāku, karote, nazis, sērkociņi, šķiltavas, traumeel, pretapdegumu un pēcapdegumu balzāmi, hig. lūpu krāsa, wc papīrs, fotoaparāts, uzlādēts & izslēgts mobilais, kartes, a4 formāta lasāmviela, klade, rakstāmais, marķeris, nagu knaiblītes, lielie plastmasas maisi, drēbes (bixes (1), krekli (2), topi (2), veļa (2+3), zeķes (4), kleita (1)), pārtika (4 vidēji gurķi, 2 kons.zirņu bundžiņas, pusklaips kaltētas rupjmaizes, 1 sausā zupa, 400g auzu pārslu, 400g griķu, ~150g riekstu-rozīņu, sāls, tēja, 1,5l ūdens), atstarotājs, botas, 2 jostas/siksnas, 1 saspraužamā adata, 1 nepieskaitāma flash-baterija, iedarbību beidzis pretodu līdzeklis, pasteļi & stabule. (- veļas ziepes, diegs+adata, sveces)
Saule, zivis peļķēs, ziemeļvējš, silta jūra, lielas zivs skelets, saldūdens upe, meža zemeņu plantācijas, baltu gliemežvāku biezi tepiķi, krāsaini tīkli, gumijas cimds, stikla pudeles bez msg/bez džina, plastmasas tara, tauva, nagloti dēļi, beigts ronis, franču piena pakas, moloko paciņa, pusburciņa izbalējušu konservēto zaļo zirnīšu, burvju taka gar upi, izbiedēta stirna ar zāles kumšķi mutē, baļķēni, derviša aste, dervišu deja, sirdspuksti nabā, izmircis spilvens, tuksneša dzīvnieciņi, tuksneša augi, smilšu dzen, aukstums, chillouts, vēl vienas izbiedētas stirnas lēciens, putni, pudeles ar minerālūdeni, izžuvis apelsīns, balto gliemežvāku pavērtie vāciņi (kā m/f "pasaciņa"), apgāztas laivas, vēl viens pusizskalots beigts ronis, kāpu sēnes, kuģa spuldzes, vēl viens gumijas cimds, daudzi sažuvuši apelsīni, neatvērtas & piepūtušās cigarešu paciņas, "mūsu vieta", nepārbrienama upe, ziedoša magone smiltīs, 3h ziedu-medus-skuju-odu-zemsegas-steigas-v
7d-4d, 101h, 3+3+2 auto, bezzona, jauni sapņu apvāršņi, spēks
Current Music: Akasha - Mescalin