mry's Journal

3:07am: Viņa bija pirms Tevis. Viņa bija, un tā bija klātbūtne, klusa elpa, klusināta kontrabasa stīga, kā vijoles samts, naktsvijole. Šodien viņa aizgāja, vismaz man palika bail, pēkšņi palika par viņu bail, it kā Tu būtu miris, it kā es neatgriezeniski nozīmētu pati savu dzīvelīgo eksistenci, tādu smieklu īstenībā starp ilūziju un nāvi.
Spēļlaukumā viņa iekāpa šūpolēs un izzuda gaisā. Tu nepamanīji, es nepamanīju.
Tik savādi
Aiz septiņām restēm esmu ar Tevi, mās. Lai arī vienmēr esmu baidījusies no Tava skaistuma, smeldzes, kas atņēma skatieniem skaidrību, smeldzes, kas paslēpa smeldzi. To, kas trūkst.

Par Tevi otro nakti kliedz kaijas, māsiņ. Turies!!

10:18pm: Nemiers. Tu esi aizgājis, un patvērums ir aizgājis Tev līdzi.
Maisu tēju, atkal Neredzamais iekļaujas šķidrumā, un robežas spīd cauri tējai un stiklam, tas bija vakar, tad šodien, bet tagad ir beidzies, it kā Tu būtu samaisījis ārpasauli un aizvilcis Neredzamo sev līdzi uz to otro krastu.
Mēģinu iedomāties, atcerēties, aizvērt acis, bet atmiņas ir pārāk dzīvas, tās vēl elpo uz ādas, nav nomirušas, lai iekļūtu saldā sentimentā, nav izgaisušas,
tikai ievilkušas šajā Tavas neesības izrautajā caurumā ķermeni ar visām tā bailēm, neomulību, sevi; padarījušas elpās aizturētos mirkļus par atrašanos, būšanu, sēdēšanu, rakstīšanu, riebumu, klikšķiem, nepareizi uzrakstītiem simboliem; visa lidojuma plūdlīnija ir pagaisusi, gaidu.
Ieraujos istabas stūrī un baidos no kustībām, kas savirmotu atzīšanos.

( vēlāk )