: mamma
viņa nezina, ka es par viņu domāju, šīs manas mūža dienas, kad stāstīt par sevi var tikai tiem, kas nestāstīs tālāk;
mēs izšķīrāmies ar aizvainojumu asarām acīs, sāpes, neizpratne, aizsardzība, ar kādu divas izaugušas dvēseles rauj savas jūtas no otras pirkstiem,
lai nu tā
bet es viņai teicu, ka mīlu viņu par to, ko viņa rada
ka mīlu viņu par fotogrāfijām, par skaistumu, par dvēseli, par to, ko var just viņas slaidajos pirkstos, nogurušajās, bet dziļajās acīs,
es viņai to teicu pirmoreiz dzīvē,
un tad mēs aizvērām durvis viena uz otru arī Mājās.
visu šo laiku esmu zinājusi, ka viņa elpo, ka viņa raud naktīs, nogurusi, vīlusies, pamesta, atraidītā
agrākās dienās mēs naktīs aizrunājāmies par 101 dzīves lietām, mēs runājām par cilvēkiem, par dvēseli, par mīlestību un sāpēm, par Ceļu, par tiekšanos, par vientulību
asarainām acīm viņa dažkārt 'saņēma manas rokas savējās' un teica, kaut nekad man nebūtu tā, kā viņai,
un jau toreiz es zināju, ka jūra šalca pāri viņas raudām, bet tas bija sen, pirms vēl es biju dzimusi,
kad ierados es, viņa to nekad nerādīja, viņa, Māte, viņai bija jābūt stiprai, un viņa bija. viņa cīnījās, viena, saņemot ģimenes pārmetumus par vientulību,
viņa noslēdzās sevī un nekad arī starp mums nepārtrūka tā viņas veidotā aizsardzības robeža, ko nevar pārkāpt, ja svarīgi nepazaudēt svētumu lietām, kas ir savas
tikai šodien es klusībā esmu izslīdējusi cauri atmiņām un izstaigājusi cauri mūsu vecajām mājām, mājām, kur pie sienas bija viņas skaistās fotogrāfijas, rāmītī, tā, ka es bieži prasīju, kas ir to autors
grāmatu plauktiem, kuros elpoja Vācietis un Ziedonis, un traģēdijas un gājieni kalnos
kādēļ cilvēks pēkšņi aizmirst visas kopējās sāpes un pāridarījumus un saprot, ka tas otrs, ka tas otrs patiesībā ir tāds pats, kā tu? un ka tieši tādēļ bija vissāpīgāk,
un es esmu jauna, un man ir spēks un drosme, ap mani pasaulē izgaismojas citi baltie zalkši, un mēs dejojam priekā, ka esam tādi
zalkši
bet viņa ieslīd tumsā
es esmu vienīgā, kas viņu ienīdusi caur sāpēm,
bet šodien es jūtu, ka kādu dien tieši es būšu tā, kas spēs viņai atdot spārnus
ticību gulbja dejai
vai kaut kas tikpat sērīgi banāls
'I am you'
viņa nezina, ka es par viņu domāju, šīs manas mūža dienas, kad stāstīt par sevi var tikai tiem, kas nestāstīs tālāk;
mēs izšķīrāmies ar aizvainojumu asarām acīs, sāpes, neizpratne, aizsardzība, ar kādu divas izaugušas dvēseles rauj savas jūtas no otras pirkstiem,
lai nu tā
bet es viņai teicu, ka mīlu viņu par to, ko viņa rada
ka mīlu viņu par fotogrāfijām, par skaistumu, par dvēseli, par to, ko var just viņas slaidajos pirkstos, nogurušajās, bet dziļajās acīs,
es viņai to teicu pirmoreiz dzīvē,
un tad mēs aizvērām durvis viena uz otru arī Mājās.
visu šo laiku esmu zinājusi, ka viņa elpo, ka viņa raud naktīs, nogurusi, vīlusies, pamesta, atraidītā
agrākās dienās mēs naktīs aizrunājāmies par 101 dzīves lietām, mēs runājām par cilvēkiem, par dvēseli, par mīlestību un sāpēm, par Ceļu, par tiekšanos, par vientulību
asarainām acīm viņa dažkārt 'saņēma manas rokas savējās' un teica, kaut nekad man nebūtu tā, kā viņai,
un jau toreiz es zināju, ka jūra šalca pāri viņas raudām, bet tas bija sen, pirms vēl es biju dzimusi,
kad ierados es, viņa to nekad nerādīja, viņa, Māte, viņai bija jābūt stiprai, un viņa bija. viņa cīnījās, viena, saņemot ģimenes pārmetumus par vientulību,
viņa noslēdzās sevī un nekad arī starp mums nepārtrūka tā viņas veidotā aizsardzības robeža, ko nevar pārkāpt, ja svarīgi nepazaudēt svētumu lietām, kas ir savas
tikai šodien es klusībā esmu izslīdējusi cauri atmiņām un izstaigājusi cauri mūsu vecajām mājām, mājām, kur pie sienas bija viņas skaistās fotogrāfijas, rāmītī, tā, ka es bieži prasīju, kas ir to autors
grāmatu plauktiem, kuros elpoja Vācietis un Ziedonis, un traģēdijas un gājieni kalnos
kādēļ cilvēks pēkšņi aizmirst visas kopējās sāpes un pāridarījumus un saprot, ka tas otrs, ka tas otrs patiesībā ir tāds pats, kā tu? un ka tieši tādēļ bija vissāpīgāk,
un es esmu jauna, un man ir spēks un drosme, ap mani pasaulē izgaismojas citi baltie zalkši, un mēs dejojam priekā, ka esam tādi
zalkši
bet viņa ieslīd tumsā
es esmu vienīgā, kas viņu ienīdusi caur sāpēm,
bet šodien es jūtu, ka kādu dien tieši es būšu tā, kas spēs viņai atdot spārnus
ticību gulbja dejai
vai kaut kas tikpat sērīgi banāls
'I am you'
Current Mood: temperatūra
Current Music: Morcheeba - Never an Easy Way