| |
[8. Nov 2006|18:32] |
Izrāpies no dūkšņainā, skumjā purva, uzvilki saulē balinātas linu drānas un skrēji kalnā gavilēt. Izbaudot saules maigo gaismu, ļāvi, lai sirds dzied. Bet tās zaļganās purva gļotas, aizķērušās panadžos, ielipušas tajā maigajā rievā aiz auss ļipiņas, akača smirdoņas apdvestas nepazuda.
Skalojies karstajās tuksneša smiltīs, dzeldīgi saltajā Ziemeļu jūrā. Mazgāji rokas no puvekļiem austrumu ezeros, ļāvi tas vējam izpūst klinšainos fjordos.
Neļaut vairs sevi akacī novilkt. Skatīties saulē. Vienmēr. |
|
|
| |
[18. Okt 2006|16:41] |
Ne jau nu kas vairāk par uzmanību tam, kas ir svarīgs. Ne jau zelts vai kažokādas, dimanti un ceļojumi reibinošās virsotnēs. Ne jau tas, kā vērtība tik viegli saskaitāma, aprēķināma.
To, kas patiesi, dziļi, dziļi sirdī, neuzminēsi, tad jau viss savādāk būtu tik vienkārši saprotams, gluži kā ābecē burti sastājas rindās pa trīs, skaļi kliedzot un vienlaikus klusējot, neļaujot saprast, kas notiek.
Lietas, ko nopirkt nevar, bet dāvanu palūgt drosmes nav. |
|
|
| |
[27. Sep 2006|12:30] |
Rozēm nav ērkšķu, teici, apskaujot un nejūtot, kā zari un lapas jau ievijušies tevī. Uzplaukstu gaismā, kas tavās acīs, krāsoju ziedlapas apskāvienos.
Ziedi, kas naktī zvīļo savādu gaismu, vienīgais ceļš bez pieturvietām, kur izkāpt.
Zvaigznes raksta mūžu debesīs.
Nakts ir beigusies. |
|
|
| |
[21. Aug 2006|15:56] |
Mēģini plaši atvērtās acīs sabērtās stikla lauskas burvju vārdiem par ledenēm padarīt. Ledus drumslām, ko siltums un asaras izkausēs. Vēsīgas rokas acīs bāž raganu vēmekļus, pēdējā piecgadē bumbiņā saveltus.
Kad karaliene aizgāja aiz spoguļa, izrādījās, tas ir skatlogs, no kura var ieraudzīt patiesību.
Rokas ir tikai divas, un pieturēties var tikai divi.
Brīvu vietu uz brieža nav. |
|
|
| |
[14. Aug 2006|18:30] |
Tā meitene dzīvo otrā ielas pusē. Aiz kastaņu žogiem, notekreņu aizsarggrāvjiem. Aiz nodrupušām sienām un uz norasojuša stikla uzrakstītiem vārdiem. Roka rokā ietveras, starp ēnu un sauli, iet. Otrā pusē, pie sevis, aiz spoguļa paslēpušies. Neatsiet.
Tur saulrieti savādāk dzied.
Tur rītausma savādāk riet.
Savā pusē. |
|
|
| |
[31. Jul 2006|17:52] |
Sasēji mani, bites dūciena attālumā klusi elpojot, pieskaroties nokrita atslēgas. Ejam, kad kājas dziļi smiltīs, bet domas vien mākoņos, nekad vairs nebūs, kā bijis agrāk, nekad vairs nebūs tik ļoti nekā, kā bijis agrāk, nekad vairs nebūs tā, ka nav.
Naktī plaši pavērtā logā migla griež ugunīgus lokus virs tās ābeles, kas vairs nekad neziedēs baltiem ziediem. Rievotais stumbrs medus pielijis. Āboli zvaigžņu gaismā briest. |
|
|
| |
[27. Jun 2006|13:00] |
|
Savijies sirdspukstu gredzenā, sapinies atmiņās, meža zvērs būrī triec galvu pret sienu, neredzot to, ka durvis pavērtas plaši, līdz horizontam. Es zinu, kad aizvēršu slēģus, tu trieksies tieši tajos, un vienīgās ūdens lāses, kas dzeramā bļodiņā, izgāzīsi, lai pilieniem rakstītu vārdus, kas dedzina plakstiņus, smadzenes, dvēseli, sirdi. |
|
|
| |
[16. Jun 2006|12:38] |
Tā saules gaisma, lēni lienot logā, izdedzina visu. Liesmainā pūķa elpa pārrauj tievos zirnekļa pavedienus, kas piekausēja vienu pie otra, krīt zīda drānas un bruņas nobrūk, kaili kā pasaules radīšanā aiziet katrs uz savu pusi.
Ieber izdedžus pie pārējiem, uzstādi virsū rožu krūmu, un izliecies, ka esi Ēdenē. |
|
|
| |
[30. Maijs 2006|09:37] |
- Alfa, Alfa, izsauc Beta....
Traucies kā bēgoša komēta izplatījumā, atstāj aiz sevis sadegušu zvaigžņu putekļu asti, neļaujies notverties. Pieskaries kādai planētai, mirklis, tā uzliesmo, traucies vien tālāk, sapņu izdedži, plānu krāsmatas, vēlmju pelni.
Tur ir plašums, kurā neapmaldīties, mājas, kurās neatgriezties.
- Alfa, Alfa, izsauc Beta...
Nesauc. Es nedzirdu. |
|
|
| |
[29. Maijs 2006|12:39] |
Pieradi dzīvot no ubaga dāvanām, vēri katru dāvināto stundu kā stikla krelli zirnekļa tīmekļa pavedienā, greznojies ar nozagtām minūtēm, satinies nejaušās sekundēs. Katru rītu kā brīnumu, rasainā laukā ierakstītu.
Tagad, kad pūrlāde pilna karaļa dārgumiem, trūkst gaisa. |
|
|
| |
[18. Maijs 2006|16:57] |
Dziļi plaušās pelēks gaiss kā zīda šalle nožņaudz skatienu, modušos gavilēm. Ieelpo tukšumu, izelpo nāvi. Kad ej cauri līksmam, krāšņam gadatirgum, aiz tevis paliek vien nodriskātas, kožu saēstas teltis, klauniem saplaisā grimms un Arlekīnam uzzīmētos melnos traipus noskalo no sirdī izrautā gabala tekošās avotu straumes. Nozodz smieklus un saspied dubļu pikucī, met pret sauli, kas spīd tomēr spožāk par tevi.
Taču, nogalinot, tu nogalini sevi. |
|
|
| |
[16. Maijs 2006|16:04] |
|
Sirdi zirnekļa tīmeklī ietinu, nenoasiņos. Gaismu norej ciema suņi, tautas ķeras ceļa dangās, mēness vientuļš noslēdz taku. Nepaklupsi, nenoiesi. |
|
|
| |
[15. Maijs 2006|09:27] |
Es jūs nicinu. Teļa valguma pielietās acis, verdzīgi uzmestos kūkumus, noslienātās pavērtās gļēvās lūpas. Jūs dzīvojat? Dzīvojat? Neticu. Gribas iekosties kādā ļumīgajā kaklā, notriekt bailīgo skatienu gar zemi, sapurināt pazemīgo naivumu tā, nu mostieties beidzot, mostieties, laika vairs nav daudz. Pamosties.
Dzeltenā starp lāpstiņām iededzinātā zvaigzne mirdz ar svelmainu liesmu. Nosviež mani uz ielas braucamās daļas, eju, nevairoties. Kādēļ, kādēļ gan jūs nogriežaties? |
|
|
| |
[11. Maijs 2006|15:55] |
Atver acis, nav vairs ne sienu, ne vārtu, veries pasaulē kā pirmoreiz dzimušā brīnumā. Pērļainiem spārniem pacelies augšup, tur, kur saule niknodamās kļūst arvien sārtāka, nebaidies, ne jau uz tevi tagad tā kliedz.
Ja acis smaida, viss laikam ir kārtībā.
Waterloo sunset. Mana nekad neizcīnītā, nekad neuzvarētā Vaterlo kauja. Sagumstu Helēnas salas smiltīs, ar niedres stublāju zīmējot jaunas shēmas. Nākamreiz, iespējams, kaujas nemaz nebūs. |
|
|
| |
[10. Maijs 2006|10:32] |
Starp ostas dunu un tramvaja dārdiem iežogota zemes strēle. Zilizaļidzeltenisarkani metāli spīguļo, spītējot plaukt traucošajiem pumpuriem. Ierāmēts, ielikts kastītē, pelēkas smiltis, akmeņu kaudzes. Bērni kā sunīši ložņā caur krāsotā alumīnija arkām, izkārtām mēlēm tipina suņu pastaigas laukumā, blakus ir parks. Neinteresanti, tas taču pa īstam. Kam gan vajadzīgs tas, kas mūžseni vērtīgs.
Salmu zvaigzne vai mirguļojošs bumbulis, kuru? |
|
|
| |
[9. Maijs 2006|10:06] |
Sēdi uz gultas malas, kafijas rūgtums uz lūpām. Vienu sekundes simtdaļu pieķer sevi, ka roka sniedzas pēc neesoša ieroča, mirkli sajūti vēsumu, smagumu. Vienu mirkli neko vairs nevēlies. Pēc tam paliek tikai mieles, neko negaidi, neko nedrīksti gaidīt.
Velc pa aprūsējušai stīgai no saules pinuma, tin kamolā. Mēģini nospodrināt aizmirstiem pieskārieniem, nebijušiem glāstiem, izdomātu elpu un aklu acu spozmi. Izšķetini pa pavedienam, aptin apkārt sirdij, tavs neko nenozīmējošais ekvators. Grīničas laiks ir apstājies. |
|
|
| |
[8. Maijs 2006|16:22] |
Un kūsti dziļāk akmenī, lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Ļaujies, ka zaļš zars pievažo, kājas arvien dziļāk starp sūnainajām plātnēm, saskaries ar to, kas bijis simts gadus pirms. Pazūd laiks un telpa, cilvēki staigā, bet vairs nezini, vai no tava laika.
Pamazām izplēni, nobālē, saplūsti ar nobrāzto virsmu, vārdi, tikai vārdi, kas krustdūrienos savijušies, pasaka visu mēms skatiens un vējš pāršķir jaunu lappusi.
Savij trijus zāles stiebrus, avotā guni kur.
Pārklāj acis ar saules segu.
Bizbizmārīt, mājiņ' deg. |
|
|
| |
[5. Maijs 2006|13:38] |
Apstāties, redzi, tur tas vientuļais soliņš. Kā kristāla kupols, kas sola mieru un klusumu. Paslēpies sevī aiz nolaistiem acu plakstiem. Sarkana gaisma. Neviens tevi neredz.
Ja aiz muguras rēc automašīnu straume, priekšā klaigā bērneļi, tad tikai tas klusais putna trellis ir vienīgais, kas piešuj pie šodienas, sametina gaismu un vēju vienā veselumā.
Klusas, asu svītru izvagotas baltas plātnes, melnbaltie burti klēpī. Lasu un izlasu sevi, ko rakstīji. |
|
|
| |
[3. Maijs 2006|09:45] |
Ej, ķeroties aiz bruģakmeņiem. Kā Marija Antuanete, zinot, ka gājiens beigsies reiz un pavisam, kā Jans Huss, augsti paceltu galvu ceļā uz sārtu. Zem soļiem sadrūp taureņu spārni, sejā triecas mirgojošu rozā punktiņu armādas, bet piemiedz acis un spītīgi ej tālāk, izliekoties, ka lāses, kas līst pāri vaigiem, ir saulstari, savijušies ar lietus pilieniem.
Starp bruģi un zālāju, kurā saļogās potītes, lūzt smeldzīgas melodijas, izšķīst negulētas naktis un saulaini rīti, izjūk pa vīlēm vārdi un pieskārieni.
Ej, neskaties atpakaļ.
Tā sajūta, kad uzkāp uz ešafota un giljotīna ir iestrēgusi, neatbrīvo. |
|
|
| |
[30. Apr 2006|16:59] |
Iekāp manā laivā, es apsolu, brauciens nebūs garš. Mēs tikai slīdēsim pāri nekad nenotikušiem solījumiem, nebijušām sajūtām, mērcēsim pirkstu galus melīgu pieskārienu mērcē. Skatīsimies melnbaltos burbuļos, ko atraugājusi nesološu straumju vadītā upe, kurā tik ilgi, tik neizbēgami esam iekļuvuši.
Es tev pateikšu, ka mīlu tevi, tu mani noskūpstīsi, un mēs abi zināsim, ka tie ir skaistie meli, bez kuriem filma jau sen būtu beigusies. |
|
|