urn:lj:klab.lv:atom1:naktsNakts stāstistarp rietu un rītausmustarp rietu un rītausmunakts.stasti@gmail.comnakts2008-02-14T15:33:48Z2008-02-14T15:33:48Zurn:lj:klab.lv:atom1:nakts:67512008-02-14T17:31:002008-02-14T17:31:002008-02-14T15:33:48Z2008-02-14T15:33:48ZSkats, no kā aizraujas elpa - manas maigās apakšveļas pūkas pie viņa vīrišķīgajām sejas līnijām. Un viņa pavērtās lūpas brīdī, kad pirksti ieslīd manī, liekot ciešāk apskaut un ieelsoties.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:65652008-01-14T12:55:002008-01-14T12:55:002008-01-14T11:06:06Z2008-01-14T11:06:06ZNo ārpuses viss izskatās tik skaisti. Sieviešu žurnāli neticētu, ka tādi vīrieši ir, tik ideāli.<br />Bet kaut kā nav manī. Nav, un viss, un tas ir tik izmisīgi vajadzīgs, lai būtu kopā. Ak, un šie gudrie padomi, ko citiem es arī varētu dot - taču pamet, ja nemīli, ko tu mokies. Bet es nevaru, nevaru sāpināt cilvēku, kurš to nav pelnījis, un neredzu arī jēgu. Jo tas, kas bija, tas, kas man vajadzīgs, tas, kas ir kļuvis par atskaites punktu "ko nozīmē laimīgai", ir pazaudēts, un palikt pavisam vienai man ir bail. Tad jau labāk mēģināt dzīvot tāpat, un vismaz viens cilvēks būs laimīgs - ja es spēšu pietiekami labi izlikties.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:62602007-12-12T10:54:002007-12-12T10:54:002007-12-12T08:56:49Z2007-12-12T08:56:49ZMan šķita, ka sāku jau aizmirst, atiet, nomierināties. Ka drīz būs pavisam mierīgi un varēšu par to nedomāt.<br />Kļūdījos. Tagad trīc rokas.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:59222007-11-27T09:19:002007-11-27T09:19:002007-11-27T07:40:19Z2007-11-27T07:40:19ZEs gandrīz visu laiku jūtos mazliet vainīga. Par to, ka nespēju mīlēt tikpat ļoti, cik mani. Varbūt pat nespēju vispār. Joprojām atmiņu uzplaiksnījumi par to, kas bijis, ir spēcīgāki nekā tas, ko es varētu (un ko man vajadzētu) just tagad. Tas ir tik netaisnīgi. Viss, ko es varētu vēlēties no krītošām zvaigznēm vai, satiekot skursteņslauķi ar melnām pogām, ir - kaut es varētu neviltoti, no visas sirds iemīlēties. Lai arī viss bijušais ir mazliet pagaisis un pazudis, es pārāk labi atceros, kā tas ir.<br />Dīvainākais tas, ka visas pārējās manas vēlmes piepildās kā uz burvju mājienu. Viņš dara tieši to, kas man patīk, un tieši tā, kā man patīk, un spītīgi atsakās noticēt, ka "sievietēm taču katru reizi nemaz nepienākas". Jā, rezultāti ir. Tikai es nebeidzu domāt par to, cik ļoti daudz vairāk man tas būtu nozīmējis ar kādu citu.<br />Droši vien, ja es varētu mazliet atgriezties pagātnē, es vēlreiz darītu tāpat. Ir tik pierasti un tik vienkārši tā dzīvot. Bet, ja varētu atgriezties vēl mazliet tālāk, es pārkāptu pāri savai vēlmei tēlot cietēju, savai neuzņēmībai un šaubām. Un varbūt būtu citādi.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:56532007-05-29T15:35:002007-05-29T15:35:002007-05-29T12:50:38Z2007-05-29T12:50:38ZCibiņš <span class='ljuser' style='white-space: nowrap;'><a href='http://klab.lv/userinfo.bml?user=erzelis'><img src='http://klab.lv/img/userinfo.gif' alt='[info]' width='17' height='17' style='vertical-align: bottom; border: 0;' /></a><a href='http://klab.lv/users/erzelis/'><b>erzelis</b></a></span> šeit <a href="http://klab.lv/users/erzelis/25843.html">dalās pārdomās</a> par to, kā tad vīrieši domā par seksu. Un jūtams tāds kā neliels pārmetums - sak, sievietes arī domājot, bet izliekoties par kautrīgajām. Sāksim ar to, ka minētais piemērs, proti, "sarkst izdzirdot vārdu salikumu "tavs pežuks" no kāda nebūt paziņas" nav īpaši veiksmīgs - es nudien neuzskatu, ka par manām intīmajām ķermeņa daļām kādam paziņam būtu darīšana un kur nu vēl vajadzība publiski izteikties. Bet, ja runājam par galveno - kā tad īsti sievietes domā par seksu - tad ir zināmas nianses. Viss tālākais - ļoti subjektīvi.<br />Jā, sievietes domā par to, "mājās vienatnē, dušā, gultā un uz palodzes, ar pirkstiem, rokām un jebkādiem sadzīves priekšmetiem - tur viņas par seksu domā". Protams, kā nu bez tā. Domā arī, braucot autobusā, lasot ērzeļstāstiņus internetā un darba datorā skatoties piedauzīgas bildītes (tiesa, tādos gadījumos - bez minētajiem palīglīdzekļiem, tikai ar karstumu vēdera lejasdaļā un nelielu sārtumu vaigos). Toties uz ielas - nē, uz ielas pretimnākoši skaistuļi ar maskulīnajām dzimumpazīmēm nebūt neliek par to domāt. Nekad, redzot kādu vīrieti, kuru nepazīstu vai pazīstu pavirši, man nerādās ainas ar viņu un mani pikantās situācijās. Vienatnē zem segas vai dušā nekad manās domās neparādās aktieri, politiķi, kaimiņmājas zēni vai tas glītais puisis no blakus biroja; vīriešiem manās fantāzijās vispār nav sejas un personības. Ar vienu izņēmumu - tie, kuri bijuši man tuvi; un tad tās vairāk ir atmiņas vai reāli iespējamas situācijas, nevis tīras fantāzijas sevis uzkurināšanai. Īsāk sakot - es vīrieti vispirms iemīlu un tikai tad sāku gribēt.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:53832006-11-01T15:32:002006-11-01T15:32:002006-11-01T13:46:49Z2006-11-01T13:46:49ZVakardienas un šīsdienas tēma: par Lielo Mīlu un nevainību. Divi vienā.<br />Lielā Mīla - tas skan tik novazāti un tik tiešām ar ironijas pieskaņu. Tā teikt - attaisnojums tam, ka sieviete dara muļķības, pazaudē pati sevi vai visu mūžu atceras un cieš. Tāpēc es to nesaukšu par Lielo Mīlu. Bet tas ir tā - pēc tam, kad tu esi domājusi, ka vispār nespēj nevienā pa īstam iemīlēties, ka varbūt tev nemaz nepienākas, ka jāņem pirmais, kurš izrādījis noturīgu interesi - pēc tam tu piedzīvo ko tādu, pēc kā zini: uz neko mazāku vairs nebūsi ar mieru. Nekādā gadījumā.<br />Un, tā kā man pirmā iemīlēšanās nāca komplektā ar nevainības zaudēšanu - es sapratu, ka bija vērts gaidīt. Gaidīt, lai zinātu, ka šis ir īstais cilvēks un īstais brīdis. Tikai - vairāk par fiziskajām sāpēm, kas sen jau aizmirsušās, joprojām sāp sajūta, ka viņam tas bija apgrūtinājums, nevis prieks. Ka man tik daudz kas bija jāmācās no jauna un jājūtas neveikli par to.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:51312006-10-20T16:21:002006-10-20T16:21:002006-10-20T13:23:23Z2006-10-20T13:23:23ZTas laikam ir kaut kā nepareizi, ja ņem vērā visus tos padomus "gultā domā pirmkārt par sevi".<br />Bet man virsotne ir tad, kad beidz vīrietis. Nē, tas nav orgasms, tas ir brīdis, kad mēs esam tik tuvu, ka ne milimetrs nav starpā. Tas brīdis, kad nekā cita apkārt vairs nav.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:50402006-09-08T14:52:002006-09-08T14:52:002006-09-08T11:46:58Z2006-09-08T11:46:58ZEsmu pārsteigta. Tas žurnālos tik daudz reižu pārstāstītais triks par biksīšu neuzvilkšanu zem kleitiņas, tik daudz reižu "10 padomos, kā atsvaidzināt jūsu seksuālo dzīvi" iekļautais, ka šķita vien banāla muļķība... Tas tiešām strādā.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:48392006-08-29T14:01:002006-08-29T14:01:002006-08-29T10:56:46Z2006-08-29T10:56:46ZIr tādi vakari, kad pēc mazgāšanās vienkārši klusi ieslīdēt zem segas, pieglausties, noglāstīt un tad jau turpinājums ir tāds, kādam pienākas būt.<br />Un ir tādi, vēl burvīgāki vakari, kas sākas ar muļķošanos un spiegšanu, kutināšanu un dauzīšanos, smiešanos un kniebšanu dibenā. Un nevar saprast, kurā brīdī beidzās ķiķināšana un es jau bezpalīdzīgi elsoju zem viņa stiprajām rokām un galvu reibinošajiem skūpstiem.Anekdoteurn:lj:klab.lv:atom1:nakts:45402006-08-17T13:01:002006-08-17T13:01:002006-08-17T09:55:33Z2006-08-17T09:55:33ZLektors medicīnas studentiem lasa lekciju par vīriešu dzimumdzīves patoloģijām. Lekcijas beigās nolemj pārbaudīt, kā studenti uztvēruši apgūstamo vielu, un jautā:<br />-Kā sauc vīrieti, kurš grib, bet nevar?<br />-Impotents!- korī atbild studenti.<br />-Un kā tādu, kurš var, bet negrib?<br />Auditorija saminstinās, visi skatās viens uz otru un pierakstos. Līdz no pēdējām rindām atskan klusa meitenes balss:<br />-Draņķis, vienkārši draņķis...urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:41962006-08-10T09:56:002006-08-10T09:56:002006-08-10T06:48:55Z2006-08-10T06:48:55ZManā dienaskārtībā ir par daudz ēdiena un par maz seksa.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:40802006-07-19T10:41:002006-07-19T10:41:002006-07-19T10:22:08Z2006-07-19T10:22:08ZPašai nemanot, nenojaušot un neredzot, esmu pielaidusi Tevi ļoti tuvu. Un, tāpat kā Tavas rokas atbrīvo mani no apģērba gabaliem pa vienam vien, Tava klātbūtne ir novilkusi jebkuru aizsardzību man pašai. Visu es jūtu daudz skaudrāk, daudz dziļāk un spēcīgāk.<br />Mana sirds ir atvilgusi, un tā vietā, lai kā agrāk es spītīgi sacirstu zobus, līdz tie nošņirkst, tā vietā, lai nopurinātu jūtīgumu kā suns, kas iznācis no ūdens - tā vietā viss izpil asarās. Par sīkumiem, par kaut ko, par neko.<br />Un tad ir tādi vakari, kad saritinos uz palaga, ko mūsu augumi vēl no rīta ir saburzījuši, un sajūtu uz spilvena Tavu smaržu. Un tad kā marta palāses sirds iet pāri, un spilvens kļūst valgs no aizturētajiem vārdiem, vārdos un glāstos neizteicamā maiguma, alkām būt blakus. Un es smaidu, tverot Tavu gaistošo smaržu no auduma, smaidu un esmu laimīga.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:37732006-06-28T16:17:002006-06-28T16:17:002006-06-28T13:13:16Z2006-06-28T13:13:16ZUn tagad katru dienu, kas bez Tevis, es tvīkstu un ilgojos. Sajūtu pēdējo ciešo skūpstu, un neviens dzēriens nespēj to aizskalot. Apskāviens guļ uz maniem gurniem kā josta, un nav noņemams. Man pat nav jāaizver acis, lai redzētu Tavējās, un siltums no pēdējā glāsta pār Tavu plecu visu laiku ir manā plaukstā.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:33652006-05-26T17:11:002006-05-26T17:11:002006-05-26T14:04:39Z2006-05-26T14:04:39ZNe jau tikai kaķiem glāsti ir svarīgi. Sieviete, ja viņu neglāsta, varbūt arī nemirst, taču jūtas neglīta un nemīlēta. Un tas jau ir mazliet kā miršana.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:30762006-05-23T15:37:002006-05-23T15:37:002006-05-23T12:35:01Z2006-05-23T12:35:01ZVisi maigie vārdi paliek nepateikti. Domās - ik pa brīdim, un dažureiz nepārtraukti. Bet pateikt bail. Iemīlējies cilvēks jau tā ir neaizsargāts, un vārdi atsedz vēl vairāk un dziļāk.<br />Un tā šie vārdi dzīvo manī; brīžiem tīksminos, cik tas skaisti, kā tādi kanārijputniņi būrītī, brīžiem mokos sajūtā, ka tomēr jālaiž ārā. Bet attur viens - izrunāti tie kļūst pavisam citādi, nekā mēmajās domās, izrunāti vārdi būtu kā atvērtas pērlenes - sazini nu, vai otrs saskatīs perlamutra mirdzumu, vai varbūt tikai to kailo, neglīto gliemezi, kāda ir vārda skaņa un apziņā iegūlušais satvars.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:30272006-05-18T15:05:002006-05-18T15:05:002006-05-18T11:57:26Z2006-05-18T11:57:26ZOrgasms nav attiecību mērs. Attiecību mērs ir rīti, kad pamosties un nekāp ārā no gultas, bet nomodā klusi smaidi. Cieši, bet maigi satverta plauksta. Zvans, vienkārši lai novēlētu arlabunakti, un apskāviens pusmiegā. Sadzīviski sīkumi, kas iegūst krāsu un smaržu no kopā būšanas.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:26372006-05-18T15:03:002006-05-18T15:03:002006-05-18T11:57:58Z2006-05-18T11:57:58ZLīdz šim sāpīgākās izjūtas attiecībās sagādājis otrais rīts. Un nevis tāds otrais rīts, kad negribas otram acīs paskatīties, bet gan tāds, kad neuzdrošinos pieskarties. Kad rokas, kas vēl vakar lika augumam notrīsēt un tiekties tām pretim, rokas, kas maigi glāstīja un bija tik pakļaujošas - kad tās ir tepat blakus, bet es nevaru tās skart. Kad otrs cilvēks ir tik atsvešināts un tāls, un, kaut arī sēž tepat vien, es varētu izplūst asarās aiz zaudējuma sajūtas.<br />Tālab, esot kopā, es tik ļoti tiecos pēc glāstiem - kaut vai uz sekundi, ar pirkstu galiem, bet lai sajustu, ka abi esam tepat, ka es droši varu paberzēt degunu pret plecu, sakārtot brīvdomīgu matu šķipsnu vai notraukt sīku putekli no piedurknes. Lai sajustu, ka fiziskajam attālumam nav nozīmes. Lai pamazām izgaisinātu tumšās bailes, ka manu pieskārienu atraidīs.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:25532006-04-05T13:34:002006-04-05T13:34:002006-05-18T11:57:54Z2006-05-18T11:57:54ZNaktī tevi pamodina glāsti un pusmiegā jūti, ka tavu roku mērķtiecīgi virza aiz šaurās līnijas, ko iezīmē apakšveļas gumija. Karstums plaukstā, miegainas kustības, līdz saproti - nē, tā neies cauri.<br />Pamosties, ar pāris gaisīgiem skūpstiem uz vēdera pabrīdini par tālāko. Mēles pieskaršanās, satvēriens ar lūpām; maigi pirksti matos un uz pleciem. Līdz vienā brīdī jūti - tie zaudē piesardzību, un sāk uzstājīgi diktēt ritmu. Tveries ciešāk pie viņa gurniem, atrodi vietu, kur pieskarties tā, ka beidzot izdzirdi apslāpētu vaidu, un silts sāļums notek gar lūpām un zodu.<br />Un tad visu pārņem spējš maigums, redzot viņa atmesto galvu uz spilvena, un dzirdot, kā saraustītā elpa pamazām norimst. Turpini viegli glāstīt un domā, kāda tā ir Dieva dāvana - sniegt baudu savam vīrietim.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:20532006-03-22T17:19:002006-03-22T17:19:002006-03-22T15:15:32Z2006-03-22T15:15:32ZIemīlēties - tas ir pavisam citādi. Tie nav jaunu pieskārienu meklējumi, tās nav fantāzijas par to, kā būtu un kā vajadzētu. Katrs glāsts ir jauns, katrs pieskāriens ir mūžīgs. Un teju asaras saskrien acīs, un ir kamols kaklā, skatoties uz viņa seju aizmiršanās brīdī. Tas ir tik ļoti svarīgi, būt.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:19572006-03-13T18:10:002006-03-13T18:10:002006-03-13T16:08:21Z2006-03-13T16:08:21ZKaut tā varētu būt vienmēr. Tā, ka ir mierīgi. Tā, ka ir klusa elpa pie auss, un nesteidzīgs rīts. Man paniski ir vajadzīga drošības sajūta - ka tas nav pa jokam, ka tas ir nopietni, ka tas ir pa īstam. Tikai tad es varu atplaukt, droši ļaut pirkstiem un mēlei klejot pa pleciem, lūpām, vēderu un elkoņa bedrīti, un meklēt atsaucību. Bet es nedzirdu, mani biedē tas, ka es nejūtu viņa elpu aizraujamies. Un bailes izkliedē tikai ciešais apskāviens un smejošās acis no rīta - paliec vēl te, brokastis pagaidīs. Tad es atkal varu ieritināties pie pleca un laimīgi nopūsties, kā tāds uz mūrīša ticis kaķis.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:15542006-02-27T16:41:002006-02-27T16:41:002006-02-27T14:46:54Z2006-02-27T14:46:54ZTagad ir pavisam kas cits. Nevis mazliet mežonīga vīrišķība, pārplūstoša kaisle un sajūtas asinoša uzstājība, bet tik tikko manāms pieskāriens. Pat apģērbs netiek novilkts, tikai maiga un sargājoša plauksta zem lencītes. Viegli pirksti pāri plecam, mugurai, rotaļīgas lūpas. Es, mūždien mulsā un nedrošā, sāku justies par strauju tik gaisīgai naktij. Vaicājoši slidinu pieskārienu pāri viņa rokas reljefajām bedrītēm un izliekumiem, pāri gludajam vēderam un spītīgajam zodam, pāri uzacu lokam, bet atbildi nesaņemu. Tikai straujš apskāviens un karsta elpa kakla izliekumā, kas liek mežonīgi un ilgpilni ieelsoties, bet nekas vairāk neseko.<br />Tie pāris pēkšņie skūpsti sasien rokas un domas zīda pinekļos, un liek ilgoties pēc neiespējamā.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:14032006-02-16T18:34:002006-02-16T18:34:002006-02-16T16:36:26Z2006-02-16T16:36:26ZKaut kādi murgaini man tie sapņi. Mūžā atceros redzējusi tikai dažus skaistus. Visos kaut kāda pakaļdzīšanās, šausmu nojautas, absurds. Pat par vīriešiem neko skaistu neesmu redzējusi.<br />Pēdējais bija ar kārtējo nolemtības sajūtu. Man bija jābēg no kāda vīrieša, es zināju, ka viņš grib mani nogalināt. Tas notika radinieku mājā, es skrēju apkārt sētai un gribēju bēgt gar dārza aizmuguri. Kā jau tas sapņos mēdz notikt, es zināju, ka mani noķers, un tā arī bija - tas vīrietis muļķīgā zilā vasaras cepurītē izskrēja cauri dārzam un pa aizmugures vārtiņiem bija jau man priekšā. Mani ieveda atpakaļ dārzā, es centos cīnīties, situ viņam vispirms tāpat, tad nez kā biju satvērusi ērkšķainu rozes zaru, situ ar to, bet viņš tikai smējās un teica, ka pēc tam ar mani darīšot to pašu.<br />Un tad man bija jāmazgā rokas, jo vēl kas nebūt jādara (un visu laiku tā šķērmīgā sajūta, ka mani mocīs un nogalinās, un es tur neko nevaru darīt), viņš no aizmugures pienāca un palīdzēja nomazgāt rokas. Un es pilnīgi negaidīti notrīsēju no tās sajūtas, ka viņs ir mani apķēris no aizmugures un palīdz mazgāt rokas. Tik spējš uzbudinājums sapnī nekad nebija gadījies, ne tāds, ka no rīta jāpamostas mitrai, bet tāds kā dejojot, kad satvēriens pēkšņi noslīd zemāk par jostasvietu, un kājas ceļgalos saļogās.<br />Es pamodos un nodomāju - dura, varēju taču pagriezties un skriet cauri parkam, un gan jau viņš mani nebūtu panācis un es būtu glābta. Bet tā nolemtības sajūta neļāva.<br />Varat pat nepiesaukt Freidu, es pati zinu, kā šo visu tulkot. Jautājums tikai - kurš tieši viņš būs dzīvē?urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:11082006-02-09T14:54:002006-02-09T14:54:002006-02-09T13:02:17Z2006-02-09T13:02:17ZZināma taisnība ir tiem zinātniekiem, kuri jūtas, emocijas, mīlestību - visu noraksta uz ķīmiju, gēniem, hormoniem. It sevišķi teorija par to, ka nozīmīgs parametrs partnera atrašanai ir gēnu komplektu saderība/nesaderība, kas tiek noteikta pēc otra siekalu garšas. Kaut kā tizli un anatomiski skan, bet tā tik tiešām ir.<br />Ir vīrieši, ar kuriem ir patīkami skūpstīties, un kuru lūpas un mēle šķiet tik iederīgas pie manējām. Un ir tādi, pēc kuru skūpstiem gluži fiziski ir nepatīkami, tā kā vēders sāp, tā kā vēl kas... un no sēklas paliek sūrstoša garša mutē. Šīs lietas pat nav saistīts ar to, cik dziļi vai virspusēji ir skūpsti. Bet tam arī ir nozīme, milzīga. Varbūt no filmām vīrieši noskatās, ka labais tonis ir kā krist sievietei virsū, tā ar mēli censties aptvert pēc iespējas lielāku platību? Pilnīgi garām. Īstais šarms, īstās trīsas un kāju saļimšana ir pavisam citāda. No viegliem un pēc tam mazliet uzstājīgākiem pieskārieniem tikai ar lūpām. No augšlūpas satveršanas un turēšanas ciet, kamēr sareibst galva. No it kā garāmejoša pārbrauciena pār lūpu kaktiņu, bet tikai bez mēles līdzdalības! Un vien tad, kad tik tiešām ļoti, ļoti gribas elpas sapludināt vienā, tikai tad ir vērts sakļauto muti pavērt un ļauties.<br />Un vēl vairāk jumts brauc no kontrastiem. No cieša apskāviena un liega, liega skūpsta. Vai no uzstājīgas mutes uz pleca un tik tikko manāmiem pirkstu pieskārieniem pie gurniem. No straujas, spēcīgas kāju paplešanas un saudzīgiem, spēlējošiem glāstiem turpinājumā. No zināšanas, ka vīrietis ir spēcīgāks, bet neizmanto savu spēku. No tā gribas lidot.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:9712006-02-04T11:37:002006-02-04T11:37:002006-02-04T09:32:48Z2006-02-04T09:32:48ZReizēm, lasot par tautas gudrībām un burvestībām, uznirst apraksti par to, kā pieburt vīrieti. Kad roka ceļas pēc zīmuļa, ar ko buramlietas pierakstīt, saprotu, ka neesmu vēl sastapusi vīrieti, kuru tik tiešām gribētu pieburt sev uz mūžu.urn:lj:klab.lv:atom1:nakts:5742006-02-02T10:29:002006-02-02T10:29:002006-02-02T08:33:13Z2006-02-02T08:33:13ZVisvairāk es atceros vārdus un skaņas. Nevis pieskārienus, nevis skatienus, bet tieši skaņas. Kluso elpas aizraušanos, kad pirksti aizslīd aiz jostas. Sažņaugtā balsī izgrūstu atzīšanos, cik es esmu lieliska. Visaptverošās elsas, kad skūpsta manu ausi, un nekas cits vairs nav dzirdams.<br />Un tad, kad esmu viena, es to atceros. Sākumā atmiņas iesit sārtumu vaigos, un karstums saskrien klēpī, liekot aizgriezties no apkārtējo skatieniem, ja esmu autobusā, piemēram. Un, skatoties tumšajā logā, acis pašas no sevis pieveras un lūpas sniedzas pēc kaut kā tukšumā, lai izbaudītu izjūtas. Frāzes, skaņas, reizēm arī ainas - kā cukurgailīši, kurus var paņemt, palaizīt, līdz mute salīp no salduma, un tad nolikt maliņā. Un tā kādu laiku, līdz kamēr ir palicis tikai atskabargainais kociņš, vairs nav ne garšas, ne smaržas. Tad ir skumji līdz nākamajai reizei, kad mirkļi tiek fiksēti un ietīti čaukstīgā celofānā, zinot, ka tos varēs iztīt jebkurā vietā un laikā, un kakla bedrītē iečukstētie vārdi, pirkstiem taustoties un meklējot, uzburs izjūtas uz auguma atkal un atkal.