Nakts stāsti - Post a comment

Es gandrīz visu laiku jūtos mazliet vainīga. Par to, ka nespēju mīlēt tikpat ļoti, cik mani. Varbūt pat nespēju vispār. Joprojām atmiņu uzplaiksnījumi par to, kas bijis, ir spēcīgāki nekā tas, ko es varētu (un ko man vajadzētu) just tagad. Tas ir tik netaisnīgi. Viss, ko es varētu vēlēties no krītošām zvaigznēm vai, satiekot skursteņslauķi ar melnām pogām, ir - kaut es varētu neviltoti, no visas sirds iemīlēties. Lai arī viss bijušais ir mazliet pagaisis un pazudis, es pārāk labi atceros, kā tas ir.
Dīvainākais tas, ka visas pārējās manas vēlmes piepildās kā uz burvju mājienu. Viņš dara tieši to, kas man patīk, un tieši tā, kā man patīk, un spītīgi atsakās noticēt, ka "sievietēm taču katru reizi nemaz nepienākas". Jā, rezultāti ir. Tikai es nebeidzu domāt par to, cik ļoti daudz vairāk man tas būtu nozīmējis ar kādu citu.
Droši vien, ja es varētu mazliet atgriezties pagātnē, es vēlreiz darītu tāpat. Ir tik pierasti un tik vienkārši tā dzīvot. Bet, ja varētu atgriezties vēl mazliet tālāk, es pārkāptu pāri savai vēlmei tēlot cietēju, savai neuzņēmībai un šaubām. Un varbūt būtu citādi.