Nakts stāsti -

Visvairāk es atceros vārdus un skaņas. Nevis pieskārienus, nevis skatienus, bet tieši skaņas. Kluso elpas aizraušanos, kad pirksti aizslīd aiz jostas. Sažņaugtā balsī izgrūstu atzīšanos, cik es esmu lieliska. Visaptverošās elsas, kad skūpsta manu ausi, un nekas cits vairs nav dzirdams.
Un tad, kad esmu viena, es to atceros. Sākumā atmiņas iesit sārtumu vaigos, un karstums saskrien klēpī, liekot aizgriezties no apkārtējo skatieniem, ja esmu autobusā, piemēram. Un, skatoties tumšajā logā, acis pašas no sevis pieveras un lūpas sniedzas pēc kaut kā tukšumā, lai izbaudītu izjūtas. Frāzes, skaņas, reizēm arī ainas - kā cukurgailīši, kurus var paņemt, palaizīt, līdz mute salīp no salduma, un tad nolikt maliņā. Un tā kādu laiku, līdz kamēr ir palicis tikai atskabargainais kociņš, vairs nav ne garšas, ne smaržas. Tad ir skumji līdz nākamajai reizei, kad mirkļi tiek fiksēti un ietīti čaukstīgā celofānā, zinot, ka tos varēs iztīt jebkurā vietā un laikā, un kakla bedrītē iečukstētie vārdi, pirkstiem taustoties un meklējot, uzburs izjūtas uz auguma atkal un atkal.