Nakts stāsti - Post a comment

Vakardienas un šīsdienas tēma: par Lielo Mīlu un nevainību. Divi vienā.
Lielā Mīla - tas skan tik novazāti un tik tiešām ar ironijas pieskaņu. Tā teikt - attaisnojums tam, ka sieviete dara muļķības, pazaudē pati sevi vai visu mūžu atceras un cieš. Tāpēc es to nesaukšu par Lielo Mīlu. Bet tas ir tā - pēc tam, kad tu esi domājusi, ka vispār nespēj nevienā pa īstam iemīlēties, ka varbūt tev nemaz nepienākas, ka jāņem pirmais, kurš izrādījis noturīgu interesi - pēc tam tu piedzīvo ko tādu, pēc kā zini: uz neko mazāku vairs nebūsi ar mieru. Nekādā gadījumā.
Un, tā kā man pirmā iemīlēšanās nāca komplektā ar nevainības zaudēšanu - es sapratu, ka bija vērts gaidīt. Gaidīt, lai zinātu, ka šis ir īstais cilvēks un īstais brīdis. Tikai - vairāk par fiziskajām sāpēm, kas sen jau aizmirsušās, joprojām sāp sajūta, ka viņam tas bija apgrūtinājums, nevis prieks. Ka man tik daudz kas bija jāmācās no jauna un jājūtas neveikli par to.