Nakts stāsti - Post a comment

Līdz šim sāpīgākās izjūtas attiecībās sagādājis otrais rīts. Un nevis tāds otrais rīts, kad negribas otram acīs paskatīties, bet gan tāds, kad neuzdrošinos pieskarties. Kad rokas, kas vēl vakar lika augumam notrīsēt un tiekties tām pretim, rokas, kas maigi glāstīja un bija tik pakļaujošas - kad tās ir tepat blakus, bet es nevaru tās skart. Kad otrs cilvēks ir tik atsvešināts un tāls, un, kaut arī sēž tepat vien, es varētu izplūst asarās aiz zaudējuma sajūtas.
Tālab, esot kopā, es tik ļoti tiecos pēc glāstiem - kaut vai uz sekundi, ar pirkstu galiem, bet lai sajustu, ka abi esam tepat, ka es droši varu paberzēt degunu pret plecu, sakārtot brīvdomīgu matu šķipsnu vai notraukt sīku putekli no piedurknes. Lai sajustu, ka fiziskajam attālumam nav nozīmes. Lai pamazām izgaisinātu tumšās bailes, ka manu pieskārienu atraidīs.