Nakts stāsti - Post a comment

Kaut tā varētu būt vienmēr. Tā, ka ir mierīgi. Tā, ka ir klusa elpa pie auss, un nesteidzīgs rīts. Man paniski ir vajadzīga drošības sajūta - ka tas nav pa jokam, ka tas ir nopietni, ka tas ir pa īstam. Tikai tad es varu atplaukt, droši ļaut pirkstiem un mēlei klejot pa pleciem, lūpām, vēderu un elkoņa bedrīti, un meklēt atsaucību. Bet es nedzirdu, mani biedē tas, ka es nejūtu viņa elpu aizraujamies. Un bailes izkliedē tikai ciešais apskāviens un smejošās acis no rīta - paliec vēl te, brokastis pagaidīs. Tad es atkal varu ieritināties pie pleca un laimīgi nopūsties, kā tāds uz mūrīša ticis kaķis.