April 22nd, 2013
tad uzsprāgs tā vienīgā lieta, kas mani atšķir
kā lai to nosargā?
mēģināju savas emocijas izstāstīt māsai, bet beigās nonācām pie tā, ka visu vilciena braucienu mājās (aptuveni 45min), viņa norunāja par sevi, domādama, ka ar savu dzīves atgadījumu atstāstīšanu viņa visas manas problēmas atrisinās. bet, diemžēl, neatrisināja! tikai uzvilkos vairāk par visām savām lietām un plus par visu, ko viņa runāja. tajā brīdī es jutos briesmīgi, es nesapratu - "kā es varu tā dusmoties konstanti? izbeidz, izbeidz, izbeidz!"
tā sajūta, kad apzinies, ka tava neapmierinātība ar sevi un citiem, tevi vienkārši saēd no iekšpuses. fuu!!! un tajā pašā laikā, es nemeklēju tās lietas par ko būt priecīgam visu laiku. es to speciāli daru? ak, pilnīgi gribās sev galvā iešaut
JOCĪGI, pirms tam, man likās, ka ar māsu tik līdzīgi domājam un esam supermāsas. tagad sanāk, ka esam tikai MĀSAS. bet tas jau pats par sevi arī ir super.. tad kā tur tagad sanāks???
