March 18th, 2013
kā lai iemācās jūtas?
nē runa nav par to, kas bija ļoti nesen, bet gan par to, kā nākotnē dzīvot.
Es taču esmu piedzimusi ar sieviešu ģenetālijām, vai tad tad automātiski mani nepadara par iejūtīgu un konkrētāk- jūtīgu būtni? nevar būt, un vispār es neticu, ka nav man to jūtu vispār. šis gan varētu būt attiecināms uz to, ko mans dārgais draugs man pārmet/met/piedurās! jā, viņš, sakot, ka man neesot jūtu. Bet vai tad tas nav cilvēku aizsardzības instinkts, jūtas izrādīt tikai pret tiem, kas pierādījuši, ka tīšu prāt tevi nesāpinās? un tie, kuriem tāda instinkta nav- žēl, jo tas tāds dzīves noderīgs, patiesību sakot.
nožēlojami ir tas, ka es esmu ļoti bailīga. jā mana uzvedība ir ļoti skaļa un cilvēkiem ir bail no manis, pirms viņi mani iepazīst, bet tas neattaisno manu bailīgumu. bailes tikt sāpinātam atkal un bailes no pazemojuma- tās ir baigi liekās pašreiz. tās traucē man uzņemties risku un dzīvot, iespējams, ļoti interesantu un raibu jaunību.
Kāpēc es turpinu ar to samierināties pat tad, kad esmu savu problēmu atzinusi? aij, augstākais bezsakars
šodien izlasiju "ja nav iekāres no pirmā acu skata, tad tā nav mīlestība" -- patīk, jo patiesība
Bet vispār, vispatiesākā patiesība ir tāda, ka man vienkārši ir baigi daudz laika par visu šito domāt, jo neko nedaru, sakarā ar savu iespējamo depresiju. depresija mani piemeklējusi ilgās ziemas dēļ, kura netaisās izbeigties. tas baigi sadusmo mani
