|
Feb. 27th, 2018|08:37 pm |
Malkojot tēju, prātoju – ja mani teorētiski interesē kāds vīrietis, bet viņš mani neievēro, kāda rīcība vispilnīgāk apliecinātu manu emancipētību un sievišķo neatkarību? 1) Es viņu aizmirstu. Vispār mēģinu piešķirt mazāk nozīmes savai sīkumainajai privātajai dzīvei. Karjera, politika, ekonomika un visādas globālas problēmas tāpat ir svarīgākas. 2) Izstrādāju stratēģiju. Mēģinu izpētīt viņa dienas režīmu un nemitīgi dežurēju kādā no stratēģiski svarīgajiem punktiem, lai varētu novērot, kad viņš parādīsies. Tad varētu "nejauši" satikties un uzsākt sarunu.
Pirmajā variantā es varētu triumfēt pār pieņēmumu, ka sievietes dzīvē vīrietis ir tik svarīgs, ka viņu palaist vienkārši nebūtu iespējams un vajadzētu visiem spēkiem censties pievērst viņa uzmanību, jo kā lai citādi dzīvo tālāk? Tomēr tas apliecinātu arī sievišķo pasivitāti - ja mana sīkumainā privātā dzīve man tomēr kaut ko nozīmē, es varu vien gaidīt, kad vīrietis mani uzrunās. Man ir aizdomas, ka otro variantu neviens neieteiktu. Tas drīzāk apliecinātu stereotipu par sievišķo histēriju un apsēstību ar attiecībām, nemaz nerunājot par kriminālajām konotācijām, bīstami tuvojoties vajāšanai. Tomēr savā ziņā te parādās tradicionāli itin vīrišķa apņēmība un zināms pragmatisms, spēja identificēt problēmu un izstrādāt stratēģiju tās risinājumam. Tādā veidā tiek pārvarēta tradicionālā saistība starp sievišķo un pasivitāti. Turklāt nav teikts, ka visiem spēkiem jāpiedabū šis vīrietis interesēties. Ja ne, ja liktenis nav lēmis – lai būtu.
Kāds varbūt teiks: "Zini, varbūt pamēģini tik ģeniālu variantu kā aizrakstīt viņam un uzaicināt uz tēju." Diemžēl šis ieteikums nav produktīvs. Vīrieši ir noslēpumainas un neizprotamas būtnes, ja tu viņiem pārāk tieši izrādi uzmanību, viņi no tevis bēg. |
|