 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
emociju mutuļu pieraksti
'Vai tad vienmēr vajag cīnīties?' Šis teikums ir jāapgroza un jāaptausta galvā no visām pusēm. Iemācīties, ka nevajag. Diezgan grūti, ja tas šķiet padošanās. Un padošanās ir slikta. Trauslā līnija starp darīšanu pāri sev vai citiem.
#
Bet varbūt viss ir vienkāršāk. Atkal un atkal atgriežos pie domas, ka tad, kad ir sajūta, ka uzbrūk, pārmet vai dara pāri, agresīvā aizstāvēšanās jānomaina pret sajūtu izklāstu, nez, vājuma formā, bet tas nav īstais vārds. Īstenības formā, jo tas ir tieši tas, kas tas ir. Jutos slikti, nepamanīju, nezināju, ka tev tik svarīgi, vienkārši neiedomājos. Bieži vien tie iemesli ir tieši tik triviāli. Jo tiešām neiedomājos, un ne jau tāpēc, lai nodarītu pāri, bet tāpēc, ka tā gadās, un, ja ir svarīgi, centīšos nākamreiz iedomāties. Tā kaut kā.