 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
emociju mutuļu pieraksti
Ai, un vispār jau saprotu, ka pa lielam nemainos un neesmu mainījusies. Par to iedomājos katru reizi, kad galvā maisās kāda jau kādreiz domāta doma vai sajusta sajūta, un viss iet savu ierasto taciņu, un nekur tālāk neesmu tikusi.
Piemēram, jau kaut kad sen esmu domājusi aptuveni ko šādu - mēs ticam un tad ir, vai arī ir un tad mēs ticam. Tuvāk dzīvei - tev šķiet, ka kaut kas tuvojas [nojausma], jo tas reāli visdrīzāk arī notiks [pamatā ir realitāte, fakti, kas liek tev ko domāt], vai tomēr tu galvā kaut kā saķepini šai 'nojausmai' pamatu [t.i, vnk izdomā], un pats sāc uz to virzīties, kā tādu bākuguni [pamatā doma, kurai piemeklē un radi faktus]. Jo varbūt reāli šī bākuguns varētu arī nebūt, ja vien tu nebūtu pats to sev izveidojis.
Galvu izmežģīju mēģinot kaut kā noformulēt, nav brīnums, ka neesmu nekur tālāk par to arī tikusi.. :)
Pa lielam jau it kā skaidrs, ka domas rada reālo pasauli. It kā. Laikam šeit arī slēpjas āķis. Tajā 'it kā'.
#
Un pēc šī visa diez vai kāds varētu saprast, ka runa patiesībā ir par attiecībām :D