 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
emociju mutuļu pieraksti
Varbūt kaut kad jau rakstīju, bet nu nekas - man kādreiz šķita (nesaprotu, kāpēc?) ka ar laiku cilvēki kļūst tuvāki. Tagad tas drīzāk liekas a) kalnā augšā - kalnā lejā; b) tikai sākumā, bet ne pēc tam. Sajutu, ka esam kļuvuši diez gan sveši viens otram. Atceros fragmentu no vienas filmas: Vīrietis paziņo saviem draugiem, ka ir izdomājis, kāpēc cilvēki precas - viņi kādu laiku dzīvo kopā un kādā brīdī konstatē, ka galīgi nav par ko runāt, nekā nekā nav. Un tad viņi nolemj apprecēties, lai būtu sarunas temats visam atlikušajam mūžam.. :) Protams, tas tā, puspajokam. Un jā, jā, attiecību teorētiķi tūlīt steigsies stāstīt, ka nepieciešams abiem veidot attiecības, ieguldīt un vajag vēlmi un censties un ko tik vēl. Bet brīžiem negribās. Viss vienkārši šķiet tik ļoti samocīts ar ikdienu, kuras ietekme uz izjūtām parasti nav tā pozitīvākā, ka vienkārši slinkums.