 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
emociju mutuļu pieraksti
Vēljoprojām domāju par to, kur ir tā īstā robeža starp patiesības teikšanu un paklusēšanu. Jo no vienas puses - nevar vislaik kontrolēt, ko saki, paturēt iekšā savas domas, jo tas vairs nav pa īsto un tāpat kādā brīdī iznāks ārā viss, kas ar varu paturēts pie sevis. Bet no otras puses - viens netīšs teikums, kas izmests slikta garastāvokļa ietekmē vai arī vienkārši vēlmē pakaitināt, ieriebt, otram galvā paliek ilgi jo ilgi. Pat ja pats to sen esi aizmirsis un neesi piefiksējis.
Laikam svarīgi pašam sev atzīt, pārbaudīt un noformulēt to īsto patiesību, ko teikt otram, rēķinoties ar sekām. Un paklusēt tad, kad zini - tās ir tikai mirkļa iegribas, bet otram var nodarīt ļoti, ļoti pāri. Jo mēs jau vienmēr zinām, ko sakam un kā to otrs uzvers. Vismaz lielākoties. Un, pat ja sakam, ka nezinājām.. tā reizēm ir vieglāk, bet ne patiesība. Jo mēs esam mazi egoistiņi, manipulatori, kas cenšas izvilkt sev labumu no jebkā un izdarīt tā, lai apmierinātu savas vēlmes un sevi nesāpinātu, nepadarītu dzīvi neērtu. Pat ja tā dēļ ir jāmelo sev.