 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
emociju mutuļu pieraksti
Ir dikti dīvaini ar tiem vīriešiem no stabilajām, neizjukušajām ģimenēm. Jo man galvā stāv rakstīts, ka nav "love forever", tas nav reāli. Bet viņi naivā suņa dumumā tic, ka var būt. Apskaužu par to. Jo lielākoties jau tiem galvā čakarētajiem, ar patēviem, vientuļajām mātēm u.c. tas attiecību modelis ir sajāts. Un viņš sajājas ne jau cilvēku dēļ, bet gan priekšstatu, ticības dēļ. Un, ja sastopas ticība "neverending love" un dziļa neticība, tad sākas cīņa kurš stiprāks. Un parasti jau "nē" ir spēcīgāks.
Jau kādu laiku visas sarunas nonāk pie bērniem. Un nevis par to, cik mazie rozā bubulīši ir jauki, bet gan, ko darīsi tad, kad viens tāds pieteiksies. Laikam jau likumsakarīgi, ja sarunas sākas ar runām par seksu. /Mīli vizināties, mīli arī ragaviņas vilkt./ Un tas vairs nav līmenī - kkur tālu, tā ar mani nenotiks un vispār tas mani neskar. Jo sasodīts, skar gan! Ok, tā stresot par šo tēmu ir neveselīgi. Un vislabākā izsargāšanās ir gulēt vienai. Bet.. vienmēr ir "bet".