un ne tikai tāpēc,ka vairs nav
tā opiša pie kura maziņa gāju pakaļ pienam
un kura kazas vienmēr mēgināja nokozt mana sarafāna maliņu.
kurš vienmēr sagaidija sievu no autobusa un nesa
manu smago somu un bija tēta vienīgais draugs.
ne jau brauciens uz Valku un tās meitenītes actiņas,kas
pat uz pikstiem nēmācēja parādīt to,ka viņai ir pieci gadi.
ne tās sievietes dēl,kas stāstija,ka strādā psihiatriskajā slimnīcā,
kur viņas kolēģes slimniekus lēkmes laikā atdauza vannasistabā.
ne tāpēc,ka viņas vīrs viņu pameta,kolīdz uzzināja,ka meitiņa nekad nevarēs staigāt.
pie vainas nav tā nabadzībā noslīkusi pilsētiņa.
ne jau tas,ka tētim jau 3dienas nekas kaklā nelien.
ne jau viņa bezpēcīgā balss telefonā un
mammas frāze "Tu kkad atbrauc pakaļ naudiņai,labi?"
ne tas,ka tētis negrib nākt uz izlaidumu,jo baidās,ka
man varētu būt kauns no tā,ka viņš ir invalīds!
un pat ne tas,ka neizrādi par mani interesi jau
otro nēļu,kad Hāzijs mani bombordē ar vēstulēm un izmisīgiem
mēģinājumiem mani satikt un tūvoties "manam ideālam"
NĒ!es vnk atkal sabijos no dzīves.
tā mums visiem mēdz gadīties!