tas akmens uz sirds velk lejā,
surst,kā tikko uzrauta brūce.
viss tik mierīgs un pelēcīgs,
ka labprāt bļautu,lai kādu pamodināt.
lai izkustinātu miegā ieslīkušu pasauli.
varbūt ar otu uzvilk sauli debesīs?
un zālē ieķēpāt daiļas pieninītes
uz kuru smaržu atlidos bites
un ar savu dūcēšanu spētu kādu atdzīvināt.