Reiz dzīvoja viena nelaimīga meitene.
Viņa bij tik nelaimīga,
ka dzīvesprieku viņai bija jātēlo,
lai citi no viņas nenobistās.
Jo kuram tad patīk puņķutapas?!
Nelaimīga meitene kļuva vel nepiedzimstos,
jo onka,kas viņu uztaisija vēlēja viņai nāvi,
bet mammīte smagi cieta,lai viņām būtu ko ēst.
Nedaudz paaugusies meitene kļuva vel nelaimīgaka,
jo saprata,ka nav ne skaista ne talantīga.
un viņas mammai nebija naudas drēbēm.
Tāpēc viņai bija jānēsā vecās,
kuras atdeva nelaimīgas mammas paziņas.
Citi par nelaimīgo meiteni dikti smējāsa,
jo nelaimīgā meitene bija apaļa un tizla.
un tad nelaimīgā meitene iemācijās raudāt.
Viņa raudāja katru vakaru,
pabāzusi galvu zem segas
un iedurusies ar savu apaļo seju nelaimīgā spilvenā.
Jā arī spilvens bij nelaimīgs,
jo katru nakti izmirka viņas saļajās asarās.
Tad meitene cīnijās par to,
lai kļūtu gudra un mēģināja padarīt sevi īpašu.
Viņa spēlēja teatri tik ilgi
kamēr pati sāka tam ticēt!
Un nu reiz viņai palaimējās satikt jauko puisi,
kurš diemžēl arī nebija laimīgs.
Bet kpā spēja aizmirsties,
tik nelaimīgā meitene vislaik mēģināja panākt,
lai visa pasaule viņu mīl.
Muļķe!pasaule par viņu smējās.
Bet viņa turpināja nepamanot,
ka sāpina īsto draugu.[to jauko puiku]
Jaukais puika piedeva visu,
jo bija no viņas atkarīgs,
taču vienudien pazuda no viņas dzīves.
Tā nu turpinājās viņas nelaimīgā dzīve.
bet tad meitene satika nelaimīgu onku.
Kurš šķita ideals.
Bet nelaimīgs onka sasita viņas,
jau tā ar skoču salīmēto sirdsniņu.
meitene kļuva vel nelaimīgaka.
Bet iemācijāsa ar to sadzīvot.
Kā saka tika tam pāri..
sastpopot laimīgo puiku,
kuram reiz arī sasita sirsniņu,
taču lai arī,kas arviņu bija noticis viņš vnm jokojās.
Tas nelaimīgai meitenei patika...
sākumā viņa no tā baidijās,
bet pavisam drīz kļūva no laimīgā puika atkarīga.
Nelaimīgā meitene cerēja nu kļūt laimīga,
taču princis izradījās tik pat liels muļķis,ka viņa,
kad viņas dzīvē bij jaukais puisis.

nē šim stāstam nav beigu..
un arī morāles īsti nav.
tad kāda jēga bij kko tādu rakstīt?
nebij!gluži,kā visam šai pasaulē ;)*