Tie suņu saimnieki, kas nejēdz savāk savu dzīvnieku sūdus. Es ceru, ka jūsu suņi sarīsies tos mēslus, dabūs parazītus un vēl jūs aplipinās. Visās malās ir sūdi, man nav kur vest savu kucēnu. Kretīni!

Darbā, neilgi viena pec otras, par grutniecību paziņoja 4 kolēģes.
Un ir tikai gada sākums.
Lai man piedod augstākie, bet šitas izskatās pēc "ātrāk notīties", kamēr vēl nav lielo pārmaiņu.
Jāpiebilst, ka 1 pag. gada laikā jau ir izgājušas 3 gab. Viss ir jauki, svētība un prieks, bet tā darba gūzma paliek uz palicēju pleciem. Es jūtu kā citas "vecās" berzē rokas uz palikšanu stāvoklī....

Gribēju/-ām suni. Gatavojos/-āmies. 1 x braucām skatīties, 2x vedām mājās. Šonakt būs otrā nakts. Es nezināju, ka būs tik grūti. Man nebija ne jausmas.
Viņš ir jauks un viņš ir tikai kucēns un viņš ne pie kā nav vainīgs. Es pārsteidzos ar lēmumu, ka esmu gatava sunim un es jau vairs nezinu vai vēlos bērnus. Bērni tas būs 100x trakāk. Varbūt pēc laika man nāks smiekli, bet šovakar.. es raudāju- no noguruma, no bezpalīdzības sajūtas, par nepārdomātiem lēmumiem, par tuvāko nākotni, kurā suņuka pieskatīšana būs 80% mans pienākums, jo darbs ir vīra otrās mājas (ne pēc viņa vēlēšanās, vienkārši tāda ir darba specifika), par tālāko nākotni, kurā mēs zīmējām mūsu bērnus un šī brīža atklāsmi.
Vakar līdz šodienas vakaram, suņuks bija vidēja aktīvuma. Un tad viņam kaut kas pārslēdzās un viņš palika pilnīgi traks- spēlējās kā traks, no visa spēka,nekāds uķi puķi. Man likās, ka viņš man nograuztu roku, ja būtu tāda iespēja. Smieklīgi ir tas, cik ātri viņam beidzas baterija, bet ne tik ātri, lai es nenogurtu. Un tā smilkstēšana un gauduošana un riešana un tad viņš ierāpjas man klēpī un atslēdzas. Paguļ 1,5h un atkal viss no sākuma... Pa nakti nevaram viņam ļaut gauduot, kaimiņi izsauks policiju :D kas ir smieklīgi, un, tajā pašā laikā, tajā nav pilnīgi nekā smieklīga.
Mēs izlēmām par labu suņukam tagad, jo vēlāk mūs gadītu vēl lielāki pārbaudījumi. Es nezinu, kas/kā būs tālāk. Atliek tikai cerēt, ka viss nokārtosies.

Pilsētā atgriežas kovārņi. Cauri parkam atkal vajadzēs iet ar lietussargu.

Ir modē staigāt saplēstos džinsos. Es staigāju ar saplēstu kedu.

Baiga vasara. (Laikapstākļu ziņā.)

Šovakar iegāju savā vecajā inboxā ar domu, lai idzēstu kontu. Nebiju bijusi tur burtiski veselu mūžību.
Atradu daļu no 2009. gada sarakstēm.. Sent'os vēstules ar jautājumiem par iespēju mācīties skaņu režiju, mūzikas producēšanu, vēstules veikaliem, kad meklēju savas digitālas klavieres, ledusskapja remonts (?), izsūtīts programmēšanas kursu mājas darbs.
Atskatoties: skaņu režija tā arī palika kā tāls sapnis. Digitālas klavieres priecē ar savu klātbūtni, programmēšanas kursus apmeklēju tikai 1 mēnesi. Atceros, kursu laikā sev uzdevu jautājumu, vai šis tiešām ir tas ko es gribu darīt visu dienu, katru dienu ? Atbilde bija skaidra - nē.
Atmiņas.
Dzēšu ārā. Darīts.

Neatceros kurā brīdī un kāpēc sāku spēlēt paslēpes. Esmu pazudusi pati sev.
Noieti tūkstošiem kilometru maldoties. NAV ceļa atpakaļ. IR šeit un tagad, ir atklāsmes.
Kā tālāk - nav skaidrības.