Zini... man vienalga ir prieks, ka vismaz kādu brīdi man bija iespēja būt ar viņu. Un ja viņš mani atradīs.. tās kājas un rokas būs vēl ciešāk sakrustotas. Un ja godīgi... es nevaru mainīties. Man tā nepatika viņa jautājumi.. kategoriskie "kad brauksi?", "cik ilgi?", "kāpēc?", un pretīgākais "kāda ir mana loma tajā visā?".. bet man jau no viņa neko nevajag.. pilnīgi neko. es pati gribu visu sasniegt. un beigās "GAIDU ATBILDES!!!!!" bez neviena smaidiņa. man bail palika. un es negribu vairs, lai mēs satiekamies. ja ieraudzītu viņu nākam pretīm, ļimstošām kājām pārietu ielai otrā pusē. cik tas viss ir... neglīti.