Kāmēr esinja streso par to, ka neko nevar paspēt, es palēkāšu un padziedāšu "nedēļa, tikai nedēļa... viena maza ne-dē-ļi-ņāāāā... līīīīīīīdz Lielajam Piedzīvojumam Ar Milzu Lempi.."...
Tralalalaaaaaa...

Un tagad atklāti.

Es nesaprotu, no kā es bēgu. Es zinu, ka tas nav D. dēļ, jo jo tuvāk nāk mūsu satikšanās diena, jo mazāk man ir vēlme komunicēt ar viņu. Vīnogas ir skābas? Sajūta, ka atkal iegūstu to, ko vēlos ir biedējoši vienaldzīga.
Mani vairāk uztrauc tas, ka Taisons nav divas dienas rakstijis, ka es nezinu, vai dzīvoklis ir atrasts un kāds tas ir. Es neesmu izdomājusi, ko ņemšu līdzi. Un negribu domāt. katra skaņa manās ausīs ir nepanesami spalga... un visas apaugstēšanās pazīmes, tikai bez iesnām un klepus..
Es nezinu, vai mani kāds sagaidīs vai es klīdīšu viena līdz rītam. Es nezinu vai mans pirmais zvans no turienes nebūs puņķu un asaru pilns kunkstiens mammai.. es nezinu, kas būs, ja sagaidīšu tur Ziemassvētkus bez ģimenes. Es nezinu vai bēgdama no rutīnas šeit neiestigšu depresījā un ilgās pēc mājām tur.
Es esmu samērā neizlēmīga.. es tik vienkārši varu kļūt par manipulācijas upuri..
Es nezinu, vai pirmo nakti tur pavadīšu smejoties vai histēriski raudot... es tikai zinu, ka alternatīvas un trešā varianta NAV.
Man ir tiesības baidīties.

taisons parādījās.
dzīvokļa nav.
problēmu nebūšot.
BĻE, jau 'mēnesi viņš meklē... un NAV...
man laikam būs jāpieņem viņa sievas piedāvājums...