sen senos laikos dzīvoja kāda meitene. viņa ņēmās tā un ņēmās šitā un beigās satika tādu patumšu jaunēkli. tad viņa samulsa, jo nesaprata, ko vēlas. mīlēt un justies balta, vai pakļauties atdodoties latviešu sieviešu klasiskajai tieksmei būt cietējas lomā. viņa centās un izbaudija savu nebrīvi. pakļāvās un patiešām dzīvoja ar to ar smaidu uz lūpām. sūdzējās draudzenēm un domāja par viņu. izbaudija savus pirmos orgasmus un lēnām nodzērās pie spoguļa iestudējot "labi, mīļai!" un "kā teiksi, tā būs".. pretojās glāstiem un tēloja aizvainotu ar domu, ka ja viņš ir īsts vīrietis, tad viņš pārmetīs pār plecu, aizstieps un guļamistabu un samīlēs. tā viņa baudija spēli, ko sauca par dzīvi, nemaz nenojaušot, ka bauda dzīvi, ko sauc par spēli. tad vienā jaukā dienā viņa atrada savā piedurknē divus tūžus. pat tie, kas zināja viņu kā jauku un sabiedrisku cilvēciņu, sarauca uzacis. tās cilvēciņš pārvēttās par nežēlīgu personu un ļoti lielām prasībām. savus dūžus viņā uzlīmēja uz vaigiem. lai visi redz. lai visi jūt. un neviens, pat ne jaunēklis ar zilajām acīm, kas atkal uz brīdi pamodināja viņā bērnu un neredzēja tūžus nenojauta, ka lai kur būtu viņas sirds, lai kam būtu viņas dvēsele, dziļi sirdī meitene vēlējās, lai kāds viņu pārme pār plecu, aiznes uz guļamistabu un samīļo. nav svarīgi, cik skaļi viņa cirstu kāju pret zemi un skrāpētu plecus. viņa palika meitene no sen seniem laikiem.