|
|
Monday, August 10th, 2009
|
12:48a - Tur noteikti kaut kas ir jādara
Man beidzot ir problēmas ar spiegšanu, sprinģošanu un lēkšanu gaisā no priekiem. Oslo, tai skaitā Amnesty Nordic Youth pasākums bija nereāli garlaicīgi. Tur bija pāris interesantu ļaužu, lielākoties ļoti jauni. Tā, ka pat es varu pamanīt. Tipa gribās pasauli glābt, bet vairāk tā kā muldēt par sveču seksu un tamlīdzīgi. Tad tie, kas ir super nopietni, nopietni gruzās par to, ka nav gana laika sagatavoties & izpētīt situāciju Nigēras deltā (garlaicīgi un bildītes). Neiztrūkstošie "ES TE ESMU" ļaudis. Bet man viņi netraucē. + Visi kas KAUT KO mācās, tas ir, vidusskola neskaitās... Law un/vai political science. Shit happens.
Lieta, kas man ļoti patīk tā saucamajās skandināvu sievietēs - viņām varbūt ir mazāk visādu relišeru virsū un zem, bet vairāk cilvēka. Vairāk jautrības un mazāk "oj oj ne tak fuujjj tu esi tik dīvains beidz mums Jāprecas gribu puķītes". Tik šausmīgi liela daļa gender indenitiy ir (pop)kulturāla, ka to mierīgi var noreducēt līdz minimumam, un tāpat sanāk smuka lelle. Uz skatuves vienkārši cilvēki ir ļoti tālu, tāpēc vajag lielas acis uzkrāsot un tā. Bet varbūt man vienkārši ir slāvu trauma. Tas ir slāvu lelles ir mana trauma. Un ja ne... Labi, man ļoti negribas domāt par latvju sievietes psiholoģiju un žurnālu Santa. Noup. Jak.
Ne par to. Gribu Balkānus, Kaukāzu... Varbūt uz Trabzon, varbūt Izmir. Gribu tos vīriešus, kas ceļās agri un klusiņām, lai nopirktu man svaigas smalkmaizītes. Iepazīstina ar mammām un dāvina savus t-kreklus. Skatās acīs un stāsta pasakas. Bet pēc 2 dienām tas apnīk un man gribēses citur/mājās. Pēc 2 dienām gandrīz viss apnīk.
Es kaut kā netieku līdz tam, ko gribējās teikt. Mērena notrulināšanās. Man vajag vairāk un vairāk to get excited. Shit happens. Tikai normāli.
(comment on this)
|
|
|
|