Piemēram, šobrīd man šķiet, ka es esmu trula/laimīga/garlaicīga. Bet pirms 2 gadem es biju tiiiik kruts skolas tīnis:

Pasaulē nebūtu haosa, ja nebūtu tik daudz cilvēku... Save the world, kill your self today. Kaukā tā...

Sistēmas ir labas, ja ļaujās izmantoties. Tas ir mans galvenais "kompromisa variants". Mani pakāpieni, mani kruķi... Lai tiktu no tā visa (kas tad īsti ir noslēpumainais "tas viss"?) vaļā! Cik vien iespējams vaļā-ā... Nē, vaļerā es negribu...

Tik naiva/stulba es gluži neesmu, lai ticētu... Nu... Love-peace-unity visur un visiem... Tās būs manas personīgās privilēģijas! Tas, par ko es biku uztraucos, kas man niez, ir nevis pašas neizbēgamās organizācijas, bet gan tas, ko daža laba/daudzas labas orgaaanizācijas propagandē. Tipa "vienīgais ceļš"... Choose life... Un galvenais, ka mēs visi zinām, kā tev ir labāk... Tā biku zombēti no malas izskatās. Izvēles brīvība? Ir viņa, ir! tikai daudzas izvēles tiek apsegtas ar melniem paltraciņiem, noslēptas, notušētas... Bet ir viņas, ir! Viņas tikai tirgo zem letes. Un, kā jau zināms, viss labākais stuffs ir zem letes.

Un es nepārtraukti negruzos, ja kas. Patiesībā es esmu sasodīti labā garastāvoklī! Vispirms cilvēks sajūt diskomfortu un tad sāk domāt: a kāpēc tā? Tas ir ceļš uz risinājumu... Ja ar risinājumiem pašvaki, iestājas letarģiskais miegs, uzspīd saule un pēc tam nekas... Bezmiegs vismaz kaut ko risina, tāpēc ir patīkami pie viņa pieturēties... Lab, aizrunājos.

Iespējams es arī esmu naiva, bet tas var būt arī pluss! Ja es apjēgtu kāda ir "īstā dzīve" (meli, fikcijas, nepilnīgas bildes), tad progresu (kaut vai savu personisko) bīdīt man nekādi neizdotos. Es laikam grasos tūlīt pievienoties vājprātīgajam kreativitātes kultam... Un tās sūda organizācijas mani sponsorēs ;)

Galu galā galvenais ir tas, kas notiek galvā, nevis tā tīri formas pēc... Galu gala galā pats pats galvenais ir tas, lai tava eksistence tevi nelauž, lai tu pats nelauzies. Tad jau labāk būt ledlauzim-pionierim! Tas, ko es vēlos ir, lai man nav jāgruzās, jācepās, jo, tici vai nē, tas man īpašo prieku nesagādā. Es te par sevi runāju...

Vajadzības ir ļoti indivīduālas, pat relatīvas. Nav jādzied himnas, lai būtu kopā ar draugiem. Ir par mašu jādzied. Jāmeklē sponsori un viegla nauda, jātaisa debīlas bildes un jākrāso govis, jādejo un jādauzās... pa laikam jāuzraksta kāds pētījums par maģisko reālismu indiešu 20.gs. literatūrā un jāpelna eirocenti par savām zīmulīgajām recenzijām rajona avīzē...

Nevajag noņemties ar to, kas moka... Nevis liek lauzīt galvu (patīkams process, ja kas...), bet mocīties... Es vienkārši zinu, ka, ja es tagad iestātos, piemēram, SEE Riga (lielisks piemērs, ne?), man būtu jāiz'ed ļoti daudz kafijas krūžu un nootropo līdzekļu, lai to izturētu... Diezvai pat tā iespējams pārvarēt to motivācijas trūkumu... Un ko es galu galā par visiem šiem upuriem dabūtu? Kredītu ar procentu likmi 6,5% gadā?

Ja es nevaru (vai pietiekami stipri negribu) manīt jūsu visu dzīves (jo patiesībā ES zinu, kā jums būtu labāk), tad gribu vismaz ar sevi tikt galā... Nejau tā baigi kardināli. Ilgtermiņa plāns. Bet tāpat nekad nenostrādā! Vēl labāk... Impro!

Neņem pie sirds, ka es te bieži absolutizēju, hiperboliēju, imitēju, importēju vai ar tamlīdzīgām muļķībām nodarbojos... Ja es pievērstos katrai niansei (un es viņas redzu daudz!) es nekad nepabeigtu domu. Un mērenība, protams, ir biku takā idejas nāve. Vismaz tā mēdz notikt, ka viņas pārāk atšķaidītas vienkārši beidz eksistēt. Bet viņām ir jādzīvo! Nekā cita prātīga jau tajā kausā nav.

Agresīva skaidrība absolūti izplūdušas who knows what bildes vietā.