In a letter to the media in May, 1994, Marcos described himself as "a gay person in San Francisco, a black person in South Africa, an asian person in Europe, a chicano in San Isidro, an anarchist in Spain, a Palestinian in Israel, an indigenous person in the streets of San Cristóbal, a gang-member in Neza, a rocker in the Ex-Soviet Union, a Jew in Germany, an ombudsman in Sedena, a feminist in a political party, a communist in the post-Cold War period, a prisoner in Cintalapa, a pacifist in Bosnia, a Mapuche in the Andes, a teacher in CNTE, an artist without a gallery or a portfolio, a housewife in any neighborhood in any city in any part of Mexico on a Saturday night, a guerilla in Mexico at the end of the twentieth century, a worker of the CTM on strike, a sexist in the feminist movement, a lone woman in a Metro station at 10pm, a retired person standing around in el Zócalo, a peasant without land, an underground editor, an unemployed worker, a non-conformist student, a dissident against neoliberalism, a writer without books or readers, and a Zapatista in southeastern Mexico."

Darīt jēdzīgas lietas. No kurām ir kaut kāds labums... Labumi nomierina. Labumi ir TĀ vērti.

Man kādreiz bija baigias žurnāls. Baigais žurnāls. Oranžs... Pēc tam palika monohrons. Patika. Bija daudz ko teikt. Gari gari ieraksti bieži bieži.  Kad es tagad palasu... Ir lietas, kas liekas... Galīgi vairs neliekas! Bet tā vēlēšanās vis kaut ko stāstīt!

Es biju lasītājs un rakstītājs. Bija varbūt kādi 3 cilvēki, kas tam sekoja līdzi. + Visai pamatīga atklātība. Tas ko es tagad vairs nevaru. Lietas, kuras gribās visvairāk izstāstīt, vienkārši nevajag stāstīt. Jo... Mans stulbums vairs neietekmē tikai mani. Divu gadu laikā es esmu paspējusi aiz-augt līdz tādām tieksmēm un attieksmēm... atbildībām. Īstenībā tas ir forši... Kaut kas notiek.

Tam žurnālam jāpilda kaut kāda funkcija... Kā formalitāti man to nevajag. Formalitātēm man tagad nav laika. Pietam mani nedaudz sāpina tas, ka „kā ir un kā vajag” sadaļā nav ko teikt. Kaut kādas grūti formulējamas lietas it kā burzās pa smadzenēm... Un ne tikai [smadzenēm]. Bet līdzšinējie mēģinājumi „izteikties” ir radījuši tikai pārpratumus. Visādas bezpriģelu es varu runāt (runāt kā runāt – pa īstam) ar ko pagadās (it sevišķi ar ko pagadās)! Tam nav vajadzīgs nekāds žurnāls, ar funkciju minimalizēt interaktivitāti (īsto)... Dot laiku padomāt. Formēties un deformēties.

Šonedēļ satiku savu veco-skaisto-vidēja izmēra-taoistu-gandrīz mīlestību. Ēst, dzert, gulēt, paraudāt par „ceļu”, taisīt mīlestību, domāt totāli TĀPAT. Piektdien gāju klusiņām izsmieties uz Jaunās Inteliģences forumu. Pēc 30 min man tur vairs nemaz negribējās būt. Es paliku dusmīga un nedaudz nelaimīga, pietam sāpēja galva... Nebija smieklīgi, nebija brokastu, nebija... smieklīgi. Uzzīmēju runu par pilsētvalstīm, impērijām un nācijām, attiecībām starp lokālo un globālo, mediju fragmentāciju, solidaritāti, social bonds, kapitālismu, vērtību liberālismu un multikulturālismu, virzību uz nemateriālo,  nepārtrauktām pārmaiņām un mirušiem standartiem. Man bija pieteikta 5 min uzstāšanās, bet neiaizgāju uz otro dienu, jo nāca miegs... Un likās, ka nav vērts. Man būtu jāsāk stāstīt viss no paša sākuma, pietam es neesmu ne tik gudra, ne... sakarīga.

Un vispār... Ir tā kā šitas onkulis saka. Tāpēc ka viņam ir pīpe. Tāpat kā varonim.Tas arī viss.