|
|
Wednesday, January 21st, 2009
|
8:49p - Ieva (sirsniņa) Ījabonkulis
Nosodītā demokrātija
- No kurienes šāda apskaidrība? Atbilde ir — vardarbība.
- Tomēr jebkurš īsteni politisks konflikts kā galējo instanci paredz arī fizisku vardarbību.
- Taču vardarbību var noliegt arī tādēļ, lai noliegtu politisko konfliktu jēgu un reducētu politiku līdz valsts birokrātiskai aizgādnībai. Šāds vardarbības nosodījums savā būtībā ir totalitārs un bīstams, jo noliedz ideoloģisku domstarpību un līdzdalības nozīmi demokrātijā.
- Tā vietā zinātne ir atradusi vienu vienīgo “pareizo” sabiedrības iekārtojumu, kuram iebilst ir ne tik daudz amorāli, cik iracionāli. Tam nav alternatīvas, un pretoties tam nozīmē sabotāžu pret prātu un sabiedrību kopumā.
- Cilvēkiem faktiski nemaz nevar būt kaut kādi daudzmaz saprātīgi uzskati, kuri principiāli atšķirtos no oficiālās doktrīnas, un tie, kuri to nesaprot, ir principiāli nejēgas bez jebkādas ietekmes politikā. Politika nav cīņa, mobilizācija un līdzdalība, bet gan šauri tehnisks birokrātiskas darbības lauks kādu “jau iepriekš” akceptētu principu vārdā, par kuriem diskutēt nav vajadzības.
- Tie, kas vardarbības nosodījumā nosoda pašu politisko dažādību un konflikta iespējamību, faktiski domā totalitāri. Viņi pieņem, ka valsts bez pašu cilvēku līdzdalības zina, kas sabiedrībai ir vajadzīgs. Tādējādi tiek likvidēta vajadzība pēc demokrātijas kā procedurāli regulēta konflikta starp dažādām sabiedrības interesēm. Tas liek mums būt uzmanīgiem pret jebkuru, kurš vēlas diskreditēt citādi domājošos, argumentējot humānisma vērtību aizsegā.
Ja, kas man politika neinteresē.
(8 comments |comment on this)
|
|
|
|