Below are the 16 most recent journal entries recorded in Mārtiņš's LiveJournal:

Thursday, December 20th, 2007
1:10 am	Tikai Tev Tikai Tev Dienas lēnām krēslojas un tumst Pavasarīgs marta vakars klāt Atkal redzu mīlas skatu saulainu Gribas man ar tevi parunāt Kas par to, ka mūsu sapņu kuģi Tālu jūru krastos nepiestāj Kas tāpat, kā piepilsētas bruģis Sāk jau palikt vecs un vientulīgs Marta vakars gadus skaitīt liek Kopš, kad ir man 16 Un kāpēc esam svešinieki Kas to zin un pateikt var Kā var aizmirst solījumus tādus Marts, kas pavasara laimi nes Kā tu spēji aizmirst mani Ka tik ātri esmu nonievāts Tādēļ es šai dienā skumstu Rakstu tev es rindas šīs Ilgi gribu glabāt solījumu Ko ir atstājusi šķiršanās Kaut mīlu mums ir saprast grūti Kaut simtiem reižu tā mums vilties liek Kaut arī viež tā skumjas krūtīs Bet vai bez mīlas dzīvot mums ir prieks (Comment on this)
Tuesday, December 18th, 2007
1:10 pm	I-neta paaudze - Mikus. I-neta paaudze - Mikus. *** Rudens. Ir dūmakains septembra rīts. Man atkal ir jāiet uz skolu, bet Modris man neiziet no prāta. Es pat esmu zaudējis sirdsmieru; nespēju ne gulēt, ne mācīties, pat skatīties televīzoru un video. Pat dators mani vairs neinteresē. Visur manā acu priekšā bija tikai un vienīgi Modra tēls, nekādu citu puišu, par meitenēm pat nerunājot. Viņš ir trīsgadus vecāks par mani, kādreiz mācījās tajā pašā skolā kur es pašlaik. Tiesa, nu jau viņš mācās LU, bet man līdz viņam vēl tiekties un tiekties. Vispār jau viss ir vienkāršāk, viņš ir mans kaimiņš, tikai dzīvo vienu stāvu augstāk par mani. Viņam ir savs boy friends kurš viņu ieguva diezgan brutālā veidā gadus trīs atpakaļ, bet viņš ar to ir samierinājās. Vispār viņš ir stipras gribas cilvēks, arī diezgan spītīgs un kašķīgs, ja viņam uzbrauc, bet savu nostāju aizstāvēs līdz nāvei. Daudziem tas nepatīk, negrib ar viņu strīdēties, aizstāvēt savu viedokli, bet Modris patiesības dēļ ir gatavs skaldīt pat matu. Nezinu kā, bet Modris spēj strīdos savaldīties nepasūtot visus vienu māju tālāk. Viņam nepatīk meitenes, jo tās, kad gadās kādi strīdi, izmanto argumentus kas sit zem jostas vietas. Vienīgais līdzeklis, lai viņām norādītu īsteno vietu ir : -”Fuck You Mather”. Tā, protams ir vieglākā izeja, bet meitenes tieši to arī gaida, lai pēc tam varētu pateikt: - Tev jau nav argumentu, tikai rupjība. Meitenes, zaudējušas savu dabisko uzbrukuma ieroci, pamet kaujas lauku acīs neskatīdamās. Viņas ir satriektas un pagalam. Viņas ar visām dvēseles šķiedrām Modri ienīst, sola tam mūžīgu atriebību. Sola nekad ar viņu kopā negulēt, bet viņu tas galīgi neinteresē. Viņam ir divas mīlestības, un tās neviens nevar viņam atņemt. Tas ir viņa amerikāņu buldogs Frenkija un viņa boy friends Pēteris. Gan viens, gan otrs viņa dzīvē atnāca negaidīti. Amīti viņš dabūja kad nomira iepriekšējais suns, metiss Hamlets, saindējies ar kāpņu telpā izkaisīto žurku indi. Burtiski divas stundas pēc viņa nāves, kad Hamlets vēl nebija pat lāgā atdzisis, ne kapa vieta sarunāta, viņš zvanīja uz audzētavu lai sarunātu sev jaunu suni, zinādams, ka dabūs to par velti. Modrim vajadzēja draugu kas īsinātu laiku un varētu būt sargs pašā Rīgas centrā, čigānu rajonā (kur nav neviena čigāna) pie Maskačkas. Viņš dzīvo parku zonā, kilometru no Daugavas, bet klusā ieliņā kas stiepjas paralēli vienai no centrālajām maģistrālēm. Tikai piecu minūšu gājienā no Centrālās stacijas, tirgus un visas pārējās urbanizētās pasaules. Nebija svarīga pat suņa šķirne - tas varēja būt gan stafordšīrterjers, gan boxeris, vai kāda cita nopietnā suņu šķirne. Tobrīd uz sitienu varēja dabūt tikai trīs mēnešus vecus angļu mastifu un amerikāņu buldogus. Modrim vajadzēja uzreiz vērā ņemamu suni, jo viņam vajadzēja aizsardzību pret apkārtējo pasauli. Viņš jutās neaizsargāts pat skolā. Viss būtu vienkārši, ja viņš būtu parasts zēns, bet viņš tāds nekad nav bijis - viņš ir gejs. Tāpat kā viņa vecākais brālis, viņš meklēja savu otro pusīti un mīlestību avīzēs, internetā un tusiņos, kā pašlaik to šad tad daru arī es. Varbūt es vēl neesmu gejs, bet redzot ikdienā viņu, bet naktī par viņu nepārtraukti sapņojot, liekas ka tomēr esmu gan gejs. Varbūt... Viņa dēļ esmu ar mieru būt tāds pats kā viņš. No abiem piedāvātajiem suņiem viņš izvēlējās amīti, jo mastifs, lai arī jau iespaidīgs pēc svara, šķiet nedaudz lēnīgs un aizsargāt nespējīgs. Turpretī amītis tā vien spriņģo un atviež zobus katram, ja kaut kas tam nav pa prātam. Tieši tas Modrim bija vajadzīgs, lai pret svešiem tas būtu nikns, neatkarīgs un klausītu tikai saimniekam, no mazām dienām neietu pie svešiem. Suns bija no labākajiem Latvijas vecākiem un ar ciltsrakstiem, tik nācās pagaidīt divpatsmit dienas kamēr viņu otreiz sapotē. Galvenais, ka par to nebija jāmaksā un tam jābūt reālam sargam. Protams, kaut kad nākotnē nāksies atdot kucēnu par Frenkiju ko izvēlēsies audzētāja, bet tas vairs nav būtiski. Savādi, bet par viņa boy friendu kļūst viņa lielākais ienaidnieks i-netā un rajonā. Tas ir tas pats Pēteris ar kuru viņš pašlaik kopā dzīvo un ir un bija mans lielākais konkurents cīņā par Modri. Toreiz, pirms gadiem diviem trim, viņš Latvijas gay saitos meklēja sev draugu. Arī viņa brālis darīja to pašu. Imka toreiz bija samīlējies Modra pirmajā boy friendā Maiklā, bet neuzdrošinājās to uzaicināt pie sevis, jo tas bija uzstādījis, Imkam neizpildāmas, prasības – divu gadu pansiju, par ko bija gatavs mīlēt viņu un dzīvot kopā ar viņu kā īsts boy friends. Pašlaik viņi dzīvo kopā Ādažos kā divi balodīši, ne sliktāk kā Modris ar Piču. Starp citu – par Modri un Maiklu lasīju stāstā Aksels, tur tik vārdi samainīti, bet viss uzrakstīts kā reāli bija. (Tad ta nu liela māka aprakstīt visu kas ar tevi noticies?! Izstrādāt scenāriju kā iekarot un dabūt sev boy friendu, tur gan vajag arī galvu uz pleciem. It is real life!) Kad Modris sāka seksot ar Maiklu, viss bija vienkārši, jo viņi mācījās kopā vienā klasē un dzīvoja blakus mājās. Es nezinu kurā klasē tās mīlas lietas viņiem sākās, bet tās turpinājās diezgan ilgi – gadi divi-trīs, cik runā. Tas bija kaislīgs pirmais sekss, pirmā mīlestība un gay pieredze. Tā bija liktenīgā, bet ne pēdējā viņu mīlestība. Iespējams, ka viņu lielā mīlestība būtu turpinājies, bet pēc mātes nāves Maikls aizgāja no dzērāja tēva, jo nespēja to vairs paciest. Aizbēdzis no mājām, viņš Ādažos iekļuva avārijā - sprāga mašīnas priekšējā riepa - un viņu notriec Maikla nākamais boy friends. Tobrīd bija skolas brīvlaiks un viņš palika Aināra parūpē. Ainārs bija veiksmīgs uzņēmējs, bieži brauca darīšanās uz Vāciju un ņēma līdzi arī Maiklu. Divu gadu laikā viņš galīgi izmainījās, kļuva par princi, laimes luteklīti kam piederēja viss ko vien var vēlēties. Viņš bija karalis, ķēniņš un ķēzars Aināra acīs. Kad kārtējā komandējuma laikā Ainārs Vācijā nokļuva avārijā un gāja bojā, sabruka visi Maikla nākotnes plāni un sapņi. Viņš palika bez iztikas un pajumtes, jo no tēva viņš sen bija aizgājis un viņam nebija vairs kur palikt. Modris, nu lāga zēns, nespēja atteikt savam pirmajam boy friendam, un Maikls apmetās pie viņa kamēr sameklēs sev jaunu draugu ar dzīvesvietu. Tas Imkam, Modra brālim, bija liktenīgi. Viņš iemīlējās Maiklā bez jeb kādām bremzēm. Viņš ieraudzīja Maiklā sava mūža sapni, savu liktenis par kuru ir vērts cīnīties, bet... Nav reālu iespēju apmierināt Maikla prasības, jo Imka taču pats tikko kā pabeidza vidusskolu un taisījās stāties universitātē. 600 lati studijām jau ir liela nauda, un kopdzīve ar Maiklu papildus izdevumu dēļ šķita galīgi nereāli. Imka bija galīgā izmisumā un vienā geju portālā ar citu niku uzsāka diskusiju. Viņš bija izmisis un prasīja citu palīdzību un padomu, jo baidījās pazaudēt savu Maiku. Vispār Imis pats ir interesants frukts. Vienreiz ar draugu sadzērušies izvaroja savu miesīgo brāli, par atriebību, ka tas čato geju portālā kurā viņš pats uzturas. Lietu noklusināja, viss beidzās labi. Vēlāk glābjot Maiklu no pašu tēva seksuālās iekāres, viņi apvienojās un Modris piedeva Imkam notikušo, bet diskusija šai čatā diezgan ātri aprāvās. Dzīve lika Imkam pārdzīvot visas tās mīlas mokas ko bija pārdzīvojis Modris ar Maiklu. Viņi atkal bija atraduši viens otru - brālis atrada brāli, Imis Maiklu, tikai Modris vēl palikās bez sava boy frienda. Kāpēc es visu to tik gari stāstu? Vienkārši tajā diskusijā parādījās tumšais zirdziņš, kurš ienesa spriedzi ne tikai diskusijā, bet arī Modra, Maikla, Imkas un fātera starpā, jo katrs meklēja savu sekssa partneri. Viņš bija kā Trojas zirgs, kas spēlēja te viena, te otra, te diez vien zina vēl kura pusē. Pat ne divsejainais Jānuss, bet visa zemiskuma iemiesojums. Cilvēks ar kuru es neietu kopā pat kino vai veikalu. Lai nu kā, bet viņš, neskatoties uz nāvīgi naidu (vārda burtiskā nozīmē), un nez ar kāda kukuļa palīdzību, pārgāja uz Modra skolu, tika viņa klasē, un pat nosēdās ar viņu vienā solā. Es nezinu kā divi nāvīgākie ienaidnieki jau pirmajā skolas dienā kļuva par boy friendiem, kas starp viņiem notika, bet tumšais zirdziņš Pičs, uzreiz pēc stundām pārcēlās dzīvot pie Modra. Domājams ne seksa dēļ, jo pirms tam viņi dzīvoja viens no otra akmens sviediena attālumā, un nu jau vairāk par trim gadiem dzīvo kā divi balodīši. Izskatās ka viņi ir boy friendi uz mūžu un izšķirt nebūs viegli. Nu un šāda neparasta savienība man pašreiz ir jāizjauc, jo esmu iemīlējies Modrī tā, ka esmu ar mieru pat Pēteri nogalināt, lai tik būtu kopā ar Modri, just līdzās viņu pašu, viņa seksīgo ķermeni un varētu nepārtraukti mīlēties ar viņu. Viņš ir mans ideāls un es ceru to kādreiz sasniegt un iegūt savā rīcībā. It kā jau viss ir skaidrs, man nav cerību piekļūt šim savdabīgajam pārītim, ja vien neizdomāšu un nepielietošu kādu viltību. Viņiem šķiet, ka iejaukšanās viņu privātajā dzīvē, kā arī šķiršanās būtu kā pasaules gals – tik ļoti viņi nemīl apkārtējos, jo aizņemti tikai ar sevīm pašiem. Arī suņi tos droši sargā no apkārtējiem. Tik es neesmu apkārtējais, esmu kaimiņs, neprātīgi iemīlējies kaimiņš un, neaprēķināms bezgala. Amītis ir īpašs, viņa mīlulis, viņa suns kurš jebkurā izstādē ņem pirmās un godalgotās vietas. Modris tam iemācījis paklausību un aizsardzību. Cer apmācīt līdz SWAT līmenim. (Nez pret kādiem teroristiem un narkodīleriem viņš grib to savu doggy trenēt? Latvijā taču teroristu nav!) Pietiek tik uzsvilpt sunim un tev labāk nekustēties, nokodīs nafig, ka ne viens gailis tev pat pakaļ nedziedās. Principā situācija man šķiet galīgi bezcerīga, jo suni nav iespējams piekukuļot. Ja pasniedz tam kādu kārumu, tas sāk rūkt un ir gatavs tev uzbrukt. Ja iet garām kādam zemē nomestam kārumam, viņa to paosta, nosodoši paskatās uz tevi, it kā tu gribētu viņu noindēt, un ierūcas tā, ka uzreiz vari pietaisīt biksēs. Suns tā ir apmācīts. Modrim ar to nepietiek, viņš vēl uzņēmies trenēt citus suņus - VASiņus, bokserus, kaukāziešus, rotiņus un citus briesmoņus. Viņš tos padara par pelēniem, tie viņa priekšā vienkārši izskūst. Ko viņš ar viņiem dara un kā panāk paklausību, es nezinu, bet manuprāt tie suņi izskatās pēc lupatām. Tiesa, tikai līdz komandai „Vieta”, “Aport” vai „Sargāt”! Pēc tam gan labāk tiem netuvoties, tie ir īsti killeri uz četrām ķepām. Tumšā laikā minimālā distance ir četri metri, ja nāksi tuvāk, pēc tam tu jau esi līķis. Es nebūt nedzīvoju nabadzīgi, daudz ko varu atļauties, bet katru mēnesi sunim tikai barībai tērēt pāri Ls 50, nu gan es nespētu. Un tas ir tikai par sauso barību. Ak, Dievs, viņš taču vāra viņai rīsu-griķu putras ar vistu, dod ābolus, burkānus, vīnogas, arbūzus, apelsīnus. Par gaļām pat nerunāšu, divreiz nedēļā ar mašīnu to pieved klāt no vienas zemnieku saimiesības. Pats viņš sev to liedz un tēlo veģetārieti, bet savam suncim neko nežēlo. Pērk vitamīnus, smiltsērkšķu eļļu, un vēl nezin ko, lolo to, pērk suņam rotaļlietas, ved uz izstādēm, treniņiem, tērē baigo naudu, ka ash zila skaudība metas. Suns ir galvenais, ja neskaita viņu – lielo mīlestību - Pēteri. Protams arī Pičam viss tiek, vinš atļauj tam absolūti visu. Nav tāda vārda NĒ, ja tas attiecas uz Piču. Kad Pēteris ienāca sava boy frienda mājā, tā uzreiz uzstādīja savus noteikumus un Modris tam lēnprātīgi kā dievgostniņa pakļāvās. Pičs var pateikt: - To drīkst, to nedrīkst, tas obligāti jādara, ja tev nepatīk – es varu arī aiziet prom. Es pat nezinu kā viņš to pacieš nūģi Piču - ļaut izslēgt SAVU datoru, sērfo netā tikai līdz noteiktam laikam u.t.t.? Es saprastu, ja Modris dzīvotu pie Piča un tur tad uzstādītu noteikumus. Viņi abi dzīvo kā nieres taukos, jo Modra fāterim un arī Piča muterei viss pie kājas – kas, kur un kāpēc kopā guļ un mīlējās -, galvenais, lai laicīgi tiktu izvests ārā suns un nebūtu parādu mācībās. Oh boy, pasaule laikam ir traka palikusi. Vispār jau Pičam arī ir suns, pat veseli divi - piecgadīgs Lhaskas apso, un angļu mastifs – kurus viņš nemīl, pat ārā neved. Nav jau nemaz tik lēti tie sunči. Amītis ap Ls 350, mastifs (nu baigais mafijas suns ap 90 kg svarā) ap Ls 2000, nu labas mašīnas vērtībā. Nez kāpēc viņi vispār tos suņus tur, baidās no laupītajiem vai homofobiem? Pičam un viņa mammai pie vienas vietas, ka viņu suns var būt čempions, bet ne Modrim, viņš ir suņenieks līdz kapa malai. Savu Frenkiju padarījis par trīskārtējiem vairāku valstu, Baltic un Grand Čempioni, cer vēl iegūt Inter Čempionu Vācijā. Piča mastifu viņš uztaisīja par LVJCh, bet Piča mammai svarīgi, lai mājās būtu sargs. Tas ir izdevies, jo Pičs viņus pastāvīgi tiranizēja un nu Čupsis, gan Bassa ir nikni, pat nedomā tuvoties viņu dzīvokļa durvīm. Tāda nu ir patreizējā situācija kurā man jāiekaro mans sapņu ideāls. Vārdu sakot, es izeju no pretējā, izmantošu savu ienaidnieku kā savu sabiedroto. Kā gan vēl citādi es varētu Modri izmānīt no mājas, ievilināt man izdevīgā vietā un piespiest rīkoties? Tā ir mana vienīgā iespēja pakļaut Modri savām patiesām vēlmēm viņu mīlēt un mīlēties. Tātad rīt no paša rīta arī sākam. Nolemts, atpakaļceļa vairs nav. Ir tikai Galapunkts. Un uzvara. Cerams ka tā... *** Sestdienas rīts. Tepat Klusais dārzs netālu no mūsu mājas. Redzot kā Modris iziet pastaigā ar Frenkiju, ātri vien pa apkārtceļu dodos uz parku un ieņemu savu posteni. Protams man ir bail, es nezinu vai izdosies Modri izprovocēt tā, lai rīkotos viņš un, lai aizsargājoties neuzrīdītu man virsū suni. Viņš ir pietiekoši spēcīgs lai neslēptos aiz suņa un tieši uz to es arī ceru. Ja tik to vēl zinātu arī Frenkija. Es paļaujos uz Modri, bez viņa suns neizdarīs nevienu lieku kustību. Tā nu es sēžu savā slēpnī starp krūmiem un gaidu. Re, tur viņš jau nāk. Palaidis vaļā Frenkiju, viņš staigā savā nodabā ar acu kaktiņu vērodams ko dara Frenkija. Lai arī viņa klausa uz vārda, staigā bez uzpurņa un pavadas, nākas skatīties lai tuvumā nepatrāpās bērni kas nejauši var nobīties, vai kādi dzērāji un narkomāni kurus Frenkija vienkārši neieredz ne acu galā, uzreiz viež zobus. Labi atceros mana fātera vakardienas strīdu ar Modri. Kāds no mūsu mājas suņiem bija nolicis pamatīgu čupu pie mūsu dzīvoļa durvīm un fāters lika man to novākt. Kāds esot redzējis ka Modra suns pēc pastaigas uzskrēja augšā līdz mūsu stāvam. Fakts par piekakāto durvju priekšu būs labs arguments, lai ar Modri uzsāktu strīdu, tad padotos un sasniegt savu mērķi, iegūt viņu seksuāli. Būtībā tas ir muļķīgi, jo suns var nolikt čupu tikai tad, ja ir nocieties un tikko ticis ārā no dzīvokļa. Neviens suns ienācis no āras neskries kakāt telpās. Suns vispār izvēlas mīkstu, ar zāli apaugušu zemi, labāk uzkalniņu. Arī tad viņš staigā ošņādams, izvēlēdamies kur atzīmēties. Viņš staigā un rūpīgi izvēlas vietu. Pēc kāda principa viņš vadās, nav saprotams. Varbūt tā ir konkurenta smarža kas jāapslāpē, varbūt tieši otrādi, meklē kur tās nav. Kaķis savējos mēslus aprok, turpretī suns vēl iezīmē savu teritoriju ar pakaļējām ķepām izkārpīdams augsni. Viņš parāda kas šeit ir saimnieks. Viņš nav tāds diplomāts kā kaķis. Paskatījies cik tālu ir Frenkija, ar acīm sāku meklēt kādu priekšmetu ko varētu mest Modrim, tad varētu sākt ar viņu sarunu un noskaidrot attiecības. Tomēr tuvumā nekā piemērota nebija, tikai grants, pāris vēja notraukti zari un neviena akmentiņa. Jāsaka ka parku te uzkopj ideāli, jo katru rītu sanāk vesela brigāde un sarīko talku. Ir jau arī vērts. Pa dienu un vakariem te apgrozās dzērāju, bomžu un narkomānu bari pēc kuriem paliek atkritumu kalni. Un arī suņu te ir pietiekami daudz, arī tie piemēslo parku. Bija te realizēta viena forša ideja ar bezmaksas plastmasas maisiņiem kur savākt suņu mēslus un uzreiz tos izmest atkritumu urnā. Ideja neslikta, maisiņus lietoja, bet ne tikai suņenieki. Sīkie izmētāja tukšos maisiņus pa visu parku, un projekts apstājās. Tāpat kā viss kas ir saistīts ar suņu pastaigas laukumiem. Uzbūvēja vienu ar šķēršļu joslu kaut kur ostas rajonā un cer ka visus suņus vedīs uz turieni. Muļķības protams, domieki atmazgā naudu. Labi ja suns tiks līdz pirmajam zālājam kur pačurāt. Neies taču neviens maksāt 2 biļetes vienā virzienā par suni, lai tur nokļūtu. Un vēl taču jāveic atpakaļceļš. Vispār ideja ar tiem plastmasas maisiņiem ir apšaubāma. Labāk būtu papīra maisiņi. Nu iedomājieties, kad pēc Apokalipses pētnieki veiks izrakumus, lai noskaidrotu kā dzīvojušas iepriekšējās paaudzes, un ko viņi tur atradīs? Tā vietā lai atrastu grāmatas (Oh boy, kādas gan grāmatas interneta laikmetā!), kādus sadzīves priekšmetus, viņi atklāj PET pudeles un rūpīgi iesaiņotus suņa mēslus plastmasas maisiņos! Plastmasa taču sadalās n-tajos gados. Viņi nolems, ka mēs pielūdzam suņa mēslus un tos speciāli apglabājām kā kādu fetišu. Vispār tā būs lieliska liecība par mūsdienām. Lai nu kā, bet meklējot kaut ko viegli metamu virzos uz priekšu paturot abus savā redzeslokā. Lūk arī dižs kastanis zem kura guļ nokrituši nobrieduši brūni kastaņi. Savācis pilnu kabatu ar brūniem augļiem, es dodos uz savu slēpni. Svarīgi trāpīt Modrim ar pirmo metienu, lai viņš nesūtītu Frenkiju pārbaudīt kas ir vainīgais. Viņa gan mani pazīst, bet ko tu no suņa vari zināt? Suns jau nav cilvēks. Sēžot aiz krūma abus vēroju. Lūk, zemi ošņādama un asti luncinādama pie Frenkijas atskrien viņas vecā draudzene rotveilers Dina un aicina to rotaļāties. Pakampusi mutē bumbiņu, viņa to noliek viņas priekšā un pati atiet malā. Brīdi to paostījusi, Frenkija satver tenisa bumbiņu un kā vējš aiznesas prom. Dina aizrikšo viņai pakaļ un cenšas to atņemt. – Sak’, atdod man, es to tev iedevu tikai paturēt. Dinas saimnieci nekur nemana un arī Modris ir viens pats. Līdz viņam ir kādi divdesmit metri. Nolemju riskēt un paņemu saujā piemērota lieluma kastani. Pieceļos, un rūpīgi nomērķējis ņemot vērā trajektoriju, atvēzējos un metu. Aizskāris tuvāko koku zarus tas novirzās no mērķa un nokrīt Modrim tālu aiz muguras. Bāc, netrāpīju! Steigā patveru vēl vairākus kastaņus un jau neskatoties metu tos viņa virzienā. Pieliecos un metu atkal, līdz man gandrīz vairs nav kastaņu. Modris ir gluži apstulbis no negaidītā uzbrukuma un, ar rokām aizsargādams galvu, dodas manā virzienā. Viņš ir apjucis par šādu nekaunību, ka pat neiedomājas pasaukt Frenkiju, lai neitralizētu nekauņu. Steigšus meklēju vēl kastaņus un neskatoties metu vēl un vēl. Apskrējis ap krūmu viņš ierauga mani un satver ar lietisko pierādījumu rokā. Pirmajā brīdī viņš man gribēja iesist, roka jau atvēzēta sitienam, bet tad viņš pārdomā un to nolaiž. Viņa acīs ir dusmas un viņš ir ļoti pārsteigts par šādu manu nekaunību. Nopētījis mani no galvas līdz kājām, viņš dusmīgi jautā.- Sen neesi pa galvu dabūjis? Purnā gribi? – un ar acīm sāk meklēt suni. Zinu, ka es to nedrīkstu pieļaut, man viņš jāizaicina tikai uz konfliktu, uz tet-a-tet. Bez lieciniekiem un bez suņa. Zinu, ka laika sarunām man nav, ja viņam palīgā atnāks Frenkija, tad mans plāns neizdosies. Kārtīgi atvēzējies es ar visu spēku viņam iesitu pakrūtē. Modris acis pārbolījis paskatījās uz mani, tad pārlocījies kā papīra lapa uz pusēm, noliecās un bez elpas nokrita zemē. Netīši biju viņam trāpījis tieši saules pinumā, bet gribēju tikai iesist lai aizkaitinātu vairāk. Turēdamies pie vēdera un cīnīdamies par elpu, viņš no lejas ļoti apjucis skatījās manī. Viņu šāda nekaunība pārsteidza līdz dvēseles dziļumiem. Nu kā var kaut kāds sīcis uzdrošināties uzbrukt cilvēkam ar suni? Viņam tas šķita neaptverami. Es stāvēju virs viņa un apskaidroju situāciju. - Tu domā ka vari atļauties kakināt savu suni pie manām durvīm un pēc tam likt lai mans fāters liek man to novākt? – es aizelsies uzbudinājumā izkliedzu. Es jutos kā varonis, manī kūsāja adrenalīns. Pagaidām es biju stāvokļa noteicējs, es biju zirgā, bet viņš gulēja zemē pie manām kājām. Modris skatījās uz mani kā uz tērētu un centās atgūt elpu. Viņa seja pamazām sāka atgūt normālu nokrāsu, elpa kļuva rāmāka. Es nedrīkstēju zaudēt laiku, tāpēc saņēmos un nikni izgrūdu. - Tas viss būtu pofig, bet kad atteicos to tava suņu sūdu novākt, fāters mani piekāva. Zilumu zem acs redzi? - es norādīju uz zilumu ko biju ieguvis krītot no sava BMX. Modris nopētīja zilumu un sāka lūkoties apkārt. Arī es paskatījos parkā un, paldies Dievam, Frenkiju nekur neredzēju. Viņš varēja to pasaukt un tad mans plāns izgāzīsies. Nedrīkstēja zaudēt laiku, tāpēc, kamēr dzelzs vēl karsta, izšāvu, - Ja tas nav tavas kuces nedarbs, tad vari mani izdrāzt visus caurumos, es neapvainošos, bet es negribu ka mani tēvs sit par ne par ko. Modris apsēdās un paķēris mani aiz krekla nogāza zemē. Satvēris mani aiz matiem, viņš cieši satvēra manu galvu un ieskatījās man acīs. Es skatījos viņa zilajās acīs kā nāvei nolemts jēriņš. Es to zināju. Es pats to gribēju. Es zināju kas būs tālāk. Viņš mani izdrāzīs visos caurumos un man pat nebūs jānopūlas. - Tev nāksies atbildēt par saviem vārdiem, Miku, arī par izdrāzšanu. Nepaskatīšos ka esi gandrīz astoņpadsmitgadīgs puņķu tapa un kaimiņš. – viņš cieši turēja manu galvu un nostājies uz ceļiem, sāka atpogāt savu bikšu priekšu.- Tu domā ka es to neizdarīšu? Izvilcis no atpogātajām biksēm savu locekli, viņš sāka to spaidīt. Es skatījos uz to un redzēju kā tas ātri pieņemas apmēros. Piebriedis tas, salīdzinot ar manu mazo pipuku, man šķita milzīgs. Nu kādi 18-19 centimetri garumā un trīsarpus centimetri diametrā točna. Es skatījos uz smaržojošo violēto galviņu un man to ļoti sagribējās paņemt mutē un pasūkāt. Es vienkārši biju ekstāzē, ka mans plāns ir izdevies. Es nespēju novērst skatienu no šī brīnišķīgā locekļa kas pēc brīža ieies manī. - Iegaumē, mans suns nekad nekakā telpās, viņa ir labi audzināta. Tā kā savam fāterim tu pats vari iedot purnā, es tev palīdzēšu aizstāvēties pret viņu.- veikli nostājies man aizmugurē, viņš atpogāja manas bikses, novilka tās pavisam lai netraucētu. Es viņam nepretojos, tas neietilpa manā plānā, un es palīdzēju tās novilkt. Ātri apskatījies apkārt Modris novilka arī savas džinsas, tad vairākas reizes iešpļāva plaukstā un iezieda savu piebriedušo locekli. Vairākas reizes to pabraucījis un papurinājis, viņš mani nolika četrāvus un to sāka virzīt man starp kājām. Es tās paplētu platāk un nostājos ērtāk, ar rokām atspiedies uz zemi. Ar vienu roku turēdams aiz matiem manu galvu, ar otru roku savu locekli, viņš to uzmanīgi ievadīja manī. Mani pārņēma saldkaislas trīsas un drebuļi. - Nedrebi, sīkais. Tas nebūs sāpīgi, drīzāk patīkami.- sākumā izdarījis dažus nedziļus grūdienus, viņš beidzot to iegrūda līdz galam un nekustējās. Arī es nespēju pakustēties. Mani bija pārņēmušas tādas sajūtas ko agrāk pat nezināju un, kur nu vēl izbaudījis. Man dibenā bija iebāzts milzīgs stobrs, bet kā par brīnumu nesāpēja. Sajūta gan bija jocīga, jo tas atdūrās pret kaut ko cietu blakus viņa galviņai un arī mans mazais loceklis sāka pieņemties spēkā. Tas acīmredzami piebrieda un un pēc brīža jau stāvēja kā miets. Modris lēnām sāka vilkt ārā savu locekli, tad atkal to lēnām bāza iekšā, un tā vairākas reizes. Mans loceklis piebrieda vēl vairāk un likās ka man tūlīt, tūlīt noies. Katrā ziņā tā bija patīkama, vēl man nezināma sajūta vēderā. Nē, ne sēklas noiešana vispār, es jau gadus trīs mācēju sevi apmierināt. Sākumā naktī sēkla noplūda pati, bet tad es palīdzēju tai izkļūt no manis kad vien tik jutu vajadzību izlādēties un noņemt spriedzi. Ja tā ir liela, tad to var izdarīt vairākas reizes pēc kārtas vai vairākas reizes dienā kad tāda vajadzība rodas. Saspringums ir kā ar roku noņemts, un tevi pārņem patīkams nogurums. Ķermenis pats iemācīja - kas un kā ir jādara. Kad loceklis ejot beržas pie kājas un drēbēm, tas piebriest pats no sevis, pat noiet sēkla. Pirmajās reizes kad tas notika ar mani uz ielas, bija kauns par pēkšņi parādījušos plankumu uz gaišajām biksēm, jo likās ka visi to ievēro. Nav jau viegli, kad ieraudzījis Modrim līdzīgu čali uz ielas, liekas, ka bikšu priekša atsprāgs vaļā cilvēku acu priekšā. Tad spēj palīdzēt tikai izlāde tuvākā kāpņu telpā. - Tu zini maita, ka par saviem vārdiem ir jāatbild?,- viņš pagrieza manu galvu un paskatījās man acīs.- nebaidies, Miku, tev būs patīkami. Es klusēju, jo tieši to arī gribēju sasniegt. Atlaidis manus matus, Modris aptvēra manus plecus, uzgūlās man virsū un cieši pievilka sev klāt. Viņa kustības sāka kļūt arvien ātrākas, arī elpa paātrinājās. Viņa loceklis staigāja manī kā kuļmašīnā un sagādāja man īstu baudu. Katru reizi kad viņš iegāja manī līdz galam, man likās ka tūlīt, tūlīt man arī noies un zemē būs liela sēklas peļķe. Es biju laimīgs. Es nespēju noticēt, ka mana bērnišķīgā provokācija ir izdevusies. Man šī bija pirmā reize kad seksoju kopā ar zēnu (divreiz gadījās ar vienu kaimiņu sētas meiteni), tāpēc nezināju ko vēl no Modra varu sagaidīt pēc tam. Protams, safantazējis es savā prātā biju daudz ko, arī visneparastākās pozas ar un bez piesiešanas, ar un bez dažādiem palīglīdzekļiem, visneticamākās vietās, piemēram liftā. Tiesa, mēs ar bračku bijām izmēģinājuši dibenā bāžot pirkstu vai kādu citu priekšmetu, arī tad es sasniedzu saldkaisles kalngalus. Šis turpretīm nebija salīdzināms ne ar ko. Bračka (un arī es laikam) būtu ar mieru pamēģināt dupsī arī locekli, bet bez prezervatīva to neriskējām. Es šobrīd nožēloju, ka nebijām to pat mēģinājuši. Cik tad nu prezervatīvs maksā, da i mēs taču neesam slimi lai tos lietotu. Es viegli vaidēju kad Modra loceklis piedūrās kādam bumbulim rieksta lielumā man iekšā ķermenī. Mēs abi strauji elpojām un likās ka pārplīsīsim no uzbudinājuma. - Tu saprati, ka par saviem vārdiem ir jāatbild, vardulēn?- viņš pārjautāja un atkal saspringa. Viņa loceklis kļuva vēl cietāks, es jutu ka viņš tūlīt manī izšaus visu savu amunīciju kas atradās viņa pautos. Vēl pāris grūdienu, un izdvesis skaļu,- Au, cik tas labi, Mik!- Modra loceklis sāka konvulsīvi raustīties atstādams manī savu sēklu. Likās, ka Modris uz kādu brīdi pamira, bet tad viņa loceklis ar divkāršu enerģiju turpināja rīstīties un ar katru reizi iesvieda manī jaunu kārtējo sēklas devu. Škiet ka viņš jau manī ir ielādējis kādu glāzi savas spermas, bet viņas stobrs turpināja šaut un šaut. Likās, ka tas ne mūžam nebeigsies. Izdarījis vēl pāris dziļus grūdienus, viņš iegāja manī līdz galam un piespiedies man cieši klāt, uz brīdi pamira. Es biju bez elpas, šķiet ka arī Modris. Jutos kā milzīga, ar šampānieti pildīta, pudele. Katrā ziņā šis piedzīvojums man bija milzīgs satricinājums un enerģijas patēriņš. Es gan lāgā nezinu, bet kaut kur lasīju, ka viena kārtīga nojāšanās spēj uzvārīt ūdeni tikai vienai tasei kafijas. - Nu muļķības galīgās. Es par šo seksu ar Modri spētu uzvārīt pasaules okeānu un vēl pāris jūras. Liekas ka visus šos sekss pētījumus ir veikuši infantili veči kuriem sen jau nestāv un cer kompensēt savus kompleksus ar šādu pētījumu veikšanu. Es arī laikam labprāt aptaujātu tūkstošiem jaunu čaļu par viņu pirmo seksuālo pieredzi un gūtu milzīgu seksuālo baudu. Pat dročīt pašam nevajadzētu. Diemžēl man nav nekādu zinātnisko grādu kā Freidam, Kinsi un mūsu Zālītim. Toties man ir tā pirmā reize, kas viņiem sen jau vairs nav un nebūs, par kuru, viņi diez vai pat atceras. - Griezies apkārt, ar seju pret mani,- atskanēja Modra komanda un tas atgrieza mani realitātē. Ar roku aptaustīju savu dupsi, tam nekas nebija noticis. Tas nesāpēja, uz tā tik bija palikusi nedaudz Modra sēklas. Uzsitis vairākas reizes pa maniem mīkstumiem kā mudinādams ātrāk pagriezties, viņš pēkšņi noliecās un ar mēli to nolaizīja. Paplētis platāk manu dupsi, viņš ar mēli sākumā aplaizīja atveri, tad ar mēli iebrauca tur iekšā. Es biju mēms! Bija patīkami, bet neizsakāma kaisles sajūta un kutināšana nevilšus lika sasprindzināt muskuļus. Modris izvilka mēli un vēl pāris reizes pakutinājis ar to manu caurumiņu, vēlreiz ar visu plaukstu uzsita pa mīkstumiem. - Nedrīkst izniekot tādu mantu, bet tagad aši griezies ar seju pret mani, fiksi! Paskatījos apkārt un nostājos ar galvu pret viņa locekli. Apkārt nevienu nemanīja, arī Frenkija bija kaut kur pazudusi. Tuvumā nebija neviena cilvēka. Nu pat ja būtu, man tas būtu pilnīgi vienaldzīgi. Es atdotos Modrim pat uz skatuves jūpīteru gaismā. Man, kaisles pārņemtam, viss apkārtējais bija pie vienas vietas. Es biju panācis to ko jau sen sapņoju un gribēju sasniegt. No vienas puses Modris pašlaik bija mans, tāpat kā es viņa, seksa vergs. Mēs abi bijām seksa vergi. Kad uznāk šis seksa atklāsmes mirklis, tobiš orgasms, tad esmu ar mieru nodot visu pasauli, pārdot pat savu miesīgo māti un dzimteni. Starp citu, es māti pat neatceros. Pēc tēva vārdiem, viņa bija ielasmeita un dažus gadus pēc manas dzimšanas nomira ziemā noķērusi plaušu karsoni. Nezinu, varbūt viņa arī bija ielasmeita, bet toreiz, 1990 gadā kad es piedzimu, un vēlāk, vajadzēja kaut kā nopelnīt iztikai, pabarot vīru un dēlu. Katrā gadījumā es nedomāju tā pat kā mans fāters. Mamma centās nopelnīt, lai mēs visi šinī bardakā spētu izdzīvot. Ja jau tolaik tēvs spētu kaut ko reāli nopelnīt, tad viņa nebūtu gājusi uz paneli Čaka ielā un riskējusi ar savu veselību. Man gan žēl, ka neesmu saņēmis māmiņas mīlestību, bet es viņu nekad nenosodīšu. Māte ir māte un viņa centās manis, brāļa un tēva pēc. Mums visiem vajadzēja izdzīvot. - Ataisi platāk muti vaļā, un pat nedomā kost,- izdzirdēju Modra balsi un redzēju tuvojamies viņa piebriedušo pilnasinīgo locekli. Tas patīkami smaržoja pēc spermas. Es aplaizīju savas apkaltušās lūpas. Loceklis lēni tuvojās manai mutei un es tās pavēru platāk. Es vienā mirklī apriju viņa locekli. Sākumā tas likās ļoti liels, daudz lielāks par ierasto čupa-čupu, tomēr ar laiku es apradu. Man tas likās tikpat salds, apaļš un garšīgs. Arī smarža bija patīkama, kaut arī viņš bija pabijis manā dupsī. Es to uzmanīgi aptaustīju ar mēles galiņu, tad jau droši izpētīju katru locekļa kroku ap galviņu, katru nelīdzenumu, piebriedušās pulsējošās vēnas un kaifoju. Tā bija neaprakstāma sajūta, ja vien tādu saldkaisli kāds spēj aprakstīt. Nu kā var aprakstīt to kas vēl nav definēts? Varbūt arī ir kāda universāla mīlestības formula, bet baudas sajūtu gan neviens nekad nespēs definēt. Tā taču bija, ir un būs individuāla, gluži kā sāpju slieksnis. Runā ka cilvēkam ar zilām acīm tas ir zemāks, tātad arī baudas sasniegšanai vajag mazāk pūļu. Mums ar Modri abiem bija gaiši zilas acis. Es ievilku dziļāk elpu un paņēmu viņa locekli iekšā līdz pašai rīklei. Man bija patīkami to turēt mutē. Es to laizīju, sūcu, kutināju, pat centos tam iekost. Modris brīžam ievaidējās, bet necentās mani atturēt. Liekas arī viņam tas patika. Vienu brīdi man likās, ka viņa loceklis saspringst, atkal gatavs izspļaut kārtējo sēklas devu, tāpēc izvilku to no mutes. Es gribēju paildzināt šo ekstāzes brīdi, un iekodos viņa pautos. Viņš nedaudz sarāvās pārsteigts par šādu manu pašdarbību, bet neko neteica. Tik plaukstas ciešāk aptvēra manu galvu turoties pie ausīm, gatavas to kuru katru brīdi atraut mani no sevis. Es kutināju viņa olas ar mēli un viņš – kaislē vai arī sāpēs – vaidēja un lūdzās man, - Mik, nu Mik, pārtrauc! Es vairs nevaru, es tev visu piedodu, tici man. - Nu lūdzu uzmanīgāk, nenokod manus pautus. Nu, lūdzu, Mik. – un viņš kā ar knīpstangām ieķērās manā skalpā. Likās ka viņš kušķiem izraus manus matus. Man nežēlīgi sāpēja, bet es turpināju savu ofensīvu viņa pēkšņi sarukušajam maisiņam ar palielām olām. Man patikās tas, ka tāpat kā viss ap viņa locekli, bija tīri izdzīts un bez spalvām. Tās vismaz nepalika mutē. Pēc mirkļa atbrīvoju viņu no olu orgasma un atkal paņēmu mutē viņa stobru. Tas bija pārkaisis un gatavs kuru katru mirkli izšaut savu sēklu. Nezinu kā tas gadījās, varbūt intuīcija, varbūt kas cits zemapziņas diktēts, bet es iekodos viņa spīdīgajā platajā piebriedušajā un skaistajā, pareizi veidotajā violetajā galviņā. Modris sarāvās un klusi nolamājās. Viņa loceklis sarāvās un kļuva mīkstāks, bet bija pilnbriedā un gatavs mani izdrāzt vēl un vēl. Tik viņa dūres spēcīgāk iekrampējās manos īsajos matos un spieda manu galvu sev ciešāk klāt. Es viņu apņēmu ar lūpām un pieturot ar roku, ievadīju to sev dziļāk rīklē. Modris atkal saspringa. Viņš bija gatavs agonēt nedomājot par apkārt notiekošo. Nolēmu izmantot šo mirkli lai izlūgtos viņa labvēlību. Es izvilku viņa locekli no mutes un ar roku stumdīdams šurpu turpu kā dročīdams, un paskatījos viņam tieši acīs. Viņš skatījās manī un nesaprata kas notiek, kāpēc es viņu neapmierinu, norauju kulmināciju, kāpēc kavējos? - Modri, vai tu būsi mans mīļākais, vai būsi mans boy friends?- es skatījos uz viņu patiesi starodams kā enģelis, 100% ticēdams ka viss piepildīsies ko viņam patreiz saku un esmu izsapņojies tik daudz garu dienu un nakšu garumā. Es patiesi vēlējos lai viņš būtu mans mīļākais, mans boy friends, mans sargenģelis, mans vienīgais uz pasaules, un viņš man tāpat. Tieši tāpēc jau es biju iesācis visu šo avantūru riskējot ne tikai ar iespēju būt piekautam, suņa sakostam, bet arī zaudēt savu pirmo patieso mīlestību un pašcieņu savās acīs. Viņš apjucis skatījās uz mani, tad uz savu locekli un nezināja ko teikt. Es biju izvēlējies pareizo momentu. Viņš gribēja ātri nolaist, bet es gribēju dzirdēt patiesu un sev labvēlīgu atbildi. Jā, es viņu šantažēju, bet mīlestībā un karā visi ieroči ir atļauti – arī psiholoģiskie. Viņš par laimi to nenojauta, tobrīd viņam galvā bija sakāpusi sperma. Viņa galvenais procesors bija pārslogots, nolaidies zem jostas vietas un atradās manās rokās. Viņš nenojauta manu izsmalcināto viltību. Es to zināju. Tieši to es arī gribēju panākt, šādu rezultātu es pat, ja patiesi, vēl pirms mirkļa nespēju iedomāties. Viņš bija manās rokās un varā. Sorry, rokās man bija viņa stobrs, bet šoreiz vārdu spēlei nav nozīmes. Es biju džojstika pavēlnieks. - Būšu, būšu tavs boy friends, tik paņem mutē un ļauj man nolaist!- un viņa rīks brutāli iegājis man dziļi rīklē, spēcīgi un neatvairāmi agonēja. Es aptvēru to cieši ar lūpām, nedaudz arī ar zobiem, lai Modris to nespētu izvilkt ārā.Es alkatīgi noriju visu manā mutē atstāto sēklu. Es spaidīju viņa locekli, ar mēli kutināju galviņu un saitīti, lai piespiestu viņu izšaut vēl kadu reizi. Es sūcu, lai dabūtu pēdējās sēklas paliekas, mana mute strādāja kā vakumsūknis. Tā bija patīkama sajūta sajust sevī kaut daļu viņa paša, viņa miesu un dvēseli. Es biju apmierināts ar sasniegto. Modris mani glāstīja un kaislīgi elsa, bet locekli no manas mutes ārā nevilka. Es arī nespēju valdīt pār sevi un nepaliku parādā, glāstīju viņu kā apmāts. Ar lūpām skūpstīdams viņa smaržojošo ķermeni, lēnām aizceļoju līdz kaklam un tur, par piemiņu šim manam ekstāzes brīdim, ar dziļu skūpstu uzsūcu nelielu zilumiņu. Tad iekodos auss ļipiņā un ar mēli maigi paviļāju abus auzskarus un devos pie Modra lūpām. Viņš tās neatraidīja un cieši piespiedis mani sev klāt, iezīdās tajās ka vampīrs. Kā izrādās, gluži nemanot mēs bijām viens otru izģērbuši un gandrīz kaili vāļājāmies pilsētas zālājā. Mēs glāstījām viens otru, vēlāmies pa zālāju un satraukti elpojām. Mēs nespējām vairs valdīt pār savām jūtām. Apkārtējā pasaule vairs neeksistēja, mēs bijām tikai divi vien. Pārējie mums nebija vajadzīgi, mums pilnībā pietika vienam ar otru. Sāka trūkt elpa un uz brīdi mēs atlaidām viens otru. Pēc mirkļa jau satvēris mani aiz ausīm, viņš pievilka mani sev klāt. – Miku, es ļoti tevi mīlu. Pat iedomāties nevari cik ļoti tevi mīlu pašlaik. Tu esi baigi foršais džeks. Esmu pazaudējis galvu tevis dēļ. Tu esi velna apsēts, ja iedrošinājies kaut ko tādu izdomāt un ar pani izstrādāt. Es jau nu parādā nepalikšu. Viņš pēkšņi nogāza mani zemē un nostājies četrāpus virs manis, paņēma rokā manu pipuku un aši to pabraucīja to kā dročīdams. Tas burtiski piebrieda viņa platajā plaukstā un sāka pulsēt.- Tev gan skaists neapgraizīts daikts, Miku. Pat lielāks un skaistāks nekā Pičukam. Es gulēju uz muguras un nevarēju pakustēties. Viņa loceklis atkal bija dziļi man rīklē un pienaglojis pie zemes.- Un kas tev vēl par maigu mīkstu kūsu pavēderē, un kādi superīgi bumbulīši vēl zem maigiem mīkstiem matiņiem? Taisni vai aprīt tos gribas,- un viņš tos iesūca mutē un sāka ar mēli tos maigi kulstīt. Tas burtiski padarīja mani traku, es nespēju lāgā pakustēties, tikai skaļi vaidēt un histēriski smieties. Es krampjaini ieķēros viņa pautos un centos pacelt viņu augšā, lai neaizrītos savos histēriskajos smieklos. Atbrīvojis manu muti no sava dievišķā stobra, viņš pasita dūrītē manu locekli un paņēma to dziļi mutē. Pacēlis manas kājas balstā, viņš pēkšņi ar pirkstu man iebrauca dupsī un sāka iekšienē kaut ko meklēt un spaidīt. Man momentā no saldkaislās sajūtas pazuda pēdējās spēka paliekas, es biju kā paralizēts. Es nespēju ne pakustēties, ne arī pārtraukt šo orgasmu. Es knapi spēju tik izdvest dažus vaidus, kad Modra pirksts pietuvojās bumbulītim un tam pieskārās. Dziļi ievilcis elpu, Modris sāka strauji ar muti stumdīt manu pipuku, pa ceļam to visādi apstrādādams to ar mēli, bet ar pirkstu cītīgi masēja mazo bumbulīti. Es izliecos kā krampjos, es vairs nespēju pār sevi valdīt, tas bija pāri maniem spēkiem paciest šādu orgasmu. - Man tūlīt noies, Modri! Tūlīt noies, es vairs nevaru to izturēt,- un es izšāvu viņa mutē sēklas zalvi. Likās, ka visu uzreiz cik manī bija iekšā. Modris iesmējās un turpināja braucīt manu pipuku un spaidīt un masēt to bumbulīti. Loceklis nespēja un nespēja apstāties, tas turpināja Modrī izšļākt arvien jaunu sēklu. Es nespēju neko padarīt, un viņš izrīkojās ar mani kā vien gribēja. Biju kā boa čūskas nohipnotizēts trusītis un gluži bez spēka. Modris man atriebās pēc pilnas programmas, viņam tā bija pat ļoti ļoti salda atriebība. Mēs apzināti bijām šīs lomas izvēlējušies – es padevīgā skolnieka, viņš bargā skolotāja lomu. Es vairs nesapratu kurš no mums ir režisors, kurš galvenais tīkla administrātors. Mani sāka pārņemt neizturami saldkaisles drebuļi, es biju gatavs kaukt ka vilks pret mēnesi un krist histērijā. Tas vairs galīgi nebija izturams. - Modri, es tūlīt nomiršu, ja tu to momentā neizbeigsi, - un es pilnīgā nespēkā nolaidu savas kājas un rokas zemē.- Tu mani izsūknēsi visu, apstājies beidzot. Man vairs galīgi nav spēka. Vēl brīdi padarbojies ar to, izsūcis sausu un aplaizījis, viņš nokāpa no manis un atkrita man blakus zālē. Mēs bijām aizelsušies un gluži bezspēcīgi skatījāmies zilajās debesīs uz pāris baltiem pūkainiem mākoņiem. Viens no tiem atgādināja Frenkiju lēcienā. Es klusējot parādīju Modrim ar roku uz mākoni un pasmaidīju. Uzmetis skatienu tam, viņš iesmējās: - Tiešām tā ir viņa. Kā no nekurienes pēkšņi uzradās Frenkija un apmulsusi lūkojās mūsos. Mēs ar Modri lūkojamies viens otra starojošās acīs un dziļdomīgi klusējām. Mēs tiešām tobrīd viens otru mīlējām un bijām gatavi zvērēt uz zārka vāka, ka visu mūžu būsim kopā. Vismaz tā mums tas tobrīd likās. Mums nebija nekādas daļas par ne par cilvēkiem, ne par suņiem. Mums pietika vienam ar otru. Frenkija apsēdās līdzās un skatījās uz mums neko nesaprotot. Viņasprāt bija jābūt komandai Aport, Staigāt, vai galu galā Sargāt, bet te nekas tāds nenotika. Viņa paskatījās vai tik viņas saimnieks nav jāaizsargā, bet nekas par to neliecināja. Gandrīz pašā pilsētas centrā parka vidū krūmājā viņas saimnieks ar kaimiņu puiku puspliki gulēja zālē un ar viņu, mīļo suni, nespēlējās. Rrrrr, vav.. Tas bija kaut kas tāds ko viņa nespēja aptvert. - Nu kā tā var, esam nākuši ar mani padauzīties, izskraidīties, bet te tie abi jeffiņi, rrrrr...., pliki guļ un nezin ko dara, nez ar ko nodarbojas.- viņa neapmierināti pāris reižu ierējās un pienāca pie manis. Apostījusi seju, viņa brīdi padomāja, tad apostīja arī manu locekli. Kad viņa pieskārās tam ar savu purnu, tas sarāvās un man uz kājas izšļācās nedaudz sēklas. Viņa to paostīja un sāka to kāri laizīt. Es paskatījos uz Modri. Viņš tikai paraustīja plecus un pasmaidīja. - Meitenes, ko tu gribi.- un turpināja vērot suni.- Viņas labāk visu zina par sēklas labām īpašībām. Salaizījusi visu manis izsviesto sēklu, viņa vēlreiz ar purnu pieskārās manam loceklim. No tā vēl izspiedās pāris lāses. Frenkija arī tās aši uztvēra un nolaizīja mana locekļa galviņu ar savu raupjo mēli. Es pārsteigumā sarāvos. Paskatījusies uz mani, viņa piegāja pie sava drauga un pavēlnieka. Viņš to noglaudīja un pabužināja skaustu. Suns apmierināts pavēra muti, likās ka viņa smaida. Nu man vismaz no malas tā likās. Tas mani iedrošināja, un es arī viņu paglaudīju. Sākumā kā atļauju prasīdama, viņa paskatījās uz Modri, tad pieliecās un nolaizīja man vaigu. - Tu viņai patīc, Miku,- viņš teica un pasmaidīja. Frenkija, kā apstiprinot viņa vārdus ierējās un paskatījās manī. Es pat apmulsu. Es saprotu, ja to cilvēks saka cilvēkam, bet ja tā uz tevi skatās suns, pat nezini ko domāt. Šķita ka viņa ir manas sazvērestības loceklis. No kurienes viņa to varēja zināt, ka es mīlu Modri un burtiski dievinu? Tā taču bija manis organizēta sazvērestība pret viņas saimnieku. Viņa taču to nevarēja zināt, viņa bija Modra sargs. Es plānu izdomāju bezmaz vai pusstundu pirms izpildījuma! Apstākļi varēja mainīties jebkuru katru mirkli un iznākums varētu būt savādāks. Iespējams ka es nekad nebūtu ieguvis Modri un viņš mani. Kāpēc es pēkšņi biju guvis Frenkijas labvēlību? Da suns viņu zina, bet vai arī Frenkija to pati zina? Nesākšu to noskaidrot, galu galā, kā es to varēšu pārbaudīt? Es paskatījos uz Modri. Viņam bija apmierināta sejas izteiksme un šķiet viņš arī bija apmierināts ar šī konflikta iznākumu. Viņam pat nebija prātā ne Pēteris, ne Frenkija, nekas cits uz pasaules. Viņš skatījās manī un smaidīja. Šobrīd es biju viņa galvenais ieguvums par kuru viņš būtu spējīgs pārdot ne tikai Piču, bet arī savu dvēseli kā Fausts. - Tu esi foršs džeks, Miku.- Paņēmis manu galvu, viņš pievilka mani sev klāt un sāka mani kaislīgi skūpstīt. Piesardzīgi paskatījies uz suni, arī es atdevos mirkļa jūsmai. Frenkija mierīgi sēdēja un mūs sargāja. Viņa bija pats varenības iemiesojums. Viņa vērīgi sekoja apkārt notiekošajam un mums nespētu tuvoties pat slavenās amerikāņu zaļās beretes – roņi - jūras kājnieki. Frenkija, starp citu, ir ASV jūras desantnieku emblēma un viņu dienesta suns. Mūsu mēles, Frenkijas aizsardzībā dejoja, sasējās, tad atkal atraisījās, spēlējās ar zobiem, lūpām, aukslējām. Brīžiem izsūcis visu gaisu, tad atkal piepūtis pilnu muti, Modris žmaudzīja mani kā neprātīgs. Mēs ar Modri bijām kaisles pārpilni, mūs stobri bija piebrieduši un gatavi kārtējai zalvei. Frenkija sēdēja blakus un dziļdomīgi klusēja. Viņa bija kuce kurai vēl nebija kucēnu. Viņa nesaprata divu puišu mīlestību, bet sargāja abus nebēdņus. Viņa prata spēlēties un mīlēties tikai ar suņiem. * * * Pēc tās reizes mums ar Modri vēl bija pāris seksa reizes, bet būtībā viņš uz mani vairs neskatījās. Viņš baidījās zaudēt Piča mīlestību, varbūt tas arī ir pareizi, bet man tas ļoti sāpēja. Es joprojām turpinu viņu mīlēt un cerēt, ka viņš vienudien atkal būs mans boy friends un, varbūt pat uz mūžu, un mūsu laimei neviens nespēs traucēt. Ne Pičs, ne vēl kāds cits uz pasaules. Varbūt esmu naivs, varbūt muļķis, bet mīlestība ir tā vērta lai par to pacīnītos. Vai piekrīti man? (Comment on this)
1:08 pm	Mūsdienīgas i-neta love story.. Mūsdienīga i-neta love story.. *** Veltīts Lielai Seksa Brālībai. Love not to live, but live to love. Lai aizmirstas šaubas, Lai aizmirstas strīdi, Lai aizmirstas kļūme un teiciens skarbs! Par vienu visīsāko iedvesmas brīdi Ir jāatdod gados sakrautais darbs. Tu dzimis radīt, neļausi ārdīt, Ir iedvesmas brīdis! Būs darbu kalns. H.Heislers *** Esmu iemīlējies savā brāļa draugā līdz ausīm… *** Rādīt ziņas diskusijās dilstošā secībā Lappuses: 1 | - | 21 1. Fast-boy –Above board! I love my brother friend body and soul. Yes, of course! Vismaz tādas šobrīd ir mana brāļa (A) un viņa drauga (B) relationship. Pirms trijiem gadiem viņi viens otram bija pirmie BF veselu gadu. Vēlāk B divus gadus dzīvoja pie cita BF. Traģisku apstākļu dēļ viņš palika bez jumta uz galvas un brālis aicināja padzīvot pie mums, kamēr B atradīs savu jauno BF. Kopš Lieldienām viņš dzīvo kopā ar mums, esmu viņā iemīlējies no pirmā acu skatiena, ļoti viņu gribu un… Nezinu ko darīt, kā rīkoties. Ja studiju turpināšanai man nevajadzēs ņemt kredītus, varētu ņemt B savā paspārnē, aprūpē un droši saukt par savu boy-friend 4ever. Cik noprotu, viņš būtu ar mieru, ja ne šie finansiālie aspekti. Tie viņam (un iespējams arī man) ir ļoti būtiski savu mērķu sasniegšanā. Tā vien gribās B apskaut, samīļot un ļauties mīlas neprātam katru mīļu brīdi. Kā rādās studijas un labu izglītību nākotnē mēs stādām augstāk par šībrīža love relationship. Jūtos kā ēzelis starp burkānu un ābolu kaudzēm. Vilcinoties var palaist garām abas iespējas un vispār palikt bešā pie sasistas siles. Runāt ar B, atzīties mīlestībā, kaut kā citādi izrādīt savas jūtas es (domāju arī viņš) baidos, arī norādīt uz durvīm neesmu spējīgs. Neesmu gatavs kā dažas sievietes iziet uz paneļa, tikai tāpēc, lai uzturētu ģimeni un būt laimīgam ar savu BF. Baidos kļūt par Otello attiecībā pret B, vai pret sevi un nogāzt podus. Kad apmeklējot Purvu, A un B uz četrām dienām pazuda (un kā vēlāk bračka stāstīja, they make love games), domāju, ka pasaule sabruks. Paldies Dievam, abi resgaļi atradās un mājās atnāca kopā. Zinu, ka viņi vismaz tuvākā nākotnē nebūs īsti BF, tāpēc šīs love games pat neņemu pierē. Mani vairāk uztrauc iespēja, ka B var nekļūt par manu vienīgo un īsto boy-friendu. Mēs būtu ideāls pāris viens otram, bet… Gatavais ārprāts! Ko man darīt, kā rīkoties? Tikai ne uz paneli! For crying out loud! Please, help gain a footing! 2. Arčijs – Ak dies.. No kurienes tu šito izrāvi?! 3. Wolfy – …Un te ieradās Don Pedro un viņā iemīlējās gan A gan B līdz neprātam.. 4. Fast-boy – Tas nav meksikāņu seriāls, bet real life. Ja gribi, tad pienemsim, ka A = Arčijs un B = Wolfy. Nav svarīgi vārdi, bet jautājums KO DARIT? 5. Asais – Mēs jau protams visi te varam smīkņāt, bet cik man izklausās, tad puisim tiešām tā ir liela problēma, man pat grūti ko teikt šajā situācijā, bet viens jau nu ir tiešām skaidrs, ja tu turpināsi vilcināties ar savām jūtām un mīlestību pret viņu, tad tu noteikti viņu palaidīsi garām. Šajā gadījumā vislabāk ir tev pašam saprast vai tu viņam vari atklāt savas jūtas vai nē, jo tu ar viņu patreiz dzīvo kopā un tu vislabāk vari zināt kā viņš var uzņemt tavu mīlestību, vai nu neuzņemt. Tu minēji arī karjēru, bet kam tad draudziņ nav svarīga karjēra, tā manuprāt jebkuram cilvēkam ir svarīga, bet ja tu dzīvē domāsi tikai par karjēru, tad tev noteikti būs ļoti grūti, jo dzīve nesastāv tikai no darba, ir vajadzīgs mīļš cilvēciņš blakus, kas ar tevi var būt gan grūtos, gan jaukos brīžos. Lai tev viss izdodas. 6. Wolfy – Fast-boy, no manis droši vien nesanāks nekāds politiķis, bet kāpēc nevar atklāti pateikt tam A, vai kurš tur bija kas? A? Ko tu vari pazaudēt? Ilūzijas? protams, to pateikt var dažādi, un tomēr ir jāpiedomā kāds veids būtu piemērotāks. Uzrakstīt vēstuli, piemēram un uz nedēļu aizbraukt uz laukiem, jeb uzaicināt viņu piemēram nolēkt ar izpletni kopā un pēc tam pateikt, ka mīli viņu var jau arī piedzērties un visu izpļāpāt, bet tas, domāju ir gan visai bīstams ceļš, gan arī nesmuks. 7. Dadzis – Asais, padomu līmenī jau viss ir jauki, bet mēs esam samērā godkārīgi. Dotajā mirklī viņam svarīgākas finanses (studijām), bet love relationship, kā saka otrajā vietā. Es viņu pilnīgi saprotu, bet finanses.. Ja man pašam būs jāņem studijām kredīts? Ko tad? Tieši preti LU gan esot panelis, tā runā.. 8. Fast-boy – Dadzis, tev arī tāda situācija? 9. Asais – Dadzis, bet es taču neteicu, ka viņam karjēra ir jānoliek otrajā plānā, ir jāatrod abām lietām laiks. 10. Dadzis –Nē, vienkārši uzlaikoju tavu gadījumu uz savas ādas. Tev laikam smiekli nenāk? Atklāti parunā ar B, jums jau nav jabrauc laulības ostā!? Gan jau jūs divi pieauguši cilvēki kaut ko izdomāsiet. 11. Wolfy – Man liekas gan studijām, gan finansēm vairāk traucē stāvoklis, kad visu laiku domā par to, ko nevari izdarīt un galu galā jūties nelaimīgs un viss palik vienaldzīgs. 12. Fast-boy – Ja tā pa īstam, tad B finanses reāli vajadzīgas lai normāli pabeigtu 12 klasi. Man turpretim jārēķinās ar realitāti ar studijām LU. Vēl jau gan eksāmeni turpinās un to rezultātus uzzināšu labākajā gadījumā 18 datumā. Tad 11 dienas laika, lai izvērtētu situāciju. 13. Fast-boy – Wolfy, es vēl gribu pacerēt.. Zinu, ka viņš strikti pieturas pie sava plāna un to parasti arī sasniedz. Tie 2 gadi ar traģiski bojā gājušo BF ir realitāte, un viņš ir pārliecināts, ka tāds BF, kā feja parādīsies atkal. Muļķis viņš nav, gan galva, gan rokas viņam labi strādā. Un nav gluži tā, ka viņš uz kakla sēdētu. Savu naudu kopējā saimniecībā viņš arī iegulda. Un es lai viņam šādā situācijā saku, ka tāds BF var neatnākt? Es neriskēšu to teikt. Never said never. 14. Topiņš – Smuki, tikai es nesaprotu, ja kopā dzīvo 3 puikas - A, B & C, pie tam A & B vairs īsti boy-friends nebūs, tad kāpēc lai B & C nebūtu BF un vienalga, trijatā dzīvot zem viena jumta ar kopēju saimniecību. Te drīzāk svarīgi ir tas, kā brālītis uztvers notiekošo - vai gribēs jūs abus izmest no dzīvokļa, vai arī parūpēsies par savu bračku un vēl arī viņa draugu. Ja tev liekas, ka otrais variants, tad vari mierīgi izrunāties ar brālīti pa priekšu. 15. Dewil – Mēmais trīsstūris sanāk, ne? 16. Fast-boy – Ne gluži tā Topiņš. Līdz tam mēs dzīvojām trijatā: fāters, bračka un es. Fāters smalkjutīgi līdz 1 septembrim pazuda uz citu dzīvokli. Viņš grib, lai mēs paši tiekam ar visu galā. Protams, viņš varēja patreizējo dzīvokli ieradīt, izīrtēt B, bet bračka nebija ar mieru. Ārā no dzīvokļa viņš mani izmest nevar, viņš gadu jaunāks un arī vēl gads jāmācās. B mans bračka reāli vairs neinteresē. Ja viņi pirms trijiem gadiem sāka un pašlaik šad tad "jaunību" atceroties pamīlējās, lai tā būtu.. Nu un, man ne tik daudz tā miesa interesē, bet..? No comment.. 17. Dewil – Fast-boy.. Un kam tev tas vajadzīgs? 18. Fast-boy – No comment. Sirdij nepavēlēsi. Laikam jau likten’s tāds, mīlēt un ciest. Esmu pacietīgs, bet sāp gan.. 19. Japy – Nu kad viņš vairs nebūs A bf, tad arī domā ko vairāk bet tagad mēģini nedomāt par to kas nav iespējams. 20. Fast-boy – Japy. Viņš jau arī nav vairs viņa BF, vienkārši draugs. Tas skaidrs mums visiem trim. Tas vismaz tā ir uz šobrīdi. 21. Japy – Nu tad, tad jau nav nekādu šķēršļu, vai kā? Ja jūs viens otru atradāt tad viss ir labi. Vai kas tevi moka vēl? 22. Fast-boy – Viņš grib būt 100% par savu nākotni. Es jau arī. Ja būs jāstājas maksas grupā un nespēšu viņu pārliecināt, nožnaugšu vai sarīkošu krievu ruleti. Man jau no tā visa brauc jumts. Nu re, sāku jau muļķības runāt. 23. Vairis – Ja jāizvēlas starp karjēru un mīlestību, iesaku izvēlēties karjēru. lai gan tas ir atkarīgs no konkrēta cilvēka vērtību sistēmas. Pirms diviem gadiem būtu izvēlējies mīlestību, tagad nu nekādā gadījumā! Karjēra paliek, cilvēki mainās. 24. Vairis – Man izklausās pēc aizraušanās. 25. Fast-boy – Vairis Viņam vairāk karjēra prātā, man.. Hmm.. mīlestība, tad karjēra..? Netieku galā - gan vienu, gan otru man vajag! Es pat nezinu kā rītā ekšus nolikšu. Ne pagulēt, ne pamācīties.. Viņš jau reāli IR mans, jautājums KĀ viņu panemt? 26. Topiņš – Klau, puikas, ko jūs tur sarežģījat. Kaut kādas slīpas nākotnes domas utt. Nekad nav iespējams visu paredzēt līdz galam. un jo tuvāk nāks vecums, jo vairāk sapratīsiet, ka svarīgākais ir darīt to, ko gribās, nevis to, kas ir prātīgi. Ja pareizi sapratu, līdz septembrim jūs neviens netraucēs un ārā no dzīvokļa nemetīs. Nu tad ļaujaties fantastiskai vasarai, varbūt tās būs skaistākās tava mūža atmiņas! Un lai ir vienalga, kas notiks rudenī - līdz tam vēl 10000 veidos var mainīties apstākļi pilnīgi neiedomājamā veidā. Varbūt pēkšņi abi kļūsiet miļonāri vai aizbrauksiet dzīvot uz Čīli. Ko ne? Just - ļaujies karstai, skaistai vasarai! 27. Dewil – Topiņš.. es jau sen konstatēju, ka sapņojot par nākotni, galu galā nākotnes naf.. 28. Topiņš – Bet varbūt īstā problēma ir tāda, ka nemāki puisi uzrunāt tur jau nav nekas īpaši savādāks, kā sadraudzēties ar meiteni (ja esi bi, tad zināsi) be creative! un beidz besīties, jo uzvilktam iespēja visu sačakarēt ir daudz lielāka. 29. Grifons – Uzmetot aci sākumā aprakstītajai situācijai, rodas sajūta, ka tas tiešām ir meksikāņu seriāls, bet, sekojot komentāriem, atklājas tās dabiskums. A un B ir bijušie BF, kuri vēl arvien ik pa laikam pārguļ (nepiedodami). A un B ir divas barojamas mutes, kuriem visa dzīve vēl priekšā (jūtu līdzi C). C grib B un karjēru (nabaga C). Jautājums - kā C paspēj tagad uzturēt A un B un mācīties (kur rodas nauda tagad)? Bet visus faktus sakārtojot ir skaidrs, ka kamēr A un B ik pa laikam gulēs kopā C tur tik un tā nebūs vietas. Atkal jautājums - kāpēc C to vēl pacieš, un vai A zin par C jūtām pret B? Ja zin un guļ, tad tas vēl vairāk parāda tikai B un C attiecību nestabilitāti un nākotnes neiespējamību, jebšu attiecības trijatā. Runājot par matereālajām lietām - ja jau puiši dzīvos visi kopā, tad kādam/kādiem būs jāuzņemas apgādnieku loma, savukārt absolūti negodīgi būs kādiem/kādam to uzgrūzt citam. Tieši tāpat ir jautajums, kāpēc "smalkjūtīgais" tēvs ir pametis divus nestabilus jauniešus pašplūsmā vēl uz nabadzības sliekšņa (viena mute šur vai tur neko nemaina)? Skaidrs ir viens, ka lai ko te diskusijā kāds teiktu, lēmumu pieņems pats C. Bet manuprāt šeit nav jautājums ko darīt C, bet gan ko darīt visiem - gan A, gan B, gan C. Ja C grib uznemties visu situāciju tikai uz sevi un sevi mocīt, tad tā ir viņa paša problēma - tur neviens nepalīdzēs. Taču vislabāk būtu visiem ielikt savu artavu šajā situācijā - tas būtu kaut ko ziedot no sevis visu labklājībai un laimei. 30. Topiņš – Grifon, prātīgs puisis esi tas, ka A & B pa reizei pārguļ nav nekas nosodāms, kamēr abi 'brīvi'. ja nu vienīgi pačakarē savas smadzenes, jo kamēr reizi pa reizei guli ar cilvēku, tikmēr ar viņu saglabājas emocionāla saite (un lai ko viņi abi stāstītu C). Patlaban tāpat A, B & C no kaut kā barojas un nekas īsti nemainīsies, ja B kļūs C BF. Vismaz pa vasaru nē. Bet ja C tagad mēģina izplānot, kā tuvākos 40 gadus uzturēs B.. nodzīvojiet sākumā līdz septembrim. Un vēl C uz sevi savācas veselu kaudzi atbildības par citu cilvēku dzīvi. Par to - pats vainīgs, lai nomierinās un padomā mazliet racionāli, vai izrunājas ar kādu daudz maz pofigstisku draugu/draudzeni. 31. Helpy – A-B-C - mīlas strīsstūris.. Ir ko palauzīt galvu.. 32. Dadzis – Fast-boy, Tu jau ar B atklāti parunāji, tā no sirds? 33. Fast-boy – Nē, baidos iztramdīt. Kaut kad vēlāk. 34. Dadzis – Tu jau esi viņu dabūjis? 35. Fast-boy – Nesapratu Dadzis? Kā dabūjis? Tu par ko? 36. Dadzis – Pārgulējis esi? 37. Fast-boy –? Dadzis? 38. Dadzis – Gultā. Saka, ka palīdz risināt jautājumus. 39. Fast-boy – Tu visus jautājumus tā risini? 40. Dadzis – Dažreiz. Pamēģini, varbūt ka līdzēs. 41. Fast-boy – Un tad tev ziņot? Saki uzreiz, ka gribi zināt vai esam kādreiz mīlējušies un nepūderē smadzenes. 42. Manx – Fast-boy, tu esi mazohists? Ja jau viņš tev tā patīk, pārgulēšana par ļaunu nenāks. Jums abiem diviem. Vismaz zināsi ko vari zaudēt. 43. Dadzis – Nezinu. Tu jau prasīji padomu. 44. Fast-boy – Manx. Es neesmu mazohists. Dadzis. Pārgulēšana vai mīlēšanās… Man tas nav būtiski šobrīd, B arī. Vismaz uz šo brīdi tas tā ir. Bet vispār šinī jautājumā - no comment! Neviens taču neizliek publiskai apskatei savas apakšbikses un zeķes. Kāpēc lai es to darītu Dadzis? Ja kādam ir kas prātīgāks sakāms, lai saka. Es gaidīšu padomus. Varbūt ir kas daudz vienkāršāks risinājums. Manuprāt gulta ir tikai turpinājums divu BF attiecībām.. 45. Fast-boy – Grifon Nē, pagaidām ne A, ne B to nezina. Es tikai te čatā iznācu parunāt. Ja lasīji visu.. Nezinu, kā būt, tāpēc te par to runāju. Par fāteri runājot, tu diemžēl nezini visu STORY. Negribu arī to te izklāstīt, bet fāterim ir iemesls lai klausītu A un arī man ja es nāktu klajā ar tieši tādu pašu lūgumu. Finanses un piemērota (pēc vecuma es domāju) ir mūsmājas. Ko B tur viens darītu? Tu saki, ka es visu izlemju?! Zini, daļēji tev ir taisnība - es varu izlemt runāt ar B ātrāk vai vēlāk, patriekt vai pārgulēt - bet tikai attiecībās ar B. Ar bračku mums ir citas attiecības. Līdz martam es viņu neņēmu pierē, bet pēc tam.. Sanāca nelielas nepatikšanas un bračka mani neizdeva. Jūtos viņa parādnieks. Attiecībā par fāteru.. Hmm.. Ja teikšu kā bija viss tas kas bija un notikās. Tu Grifon, teiktu foršs meksikāņu seriāls. Fāters arī BIJA daļēji iesaistīts, bet tas nav pa tēmu. Man interesē, kā ar B sarunāt, sadzīvot, nepazaudēt. Bračka pa vasaru strādā, es arī, B arī cenšas kaut ko darīt. Fāters daļēji naudu piespēlē. Topiņš, tev taisnība. Es apzinos to atbildību ko uznemšos par B un par sevi. Tieši tāpēc jau arī grūti.. Varbūt risināt uzreiz caur gultu kā piedāvā Dadzis? Manuprāt tā nav izeja, bet strupceļš. Gulta nekad nebūs kopdzīves garants, ja nesaista nekas cits. Vai man nav taisnība? 46. Alfa – Varbūt šoreiz derētu vienkārši izrunāties? Un B tad zinātu, ka pie tevis, Fast-boy, viņš var atrast patvērumu un mīļumu jebkurā brīdī, ir vajadzīgs laiks, tur neko nevar darīt, bet nekas ļauns taču nenotiks, ja tu viņam atzīsies savās jūtās, pateiksi, ko viņš tev nozīmē. Varbūt arī viņam ir kādas jūtas pret tevi, tikai neliek manīt.. 47. Fast-boy – Alfa, sveiks! Viņš to būtūbā zina pēc manas attieksmes. Arī caur bračku. Es tikai vienkārši izliekos vēss, rādu, ka viņš mani neinteresē, vienaldzīgs.. Bet iekšā viss vārās. Es jau līdz martam arī pret bracku līdzīgi izturējos, neņēmu pierē, kaut gan es protams viņu ļoti mīlu, gan kā brāli, gan kā BF kas pie rokas. Tiešā un pārnestā nozīmē. Saproti kā gribi. Būtībā kā tajā temā ko pašlaik Dorans uztaisījis. Par tām jūtām Alfa, viss ir pareizi, bet tu palaidi garām, ka viņš meklē sev BF, kas varētu pabalstīt līdz 12 klases beigšnai, t.i. gadu. Ja jau cilvēks divus gadus tā ir dzīvojis, viņš ir pārliecināts, ka tāda feja atradīsies. Es jau protams ārā nedzīšu, bet gaidīt tādu feju ir muļķīgi. Vispār redzēs, kā man ies ar LU, vai tikšu budžeta, vai maksas grupā, tad jau redzēs un domās ko darīt tālāk. Kā Tu domā, lai es viņam savas jūtas izrādu? Buču dot, pārgulēt, tusoties kopā? Es jau biju viņus aizvedis uz Purvu, XXL, 808.. 48. Alfa – Mīļo zēn, mīlestība esot akla. Cik saprotu, tad šis cilvēks nav pilngadīgs, ka arī dzīvo uz citu rēķina, līdz ar to vienkaršā valodā - izmanto citus. Nezinu, vai drīkstu šādas situācijas komentēt, jo tā ir individuāla situācija, ko no malas nepārzinot, labāk ir neiejaukties, it sevišķi ar pārgudriem tekstiem un komentāriem. Taču katrā ziņā atklātība nenāk par ļaunu un, ja jau viņš vēlas izmantot citus, tad arī iesaku ņemt kaut vai līdz tai 12. klases beigšanai no viņa, kaut vai to pašu buču utt., jo līdz tai 12. klases beigšanai ir vēl janodzīvo, tad arī, kad tu viņi iepazīsi tuvāk, iespējams arī tavas jūtas var mainīties. Vispār man šis stāsts ar brāli, bf un tēvu ir kaut kur dzirdēts.. Bet tas tā. Nu skaties, puis, rīkojies kā sirds tev liek. 49. Grifons – Fast-boy pats no situācijas uztaisia meksikāņu seriālu. Jau dažas dienas ir pagājušas un visi viņam to viens saka kā parunāt, bet šis neklausa. Drāmas karaliene. Bet ja nopietni - absolūti pazīstama situācija - kad saku cilvēkiem, ja grib vīrieti, lai ņem vīrieti (ja nesanāk, nesanāks, vismaz zinās), taču tad seko atrunas kad šitais un tas, un nevar, un nav pieklājīgi utt utjp. Un tad vēl neaizmirst piebilst, ka es uztveru dzīvi pārak vienkārši. Taču ja mēs paši nesarežģīsim visu, tad arī būs vieglāk. Ta mēs varam nogulēt visu dzīvi. Un ja jau tas B tik ļoti meklē to BF, tad Fast-boy (patiesībā jau slow-boy) drīz vien paliks pie sasistas siles un B atradīs citu. 50. Topiņš – Mja, nu, puikas, riktīgu kokteili jūs tur esat saveidojuši Es jau teiktu, ka prātīgākais ir pamest gan A, gan B, aizlasīties pavisam prom uz citu vietu un sākt jaunu dzīvi Savukārt, ja tomēr gribi dabūt B, tad varu tikai atkārtot to, ko teica citi - GULI AR VIŅU! Savukārt par to 'uzturēšanu' - nu draudzējies ar viņu, bet neuzturi. tas nav tavs pienākums. manuprāt, 2 cilvēki ir kopā tāpēc ka viens otram patīk, nevis tādēļ, lai kāds uzturētu otru, un nepieprasa viens no otra neko. 51. Fast-boy – Alfa, nezinu kur tu šo stāstu varēji dzirdēt. Taču ne jau no manis. Portāla noteikumus arī neviens netaisās pārkāpt, sevišķi jau ar nepilgadīgiem. 18 ir un okay. Nezinu, Grifon kā ar tiem seriāliem, bet jebkurā gadījumā situācija būs jārisina pašam, gribi vai negribi. Viena lieta ir neprasīti padomi, otra ja tādus lūdz. Manx jau te vaicāja vai neesot mazohists. Tev Grifon taisnība tādā ziņā, ka paši mēs problēmas radām, paši arī risinām. Par slow-boy centīšos nekļūt. Rīkojos, tikai lēnām un pratīgi.. Vakar bijām Purvā.. Redzēs, varbūt šodien arī aiziesim. Topiņš. Hmm.. Gulēšana laba lieta, esmu bijis ar viņu kopā gultā, ja tu to domā. Bet attiecībā par to uzturēšanu, tev tomēr nav taisnība. Viņš man nekad nav prasījis lai es viņu uzturētu. Viņš tam ir par lepnu. Es arī esmu godkārīgs, labā nozīmē. Bet no mājām nu gan es netaisos mukt projām, kas vēl nebūs. Atkal dators gļukojas. Labi, paldies par padomiem. Ja kas jauns būs, darīšu zināmu. 52. Dark-horse – Fast-boy, tu jau ar B atklāti parunāji, tā no sirds? 53. Fast-boy – Nē, baidos iztramdīt. Kaut kad vēlāk. 54. Dark-horse – Tu jau esi viņu dabūjis? 55. Fast-boy – Nesapratu Dadzis? Kā dabūjis? Tu par ko? 56. Dark-horse – Pārgulējis esi? Te Dark-horse 57. Dark-horse – Fast-boy kā situācija ar B? Parunāji, vai arī nolēmi pavedināt ,kā iesaka? 58. Fast-boy – Dark-horse nē. Neviens, ne otrs nesanāk, nav laika – ekši, darbs… Principā visu laiku esam kopā, ja kas. Vakarnakt visi trīs tusējamies Purvā. Gulta pagaidīs. 59. Dark-horse – O’kay. Man tev Fast-boy interesants jautājums. Principā varētu atvērt jaunu diskusiju, bet lai paliek. Ko tu domā par PĀRDOŠANOS? Vai tā feja kuru B gaida savā jaunajā BF, īstenībā nav pārdošanās? 60. Fast-boy – Kā tu to domā Dark-horse? 61. Dark-horse – Būtībā jau vienalga, ja var pārdot gan miesu, gan dvēseli. Ja pārdot, tad arī nopirkt. Prasts tirgus sanāk. Ko teiksi? 62. Fast-boy – Lielās līnijās tev taisnība. Pārdot var visu, cena esot visam. Uz kurieni velc Dark-horse? 63. Dark-horse – Tu saki, ka esi ar mieru ņemt B savā paspārnē. Sanāk, ka tu esi ar mieru ieguldīt savu naudu, būtībā pirkt. 64. Fast-boy – Nu tu ar salīdzini pirkstu ar pim.. Šinī gadījumā nesaka, tavs, mans, bet mūsu un kopējs. Tas nav darījums. Tu ģimenē arī skaiti cik esi ieguldījis, čekus pieprasi? 65. Dark-horse – O’kay! Lai būtu tā kā tu saki. Bet ja B savu artavu ģimenē ieliek nopelnot uz paneļa, tad jau arī tas neko nenozīmē. Ģimenes dēļ taču. 66. Fast-boy – Tas uz papīra smuki izskatās. Dzīvē tā nenotiek Dark-horse. 67. Dark-horse – Labi, iziesim no pretējā. Ja B jūsu mīlestības dēļ būtu ar mieru stāvēt uz paneļa, vai tu savukārt Fast-boy, varētu uz paneļa nostāties pats, lai VIŅŠ to nedarītu? Runā, ka patiesai mīlestībai nepastāv šķēršļi. 68. Fast-boy – Patiesai mīlestībai protams nepastāv. Tomēr tavā interpretācijā tumšais-zirdziņ ir nevis mīlestība, bet drīzāk gan apsēstība, pārspīlēta (pataloģiska) pašuzupurēšanās, ja gribi precīzi. Agri vai vēlu šādas BF ģimenes attiecību modelis radīs šķelšanos un tā izjuks, agri vai vēlu. 69. Dark-horse – Tu tā arī neatbildēji. Tu B dēļ, mīlestības vadīts ietu uz paneļa, vai arī nē? 70. Fast-boy – Es paldies Dievam arī daudz ko citu pieprotu, lai naudu pelnītu. Labi apmaksātus darbus ar big money. Bet visam vienkārši nepietiek laika. Nē, uz paneli neiešu, ij neceri. 71. Dark-horse – Big Money it is cool! Arī uz paneļa varot labi nopelnīt – no Ls 5 un līdz?. Lai būtu uzskatāmāk, klausies: No kūrorta mājās brauc divi “naktstauriņi”. Viena saka: – Es nedēļas laikā vienam atdevos un viņš man uzdāvināja gredzenu Ls 1000 vērtībā. Otra atbild: – Es arī nedēļas laikā nopelnīju Ls 1000. Pirmā paskatās uz viņu un saka: – Es par tevi labi ja Ls 1 maksātu. Otra atcērt: – Es jau arī vairāk neprasīju. Kāda ir stāsta morāle? Big money var nopelnīt dažādi. 72. Fast-boy –B protams ir vēl tā Super odziņa kas varētu, kā tu saki labi nopelnīt, jo dārgi maksā. Bet ne jau tāpēc es viņā ieķēros. Galvenais viņam ir galvā, nevis kā vairumam - starp kājām. Ieķēros viņā tāpēc, ka esam līdzīgi tieši tādā ziņā. Runā, ka mīlestība acīm uzliekot klapes un trūkumus neredzi, bet tici man, es nepārvērtēju viņa potences. Arī gultā mēs esam ideāli – augstākā pilotāža. Par to var dvēseli pārdot. 73. Dark-horse – Es zinu to, vari nestāstīt man. Tātad tu Fast-boy gribi B kā savu BF un esi ar mieru viņā ieguldīt līdzekļus. Tu vienīgi baidies no finasnsiālām problēmām sakarā ar studijām LU. Vai pareizi saku? 74. Fast-boy – Principā jā. Kas tev Dark-horse ir padomā? Sper vaļā. 75. Dark-horse – Labi. Par savām studijām Fast-boy tu vari neuztraukties. Ja vajadzēs, es varēšu tās apmaksāt. Es zinu savu cenu. It is big, big money. Sīknaudā netaisos izmainīties. Pieredze nav liela, divas reizes biju spiests to darīt, lai nenomirtu badā. Ja tu pieļauj šādu extrēm kā galējo variantu finansiālu problēmu risināšanā, tad nekas nevar liegt būt man būt par tavu boy-friend's. Es jau arī tevi mīlu, tikai neizrādīju. Nejauši uzdūros šai diskusijai un nolēmu parunāt ar tevi. Es arī kā ieinteresētā persona un ar nepacietību gaidu to dienu, kad varēšu uzzināt, kādā grupā esi iekļuvis – maksas vai budžeta. Tas protams nenozīmē, ka nevari mēģināt mani pavedināt. Vispār vakarnakt Purvā bija cool. Thanks! 76. Fast-boy – Crazy World! Shock & butter! Tas Dark-horse ir kaut kāds sviests! Jeb vienkārši gribi panākt, lai es ar B ātrāk parunājos? Viņam kā zinu šeit ir cits niks. Kas tādā gadījumā ir Dark-horse? 77. Fast-boy – Dark-horse, I don’t belive You! Tomēr eļļu ugunī pielēji. Hmm… Paredzamas interesantas sarunas ar abiem sīkajiem. 78. Topiņš – Puikas, pastāstīsiet, kā šis seriāls beidzās? 79. Angry – Jā, jā! Diviem brāļiem viens sapņu princis! Es gan gribētu, ka mani mans brālis ciena un es cienu viņu. tad lai kā būtu es atturētos līst brāļa gultā. Un kas ir devis garantiju, ka iegūsi brāļa draugu un tūlit pat to nepametīsi, jo vairāk jau nebūs interesanti, viņš tavējais. Neviens no jums vairs tā lāgā nevarēs skatīties acīs brālim. P.S. Vai tiešām jebkura mīlestība (DRAUDZĪBA) jāsabojā caur gultu? 80. Emis – Topiņš seriāls beidzas ar to ka abi brāļi sastrīdējās un nevienam ne otram netika drauģelis. Tā kā nebija vērtības šitajai jezgai. 81. Swinger – Seriāls beidzas ar to, ka brāļi mīlējas un draudziņš fotografē. Gaidiet fotoalbumu! 82. Dark-horse – Topiņš, Angry, Emis, Dorans dziļi maldās cerot uz foto albūmu. Fast-boy ir C, es savukārt neesmu B, bet gan D. C ir arī cits niks, bet ne viņš, ne es nezinām B niku, tikai A niku. Vai tiešām nesapratāt, ka paķēru Fast-boy uz zoba. Kaut arī neko daudz mānījies gan neesmu. Ar B mēs mācāmies kopā un piedzīvojumi gultā ir gadījušies gan ar B, gan ar C. Ar A nav sanācis, neesmu viņa stila. Purvā todien biju un esmu lietas kursā par visu family notiekošo. Protams, esmu pārkāpis klusēšanas zvērestu, bet.. esmu ieintresētā puse. Visi kas šeit ir izteikušies, kļūdas tādā ziņā, ka domā redzam A, B, C mīlas trīstūri. Tāda vienkārši pagaidām nav. Katrs ir deklarējis savu pozīciju skaidrāk par skaidru, arī es. Ja arī kāds trīstūris ir, tad starp mani jeb D, C un (iespējams) B. B nekad uz paneļa nav stāvējis, tam viņš par švaku, dzīzāk badā nomirs, bet neies. Taču B uz C arī pārāk necerē, kas mani ļoti priecē. Fast-boy met mieru B, nāc pie manis. Pazvani, papļāpāsim. Tāpat jau tu Fast-boy nesaņemsies runāt ar B līdz nezināsi konkrēti par studijām. Met mieru tukšiem sapņiem, es esmu reāls. 83. Dadzis – Dark-horse! Hmm.. Interesants jautājums par to pārdošanos. Tiešām gan. Ja C studijām vajag gadā apmēram 600 Ls, tad 50 Ls mēnesī no Tevis nebūtu tā summa, kas liktu Tev milzīgi nopūlēties uz paneļa. Interesants kļūst cits jautājums. Kur dzīvosiet ar C - pie Tevis vai pie viņa mājās, vai īrēsiet dzīvokli? Jebkurā gadījumā būs jāpiepelna vēl vismaz tikpat. Tātad 100 Ls mēnesī vismaz. Un… Kur tad Tu dzīvo pašlaik, kā maizi ēd, ja vari strādāt tikai vasarā? Viena lieta, ja pie vecākiem, pavisam cita, ja ar Tavu pašreizējo BF. Vai viņš maz gribēs trešo. Būsiet kā svingeri savā mīlas trīstūrī. Vispār, jo dziļāk gultā, jo vairāk boy-friend’u. Skat, pēc laika varēs atvērt legālu bordeli. Tu Dark-horse domā, ka Fast-boy ir tik lēti nopērkams? 84. Dadzis– Fast-boy, nepadodies! Ja vajadzēs, palīdzēsim kā Rebelam un pūra naudu savāksim. Man patīk happy end. Starp citu, Dark-horse, kāpēc Tev nemest kopā kauliņus ar Fast-boy bračku? Skanošais par maz, jeb cits iemesls? 85. Spacy – Seriāls sanācis varens. ar nepacietību gaidu nākamo sēriju - Fast-boy un Dark-horse atbildes uz nekā daudz nesaprotošā Dadzis izteikumiem. 86. Young – Fast-boy Kamēr jauni tikmēr jauki, vecs būsi nedabūsi! 87. Miķelis – Dark-horse. Ij neceri! Neredzēt teff Fast-boy kā savas ausis. Es sākumā neiebraucu kas ir kas un kas tas pa Fast-boy. Pēc taffa zvana viss nostājās savās vietās. Neredzēt teff Fast-boy! Ne tikai tāpēc, ka esi pārkāpis klusēšanas zvērestu. Sākumā tu runa it kā mana vārda, tad atzīsties, ka esi ceturtais. Es tā arī nesaprotu kāpēc tu lielies, ka esi ar kādu pārgulējis vai pardevies uz panela?!? Teff laikam tā pārdošanās ir ļoti aktuāla. Dadzis jau teff pateica ko darīt - atvert bordeli. Ja A teff i ieveda šinī čatā, tas vēl nenozīmē, ka esi ar viņu pārgulējis. Arī ar viņa bračku C jebšu Fast-boy, tev arī nekas nav bijis. Kur teff tāda mazohistiska pārdošanās kāre pēkšņi uznākusi? Vispār tu tumšais-zirdziņ esi nokavējis, jeb pārāk sasteidzis situāciju - vēl nav atnācis tavs laimes brīdis un savu papardes ziedu teff nāksies meklēt ar kādu citu, tikai ne ar Fast-boy. Viņš jau ir manējais un es - viņējais. Tā mēs šodien sarunājām uzreiz pēc izlaiduma. Abi ar B sagādājam viņam dāvanu - šodien pieslēdzām internetu un katrs apmaksājam vienu mēnesi no savas kabatas. Finases, tu teiksi.. Manuprāt (un mūsuprāt) tas nav tik aktuāli, jo Fast-boy atrada mums visiem trim labu robu pie privātajiem. Protams nebūs tik viegli kā teff uz paneļa, jo būs arī kārtīgi jāpastrādā, jo maksās pēc padarītā. Tāda ir dzīves realitāte. Vispār skumji man palika. Biju domājis ka esi draugs, bet.. It is your way.. Good luck! 88. Barry – Nu taisni vai kā tādā ziepju operā. Interesanti kāds šim visam seriālam būs beigas.. 89. Spacy – Labais izrādījas slikts un slikto karaspēks ir nopirkts (juprava). 90. Spacy – Jumprava, fak. 91. Manx – Fast-boy es esmu ļoti, ļoti dusmīgs. Tu pat iedomāties nevari cik dusmīgs. Kamēr tu ņēmies ar eksāmeniem, staigāšana pa veikaliem, ar suni un ēdiena gatavošana bija uz maniem pleciem. Nu tie visi ir garām, bet jūs ar Miķelis pat pirkstu nepakustināt. Kompi arī uzkārāt un darbā man jūsu brāķis jālabo. Nevari vai nemāki, neķeries klāt. Miķelis, ja Fast-boy to nesaprot, tad tev gan to vajadzēja saprast, neesi jau glups. Neesmu jums abiem nekāda apteksne, lai ar 37°C apkoptu divus BF. Man jau par to neviens nemaksā. Man jūsu medussmēnesis pie hmm.. Dodu jums abiem trīs dienas laika, lai sakārtotu māju. tikmēr būšu pie fātera. 92. Manx – Starp citu, Fast-boy, būs jāprasa fāterim, lai Miķelim atsauc akreditāciju mūsmājās. Tev nāksies viņam doties līdzi, vai nu arī viņu pamest. Jums abiem ir laiks padomāt par savām mājām. Nedomā, neesmu greizsirdīgs - kas bijis, tas pagājis. Trijatā tāpat nebūtu pareizi dzīvot kopā. Neaizmirsti, ka Miķelis savu BF (tavā personā) ir atradis, tā kā fāteris var negaidīt līdz septembrim. Labi, dodu jums laiku līdz 1. jūlijam, t.i. līdz tavai vārdadienai. Neaizmirsti izvest suni, pabarot kaķi. 93. Dark-horse – Re, re Fast-boy ko Manx dara ar jums visiem. Nebūtu tu mani atraidījis, problēmu nebūtu. Ar mani tu varētu dzīvot atseviški. Nu ko, pats izvēlējies. Apsveicu! 94. Dark-horse – Manx es neņemu ļaunā, ka man uzbrauci virsū. Atzīstu, biju vainīgs. Kā tu pats saki: kas bijis, tas izbijis. Klau, metam lokā kauliņus. Kāda tur atšķirība, dzīvosim četratā vai divatā? Es to pilnā nopietnībā, tu man esi tuvāks nekā Fast-boy. 95. Manx – Dark-horse rimsties! Neizmaini sevi sīknaudā. Pārāk bieži tu maini savas domas un pārāk daudz pļāpā. Ar Fast-boy un Miķelis paši visu atrisināsim bez Tavas palīdzības. Un ar to paneli tu arī esi stipri sasmērējies. Es jau tev pagājušoreiz atbildēju. Tu savu ceļu, paneļpuika, pats esi izvēlējies. 96. Dark-horse – Manx, Tu neesi konsekvents. Miķelis ir paneļpuika, tu suteners. Paskaties diskusijās “Kas ir mauka?” „Manx - tiek izsolīts smuks puika! Naudu nepiedāvāt! Pietiks ar gultasvietu” ”Miķelis - Komu otdatsa, komu prodatsa, ot kogo ļubovj zapolučit?” “Irēju mīļāko uz diviem un vairāk gadiem?” “Manx, nevajag mani izsolīt, gan pats piedāvāšos, ja būs nepieciešamība! Es, starp citu, maksāju diezgan dārgi!” Vai atceries Manx? Un Tiger tu arī laiku pa laikam piesolies. 97. Manx – Dark-horse tu esi liels balamute. Nu rakstīju diskusijā, piedāvāju arī privātajā sarakstē. Kas tev no tā, gabals atkritīs? Miķelis ir foršs čalis ne tikai tāpēc, ka mēs viens otram bijām pirmie BF. Ja tev senča dēļ būtu jāaiziet no mājas, zaudētu tuvu BF un nebūtu kur dzīvot, es tev arī neatteiktu palīdzēt. Atkal tu bāz savu degunu kur nevajag, tiksim galā bez tevis. Ja brauksi virsū Fast-boy un Miķelis, es viņiem padoma neprasīšu. Nolikšu ātri pie vietas. Paneļpuika, tevi gaida tavs dzimtais panelis. 98. Dark-horse – Manx, tev laikam sen nav bijis čalis gultā. Līdz 1. jūlijam varam padzīvot kopā pie manis. Tev nebūs jāiet sūdzēties pie fātera. Tu taču esi mans draugs un zini mobilā nummuru. Buča! 99. Manx – Ak, Dievs, atbrīvo mani no šādiem draugiem, ar ienaidniekiem kaut kā tikšu galā pats. Āmen! 100. Rody – To be continued.. 101. Tusis – Kāda skaista ziepju opera, aš psc, apd***ies var. 102. Rody – Tusis, tev jāskrien uz kaut kurieni, bet šī ziepju opera man šķiet pat interesanta. Pieļauju, ka kāds no tēliem tajā stipri improvizē vai izliekas, bet kopumā ir interesanti. Nu, tādā latviskā stilā var ielūrēt ar pusaci.. 103. Fast-boy – Manx nelecies, - tā es sākumā gribēju teikt kad sāku lasīt. Sorry, tev daudz kur taisnība. Atvaino. Tātad mēs ar Miķeli varam līdz 1. jūlijam padzīvot divatā? Hmm.. Par Miķelis tev formāli ir taisnība, viņš savu BF ir atradis. Gribi lai mēs kaut kur pārvācamies? Mēs centīsimies tevi netraucēt un labosimies. Tev taču ar Miķelis viss ir beidzies, tiesa? Paldies par aizstāvību pret Dark-horse, bet mēs arī protam sevi aizstāvēt. Nāc mājās suns grib ēst! 104. Fast-boy – Dark-horse es zinu ne tikai tavu mobilo, bet arī tavu adresi. Pat ja Manx tevi izvēlēsies, šinīs mājās ne divatā, ne četratā nav ko darīt. 105. Fast-boy – Dark-horse tev ar veselību viss kārtībā? Vienu brīdi tu mīli mani, jau otru brīdi Manx, tad.. Cherchez la femme, jeb vīrieši tomēr maksā vairāk? 106. Dadzis – Fast-boy. Ja jūs negribat dzīvot trijatā - tu, Miķelis, Manx (kāpēc gan ne?), tad tavam bračkam tomēr ir taisnība. Tev ar savu boy-friendu vajadzētu dzīvot atsevišķi. Es arī negribētu, ka mans bijušais BF dzīvo manā dzīvoklī, kaut vai ar manu bračku. Viena lieta ir BF, otra - brāļu attiecības. Nepievērsiet Dark-horse uzmanību. Kā saka angļi - Dogs bark, but the caravan goes on. 107. Miķelis – Manx paldies. Tu biji un esi mans labākais draugs neraugoties ne uz ko. Neņem ļaunā, mēs labosimies. Par kompi neuztraucies, pārstartēsim to BIOS. Ja tu runā par to elektroinstalāciju darbnīcā un garāžā, tad Fast-boy nav vainīgs - es to ievilku. Viņš vienkārši pēc negulētās nakts nolūza. Rīt no rīta visu izlabosim, neuztraucies. 108. Miķelis – Manx. Pie fātera pagaidām neej, vismaz neizjauc mūsu medusmēnesi. Viņš jau tā tik īss. Fast-boy vēl visi eksāmenu stresi nav pārgājuši, un dokumentu iesniegšana arī vēl priekšā. Esi tik mīļš, uzgaidi! Buča. 109. Miķelis – Dadzis Man tāds variants patiktu, bet.. Nezinu ko par to domā Manx. 110. Manx – Kamēr jūs pūtātāties, es šodien jau visu pārtaisīju. Ja nezini kas ir nulle, fāze, zeme ect, tad trīs fāzu tīklam nav pat ko tuvoties. Ja kādu nositīs, kas par to atbildēs? Pašlaik esmu pie fātera darbā. Ja nebūtu uzsākta šī diskusija, fāters vēl ilgi nezinātu jūsu abu jaunos nikus. A manējais kāds bija, tāds arī paliks. Miķeli, ja māki lasīt starp rindām, tad tagad tu zini ko nezināji, un ko es par to visu domāju. Bye! See you later. Izved suni! 111. Dadzis – Tātad, Revenons ā nos moutons. 112. Miķelis – Pats Tu Dadzis auns esi! Pfui! 113. Dadzis – Proti franciski? Malacis! Neuztver burtiski, tas tāds teiciens. 114. Manx – Veči, taisiet galdu. Būšu 1. julija. Bye! Visiem bučas.. 115. Fast-boy – Nāc mājās, suns gaudo un neēd! 116. Grace – Fast-boy, tak ņem un vienreiz piebeidz tā suņa, i būs miers, netraucēs dārgo mieru, i jābaro nebūs. 117. Fast-boy – Būs jāpalaiž teff biksās viņš speciāli dresēts. Viņš vienkārši skumst pēc saimnieka. Tu nemīli dzīvniekus, jeb cilvēkus arī? 118. Grace – Vienkārši neciešu suņus. 119. Manx – Grace, tu sevi mīli? 120. Grace – kā jau jebkurš kaķis mīlu pats sevi, eju kur pašam patīk un daru, kas pašam tīk. Kā arī neieredzu suņus - blusas, suņa smaka, vankšķ bez vajadzības utt. 121. Miķelis – Grace, ņem priekšā kuci! 122. Manx – Kaķim arī ira blusas! Tu ruņčus unkaķenes arī ņem priekšā? Vispār jau te cita tēma. 123. Grace – Fui, neesmu jau zoofīls un pie tam uz kucēm mani nevelk. Runājot par blusām - kaķiem tas ir daudz retāk nekā suņiem. 124. Dark-horse – Nu kā jums tur visiem iet? Izsalkuši neesat? Es teff Fast-boy arī dāvanu sagatavoju. Uz vārda dienu varot ierasties neaicināts. Ko suns dara? 125. Manx – Tu liksies vienreiz mierā? Dark-horse! Nu niez teff tas gals! Vai tik nebūsi noķēris STS vai vēl ko labāku? Grace meklē sev BF mēģini tur! Dark-horse, ļauj minēt! Tā dāvana esi tu pats? Danaja dāvanas te nepieņem un, starp citu, dāvātam zirgam zobos skatās. 126. Manx – Grace, Dark-horse teff varētu derēt! Viņš ir lunkans viltīgs pastāvīgs un tik pat nekaunīgs kā taffs kaķis. Jums kopā ģeldēs! 127. Manx – Fast-boy neļauj Miķelis iet pie rācijas, citādi man nāksies raudāt un viņam arī. Man jau zvanīja, ka ar manu callname kāds iet ēterā. Skatieties, abi dabūsiet pa biksēm! Maybe paliksieties bez.. Bye! 128. Dadzis – Fast-boy, sveiciens pagājušajās Imantdienās un bērnu aizsardzības dienā! Kas jauns new family? 129. Manx – Family viss Okay! Pēc vērtīgām dāvanām no mums abiem un vētrainās nakts, abi BF kaut kur blandās. Kompis kluva bagātāks par 80GB HDD + tīkla karte! Cool! Mana dāvana arī nebija slikta. Viss rit uz priekšu. 130. Dark-horse – Ja, ja.. Tā tev tikai Manx liekas. Pagaidīsim vakaru, redzēsim cik jūs šovakar kopā būsiet! It sevišķi pēc tavas vakardienas dāvanas Fast-boy. Hmm, hmm.. 131. Manx – Kā tu man esi Dark-horse apnicis ar savām asprātībām. Nostradams atradies. 132. Dadzis – Kas jums tur puiši notiek? 133. Manx – Nav ne mazākās jausmas ko tas Dark-horse te murgo. 134. Manx – Viņš parasti zina to, ko citi vēl nezina. 135. Dadzis – Viņš tālu no jums dzivo? Pārāk informēts par visu kas notiek jūsmājas? Būs kādu elektronisku blusu ielicis. Pārbaudiet.. 136. Manx – Doma laba. Man skeneris ir, pārbaudīsim. Kaut gan tas maz ticams, ka.. Nē, viņš tam ir par stulbu.. Tici man Dadzis. 137. Fast-boy – Miķeli atgriezies mājās, ko mēs skraidīsim viens otram pakaļ pa pilsētu. Tu taču pats gribēji lai bračka piedalās nelielā orģijā. Kad mēs agrāk ar viņu bijām kopā gultā, tevi tas neuztrauca, bet tagad.. Starp citu tu taču pats viņu aicināji gultā. 138. Miķelis – Jā, ja trijatā, nevis kā jus izdarījāt. Sagaidījāt kad aizmigu un ņēmāties kā divi trusīši. Es to no jums nebiju gaidījis, nedz arī pelnījis. Jūs abi man ielikāt rocinu. Pats savu vārdadienas dāvanu mums visiem sabojāji. 139. Fast-boy – Neesi kā meitene, izbeidz lauzties. Es sapratu, ka tu man šo iespēju uzdāvināji. Viss, vairāk uz bračku neskatīšos ne mūžam. 140. Dark-horse – Fast-boy. A tu kā biji domājis, kāpēc jūs abi Miķelim esat vajadzīgi? Divi BF un garantēts dzīvoklis. Ha-ha.. Bet par to meiteni tev gan taisnība. Viņš tajā kleitā forši izskatījās. Es sākumā pat nesapratu kas un kā. Tikai tad pielēca, kad sākāt skūpstīties un viņš tevi vilka gultā lai sniegtu rimmingu. Ar bračku arī tev labi gāja. Congratulations! 141. Fast-boy – Tu Dark-horse sen neesi dabūjis bietē. Dark-horse, ar ko tu kopā spēlē, pārāk labi esi par visu informēts? Ar Miķeli vai Manx uz vienu roku? 142. Fast-boy – Miķeli, varbūt tu zini kas mūsu mājās notiek? Kā tu martā parādījies pie horizonta, tā viss te sāka iet ačgārni. 143. Miķelis – Es ne ar vienu ne uz kādu roku nespēlēju, es esmu viscaur nopietns. Es starp citu, parādījos pēc Lieldienām, bet šeit čatā februārī, kad zaudēju savu BF. Tu to visu ne sliktāk par mani zini. 144. Fast-boy – Atvaino Miķeli, zinu protams. Bija mulķīgi no manas puses tā domāt, atvaino. Nāc mājās, es, ja tu tā gribēsi, uz bračku pat virsu neskatīšos. Bet Manx arī diez vai būtu uz vienu roku ar tumšo-zirdziņu. Kas te vells parāvis notiek! Var man kāds to paskaidrot? 145. Dark-horse – Ij nedomā man Fast-boy pat pirkstu piedurt. Esmu tava fātera aizsardzībā, vot tā! Ja gribēšu, jūs visi trīs varēsiet meklēt sev mājvietu citur. Nevajadzēja jums toreiz viņam atņemt Miķelis, un viss būtu kārtībā. Tā vietā jūs visi trīs nostājāties pret viņu. Tagad es esmu viņa favorīts. 146. Fast-boy – Tu tiesām esi dulls, jeb izliecies? Favorīts atradies. Fāters te sen jau nečato. Ver vaļā privāto saraksti, nav ko te liet ūdeni uz dzirnavām. 147. Dark-horse – Man tepat ir labi, man ne par ko nav jākaunas. Ne jau es jūsu fāteri iedzinu slimnīcā ar infarktu, bet jūs visi trīs tie bijāt. Tā gan. 148. Miķelis – Es taču tev Fast-boy teicu, ka fāters neliksies mierā lai dabūtu sev mani. Sākumā tie dokumenti, tagad sameklējis sev sabiedroto. Tinamies miglā. 149. Fast-boy – Dark-horse, kas tu esi - figūra vai marionete cita rokās? Tev pašam arī ir kāds mērķis? Tu gribi katru no mums iedabūt savā gultā, varbūt gribi būt ceturtais BF cīņā pret mūsu fāterim? Kas tev aiz īsti ādas? Mēs ar Miķeli esam aizņemti. Tu gribi sev Manx, bet Miķelis tiek mūsu fāterim? Dark-horse, kurā frontes pusē tu gribi stāvēt? Mēs starp citu trijatā atradīsim citas mājas, ja tas būs nepieciešams. 150. Dadzis – Nu gan jums te augstu iet. Nu arī fāters piebiedrojies. Gan gēnus skaldāt, gan Miķeli dalāt. Pluss vēl Dark-horse par draugu visiem metas. 151. Dadzis – Dark-horse. No kurienes tev šī informācija Ne tu, ne fāters dzīvokli sen nav bijuši? Tikai viņi trīs, neskaitot suni. Vai tik tu neesi draugos ar mājas gariņu? 152. Dadzis – Miķeli, kas tie par dokumentiem ar kuriem, kā es sapratu, tevi šantažē? Ir attiecīgas iestādes kur meklēt aizsardzību. 153. Dadzis – Fast-boy, kāds fāteram čatā bija niks? 154. Miķelis – Dadzis. Ir papīri, bet… Varu tik pateikt, ka pēc tam kad es tos ieguvu, Fast-boy fāters dabūja insultu. Fast-boy viņus ieguva un nostājās mana pusē. Tad es būtībā sapratu, ka viņš ir mans boy-friends, mana labākā aizsardzība. Man labākus draugus par Manx un Fast-boy neatrast. Bet tie papīri… Viņus var izmantot dažādi, viss atkarīgs no cilvēka un mērķiem. Labāk tādus papīrus turēt pie sevis vai iznīcināt. Tie ir tikai vienā eksemplārā. Būs laikam tomēr jāsadedzina. 155. Fast-boy – Dadzis. Nav svarīgi kāds niks katram bija agrāk. Daudz svarīgāk ir tas, ka atradās nevienaldzīgi cilvēki, kuri palīdzēja un pat piedāvāja naktsmājas. Viss plūst, viss mainās.. Redz, Dark-horse tam ir uzskatāms piemērs. 156. Manx – Miķeli nāc mājās, izštukosim ko darīt tālāk. Fast-boy, būs jaizpēta tā Evor apsardzes signalizācija ko pavasarī pirms Lieldienām mājās uzstādīja. Tev taču tajā firmā strādā draugs. Parunā ar viņu ko mēs varam atslēgt. Man negribās visu laiku dzīvot zem vāka. 157. Miķelis – Gaidi, pēc stundas būšu. Fast-boy Okay, jo ātrāk sāksim, jo ātrāk beigsim, lielāka fora mums būs. Tikai darīt ar Dark-horse? 158. fast-boy– Okay, jo ātrāk sāksim, jo ātrāk beigsim, lielāka fora mums būs. Tikai darīt ar dark-horse? 159. Dadzis – Lai jums sokas. Starp citu, līdz oktobrim, ja dikti vajadzēs, varu divas istabas privātmājā izbrīvēt. Tiesa, bez pansijas, tīra pašapkalpošanās. 160. Dadzis – Dark-horse. Kādu pozīciju tu ieņemsi? Kā rādās tu esi palicis mazākumā, tev tā nešķiet? 161. Dark-horse – Es neesmu ne viena pusē, es esmu pats par sevi. Paskatīšos kas no šīs jūsu divkaujas sanāks. Nav nekā muļķīgāka kā līst kautiņā nezinot uzvarētāju. 162. Dark-horse – Manx, tā tev ir pareiza doma par to signalizāciju. Es šad un tad pasēdēju pie monitora jūs vērojot. Tas tā, starp citu.. Vai ir ieraksti, es gan nezinu. Es atstāju skatuvi jūsu rīcībā, kungi. 163. Dadzis – Mjā… Man nav ko teikt. Sākumā bija vārds. Dokumentēts vārds. Nu iespējams, ka ir arī video.. 164. Dadzis – Realitātes šovs - “dzīve aiz stikla”. Dzīvojot stikla pilī, nemet akmeni pirmais, tas mēdz kā bumerags atgriezties. Interesanti, kas ir režisors? 165. Dadzis – Beidzot tu Dark-horse sāc pieņemties prātā. Tev istaba manā mājā gan neatradīsies. 166. Manx – Fast-boy, met visu pie malas, jābrauc uz traumām. Zvanīja fāters, esot kritis un lauzis kaut kādu tur gūžas kakliņu. Zaļā polise un kas tur vēl jāizved. 167. Miķelis – Es arī braucu. 168. Dadzis – Miķeli sēdi mājās, lai bračkas brauc, tā ir viņu darīšana. Bet gūžas, varbūt augštilba kakliņa lūzums? Hmm… Puikas, jums būs baigās finansiālās problēmas. Tas ir mazākais - ja ātri un labi sadzīs, ja nedzīs, tad… Protezēšana sālīti maksā. Fāters bija apdrošināts? 169. Fast-boy – Bija, bet vai ir pagarinājis, to gan nezinu. 170. Dadzis – Dariet zināmu, kas un kā. 171. Fast-boy – Labi Dadzi. Novēli mums veiksmi. 172. Dark-horse – Gan viss būs labi. 173. Dadzis – Turieties, nenoguliet darbu, vēls jau. Good luck, boys! 174. Fast-boy – Gan jau viss būs labi. Bye! 175. Dadzis – U-ūūū! Te kāds ira? Kas jauns…? 176. Miķelis – Katru dienu ir kas jauns, ja kas. Dzīvojam, strādājam, mīlējamies.. 177. Dadzis – Ko netā nerādāties? Kā Fast-boy fāterim. 178. Miķelis – Trešdien sanagloja, bet šodien ārsts pateica, ka 3?! menešus uz tās kājas nevarēšot balstīties(?)Ja jau sanagloja, tad jau labi jadzīst. Ko mums viņš būs jākopj? Brrr.. Mēs ar Fast-boy meklējam mitekli. Nevar uz Manx kakla sēdēt. Labi vēl, ka darbu mums sameklēja. 179. Dadzis – Nu tač laikam sarežģīts lūzums, vai slikta vieta. Bet cilvēku gan nedrīkst pamest likteņa varā. Ne vienu pašu, nedz Manx uz kakla. Kad izveseļosies tad varēsiet skaidrot attiecības. Piekrīti? 180. Miķelis – Mums pat netam laika nesanāk, bet te vēl tas.. Hmm… Tu tiešām domāji, ka mēs Fast-boy fāteri pametīsim? Labi gan Tu Dadzis pa mums domā. Man naff ko teikt. 181. Dadzis – Es jau neko neteicu par jums sliktu, Tu pats liki manīt. Par mitekli es jau kādreiz teicu. 182. Miķelis – Labi, čavina, ja kas, dosim ziņu. Nav vairāk laika, Fast-boy velk uz neratnībām šovakar. 183. Dadzis – Labi. Sveicini pārējos! Neaizmirsti, ka rīt uz darbu. Dark-horse jūs liek mierā? 184. Miķelis – Ugu, pasveicināšu. Tiksim laikā, suns modina. Liek mierā. Sveiciens no Fast-boy. Viņš man vairāk neļauj te sēdēt, velk prom… Bye. 185. Miķelis – Dadzis parādies. Mums teffi vajag sakarā ar to mājvietas piedāvājumu. Steidzami. 186. Dadzis – Zvaniet, brauciet, šodien, gaidu, vakarā. 187. Dark-horse – Tā, tā, tā.. Kamēr es pa Eiropu un Spāniju ņemjos, tikmēr visi izklīduši. Manx. Dzirdēju, esi palicis gluži viens mājās. Pietiks pūsties, kas bijis bijis. Salīgstam beidzot mieru. Līgkopp? Es tiešām Tevi gribu. Ķlūsti mans boy-friend's a, ko saki? Neklusē, saki kaut ko.. 188. Alfa – Dark-horse, vai tad nevajadzēja šādu ziņu rakstīt priv? Bet, nu vienalga, lai Tev veicas. 189. Dark-horse – Nu re, Alfa, nenocietos. Vinnēju no Manx suni, bet man viņu nevajag, pašu gan. Nespīd laime manā dārziņā. Viņš 1 septembrī dabūja BF, bet es esmu bešā. Negribu suni, gribu Manx. 190. Gaubica – Procital ja tvoju bedu i vpervie v zizne smejus nad bedoj! Ahahahaha, prosti, hahaha, prosti, uahaha, prosti, hāhā.. Moj tebe sovet - OBRATIS ZA POMOŠU V GLJAG*! Uahaha. Prosti, jesli mozes! Hahaha.. (*GLJAG - Geju un Lesbiešu Jauniešu Atbalsta Grupa) 191. Manx – Gaubica. U nih vsjo složilosj. Vsjo stalo na svoji mesta. Da i ja sebe dostal BF. Aš 1-go sentjabrja, naznačennom meste, naznačennij čas. U nas u vsex, vsjo porjadke. It is real life. 192. Dark-horse – Manx, kas tevi aiz mēles rausta. Nu dabūji, dabūji. Gribi lai citiem skauž? Vispār jā, lai skauž.. Es arī dabūju ko gribēju he he.. 193. Dark-horse – Te baigi daudz gribošo, it sevišķi vienai naktij. Tikai vārdos meklē boy-friend'u. 194. Manx – Dark-horse, beidz plāpāt. Klūšu dusmīgs un paliksi gribot. 195. Fast-boy – Ņu re, Fast-boy diskusiju iesāka, Fast-boy to arī nobeidz. Me ir laimīgs un apmierināts, boy-friends pie sāniem, dzīve iet savu gaitu un mēs esam laimīgi, pašpietiekami un apmierināti. Me iet prom un visiem vēl atrast savu otro pusīti, nekašķēties savā starpā par sīkumiem. Good luck boy's and girl's See you later! Bye! 196. Remis – Hi hi.. jauki.. Fast.. 197. Fast-boy – Jā, Remis, šie ir mani pēdējie komentāri. Deaktivizējos.. Čupojaties, meklējat viens otru, turpiniet savu Amoka skrējienu. Me ar Miku pametam pļāpu čatu.. Good luck, pionier! 198. Dark-horse – Man tevis Fast-boy dikti pietrūks. Good luck! Sveicini Miku. 199. Dadzis – Nu, un kā viss beidzās? 200. Imkus – WOW Dadzi, ilgi neesi rādījies. Viss kārtībā, ak cienījamā kundze, (sorry, no dziesmas vārdus neizmetīsi), viss kārtībā. Visi dzīvi un veseli. Kad atrādīsi savu BF? 201. Dark-horse – Imkus.. Nu jūsu dēļ viņš nemeklēja sev boy-friendu, nu tagad nemeklē mūsu ar Mārča dēļ.. Vispār tev superīgs fāters, tikai vienreiz man uzbrauca šo četru mēnešu laikā.. Kā tur palika ar to braucienu uz Stokholmu? Varbūt aizšaujam tomēr pirms Jaunā gada? Gan jau suņa operācijai naudu atradīsim, ja tiešām būs vajadzība.. Tas, ka viņa rej uz tevi un Miķeli, ir jūsu pašu vaina - reti nākat ciemos.. Kad taisām to tūri pa Dievnamiem, rīt vai parīt? 202. Imkus – Mjā.. Skonto izstādē iznāca aplaušanās. A ko, saki iepatikās tā baznīcu tūre? Pagāns būdams grauzt dievmaizītes nometies ceļos.. he he.. Mārtiņš ne par ko negribēja. Sak', tā būtu zaimošana.. Maybe, maybe.. Katram savs dievnams.. Labi, maybe Vācijas brauciens spīd.. Gan jau laikus uzzināsi.. Paspēsim vēl uz Jaungada baznīcu tūri.. Varbūt vēl kāds mums piebiedrosies.. 203. – Miķelis – Imkus varbūt atliekam uz pavasari? Tāpat jau ar money švaki.. Vēl Mārča suņa problēmas.. Dark-horse - Kāpēc tu domā ka viņam neviena nav? Tu viņu kontrolē? Gan jau te čatā būs sev kādu atradis.. Tikai pats neatdodies, rakari.. 204. – Dzīve turpinās, arī aiz šīs diskusijas robežām.. P.S. Iespējamais turpinājums stāstam "Aksels – neta važas" . ~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~ Fragmentus no diskusijām i-neta portālos lasīja un apkopoja MM. ~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~ (Comment on this)
1:06 pm	I-neta stāsti Aksels - neta važas I-neta stāsti Aksels - neta važas *** Veltīts Lielai Seksa Brālībai. Love not to live, but live to love. Uzmanību: stāsti satur s/m rakstura ainas. Visi tā varoņi ir pilngadīgi. *** Cik zema tā sirds, kas nepazīst mīlas, Kas nespēj no mīlas reibt! Ja nemīli tu, kā gan vērtēt vari Žilbinošo sauli un mēness mirdzumu kluso? Omārs Haijams * * * – “Kad redzēju Tavu fotogrāfiju viesībās pie frau Stoikes, sapratu, ka Tu esi mans liktenis. Pareizāk būtu teikt, jūs abi esat mans apmātību cēlonis. Ilgi nekavējaties un brauciet, ceļa un uzturēšanās izdevumus šeit es pilnībā apmaksāšu. Pat vairāk, ja jūs būsiet abi, es katram dāvāšu 1000 eiro, man tie ir tīrie sīkumi. Tas ir spēkā veselu nedēļu. Ja atbrauksi viens, summa būs uz pusi mazāka. Katra nokavēta diena summu samazina par 10%, jo man nepatīk vilkt gumiju.“– ar acu skatienu es skrēju pa rindiņām. – “Es ļoti gaidīšu Tevi kopā ar savu boy–friendu* Minhenē. Mēs visi trīs varēsim kopā labi un jautri pavadīt laiku. Nepārdzīvo, ka esi no viņa atkarīgs un viens nevari izlemt jautājumu par braukšanu. Es saprotu, ka tā ir Tava ģimene un šādu jautājumu jārisina divatā. Tomēr Harley’s* ir to vērts, vai ne?”– turpināju lasīt monitorā. – “Ar nepacietību gaidot, Pīters.”– Tālāk sekoja Pītera adrese, ICQ un mobilā telefona nummuri. – Es atvēru pievienotos JPG failus. No fotogrāfijām manī vērās vācu gaišmatis ar neticami zilām rudzupuķu krāsas acīm, melnā kniedētā ādas kostīmā uz Harley–Davidson, tieši tāda moča par kādu es nereti sapņoju. Viņš bija erotisks un pievilcīgs. Es domīgs aizvēru atvērtos logus un pakasīju deniņus. Mums ar Aināru pilnīgi pietika vienam ar otru, tāpēc blondais bestija ar saviem eiro un Hārleju droši varēja iet ratā. Vispār tas viss izkatījās pēc Johana kārtējā jociņa. Viņš šad tad no svešiem e–meiliem sūtīja visiem dažādas vēstules cenšoties kādu pavedināt, bet mēs abi turējamies kā klints. Johans nesen bija pašķīries ar savu BF* un meklēja sev jaunu seksīgu draugu. Viņš centās katram daudzmaz sipātiskam čalim piesist kanti un iedabūt to savā gultā. Ainārs bija par mani 100% drošs, tāpēc par to sevišķi neuztraucās. Palikt Vācijā, pabeigt tur vidusskolu man nebija reālu iespēju kaut vai vācu valodas dēļ. Arī Ainārs netaisījās palikt Vācijā, viņa bizness Latvijā zēla un plauka. Tiesa pašā mūsu kopdzīves sākumā Ainārs komandējumos uz Minheni un Hamburgu brauca bez manis, jo man vajadzēja rēķināties ar skolu. Mēs abi to ļoti pārdzīvojām un, sākumā ar e–meila, vēlāk ar Skype un NetMeeting palīdzību, vairākas reizes dienā tikāmies netā lai papļāpātu. Tik ļoti mēs viens otram bijām nepieciešami. Pēc trijiem mēnešiem skola vairs nebija šķērslis, un, ja nebija paredzēti kontroldarbi, es vienmēr braucu Aināram līdzi. * * * Miegs pēc vētrainās mīlas spēles vēl nenāca un es ieklausījos blakus gulošā vienmērīgajā elpā. Aināra šovakar izteiktais piedāvājums aizbraukt uz Vāciju noskatīt sev dzimšanas dienas dāvanu bija negaidīts. Līdz dzimšanas dienai vēl bija krietni tālu, gandrīz pusotrs mēnesis. Vēl tikai nedēļu atpakaļ mēs atgriezāmies no turienes un man vajadzēja iedzīt skolā divās nedēļās iekavēto. Ainārs ļoti nopietni raudzījās lai es izpildītu mūsu kopdzīves līguma punktus. Uz pilnīgu pansiju es varēju cerēt tikai tad, ja vidējā atzīme skolā nebūs zemāka par 8, bet braukt līdzi viņam uz Vāciju, ja tā nebūs zemāka par 9. Mani šis nosacījums pilnībā apmierināja, man pat nevajadzēja īpaši nopūlēties. Kas attiecas uz pārējiem punktiem, nedzert, nesmēķēt un nevest uz dzīvokli svešus un draugus – tad tas bija viegli izpildāms. Man pilnīgi pietika ar Aināru un mēs bijām apmierināti ar savu divvientulību, neraugoties uz Aināra mātes protestiem. Kad viņa kārtējo reizi sāka runāt par bērniem un nepieciešamību atstāt pēcnācējus, viņš norādīja uz mani. – Tas ir mans bērns. Ja tev tas nepatīk, vari iet strādāt un mēs tev nebūsim kā dadzis acī.– Parasti tas iedarbojās momentāli un viņa kā nopērts suns aizvilkās uz savu mājas daļu. Strādāt viņai galīgi negribējās un kādu laiku viņa mūs lika mierā. Divu gadu laikā es biju pieradis pie Aināra tiešuma un ne par ko vairs nebrīnījos. Tieši laba izglītība un sekmīgs bizness Aināram ļāva tā runāt ar savu māti un nolikt to pie vietas. Es biju neatņemama Aināra dzīves sastāvdaļa un tas bija labākis pamudinājums sekmīgi mācīties. Ne viņš, ne es negribējām riskēt un lieku reizi pārbaudīt mūsu savstarpējo attiecību stiprumu tikai manu sekmju dēļ. Tikai manas mācītiesgribas dēļ viņš pirms diviem gadiem noriskēja un atļāva palikt pie sevis. Viss pārējais izveidojās nemanāmi un mēs kļuvām par īstiem boy–friend'iem. Centos atmaksāt viņam par visu kā vien bija iespējams un pašam to nemanot iemīlējos Ainārā neatgriezeniski. Par mīlestību es maksāju ar mīlestību, viss pārējais jau bija mazsvarīgs. – Jā, Pīter,– Ainārs miegā nomurmināja un aplicis roku man ap kaklu, vieglītēm pievilka sev klāt. Uzlicis savu salmu krāsas galvu man uz pleca, viņš saldi gulēja un smaidīja. Pīters viņam rādījās pat sapņos. Mūsu paziņu lokā Pīteru pagaidām nebija, vismaz es tādu nezināju. Man tas nebūt nelikās smieklīgi. Mēs viens no otra nekad neko neslēpām, nebija jau arī nekādas vajadzības. Mēs zinājām viens par otru pilnīgi visu – mīlestību un bijušo seksu ieskaitot. Es vērtējoši paskatījos uz savu saldi gulošo boy–friendu. Tātad vēstule ko atvēru šodien e–pastā, nebija atnākusi kļūdas pēc – tā tiešām bija domāta Aināram. Par vēstuli viņš neko neteica, pat nepieminēja to, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Es negribēju ticēt, ka viņš uz kaut tādu ir spējīgs un sūda 1000 eiro dēļ gribēja, lai es jau rīt braucu līdzi uz Vāciju. Tas nebija viņa dabā, arī firma zēla un plauka. Tātad kaut kas bija būtiski mainījies. Tikai kas tieši, vai tiešām būtu kļuvis lieks? Es piecēlos un domīgs sāku staigāt pa istabu. Paskatījies uz Aināra pat miegā starojošajo seju, es vairs nevarēju noturēt augšup pa kaklu kāpjošo kamolu. Ātrumā uzvilcis džīnas un vējjaku, knapi valdīdams asaras, es izkrēju uz ielas. Man vajadzēja apkopot savas domas. Es negribēju zaudēt Aināru pat domās un vēl jo vairāk, atgriezties atpakaļ tēva smirdīgajā, ar alkoholu piesātinātajā ūķī pie sīkā brāļa un Ritas tantes. Uz ielas aumaļām krita sniegs, bija mitrs un drēgns. Ciešāk ietinies plānajā vējjakā es centos apvaldīt drebuļus un klīdu pa naksnīgo Rīgu. Pagājis garām Latvijas universitātei, uzkāpu Bastejkalnā. Parka tumsā uz soliņiem sēdēja daži pārīši un īsināja savu divientulību mīlējoties. Varbūt man tas tikai šķita. Piespiedies pie koka stumbra es centos savaldīt asaras. * * * – Tu viss pilnīgi drebi. Liecies uzreiz gultā zem segas un izmēri temperatūru. Es uztaisīšu Coldreks un aveņu tēju ar medu. Nebūtu par ļaunu iedzert karstu groku*, bet labāk ierīvēšu tev ķermeni ar spirtu.– Ainārs iegāja virtuvē un ieslēdza elektrisko tējkannu. Viņš bija pikts ne tik daudz par manu nakts pastaigu, cik par to, ka es biju izgājis no mājas nepiemēroti saģērbies. Slapjdraņķī pa nakti staigāt pa Rīgu, kaut ko tādu no tevis nebiju gaidījis. Drēbes slapjas, ka var pat izgriest.– Ainārs atnācis atpakaļ istabā palīdzēja man izģērbties un iesvieda drēbes bļodā. Stāvēju istabas vidū kails kā no mātes miesām nācis. Āda momentāli pārklājās ar zosādu un es sāku klabēt kā veca mašīna, man zobs uz zoba nestāvēja. Ātri noslaucījis frotē pelddvielī mani no galvas līdz pat kāju pirkstiņiem, viņš pacēla gultas pārvalku un segu. Es ātri palīdu zem segas un centos pēc iespējas ātrāk sasildīties. Apsedzis mani ar vēl vairākām segām viņš aizgāja meklēt elektrisko kāju sildītāju. Ielicis padusē termometru es pievilku cieši klāt sev kājas un kā kādreiz bērnībā sarāvos kamoliņā. Es gribēju ātrāk sasilt un iemigt, lai Ainārs nesāktu mani izjautāt par pagājušo nakti. Un ko gan es viņam varētu pateikt? To, ka izlasīju viņam domātu vēstuli un savā prātā esmu nezin ko esmu izfantazējis. Es tam nebiju gatavs, arī jautāt par Pīteru un viņa vēstuli negribēju. Es baidījos no visļaunākā, no iespējas gūt apstiprinājumu savām aizdomām. Dalīt Aināru ar vēl kādu BF, pat par naudu, es negribēju. Es zināju, ka mīlestību un draudzību nopirkt nav iespējams, bet nopērkot miesu, īslaicīga draudzība, kāres apmātiem nereti nāk līdzi tikai kā piedeva. – Dod termometru un liecies uz vēdera, ierīvēšu tevi ar spirtu,– Ainārs nokomandēja un pasvieda segu sānis. Es izstiepos un pārvēlos uz vēdera. Mani atkal pārņēma drebuļi un pieplacis spilvenam es sāku klepot. Kaklā kaut kas nepatīkami kasīja. – Oh, boy, 38,7! Nu gan tu esi iegrābies,– viņš teica un apsedza manas kājas ar segu. Ielējis plaukstā no pudeles medicīnisko spirtu, viņš sāka ar to ierīvēt manu muguru. Tas bija tik auksts, ka man uzmetās zosāda, bet Aināra roku ietrīts, āda sāka nedaudz kņudēt un es sajutu ieplūstam ķermenī siltumu. Pārklājis muguru ar segu, viņš ierīvēja kājas un pēdas. Briesmīgi kutēja un gribējās smieties. Tā vietā es tikai pamatīgi klepoju un kāsēju. – Nekas, nekas tūlīt beigšu. Nogulies uz muguras es ierīvēšu arī priekšu, par ļaunu jau nenāks.– viņš palīdzēja man apgriesties un ielējis jaunu spirta porciju plaukstā, sāka ierīvēt krūtis.– Kad spirts iesūksies ādā, tu varbūt nedaudz apreibsi, bet tas nekas, labāk nāks miegs. Miegs, kā zināms, ir visveselīgākās un nekaitīgākās zāles. Viņš ar plaukstām ieberzēja spirtu krūtīs. No erotikas nebija ne miņas, bet mani krūšu galiņi spēji sarāvās, piebrieda un kļuva cieti. Aināra rokas tos uzmanīgi apgāja un ierīvējis vēderu, ķērās pie ciskām un gurniem. Paņēmis pudeli, viņš ielēja plaukstā jaunu spirta devu. Tas pārlija pāri plaukstai apslapinādams manu pavēderi. Maisiņš ar abolīšiem sarāvās, tā maigo ādiņu sāka briesmīgi dedzināt. – Ko tu dari, dedzina.– es centos ar plaukstu noslaucīt izlijušo spirtu. Sāka dedzināt vēl vairāk un es ar plaukstām centos atvēsināt savu bagātību.– Ainār, papūt virsū savu elpu, es vairs nevaru izturēt. – Piedod, Aksel! Tas gadījās nejauši, tu pats to labi zini.– ar dvieli ātri apsusinājis apskādēto vietu, viņš piebilda, nepārtraucot to atvēsināt ar savu elpu. – Es tūlīt izpirkšu savu vainu, bet sākumā nomazgāšu to spirtu.– un pavēris muti, viņš iesūca manus ābolīšus kā nieka jāņogas. Tur noteikti bija krietni vien vēsāks nekā ārpusē un siekalas atšķaidīja spirtu. Aināra mēle ātri vien apmazgāja katru krociņu un dedzināšana beidzās. Mēle raiti turpināja apmīļot ābolīšus un mans vīrišķais atribūts ātri vien pieņēmās spēkā. Ainārs saņēma to savā plaukstā un ātri pabraucīja augšup lejup. Mans zizlis kļuva tēraudciets, bet ābolīši izkļuva brīvībā. – Nu redz, tu arī esi gatavs pieņemt manu atvainošanos,– Ainārs secināja un mans zizlis pazuda viņa mutē. Pieturot ar roku, viņš to kutināja ar mēli, centās izsūkt, te gandrīz izlaidis no mutes ārā, viņš ieņēma to sevī atkal līdz saknei un tā nepārtraukti. Katru reizi kad Aināra mēle un lūpas pieskārās zižļa galviņai, manu ķermeni pāršalca saldkaisles trīsas. Mani kāju un pavēderes muskuļi saspringa, tie centās palīdzēt man ātrāk sasniegt orgasmu. Tomēr Ainārs vilcinājās un pasita zizli dūrītē, laiku pa laikam mainīdams tempu vai ieņemot to mutē. Ceļš uz virsotni bija ne mazāk patīkams kā pats galamērķis. Mēs to zinājām un bijām šo tehniku apguvuši pilnībā. Atšķirībā no F–1, mēs nekur nesteidzāmies, jo vislielāko balvu un baudu šeit guva tas, kas mērķi sasniedza pēdējais. – Jā, Ainār, es piedodu tev. Es vairs nevaru, tūlīt būs auts…– es nepaspēju pabeigt, jo mans zizlis sāka krampjaini raustīties izsviesdams Aināra atvērtajā mutē biezas un baltas spermas šaltis. Plaukstas mudināts tas nekādīgi negribēja apstāties un pārmērīgā saldkaisle vairs nebija izturama. – Pietiks tīģeri, pietiks,– es lūdzos vai ģībdams no baudas,– tu iztukšosi manas cisternas galīgi sausas. Sāks vēl uz sejas pinnes mesties. – Tas tev, lauvēn, nedraud. Varēsi paņemt manējo.– viņš atrauca. Atkal paņēmis mutē manu zizli, viņš ievadīja līdz pat rīklei. Es izšāvu pēdējo zalvi. Izsūcis manu zizli sausu un nomazgājis to ar mēli, Ainārs mani silti apsedza. Viņš bija saņēmis savu grēku atlaidi. – Paldies lauvēn,– un iedevis ugunīgu skūpstu viņš aizgāja uz virtuvi sagatavot Coldreks. Es viņu pavadīju ar skatienu. Tējnieks virtuvē jau sen svilpa. Ielējis glāzē vārošo ūdeni un izšķīdinājis glāzē divas Coldreks tabletes, viņš pēc brīža pielēja klāt arī spirtu. Drošības pēc saldumam pielicis divas karotes ar medu un visu kārtīgi samaisījis viņš ienāca istabā. Piecēlis mani pussēdus, ar kreiso roku pabalstot mani no mugurpuses, viņš pielika man krūzi pie mutes. – Dzer kamēr karsts. Labi gulēsi un pamatīgi izsvīdīsi. Varbūt jau rīt būsi vesels, pat ģimenes ārsts nebūs jāsauc.– viņš sāniski pagāza krūzi. Es paklausīgi iedzēru pāris malku. Tas bija karsts un negaršīgs. Spirts koda rīklē un es nepatikā saviebos. Uz sejas izsitās sviedru lāsītes un ķermeni pāršalca karsts vilnis. – Dzer, neviebies. Kad atbraukšu atpakaļ no Vācijas tev jābūt veselam kā rutkam, varbūt pat ātrāk,– viņš piespieda izdzert krūzi tukšu un noguldījis mani atpakaļ guļus, apsedza vēl ar vienu segu. Palicis zem kājām elektrisko sildītāju viņš to ieslēdza tīklā. – Žēl ka tieši šodien saslimi un nevari braukt man līdzi uz Hamburgu un pēc tam tālāk uz Minheni. –apsēdies blakus uz gultas viņš raudzījās manī. – Tu taču zini, ka es nevaru nebraukt. Lai mēs varētu kopā dzīvot, nauda man tomēr ir jānopelna.– Ainārs ar dvieli noslaucīja man no pieres jau izspiedušos sviedrus. Tad piecēlies un piegājis pie skapja viņš paņēma tīru gultas veļas komplektu un nolika to blakus uz nakts galdiņa. Es turpināju svīst un spirta apdullināts pamazām sāku slīgt murgainā miegā. – Pēc divām dienām Aivis, tu viņu zini, brauc uz Minsteri. Palūgšu, lai viņš tevi paķer līdzi savā mašīnā, ja vien būsi uz pekām. Ceru, ka pēc groka un spirta kompresēm tu uz to laiku jau būsi vesels.– Ainārs sakārtojis spilvenus un segas iedeva pēdējo buču.– No Minsteres brauksim uz Minheni. Man tev kaut kas interesants ir padomā. Tev patiks, lauvēn, mana dāvana. – Nebrauc, tīgeri, bez manis, nebrauc vispār šoreiz. Paliec pie manis…– es gribēju atbildēt, bet nespēju. Karstuma vilnis iesita galvā un es atslēdzos. – Time is money!– dzirdēju kā caur vati Aināra dzīves moto. – Bye, lauvēn! * * * Pie ārdurvīm atskanēja griezīgs zvans. Es pacēlu skatienu no mācību grāmatas. Tēvs gultā nemierīgi sakustējās, viņa rokas meklēja kādu atbalsta punktu lai pieceltos. Ar roku pieķēries ķeblītim, viņš mēģināja piecelties sēdus. Tas bīstami sagrīļojās un apgāzās notraucot uz grīdas tukšu pudeli, pārpildīto pelnutrauku un tēvu pašu. – Bitch! Aksel, tu kuces dēls, atvērsi beidzot tās durvis vai nē? Cilvēki pie durvīm gaida. Fuck your mother!– viņš sulīgi nolamājās un izbrīnīts pavēra savas miglainās acis. Nolicis latviešu valodas grāmatu malā es paskatījos pulkstenī. Bija jau gandrīz vienpadsmit vakarā un tēva jaunie drauģeļi bija atnākuši lai turpinātu dienā iesākto dzeršanu. – Tātad rīt es atkal uz skolu iešu neizgulējies un nesagatavojis mājas darbus.– es konstatēju acīmredzamu faktu. Tēva pudeles brāļi parasti sēdēja manā gultā pretī tēvam un neļāva normāli gulēt. Kad viņi bija labā garastāvoklī, tie nereti gribēja piespiest arī mani iedzert. Ja noskaņojums bija slikts, man nācās uzmanīties, lai netrāpītos viņiem pa vidu kārtējā kautiņa laikā. Tā tas turpinājās jau veselu gadu pēc mammas nāves. Es biju kā uzvikts nervu kamoliņš. – Eju, jau eju atvērt durvis,– es piecēlos un iegāju otrā istabā. Garāmejot paskatījos uz saldi gulošo, pāris gadu jaunāko, brāli Ansi. Izblandījies pa sētu un notriecis pusdienas naudu spēļu automātos, viņš tagad gulēja kā eņģelītis. Mēs bijām pilnīgi atšķirīgi, viņš dzīvoja pats par sevi un viņam viss mājās notiekošais bija pie kājas. Paēst, pagulēt un izdauzīties no sirds – vairāk viņam neko nevajadzēja. Neraugoties uz izmisīgo zvanu pie ārdurvīm es nolēmu pamēģināt pēdējo reizi parunāt ar tēvu un atgriezos atpakaļ istabā. Es jau sen biju nobriedis nopietnai sarunai un gatavs visļaunākajam. Lai nebūtu pa rokai, apstājos pie durvju sliekšņa. – Tēvs, pietiks vienreiz dzert, māti tikpat vairs no kapa neatgriezīsi.– es norādīju ar roku uz ārdurvīm.– Ja šeit kāds atkal taisās nākt ar pudeli, tad es labāk tūlīt savācu savas mantas un eju dzīvot uz ielas. Es vairs to nespēju izturēt. Es negribu būt nesekmīgs tavas dzeršanas dēļ. Tēvs pacēla alkohola saduļķotās acis uz mani un izbrīnā sastinga kā sālsstabs. Viņš pamazām kļuva sarkans un pārskaitās pēc velna. Viņa roka meklēja siksnu, jeb kaut ko smagāku. Likās, ka viņš tūlīt eksplodēs. – Tu, vardulēn, mani mācīsi kā man dzīvot? Lasies vien uz ielas, ja jau tā gribi projām un mājās vairs nekad nerādies.– viņš norādīja uz ārdurvīm. – Bastards tu tāds.– viņš atsāka lamāties kā fūrmanis jaukdams krievu un angļu lamuvārdus.– Rīt pat tavā gultā gulēs Ritas tante, viņa man palīdzēs nostāties uz kājām. – Šitā mauka kas par pudeli šnabja gatava pārgulēt ar jebkuru? – es neapdomīgi atcirtu. – Tev nu gan to vajadzēja redzēt, kā viņa grābstījās ap Anša mantiņām, centās to uzbudināt, lai varētu ar viņu pārgulēt. Es biju spiests viņu atslēgt.– es vairs nevaldīju pār sevi, biju gatavs raudāt. – Tad tu tas toreiz biji kas viņu piekāva un paņēma tos divus latus?– tēvs beidzot nāca pie saprašanas piecēlies kājās centās noturēt līdzsvaru. Paķēris rokās ķebli viņš metās man virsū.– Nu tu man dabūsi par to. Čūsku savā azotē esmu uzaudzējis. – Apmeties par simtastoņdesmit grādiem es metos uz ārdurvīm. Noņēmis aizsargķēdīti es uzgrūdos tēva pudeles brāļiem un nejauši izgrūdu tiem no rokām “Merkura” pudeli. Tā skanīgi nokrita uz betona grīdas un saplīsa sīkās drumslās. Veči apjukuši paskatījās uz drumslām, viņiem acīs bezmaz vai sariesās asaras. – Paskatījušies uz mani, tad atkal uz drumslām, viņi izmisuši izdvesa:– Va, vellos! Šito nelaimi. Ko nu darīsim, puika, veikals jau ir ciet? – Tēva mestais ķeblis nosvilpa man gar ausi un atsities pret kāpņu telpas sienu, turpināja savu kritienu lejup pa trepēm. – Turiet, palīdziet man viņu noķert, tas pagāns ir jāpārmāca,– tēvs uzsauca večiem un centās satvert manu krekla piedurkni. Tas viņam izdevās. Saņēmis visus spēkus, es izrāvos no dzelžainajām skavām un noskrēju lejā pa trepēm. Aiz manis kā ziloņu bars skaļi lamādamies pakaļ dzinās tēvs ar saviem pudeles brāļiem. Viņi visi alka man atriebties. Es izskrēju uz ielas un garām sāka lidot man adresētie akmeņi un tukšās pudeles. Biju jau gandrīz pie krūmiem kad kaut kas smags man iebelza pa galvu. Es smagi kritu un zaudēju samaņu. * * * Es ar roku aptaustīju savu galvu. Mati bija slapji un sasvīduši. Ar pirkstiem sataustīju punu un aiz sāpēm iekaucos. Atvēris acis es izbrīnīts vēros spoguļgriestos. Man blakus varēja redzēt mūsu kopējo ar Aināru gultu. Es kails un nosvīdis, galīgi slapjš gulēju uz grīdas. Grozoties un murgojot es vienkārši biju izkritis no gultas. Aizgāju uz virtuvi un zem krāna noskaloju seju. Biju izsvīdis pilnīgi sauss, un pieplacis pie Cido pakas, es kāri izdzēru gandrīz veselu litru apelsīna sulas. Paņēmis vēl divas sulas pakas es devos atpakaļ uz istabu. Nometis uz grīdas slapjo palagu un spilvendrānu, es uzklāju gultai tīru veļu. Palīdis zem segas, ar mitru dvieli uz pieres, es centos ātrāk iemigt un atrauties no savas pagātnes murgiem. Vismaz pagaidām man tas neizdevās. Tēvs un Ainārs rāva mani katrs uz savu pusi un visu laiku kaut ko runāja. Es vairs neko nesapratu, galvā bija pilnīga kakafonija. Es atkal iegāju kārtējā krēslas zonā. – One way tickets,– tas noteikti nebija domāts man. * * * Es atvēru acis un apskatīju man nepazīstamo istabu. Gar vienu istabas sienu no grīdas līdz pat griestiem sniedzās sekcija ar glīti sakārtotām grāmatām. Pie loga atradās datorgaldiņš ar vairākiem datoriem. Istabas pretējā pusē sekcija un pāris ar ādu apvilkti atpūtas krēsli. Griestos virs gultas bija piestiprināti spoguļi. No pavērtajām istabas durvīm no koridora iespīdēja gaisma un es dzirdēju blakus istabā divu vīriešu sarunu. Es nevilšus ieklausījos. – Kas to būtu domājis, ka 300 metru no mājas pēkšņi izšaus Audi priekšējā riepa un es to puiku aizķeršu ar mašīnas spārnu. – varēja dzirdēt jaunu satrauktu balsi. – Ātrums nebija liels un trieciens tik spēcīgs, lai puika dabūtu nopietnas traumas. Par smadzeņu satricinājumu nemaz nerunājot.– jaunākā vīrieša balss skanēja diezgan pārliecinoši. – Tu taču zini cik es uzmanīgi parasti braucu. – Mjā, tas varētu būt arī bada ģībonis – tādus es savā praksē redzu arvien biežāk.– vecais vīrs domīgi novilka.– Asins aina gan nav pārāk laba. Tomēr es neizslēdzu šoka, gan smadzeņu satricinājuma iespēju. – Viņam vajadzīgs pilnīgs miers un nekādi uztraukumi. Saprati, Ainār?– viņš uzrunāja jauno vīrieti, acīmredzot šīs mājas saimnieku. – Vai aizgāji uz viņa mājām, šķiet dienasgrāmatā bija adrese?– vecais ārsts nokāsējās un ievilka dūmu.– Sen nebiju redzējis tik labas atzīmes. Mūsdienās pusaudžiem ir pavisam citas aizraušanās. Datorspēles, vienroku bandīti*, narkotikas.. – Biju aizgājis. Tur saka, ka te tāds nedzīvo un nekad nav dzīvojis. Dzīvoklis maziņš, vienā istabā dzīvo vīrs ar sievu, otrā viens puika. Nav kur apgriesties, kur nu vēl kādam gultu nolikt.– jaunais vīrietis stāstīja.– Vispār drūms dzīvoklis. Tur ne tikai mācīties, pat dzīvot nav iespējams. – Žēl, ka pašlaik ir skolas brīvlaiks, varētu skolā visu nemanāmi noskaidrot.– ārsts turpināja spriedelēt.– Tev tāpat šī nedēļa ir brīva, lai mazais paguļ pie tevis kamēr atlabst. Tad visu nokārtosim. Tu viņam rīt nopērc jaunas drēbes sabojāto vietā un, ja vajadzēs, iedosi arī kādu naudiņu. – Harald, tu taču par šo negadījumu nevienam neko neteiksi? Viņam būtībā taču nekas nopietns nekait.– Ainārs, tas bija viņš, jautāja.– Nav arī dzirdēts, ka viņu kāds meklētu. Uz brīdi saruna pārtrūka, varēja dzirdēt kā pa istabu kāds staigā turp un atpakaļ. Soļu skaņa tuvojās durvīm un es aizvēru acis. Sajutu sev pievērstu skatienu, tad soļi attālinājās un apklusa. – Vajadzēja man uzreiz izsaukt ātros, Harald. Vismaz pašlaik nebūtu jālauza galva – ko darīt un ko ne.– Ainārs piecēlās un atsāka staigāt pa istabu. – Es vienkārši ļoti nobijos. Domāju, ka esmu to smuko puiku nositis.– viņš atzinās. – Ja tu nebūtu mana labākā drauga dēls, es protams uzreiz ziņotu, bet…– vecais ārsts nokāsējās un uz brīdi apklusa. – Labi vēl, ka puikam nav nekādu lūzumu, tikai daži zilumi. Kad Aksels pamodīsies, uzreiz man pazvani,– varēja dzirdēt kādu pieceļamies un ejam pa koridoru.– es uzreiz atnākšu, ja tas būs nepieciešams. Neuztraucies, gan jau viss būs labi. – No sava likteņa tāpat neizbēgsi, vari man ticēt.– vecais vīrs zīmīgi piebilda. Viņš nezināja cik pravietiski būs viņa vārdi mums visiem. Noklaudzēja ārdurvis un Ainārs nāca uz istabu. Nostājies blakus gultai viņš kādu brīdi manī klusēdams nolūkojās. Viņš apsēdās man blakus gultā, uztaustīja pulsu, un ar plaukstu apstaustīja manu pieri. Viegli paglaudījis manus matus, pieri un vaigu, viņš sakārtoja spilvenu. Jūtot viņa pētošo ieinteresēto skatienu atkal nemanot iemigu. * * * – Dzert gribu, dzert,– es pamodos un aplaizīju apkaltušās lūpas. Roka ar dvieli noslaucīja slapjo pieri un pacēla no spilvena manu galvu. Sajutis pie mutes krūzes maliņu, es kāri sāku dzert sulu. Pēc pāris malkiem krūze jau bija tukša. – Vēl mazliet,– es teicu un atvēru acis. Blakus sēdēja Aivis un no Cido pakas lēja krūzītē jaunu sulas porciju. – Nu gan tu esi izslāpis. Būsi izsvīdis visu savu slimību. Skat, pēc pāris dienām jau būsi uz pekām.– viņš nebēdnīgi teica raudzīdamies manī. – Kamēr būsi ķemertiņā es pārklāšu tavu gultu. Tīrā svaigā veļā būs patīkamāk veseļoties. Nu skrien uz dušu, Aksel.– Aivis piecēlās no gultas un atgāja sānis. Ietinies palagā es strauji piecēlos. Gar acīm nogriezās zvaigznītes un sareiba galva. Nedaudz grīļodamies es lēnām aizgāju uz vannasistabu un uz brīdi palīdu zem dušas. Kārtīgi saziepējies es atkal nostājos zem siltās ūdens strūklas. Tā noskaloja un aiznesa no ķermeņa ziepju putas un sviedrus. Ūdens atsvaidzināja, dziedināja un uzmundrināja. Jutu kā manī atgriežas mundrums. Nogriezis ūdeni un ietinies lielā frotē pelddvielī, es devos atpakaļ uz mūsu istabu. – Izmērīsim atkal temperatūru.– teica Aivis un pasniedza man termometru. Es to automātiski ieliku padusē un apsēdos uz gultas. Blakus gultai jau stāvēja ratiņi ar vieglām brokastīm un augļiem. – Ēd dūšīgi, tev ir jāatgūst spēki.– Aivis nokomandēja un devās pie datorgaldiņa.– Es tikmēr caur netu piezvanīšu Aināram. Jāizdomā ko ar tevi darīt, līdzi es tevi ņemt tik slimu ņemt nevaru, atstāt tevi vienu arī nedrīkst.– viņš atvēra Skype un nospiedis uz “Taigers” sagaidīja savienojumu. Man kuņģī ārdījās mežonīgu kaķu bars, tomēr ēst negribējās. Mutē bija skāņa garša un likās, ka no šķiņķmaizīšu smaržas vien, man uznāks vēmiens. Paņēmu vīnogas un pa vienai sametu tās mutē. Tas lieliski mani atspirdzināja. Arī kivī burtiski izskusa mutē un noņēma skāņo garšu. Notiesājis augļus, es izņēmu no paduses termometru. – 37,6.– es skaļi nolasīju termometra rādījumus, tā lai to dzirdētu gan Aivis, gan Ainārs. – Es tūlīt pat braucu mājās, lauvēn.– es dzirdēju Aināra balsi datorskandās,– Braucot cauri Tatriem es ietaupīšu vismaz 3–4 stundas. Tā kā ap pusnakti jau būšu mājās. Darbs šoreiz var pagaidīt. – Nebrauc, viss jau iet uz labo pusi. Haralds teica, ka rīt jau viss būšot Okay! Arī temperatūra būs normāla,– es centos mierināt viņu un sevi. Ja godīgi, tad jutos kā izdirsta jāņoga. – Neesmu jau bēbis kas būtu jāuzrauga. Ja Aivis mani paņems sev līdzi, tad aizbraucot pie tevis un frau Stoikes, pēc pāris dienām jau būšu pilnīgi vesels.– Es negribēju, ka Ainārs triektos gandrīz divtūkstoš kilometru cauri visai Eiropai, lai tikai pasēdētu pie manas gultas. – Nepļāpā un liecies gultā, Aksel. Es labāk zinu kas man ir jādara. Tava veselība man ir daudz svarīgāka par naudu.– viņš kļuva dusmīgs. Varēja dzirdēt kā viņš piesmēķē un izpūš dūmus. – Ja gribi vari pazvanīt man jebkurā brīdī. Notbuks man vienmēr ir blakus. Sarunāts, lauvēn?– Ainārs iešņācās kā jau lielais kaķis un tad pēkšņi sāka murrāt. – Labi, jau labi. Dari kā zini!– man nebija spēka, nedz arī patikas ar kādu strīdēties.– Tu tikai nedzen mašīnu, nesteidzies. Es pagulēšu un pēc pāris stundām tev pazvanīšu. Es tevi ļoti gaidīšu. – Daudz buču. Pagaidām bye! – Bye!– atvadījies no abiem es ielikos gultā un momentā iemigu. * * * – Aksel, atnāc šovakar pie manis uz mājām. Mans bračka šodien iet trenēties uz body buildinga* klubu un es būšu mājās viens pats. Varēsim darīt ko vien gribās. Parādīšu tev kaut ko interesantāku par šiem žurnāliem.– Ivars piemiedza ar aci un šķelmīgi pasmaidīja. Ar Ivaru un viņa brāli mēs iepazināmies, kad pirms diviem gadiem viņi pārcēlās uz mūsu mikrorajonu un mēs sākām iet vienā skolā. Tiesa, Ivars gāja vienu, bet Hārdijs divas klases augstāk par mani. Ar Ivaru mēs sadraudzējāmies uzreiz un bijām nešķirami kā Siāmas dvīņi. Viņš nebija tik iedomīgs kā Hārdijs un ar viņu varēja runāt par visu ko, pat par seksu. Hārdijs ieturēja distanci ne tikai pret apkārtējiem, bet šķiet arī pret brāli. Viņš cītīgi trenējas un gribēja kļūt līdzīgs Švarcenēgeram. Es jau sen gribēju pabūt vienatnē ar Ivaru ilgāku laika sprīdi, vietā kur mūs neviens netraucētu, bet nekādīgi nesanāca. Te viņa tēvs mājās, te Hārdijs ar draugiem, te man vienkārši nebija laika – bija cītīgi jāmācās, lai tēvs mani nesistu. Sarunās Ivars jau sen lika manīt, ka pieprot ko vairāk par masturbēšanu, pat esot pārgulējis ar Ivetu no paralēlklases. Varbūt tā bija taisnība, varbūt arī nē. Man būtībā tas šķita mazsvarīgi, es gribēju būt kopā ar kādu foršu puisi, un Ivars tieši tāds bija. Meitenes man pārāk neinteresēja un es baidījos to kādam teikt, pat Ivaram. – Vai es nevaru pie tevis palikt pa nakti? Šodien fāters svin savu kāzu gadskārtu, pēc tam noteikti gribēs ar muteri nokniebties. Es tur viņiem tikai traucēšu.– es nolēmu riskēt un nedaudz pavēru savas kārtis. – Man arī nebūtu nekas pretī pret labu nokniepšanos.– es vērīgi paskatījos kādu iespaidu uz Ivaru atstās manis it kā nejauši un atklāti izmestā frāze par to. Ivars izskatījās nedaudz samulsis. Likās, ka viņu pārsteidza mans atklātais priekšlikums pārgulēt, tomēr par kaut kādas meitenes meklēšanu viņš pat neieminējās. Tā bija laba zīme. Biju kaut kur dzirdējis, ka TO viņš bija izmēģinājis ar bračku, bet es pagaidām kautrējos viņam par to jautāt. Ivars pasmaidīja un uzsita man uz pleca. – Laba doma, kāpēc gan ne?! Fāters Gaiļezerā dežūrē nakts maiņā, Hārdijs ies uz diseni, jeb atkal sēdēs Elikā, viņš ir kā apsēsts ar netu. Tā kā mums ir rokās cart blanch, izmantosim savu izdevību.– arī viņš beidzot pilnībā atklāja savas kārtis. – Vai tiešām tu esi TO izmēģinājis ar Hārdiju?– es viņam pajautāju jau gulēdams plašajā gultā kurā parasti gulēja Ivars ar Hārdiju. Viņiem nebija atsevišķu gultu, istaba bija par mazu divām gultām. Es vairs nešaubījos, ka viņi TO jau bija izmēģinājuši. – Tu gan Aksel esi baigi ziņkārīgs! Ko tu jautā kā mazs bērns, protams ka esam to izmēģinājuši, jau krietni sen. Sākumā Hārdijs mani pavedināja, bet…– viņš pēkšņi aprāvās un paskatījās uz mani. – Ja tu zinātu cik tas bija forši. Es sen jau gribu sev draugu kas arī gribētu to visu gribētu.– Ivars bez kāda mulsuma pabeidza. Drošības pēc paskatījies visapkārt, lai pārliecinātos, ka istabā vairāk neviena, es pievilku viņu sev klāt. Lai pārvarētu mulsumu, nejustos neērti no viņa skatiena, aizvēru acis un sāku viņu kaislīgi skūpstīt. Viņš nepalika parādā un drīz vien mūsu mēles dancoja uz nebēdu. Panākumu iedrošināts es ar kreiso roku sāku glāstīt viņa kaklu, muguru, maz pamazām tuvojoties gurniem. Pacēlu uz augšu T–kreklu un Ivars palīdzēja to novilkt. Kamēr viņš pogāja vaļā manu kreklu, es panākumu iedrošināts atpogāju un novilku viņa šortus. Biju nedaudz pārsteigts, ka zem tām nebija citu biksīšu, bet tas tobrīd nāca tikai pa labu. Ivaram gan nācās pacīnīties ar manējām, jo dienā es tās valkāju, bet naktī vienmēr guļu kails. Mēs vairs nebijām valdāmi un atkrituši platajā gultā pārklājām viens otru ar skūpstiem. Mēles ceļoja pa mūsu kailajiem ķermeņiem atrodot arvien jaunas un jaunas vietas kurām gribējās pieskarties. Par rokām es pat nerunāšu, tās pabija visās iespējamās un neiespējamās vietās. Ivars burtiski nolasīja visas manas slēptākās vēlmes un no maigiem vispār uzbudinošiem ķermeņa glāstiem pārgāja pie mana zižļa. Ar otru roku pievilcis sev klāt manu galvu un ar ugunīgu skūpstu noslēdzis manas lūpas, lai es viņam neko nevarētu atbildēt, viņš zizli noveda līdz baltkvēlei. Pirms ko paspēju izdomāt, Ivars nostājās virs manis četrāpus un paņēma to mutē. Arī viņa loceklis bija piebriedis un pat nemanīju, ka esmu to paņēmis mutē un cītīgi masēju ar mēli. Tas bija gluži kā laizīt Chupa–chupu – tik salds un patīkams tas bija. Es sen jau par to biju sapņojis, ne tikai naktī. Vēl mirklis, un gandrīz tikpat salds, olu liķierim līdzīgs šķidrums (tā man vismaz šķita), jau piepildīja manu muti. Es to alku vēl un vēl, tāpēc zīdu Ivara cukurgailīti kā telš govs pupu. Mirklī kad gribēju norīt šo debessmanu, arī mans cukurgailītis paziņoja, ka grib vareni dziedāt. Savu solo viņš nodziedāja tikpat skaisti kā Ivara gailītis. Līdz šim es nezināju kas ir boy–friends, nu es to biju ieguvis. Mēs iekarojām viens otru nesastopot nekādu pretestību. Beidzot mēs bijām viens otru atraduši un kļuvām viens otram par pirmiem boy–friend’iem. * * * Kaut kur tālumā ieskanējās telefona zvans. Es nepiegriezu tam nekādu vērību, bet tas turpināja zvanīt. Es pavēru acis un uzmanīgi ieklausījos. Jā, patiešām zvanīja. Es pacēlu galvu no spilvena un paskatījos uz datora monitoru – uz tā izlēcis mirgoja Skype logs. Es pamodos pilnīgi un steidzīgi piegāju pie datora. Es jau zināju ka zvanītājs ir Ainārs, mans boy–friends ar kuru mēs dzīvojām kopā jau vairāk nekā divus gadus. Viņš bija mans tīģeris un es viņa lauvēns. Novietojis kursoru uz zaļās klausules ikonas, nospiedu uz peles un telpā gluži negaidot ierāvās apdullinoša motora rēkoņa. Nevilšus atrāvos un nogriezu klusāk skandas, tad paņēmis rokā mikrofona garnitūru un dzīdams projām miega paliekas es centos pārkliekt troksni mašīnas salonā. – Jā, tīģerēn! Tava sirdspuķīte, tavs lauvēns uzmanīgi klausās.– es pēc iespējas mundrākā un priecīgākā balsī iesāku sarunu, lai viņš dzirdētu pēc balss, ka man tiešām ir labāk. Man ne pārāk patika, ka Ainārs šo vienkāršo manu saukstēšanos pārvērta par kaut ko ievērības cienīgu. Varbūt mūsu ģimenes ārsts Haralds kaut ko no manīm slēpa. Tomēr pats fakts, ka Ainārs par mani rūpējās un par mani patiesi pārdzīvoja, man ļoti sildīja sirdi. Es arī viņa dēļ būtu ar mieru darīt jebko, lai tik mēs vienmēr būtu kopā. Mēs centāmies nezaudēt ne mirkli no mūsu divvientulības, mūsu pašpietiekamības, bet braukt cauri visai Eiropai, lai mani apraudzītu un pasēdētu pie gultas, man šķita nedaudz par traku. – Es tevi mīlu un steidzos pie tevis uz mīlas spārniem ar 150 kilometru ātrumu stundā. Tu taču mani kā vienmēr gaidi, vai ne, mans lauvēn?– viņš mundri atbildēja caur motora trokšņiem. Signāls svārstījās un nebija diez ko noturīgs, iespējams ka tur bija vainīga atstarošanās no Augstajiem Tatriem. – Es arī tevi mīlu Ainār! For ever! Tu taču to zini ne sliktāk par mani…– es vēl paspēju pateikt pirms aprāvās signāls. Monitorā parādījās paziņojums, ka abonents nav tīklā. Es vairākas minūtes izmisīgi gaidīju savienojumu. Likās, ka paiet vesela mūžība kamēr tas tiešām savienojās ar Aināru. Aiz uztraukuma es sāku mežonīgi svīst. Kreisajā pakrūtē kaut kas sāpīgi iedūra. – Es arī tevi Aksel ļoti mīlu! Gaidi mani pēc...– viņš paspēja pateikt un Skypes signāls atkal spēji aprāvās. Vēl gandrīz stundu es izmisīgi centos nodibināt sakarus ar Aināru, bet bez rezultātiem. Arī viņa mobilais telefons neatbildēja. Kalnos kā redzams bija savi radioviļņu izplatības un atstarošanās likumi, nācās to rēķināties un gaidīt stabilu sakaru iespēju. Iedzēris kārtējo zāļu devu un apelsīnu sulu, es devos gulēt. Apsedzies ar kamieļvilnas segu un apskāvis blakus esošo Aināra spilvenu, es ieslīgu Morfeja* apskāvienos. Man likās, k a tas nav sapnis, bet teju teju istabā ienāks Ainārs, piespiedīs sev cieši klāt pie krūts, noglāstīs mani un sniegs skūpstam savas saldās lūpas. Es nedaudz pagriezos un jau pavēru savas lūpas atbildes skūpstam… * * * Kāds mani papurināja aiz pleca un es negribot atvēru acis. Man blakus stāvēja Aināra māte – Silvija. Kā redzams, viņa bija pārkāpusi visus uzliktos tabu un bez klauvēšanas ienākusi mūsu istabā. Viņa iecirta man skanīgu pliķi un skaļi raudādama atkrita kreslā. Rokās viņai bija telegrama. – Tu pie visa esi vainīgs, tikai tu, mazais izvirtuli. Tikai tevis dēļ viņš aizbrauca uz Minheni.– paskatījusies uz mani viņa piebilda,– Aizbrauca, lai tur satiktu tur savu nāvi.– un iecirta vēl vienu pļauku. Taustot kaistošo vaigu, es skatījos uz viņu neko neredzošām acīm un centos saprast kas te galu galā notiek. Pēdējā gada laikā viņa pat neuzdrošinājās uz manīm greizi paskatīties, nerunājot nemaz par to, ka varētu man uzkliegt vai ko pārmest. Ainārs bija parūpējies, lai es to nezinātu un lieki nelauzītu galvu. – Tev vajadzēja būt viņam līdzās, bet tu nobijies un neaizbrauci. Žēl gan, ka tu neaizbrauci. Arī tu būtu miris un man būtu mazāk klapatu.– iespiedusi galvu rokās viņa raudāja un nepārtraukti rupji lamāja mani. Es apjucis gulēju gultā un klausījos Silvijas lāstos. Ziņa par Aināra nāvi bija kā zibens no skaidrām debesīm. Kad pusnaktī runāju ar Aināru netā, man nešķita ka viņš būtu noguris jeb iedzēris. Kādu aliņu viņš šad tad atļāvās, bet iereibis stūrei pat tuvumā nerādījās. Turklāt viņš steidzās pie manis. Mēs bieži runājām netā, jo sēžot pie stūres Ainārs lietoja hand–free sistēmu. Novēlēt otram labunakti mums bija izstrādājies īpašs rituāls un mēs to saucām par BF vakara balzāmu. Tā darījām vienmēr, ja kāda iemesla pēc mums gulēt bija jāiet atsevišķi. Es nespēju noticēt, ka nu tas tā vairs nebūs. Man šķita, ka tas būs vienmēr, ka dzirdēšu viņa balsi, jutīšu viņa maigos pieskārienus, skūpstus... Es nespēju noticēt, ka es atkal esmu viens. Viens kā pirksts šajā saulē… Vai tiešām atkal viens? – Nē, nē, nē… Tas nav iespējams…– es joprojām centos saglabāt cerību, ka tā tomēr ir briesmīga kļūda vai pārpratums. Varbūt steigā sajaukti dokumenti, varbūt… Simtiem varbūt riņķoja manā acu priekšā. Silvija neļāva man cel sapņu un cerību pilis. Viņa pacēla galvu un burtiski ieurbās manī. – Kas pārvedīs viņu uz Rīgu, kas to visu organizēs?– viņa vaicāja un noslaucīja asaras. Telegramma nokrita uz grīdas. Es atmetu sānis segu un piegājis pie krēsla, pacēlu nokritušo papīrīti. Ar acīm ātri pārskrēju pāri telegrammas saturam. Acīs uzreiz iekrita 2.30 AM. Tas bija mūsu pēdējo sakaru pulkteņlaiks. Tātad tie nebija nekādi traucējumi, bet gan avārijas brīdis. Sagruva visi mani nākotnes plāni un sapņi. Cik pasaule tomēr ir nežēlīga. Gar acīm viss satumsa un es knapi noturēju līdzsvaru. Es sāku drebēt kā apšu lapa vējā. – Kur lai ņem naudu pārvešanai un bērēm? Viņš man neko nav atstājis.– Silvija paskatījās uz mani un tad atmetusi ar roku, izrāva man telegrammu no rokām izgāja no istabas. Es stāvēju pilnīgi kails istabas vidū un jutos kā visu pamests bārenis. Manā acu priekšā kā paātrinātā filmā garām skrēja ar viss Aināru kopā pavadītais laiks. Diena pa dienai, nakti pa naktij, viss līdz pēdējam sīkumam… Augšup pa kaklu sāka celties kamols. Knapi valdīdams asaras es aizskrēju uz vannas istabu un atgriezu vaļā dušu. Ūdens šaltis gāzās pār mani un sajaucās kopā ar asarām. Neviens nedrīkstēja redzēt ka vīrieši arī raud. Neviens un nekad. Pat Ainārs, ja vien viņš to spētu redzēt… * * * Atskanēja ilgi gaidītais zvans un visi kā neapturams antilopju bars metās ārā no klases. Es lēnām saliku grāmatas somā. Man nebija kur steigties. Nu jau gandrīz trīs nedēļas es nakšņoju kur pagadās, lielākoties dārza būdiņā netālu no Aināra mājas vai arī pie dažiem viņa kolēgiem. Viņi bieži brauca komandējumos un nevarēja man reāli palīdzēt. Ja neskaita 100 latus kurus paturēju sev, visu sakrāto un Aināra dāvāto naudu es biju atdevis Silvijai bēru organizēšanai. Nu arī tā gāja uz beigām un pildīt citu mājas darbus lai nopelnītu kādu latiņu, gadījās ne katru dienu. – Sveiks, Aksel. Gandrīz mēnesi neesmu tevi redzējis.– Ivars ienāca mūsu klasē un pienācis klāt draudzīgi man uzsita uz pleca. – Kas tev lēcies, vai kāda nelaime?– viņa interese bija neviltota.– Tu izskaties tāds saguris un nomākts. Stāsti visu kas tevi nospiež, varbūt varēšu tev palīdzēt. Kopš dzīvoju pie Aināra mūsu kontakti ar Ivaru bija gandrīz pārtrūkuši. Šad tad gan sazvanījāmies, bet reti. Mēs tikāmies tikai skolas starpbrīžos, jo visu pārējo laiku es biju ar Aināru. Viņš to zināja, tāpēc bija ļoti izbrīnīts redzot manu bēdīgo paskatu. Citu tuvu draugu man vairs nebija un tāpēc es viņam visu neko neslēpjot izstāstīju. Par Aināra nāvi, par to ko man viņš bija iemācījis, par to, ka pašlaik nav kur dzīvot un esmu tuvu pēdējam izmisuma solim. To, ka man vajadzīgs sponsors uz pāris gadiem, lai varētu pabeigt skolu. Vienīgais solījums ko varēju tam dot, ir labi mācīties un, ja tas sanāks, tad kļūt tam par uzticīgu boy–friend'u. Panelis man būtu kā nāves spriedums. Tas man šķita līdzvērtīgs pašnāvībai. Mierināt un mānīt sevi ar narkotikām es arī netaisījos. Es nemeloju, varbūt izvirzīju sev, un arī citiem pārāk stingras prasības un nosacījumus, bet tie vismaz bija patiesi. Man nebija ko zaudēt. – Klau, Aksel! Man tiešām žēl ka tā noticis. Es tiešām jūtu tev līdz no visas sirds. Tu jau to tāpat zini. Es arī pašlaik uzskatu tevi par savu boy–friend'u, bet pat gribēdams nespēju tev finansiāli palīdzēt. Neķēpājies ar tiem sludinājumiem avīzēs, nav vērts un arī dārgi sanāks. Labāk ieej netā, tur ir papilnam gay mājas lapu: Q–Guys.com, gayromeo.com, gay–flash.net, adamandandy.com, metromate.org.uk Es gan ganos tepat latviešu gay un lesby lapās, tie ir tīri sakarīgi. Principā jebkura portālā ir čati un sludinājumu dēļi, kaut vai delfos, drarturs, un citos. Tu tiešām to nezināji? – Nē, nebiju nekad par to domājis, un geju portālos mēs nekad negājām – vismaz es par tiem nekā nezinu. Mums ar Aināru tāpat vien divatā bija labi.– es tiešām nemeloju un varbūt pirmo reizi mūžā nožēloju, ka man trūkst attiecīgas informācijas. Varbūt tas skan nedaudz naivi, bet Aināra mājā nekad nebiju redzējis ne porno žurnālus, ne video, ne DVD. Pat satelīttelevīzījā mums nebija neviena sex kanāla. Līdz šim kaut kā nebiju tam pievērsis uzmanību un tas man nemaz nešķita savādi. Jā, bija daudz foršas erotiskas filmas kuras kopā ar Aināru skatījāmies, daudz plakātu ar skaistiem puišiem un meitenēm, bet nekad nekāda porno. Man tas šķita pašsaprotami. Savādi, ka man ar gay un porno portālu palīdzību nu jāmeklē sev sponsors. – Bet vai tur nebūs kā uz paneļa?– es vaicāju un bažīgi paskatījos uz Ivaru.– Pat mācību un iztikas dēļ es tur nekad netaisos stāvēt, tad jau labāk mirt. – Es tur jau vairāk kā gadu tusojos. Ieliec sludinājumu ko meklē un gaidi. Saraksties, pačatojies, sarunā randiņus, vai vēl labāk, uzreiz saki ko vēlies. Tikai strikti, lai nelien visādi viendienīši un pediņi ar seksa piedāvājumiem.– viņš mani mācīja. Viņam jau bija liela pieredze šādos portālos, es turpretī vēl nebiju pat iesācējs. – Atklāti sakot, es pat nezinu, vai tev vēl tā laimēsies kā ar Aināru, bet mēģināts nav zaudēts.– Ivars zināja ko runāja, un es turpināju ticēt savai veiksmei. Agrāk es vienmēr paļāvos uz Aināru un viņa draugiem. Vienīgā nelaime, ka visi viņa labākie draugi lielākoties bija ārzemēs, bet vietējie pārsvararā bija heteroseksuāļi. Tie kuri bija geji, jau bija ar saviem boy–friend’iem vai mainīja tos kā cimdus. Man tādi nederēja, bet citus es pagaidām nepazinu. Es negribēju kļūt par paneļpuiku. Arī atgriesties pie tēva ne. Tomēr es nedrīkstēju nolaist rokas un tā vienkārši padoties. Ainārs man vienkārši to nepiedotu. – Ivar, tu nāksi mājās vai nē?– nobļāvās Hārdijs, Ivara brālis,– fāters mājās jau sen mūs gaida ar pusdienām! – Labi, dod man tas neta portālu adreses, maybe paveicas.– es pastiepu roku un paņēmu uz izplēstās burtnīcas lapas uzrakstītās web adreses. – Okay! Nenokar degunu sīkais, vēl jau nav vakars. Ja vajadzēs ar padomu palīdzēšu.– izvilcis no kabatas divlatnieku, viņš iespieda man to saujā.– Par latu Elikā nopērc abonementu, būs lētāk un plus vēl naktis no svētdienas uz pirmdienu ir pa brīvu, bet otrs latiņš Tev pirmajām četrām stundām. Vēl divdesmit santīmi tev paliks kafijai. Lai tev veicas, tik nesapinies neta važās! Šodien bija piektdiena un mēneša pirmais datums. Pašam to nezinot Ivars man bija uzdāvinājis piecas bezmaksas naktis. Labs sākums jaunai dzīvei netā. Pateicis Ivaram paldies es devos uz Centra virzienā. Gaužām nešpetna un nikna, uz atvadām slaidi nospļāvusies pār kreiso plecu, Kaulainā paņēma savu izskapti un devās cita upura meklējumos. Viņai ļoti nepatika mans citāts no Senekas „Vēstulēm” – Omnia homini dum vivit speranda sunt*. Es biju Aināra cienīgs skolnieks, viņš varētu ar mani lepoties. Pirmās daļas beigas. Turpinājums sekos. ```````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````` Paskaidrojumi: *Kamēr cilvēks dzīvs, viņam uz visu jācer.* ect. ````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````` (Comment on this)
1:05 pm	Ž I G O L O dienasgrāmatu fragmenti - Dubultspēle (noslēgums) Ž I G O L O dienasgrāmatu fragmenti Veltīts Lielai Seksa Brālībai. Love not to live, but live to love. Uzmanību: stāsti satur seksuāla un s/m rakstura ainas. Dubultspēle Veltīts viņam * * * – Krist, kāpēc tu vairs nenāc pie manis un Pētera ciemos? Pēc mana brauciena uz Briseli Pēteris ir galīgi pārvērties. Mājās atnāk tikai pārnakšņot, jo visur meklē tevi. Ja ir mājās, tad ir nikns un ērcīgs, neko nedara, labākajā gadījumā tikai guļ. Ar Lauri un mani pat nerunā. Ir pilnīgi noslēdzies sevī. Ar mani viņš negrib runāt tāpēc, ka nesaku tavu adresi un mobilā telefona numuru.– Inga teica, nervozi griezdama sava elegantā kostīma pogas. Acu zibšņi nodeva viņu, apstiprinot to ko es jau zināju – trešais šinī spēlē bija nevis Edžus, bet viņa! – Ak, svētā vientiesība, kā gan es to neapjautu jau agrāk!– es jautāju sev, pats bīdamies no savas atskārsmes. – Viena lieta, ja Pēteris pats izgāja uz mani, bet pavisam cita, ja tas viss bija Ingas organizēts pasākums, vai pat abu divu kopēja sadarbība. Kālab gan tas Ingai varētu būt vajadzīgs. Lai sakompromitētu mani Irēnas acīs un iegūtu sev? Tik liela muļķe viņa tomēr nevarētu būt, lai neapzinātos savas rīcības sekas un Irēnas dusmas. – Mobilais tev izslēgts vai uzlikts uz pāradresāciju, bet iet pie tevis negribu, lai nejauši neuzskrietu Irēnai. Es negribu ar viņu salekties, viņai vēl ir spēks kaulos un, ne mazums teikšanas mūsu pilsētas domē. Tikai tevis dēļ viņa ir aizkavējusies šeit. Viņa jau sen mērķē uz Saeimu un Eiropas Savienību.– viņa teica, pat nenojaušot, ka atklāj man ne tikai Irēnas nākotnes plānus. Es klusēju, ļaujot viņai pilnu vaļu izrunāties. Pēc pieredzes zināju, ka sievietei var aizliegt jeb ko, tikai ne iespēju runāt – viņa to nekad tev nepiedos. Es savukārt nevēlējos iegūt ienaidnieku sievietes veidolā. Ja dusmu un aklā naida pamatā ir sekssuālās attiecības, tās ir galīgi neaprēķinānas un gatavas atstāt aiz sevis līķu kalnus. Vajadzēja būt uzmanīgam un vērīgam. Izvilcis Marlboro paciņu, ar knipi no paciņas izsitu pāris cigaretes. No piedāvātās cigaretes viņa atteicās. Paraustīju plecus piesmēķēju cigareti ar Irēnas dāvātām Zippo šķiltavām. Dziļi ievilku dūmu un izpūtu vairākus dūmu gredzenus. Viens no tiem vieglas vējas pūsmas nests nostājās Ingai virs galvas un saules staru apmirdzēts apstājās. Otrais un trešais dūmu gredzens nostājās viens virs otra veidodani svēto trīsvienību. – Nu gatavā svētā! Svētā Indijas govs.– pie sevis nosmējos. – Mīļumiņ, nu atnāc uz Pētera dzimšanas dienu ar nelielu dāvaniņu. Pēteris te¬vi ļoti grib satikt. Tu jau pats labāk zini ko viņš visvairāk grib. Neatsaki man, nesabojā mūsu kopējos svētkus. Gan jau Pičs tev par visu atlīdzinās no savas kabatas naudas. Viņš tev ļoti tic, zin ka tu par viņu nekad nesūdzēsies. Viņa izņēma no savas rokas somiņas “Dunhill” paciņu ar cigaretēm. Piesmēķējusi no manis uzšķiltām Zippo šķiltavām, viņa vilka vienu dūmu pēc otra. Neizsmēķējusi pat pusi no cigaretes, viņa to nometa zemē un ar savu kurpes purngalu apdzēsa. – Un vispār, Krist, esi cilvēks, saproti arī viņu. Viņš tevi patiešām mīl, bet gan jau ar laiku tas pāries, tā pat kā ar Edžu.– it kā nedaudz samulsusi, viņa sāka rakņāties savā rokas somiņā, tad paņēma kreisajā rokā turēto plastmasas maisiņu un pasniedza to man. – Te ir divi T–krekli saskādēto vietā, "White Horse" morālo sāpju remdināšanai un 20 lati labākam garastāvoklim. Es ceru, ka tā būs pietiekama kompensācija par manu lomu šajā lietā,– viņa izskatījās pamatīgi samulsusi. – Ja ne, tad pasaki cik, un es tev samaksāšu!– Ingai sāka beigties pacietība un viņa krita no vienas galējības otrā. – Ja neatbrauksi pats uz viņa jubileju, būšu spiesta pateikt Pičam tavu mājas adresi un telefonu numuru. Viņš pats tevi atvedīs uz savu dzimšanas dienu. Pētera dēļ viņa ir gatava iet pāri līķiem un panākt savu, ja ne ar pīrāgu, tad vismaz ar pātagas palīdzību. Kā īstena kristiete, viņa Vecās Derības morālās vērtības centās pārnest uz mūsdienām. Bija izveidojies īsts Bībeles cienīgs sižets un jauns – Ingas Evanģēlijs! Iepriekšējais favorīts Edžus bija pakritis un tā vietā bija atnācis jauns, daudz perspektīvāks Pegass. – Nodzītus zirgus taču nošauj, vai ne, Inga?– es atcerējos kādu vecu amerikāņu filmu. – Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Jauna formulas “2 in 1”interpretācija – gan divi vienā, gan viens pret diviem.– pie sevis nodomāju un nepatikā noskurinājos. Es negribēju pieņemt šo Danaja dāvanu no Ingas rokām un noliedzoši papurinājis galvu es viņai atdevu atpakaļ maisiņu ar dāvanām. Sapratusi, ka izplānotais Krista pirkšanas – pārdošanas manevrs nav izdevies, viņa nu jau nevajadzīgo ēsmu bez mazākās nožēlas ielika blakus soliņam esošajā atkritumu urnā. Tas bija demonstratīvs mājiens man ar slotas kātu, viņa netaisījās tik viegli padoties. – Vai Edžus arī būs viesībās?– man vēl vajadzēja tikt skaidrībā kas bija noticis ar veco viņas “zirgu”. – Nē, viņš paņēmis bezalgas atvaļinā¬jumu un aizbraucis nezināmā virzienā.– viņa nevērīgi izmeta jau daudz mierīgākā tonī. – Neaizmirsti, mēs ar Piču tevi ļoti gaidīsim.– viņa piecēlas no soliņa un neatvadījusies aizgāja. Kā izaicinājums, pie soliņa palikās viņas nomestais cimds. – Es zināju ko viņš grib dzimšanas diena. Es zināju, ka viņš to saņems. – To zināja arī viņš. Un Inga. – MANS guru to nezināja. To zināji TU. – Viena vienīga FOMA! Foma, protams, biju es pats. * * * – Kas tur daudz ko mācēt? Nopumpē tikai no neta melodijas, pieliec klāt bildes, animāciju un aiziet!– komentēja jau manāmi iesilušais Lauris vērtēdams manu nelielo dāvanu, Pēterim veidoto mājaslapu. – Kāpēc te viss sarakstīts angliski, varēja taču latviešu valodā? Burti arī tādi sīki, ka ne visu var izlasīt.– raibām acīm skatīdamies monitorā viņš jautāja. – Ja jau tas būtu tik viegli, tad kāpēc tu pats sev tādu neuztaisi? Pats tikai māki kā ieiet games un stundām tur ilgi sēdēt.– Hārdijs nopietnā tonī atteica. – Kāda jēga šeit lietot latviešu valodu, ja to lasīs arī citi pasaules otrā malā? Ja gribi sēdēt tikai savā mājaslapā, tad Krists speciāli tev tādu uztaisīs. Vai tiesa, Krist? Es jau sen teicu, lai tu met pie malas to vācu valodu un pārej uz angļu. Nu vari kost sev pirkstos. Bet kā mājaslapai un dāvanai tai nav nekādas vainas. Man vismaz patīk. – Būtu izveidojis labāk kādu action games, citādi kāds labums no šādas mājaslapas.– Lauris negribēja atzīt savu sakāvi un atkorķēja jaunu alus pudeli. Tad, kā gribēdams man iedzelt, piebilda. – Krists jau to nespēj, kaut arī programmēšana ir viņa pamatdarbs. Man būtībā bija vienalga ko Lauris tur zem deguna sev buldurē, bet nonievāt manis paveikto citu klātbūtnē? Tas nu gan bija par traku! Mājaslapā bija arī kāda, tikai Pēterim domāta “odziņa”, bet lai atspēlētos Laurim, es nolēmu to parādīt arī pārējiem. – Nospied uz TESTS, dod pareizu atbildi uz trim jautājumiem angļu valodā un tad tev būs spēlīte ar izģērbšanos un hohmām*. Ja kļūdīsies, tad katrā jaunā piegājienā būs trīs jauni jautājumi…– es nepaspēju pabeigt. Attaisījis jaunu logu Lauris iegāja netā. Ievadījis www.porno.hard.uk.com un nospiedis taustiņu Enter, pieplaka pie monitora. Pārējie ar neslēptu interesi gaidīja atveramies vēl neredzētu izpriecu lapu. – Mums te vairs nav ko darīt, visi ir galīgā ķēmā. Krist. Ienāc manā istabā, es gri¬bu tev ko svarīgu pateikt.– Pēteris iečukstēja ausī un iekodās manā auss ļipiņā. – Labi ej pirmais, es tev sekošu.– es tikpat klusi atbildēju uzpūsdams karstu elpu viņa kaklam. Paskatījies uz bagātīgi servēto galdu es paņēmu mazu pipargurķīti un iebāzu to Pēterim mutē, bet otru apēdu pats. Šodien mēs ar Piču dzērām tikai šampānieti, neko stiprāku mēs nevēlējamies. Mēs nevēlējamies sabojāt savus svētkus. Uzdzēris gurķītim šampānieti, es sekoju viņam uz otru istabu. Dāvana sekoja dāvanai. Mēs abi zinājām, ka četri gorillas sēž lejā uz soliņa un sūc savus aliņus. Tā gadās. * * * – Tu zini, Krist, ka vislabākā dāvana esi tu pats. Jā, es gribu tevi, tevi pašu. Pagājušo reizi tu gribēji mani, tagad es gribu tevi. Es gribu tev sniegt to baudu, ko tu sniedzi man. Es negribu palikt tev parādā. Aizslēdzis durvis, Pēteris uzreiz ķērās “vērsim pie ragiem” un atpogāja manu virskreklu. Viegli ticis ar to galā, viņš novilka topiņu un pieplaka man pie krūtīm. – Krist, tu esi pati pilnība, pats sapņu kalngals. Tu pat nezini, kā es tevi mīlu un dievinu. Ak, Krist, kā es tevi gribu! Mēs dāvāsim viens otram sevi, vai ne?– viņš jautāja un pats arī atbildēja. – Es zinu, ka es tev būšu pirmais. Tās bērnu spēlītes taču neskaitās, jo tā nebija mīlestība! Tev pirmais un vienīgais būšu es. Mēs mīlēsim viens otru, mums vairs nevienu citu nevajadzēs. Aizbrauksim no šejienes, varbūt pat uz ārzemēm, un nebūsim ne no viena atkarīgi. Mīlēsim un piederēsim viens otram mūžīgi. Es zinu, ka arī tu to vēlies. Viņš veikli novilka manas džinsas un nolika tās uz krēsla. Novilku Pēterim topiņu un noliku to uz krēsla. Piča džinsas kā pogas zaudējušas nokrita pašas no sevīm un viņš no tām vienkārši izgāpa ārā. – Kaut arī tu esi izcils seksa guru atzīsti tomēr, ka sievietes tomēr nav tas. Ko piemēram tu ieguvi iekārojot manu mammu? Manuprāt tikai un vienīgi naudu. Manī tu atradīsi visu to, ko par nekādu naudu nevar nopirkt – patiesu mīlestību,– viņš novilka pēdējo kas bija man virsū, peldenes ar klipšiem. Viņš jau bija kails, kā no mātes miesām nācis un skrūvēja vaļā aromātisko eļļu pudelīti. Skurbinošā aromāta apņemti mēs iekritām gultā un maigas rokas ar Ambrozija eļļu, rūpīgi sāka ieziest manu ķer¬meni. Piča elpa uzņēma tempu. Manējā arī. Tā nebija nodevība, vismaz ne no manas puses nē. Inga pati to vēlējās un katrs plūca sev paredzētos augļus. Jaunais, vingrais fauniņa ķermenis sniedza man visu to, ko nespēja dot Kristus vecumu pārkāpusī Ingas miesa. Fauniņš bija daudz labāks un interesantāks nekā viņa māte. Tās bija neaprakstāmas un nesalīdzināmas sajūtas. Maigas eņģeļa rokas slīdēja pa visu manu ķermeni, sākot no pleciem līdz pat ciskām, un tām sekoja ugunīgas lūpas. Pičs tā iekvēlināja, ka nespēju vairs sevi kontrolēt. Manas rokas un lūpas darbojās pilnīgi neatkarīgi no manis. Tās patstāvīgi atrada vietas kur mācēju sniegt vislielāko baudu mums abiem. Mēs atkal bijām viens vesels. Mūs abus vilināja skaitļa 69 maģija, lielā seksa – Iņ un Jaņ maģija. Piča debesu vārti* atrada un iesūca sevī manu puisīti. Arī viņa stīvais, vingrais piedēklis* atrada sev piemērotu mājvietu. Mēles strādāja kā sprigulīši, un vakumsūkņi, elpu neatvilkdami, strādāja nepārtraukti. Pētera vīrišķīgais zizlis bija vismaz desmit reizes lielāks par jebkuru brālīti*, bet smaržas, garša un sajūtas bija stipri līdzīgas. Mūs abus pārņēma neaprakstāma salkaisle un ekstāze. Atlaidis pārkarsušo Pētera puisīti, es iesūcu abus viņa ābolīšus* un maigi tos pabakstīju ar mēli. Es lieliski atcerējos kā izrīkojās Irēna ar manējiem un notikumus neforsēju. Pārsteigumā Pičs pārakmeņojās un nevilšus aizturēja elpu. Tā viņam bija jauna, vēl nepazīstama tehnika kuru vēl vajadzēja apgūt. Atguvies no pirmā pārsteiguma, Pičs meta uzbrukumā mēli maniem elles vārtus* un pa reizei pārkāpis sliekšni, centās to “uzlauzt”. Sajūta un ekstāze bija pār mēru un es padevos. Es pieprasīju pāris pamiera minūtes. – Vismaz pagaidām ir neizšķirts. Viens viens mūsu pašu labā. Tu tik tiešām esi meistars! Es nekad nebūtu uzdrošinājies spēlēties ar ābolīšiem kā ar biljarda bumbām. Man vienkārši būtu bail to darīt.– eņģelis man atzinās un atkal iesūca sevī manu puisīti. – Es arī baidījos pietuvoties šiem vārtiem ar mēli. Es jau arī nezināju, kas ir aiz šī sliekšņa kura nav!– es atzinos viņam un manas lūpas apņēma Pētera zizli līdz pat saknei. Viņa puisītis agonēja pirmais. Man nekas neatlika kā vien norīt šo debesu dāvanu. Tā bija tumīga, sāļa un bezgaršīga. Arī tā pinte ko atstāju Pičā. Mēs pieņēmām viens otru bez aizspriedumiem. Mēs abi bijām sasnieguši baudas virsotni. Atslēguši savus vakumsūkņus mēs abi, bez spēka kā pēc kalnu gāzšanas, izlaidāmies viens blakus otram. Pičs sabužināja manus matus un pievilka manu galvu sev klāt. Iezīdies manā auss ļipiņā un brīdi to patracinājis, viņš piekļāva savas lūpas manējām. Spēle turpinājās non stop režīmā. No skūpstā slēgtām lūpām nevarēja atrauties, pat ja mums būtu tāda vēlme. Ne man, ne viņam tādas protams nebija. Vismaz pašlaik... and for ever*. – Tagad es gribu saņemt savu dāvanu,– pēc brīža teica Pičs un, jutu, kā viņa rokas sāka maigi, bet neatlaidīgi griezt pret sevi manu dark side of the moon*. Es nepretojos, biju rīcībnespējīgs kā nohipnotizēts trusītis. Viss bija Pētera rokās. Viņš bija Vissaugstākais. Viņš bija GURU. Viņš protams to zināja. – Tas bija galapunkts. Atpakaļceļa vairs nebija. Tas bija Galapunkts. Šeit krustojās visas pasaules lielceļi…* Gaisā pavīdēja pazīstama smarža. Tā mani saviļņoja un puisītis no jauna modās gaidot patīkamus piedzīvojumus. Pētera rokas paplēta manas kā¬jas un vidējais pirksts ar vēsu lubrikantu iebrau¬cis manos elles vārtos. Ar ātrām mērķtiecīgām kustībām viņš izraisīja neaprakstāmas ķermeņa trīsas, tā ka uz brīdi man pat aizrāvās elpa. Katrs pieskāriens izsauca orgasma vilni un es, elpu aizsturējis centos apspiest kaisles vaidus. – Ārprāts, Pič! Es nespēju vairs to izturēt!– es histēriski iesmējos, cīnīdamies pēc elpas. – Ne tas vien būs, pagaidi!– Pičs iečukstēja ausī un iebāzis atverē vēl otru pirkstu, lēnām riņķveida kustībām centās to paplašināt. – No sākuma nedaudz patrenēsim muskuļus, lai tu iemācītos tos atslābināt un krampjaini nesarautu slēdzējmuskuļus.– un atverē ielīdēja vēl viens pirksts. Neskatoties uz smaržīgo, anestezējošo lubrikantu, nedaudz sūrstēja. Bi¬ja manāms pieredzes un treniņa trūkums. Es vairs nemācēju atslābināt savus vēdera lejasdaļas muskuļus kā kādreiz. – Cik skaista ir jaunība un nenāks vairs tā.– galvā uzpeldēja kaut kur dzirdēta dziesma. Tā nebija mana dziesma. Iesildīšanas bija pabeigta. Ar rokām paplētis manus lielos ābolus*, Pēteris uzmanīgi iegāja manī. Samērā viegli pārvarējis pusi distances, viņš atkāpās un vairākkārt uzbruka no jauna. Arī Pēteris iesildījās. Tad, cieši apķēris manus plecus, viņš iegāja manī līdz galam un pamira. Mums vajadzēja pierast un izdaudīt šo mirkli. Sasprindzinājis un atslābinājis locekli, viņš vairākkārt pieskārās orgasma riekstiņam*. Mans puisītis bija gatavs izšaut savu kārtējo lādiņu. Pēteris ar zobiem satvēra manu auss ļipiņu un sāka to zīžļāt. Viņš novērsa uzmanību no galvenā. Atkāpies līdz slieksnim, viņš atsāka savus uzbrukumus riekstiņam, ik pa brīžam mainot savu iebrukuma dziļumu un ritmu. Katrs dziļais grūdiens izsauca tādu saldkaisles un eiforijas vilni, kuram es nebiju spējīgs pretoties, pat ja to spētu. Es gulēju kā sastindzis, baidoties dziļāk ievilkt elpu, izjaukt ritmu un zaudēt kaut kripatiņu šī mežonīgā orgasma. Gribējās lai tas turpinātos mūžīgi. Man vairs nesūrstēja, bija patīkams katrs pieskāriens, katra uztvertā kustība. Apskaidrība atnāca pēkšņi. Mūsu sprigulīši* agonēja vienlaicīgi, sniedzot neaprakstāmu baudu un saldkaisli. Tie šķīrās no sēklas, nekādi nevarēdami apstāties. Pirmajā brīdī jutos kā pārpildīta Electrolux veļasmašīna. Veicis vēl dažas sīkas frikcijas, Pēteris iegāja manī līdz galam un cieši piespiedās riekstiņam. Mans puisītis agonēja kārtējo reizi. Mūsu puisīši bija vienās putās. Mēs gulējām blakus un vērāmies savos atspulgos spoguļgriestos. Es zināju, ka manā guļamistabā arī drīz tādi būs. – Happy birthday, Peter!*– es teicu atspulgam griestos. Pēteris apmierināti pasmaidīja. Viņš bija savu panācis un tikko bija atsaiņojis savu dāvanu. Biju apmierināts par tās izvēli. Pēteris, pats par sevi saprotams, arī. Piesmēķējis cigareti es piecēlos gultā sēdus un sāku ģērbties. Laimīgi un starojoši, mēs kopā atgriezāmies pie pārējiem viesiem. Hārdijs gurdi pacēla galvu no galda, paskatījās monitorā, tad uz mums un atkal nolūza. Pārējie viesi jau bija aizgājuši. Ar alkoholu apduļķotajām acīm uz mums nolūkojās Lauris. Mūs atpazinis, viņš sniedzās pēc kārtējās alus pudeles. Tā apgāzās un paripoja zem gultas. Rupji nolamājies, viņš paskatījās uz mums. Viņa acīs vīdēja greizsirdība. Varbūt man tā tikai izlikās. * * * – Šo konvertu ar naudu tev sūta mamma. Ņem droši, tas nekož! Viņa zin, ka tu rītā esi brīvs un grib, lai tu rīt pie mums atnāc. Es protams arī gribu to pašu ko viņa.– Pēteris pasniedza man vienu konvertu un piemiedza man ar aci. – Un šis tavam videokameras fondam no manis, par pagājušo reizi.– viņš pasniedza man otru neaizlīmētu konvertu. Negribīgi paņēmu abus konvertus un ātri pārskaitījis tajos esošo naudu, es pasniedzu viņam tos atpakaļ. – Paņem savu un arī mammas naudu. Nopērc sev labu CD pleijeru, tu jau sen to vēlējies. Ja gribi, uzskati to par manu dāvanu tev. Tu jau zini par ko. – Tik tiešām tu neņemsi naudu, neturi ļaunu prātu par visu notikušo, Krist,?– Pēteris patiesi jutās pārsteigts un samulsis. – Krist, tu pat nezini, kā es tevi mīlu! Nē, ne jau par CD pleijeru, bet tāpēc, ka arī tu mani mīli. Vai tiesa, Krist?– apķēries man ap kaklu, viņš spēji piekļāvās manām lūpām un veltīja man kaislīgu skūpstu. – Rīt, pēc mammas apciemošanas, es tevi uzticami gaidīšu jau gultā, kails un smaržojošs.– atbrīvojis mani no savām spīlēm viņš šķelmīgi pasmaidīja. – Tev tik izpūruši mati, it kā tu tikko būtu no gultas izkāpis.– viņš piebilda paskatījies uz mani. – Es arī esmu tikko izskāpis no gultas. Gaidīju tevi, zināju, ka tu noteikti būsi.– nemaz necentos to slēpt un vedu viņu uz virtuvi. – Zini, Krist, ejam dušā. Man tā tava burbuļvanna ne pārāk patīk. Es tevi ļoti gribu, tu protams mani arī vari dabūt.– atteicies no piedāvātās tējas viņš stūma mani uz vannas istabas pusi. – Ejam, ūdens vannas istabā jau šalc. Tu visu esi paredzējis jau iepriekš, mans guru. No tevis neko nevar noslēpt, skolotāj.– pa ceļam nometuši kur pagadās drēbes, mēs steidzāmies pretī ūdens valdzinājumam. * * * – Palaidni, tu man divreiz piešļāci pilnu muti vienas stundas laikā. Kā tas tev izdodas?– Inga apsedzās ar segu un koķetīgi pajautāja. – Vai tu esi ievērojis, ka es palieku arvien jaunāka? Tikai tu mani spēj atgriezt pie dzīvības. Apsēdies turpat uz gultas malas es piesmēķēju Marllboro. Jutos noguris un man nemaz negribējās runāt. Savu Sīzifa* darbu, apmierināt mūžam izsalkušo Ingu, es biju padarījis godam un savās domās, ar sirdi un dvēseli, jau atrados Pētera apskāvienos. – Pēteris pēc savas dzimšanas dienas ir kļuvis par brīnumbērnu. Viņā it kā būtu ieplūdusi jauna dzīvības sula. Bez manas teikšanas viņš visu mājās apdara.– arī Inga domāja par viņu un negribēja vēl mani laist vaļā. Vienreiz nedēļā ar mani pārgulēt un izrunāties viņai bija par maz. – Viņš ir pārvērties uz labo pusi. Es esmu ļoti apmierināta.– iekārtojusies ērtāk plašajā gultā, viņa nožāvājās un izstaipījās. – Es tūlīt pat iešu gulēt. Rīt septiņos, lūdzu, pa¬modini mani. Domē ir ļoti svarīga sēde, nedrīkstu nokavēt.– pirms gulēt iešanas viņa sniedza man pēdējos norādījumus un sāka uzklāt sejai naktskrēmu. – Tu droši vari iet pie Pētera. Nekavejies, viņš tevi laikam jau ļoti nepacietīgi gaida savā istabā. Iedevis Ingai saldu atvadu buču, es devos uz vannas istabu kur Piča sarūpēts jau tecēja siltais ūdens. Smarža vannas istabā ziņoja, ka Pēteris tik tikko ieritinājies baltos, smaržīgos palagos jau gaidīja mani. Mana oža nekad mani nepievīla. Mūsu valoda bija ķermeņa smaržu valoda, tā runāja vairāk nekā kāds dažreiz spēj pateikt ar vārdiem. Saņēmis ūdens veldzinošo svētību, kails un atguvis spēkus, es steidzos uz Piča istabu. Viesistabā uz dīvāna sēdēja nez no kurienes uzradies Lauris. Viņš paskatījās uz manu stāvpuisīti ar visai ieinteresētu skatienu. Alkohola aizplīvurotajās acīs pavīdēja kaut kas ļaunu vēstījošs. Šķita, ka viņā mostas atklāta iekāre. Apmulsis no Laura nākošiem fluīdiem, es ātrā gaitā pagāju viņam garām. Pava¬dījis mani ar smagu skatienu, viņš ar somu dunci turpināja tīrīt savus netīros nagus. Es jutos kā ne savā ādā, krūtīs un plecos parādījās neizprotama smaguma sajūta. Aizvēris durvis es apsēdos uz gultas blakus Pēterim. – Klau, Pičuk! Lauris tā savādi uz mani noskatījās, nu gluži kā greizsirdīgs bullis. Ceru, ka viņš vēl nekā nezina par mūsu seksuālajām attiecībām. Varbūt es tomēr vēl kaut ko līdz galam nezinu.– un atspiedies ar muguru pret sienu es paskatījos viņam tieši acīs. Viņš kādu brīdi saspringti klusēja. – To, ka man patīk zēni, ka mēs ar Edžu mīlējāmies, viņš protams zin. Tu saki greizsirdīgs?– viņš domīgs nosēdās un ieņēma lotosa pozu pavilcis zem sevis kājas. – Vai tiešām tu neievēroji to rētu mīlēdamies ar mani? Piedod, es negribēju tev par to stāstīt, baidījos tevi zaudēt. Baidījos, ka tu nepieņemsi un atgrūdīsi mani.– Pēteris kļuva ļoti nopietns un vēl zemāk nodūra galvu. – Pēc tā gadījuma gandrīz pirms trīs gadiem, Lauris man nav vairs pat piedūries. Es neredzu nekāda iemesla no viņa baidīties. Viņam gan ir iemesls baidīties par man nodarīto.– Pēteris runāja lēni, it kā ar grūtībām piemeklēdams vārdus. Viņš gribēja mani nomierināt un tas viņam nenācās viegli. – Laurim tad jau bija 16 gadu. Pēc dzimšanas dienas svinēšanas viņš ienāca manā istabā un, piedraudot ar nazi, mani izvaroja. Ja viņam nebūtu tik milzīgs loceklis un es nebūtu ļoti izmisīgi pretojies, varbūt nekas arī nebūtu noticis. Viņš traumēja mani un es nokļuvu slimnīcā.– Pēteris stāstīja to, ko zināja tikai daži cilvēki. Tas bija liels ģimenes noslēpums un goda lieta. – Ja tēvs būtu bijis mājās, viņš Lauri būtu nositis kā traku suni. Kaut arī tēvs ar mammu jau bija šķīries, viņš vēl dzīvoja šeit. Viņš bija darbā, bet mamma bija izgājusi burtiski uz stundu, kad tas viss notika. Kad viņa atgriezās, Lauris bija aizbēdzis, bet es noasiņojis gulēju bezsamaņā. Pēc operācijas 4 dienas biju reanimācijā, gandrīz vai atdevu galus. Pēc tam, kamēr viss kārtīgi sadzija, baroja caur vēnu ar glukosi un šķidrām putriņām. – Pēteris papurināja galvu kā censdamies aizdzīt jau daļēji aizmirsto savas dzīves murgaināko daļu. – Beigsim par to runāt, okay! Dažreiz Laurim pēc kārtīgas dzeršanas uznāk melnie, bet gan jau viss būs labi. Viņš taču neriskēs kaut ko tādu atkārtot vēlreiz. Viņš ļoti baidās no cietuma.– viņš mani mierināja. Jutu, ka izstāstot rūpīgi slēpto notikumu, Pēterim no pleciem novēlies liels smagums. Viņš burtiski pārvērtās un kļuva par to pašu nebēdnīgo fauniņu, kādu līdz šim biju viņu pazinis. Apskāvis un iedevis man ugunīgu skūpstu, viņš iečukstēja ausī. – Nāc, es tevi gribu tūlīt pat, nelaupīsim sev nevienu laimes brīdi. Ejam uzreiz uz dark side of the moon,– un Pičs ātri apmetās uz vēdera. Vēl pēc neīsa brīža viņš jau bija ieņēmis mani visu līdz saknei. Kā vienmēr. – Un tagad es tevi paņemšu priekšā manu eņģeli,– saldi ausī iečuks¬tēja Pičs un iedeva kaisles pilnu skūpstu. Tas reibināja kā dzirkstošs šampānietis un, man nekas cits neatlikās kā ieņemt Piča iesildīto vietiņu. Patramdījis manus vārtu sargus ar lubrikantā apņemto pirkstu, Pēteris drošu roku tajos ievadīja savu uzkarsušo līdz baltkvēlei locekli. Tas viegli ieslīdēja vārtrūmē un lika baudā notrīsēt katrai mana ķermeņa šūnai. Septītā Pētera ieņemšana sevī neradīja saspringuma sajūtu. Biju iemācījies atslābināties un uztvert dzīvi filozofiski, visā tās krāšņumā. Mūsu tēraudcietie puisīši kā uzlādēti lielgabali, bija gatavi izšaut savu lādiņu jebkurā brīdī. Orgasms tuvojās augstākajam punktam. Pēc brīža kulminācija sasniedza virsotni un savus lielgabalus mēs izšāvām vienlaicīgi. Dziļi elpodams, un atstājis savu puisīti manā vārtrūmē, Pēteris noguris, bet ļoti apmierināts iezīdās manā kaklā kā mazs vampīriņš, lai atstātu tur savu kārtējo pateicības skūpstu un zīmogu. Viņš mani aprakstīja gluži kā Gūtmaņa alu Siguldā. Pār mums abiem nolaidās melna, draudus vēstoša ēna. Aizsedzot ar sevi no blakus istabas nākošo žilbinošo gaismu, atvērtajās durvīs stāvēja melnas iekāres pārņemts briesmonis. – Un tagad es tevi paņemšu priekšā mans eņģeli,– atskanēja pērkondimdoša Laura balss no kuras mēs abi nevilšus sarāvamies. Ēna sakustējās un es ar visu savu ķermeni sajutu katru Pēterim no augšas doto triecienu un tiem sekojošos vaidus. Pēteris iekunkstējās un viņa ķermenis atslāba kā lupatu lelle. Siltas un lipīgas tērcītes pilēja uz maniem sāniem gaisā izplatot sāļu asins smaržu. Nogrūdis no manis Pēteri blakus gultā, man virsū ar visu svaru uzgūlās Lauris. Pie kakla cieši un sāpīgi piespiedās ass somu duncis. – Tagad es tevi paņemšu priekšā, Krist! Tev noteikti tas iepatiksies. Es tevi paņemšu pa savam.– piedraudēja Lauris un starp manam paplēstajām kājām jau ceļu meklēja zvērs. – Lai mazāk sāpētu, vari iekosties spilvenā. Ja dzirdēšu kaut vienu skaņu, apklusināšu tevi uz visiem laikiem! Kļūsi par svēto mocekli, skaistulīt. No zvērīgā locekļa trieciena kājstarpē un sāpēm, es zaudēju samaņu. * * * Miegā mēģināju pagriezties uz kreisajiem sāniem un, pievilkt zem sevis kājas, bet man tas neizdevās. Mēģināju vēlreiz, bet nekas neizdevās, rokas un kājas bija kā saslēgtas ar rokudzelžiem un neļāva man to izdarīt. Likās, ka uz muguras esmu nogulējis lielāko sava mūža daļu. Neciešami gribējās pagriezties, bet rokas un kājas kā pielēmētas ne¬kustējās ne no vietas. Neizpratnē pavēru acis un palūkojos apkārt. Kails, kā no mātes miesām nācis, es gulēju augstā gultā ar gultas malai piesietām rokām un kājām. Labās rokas vēnā bija iedurta adata un tajā, pa lokanu plastmasas caurulīti no statīvam pievienota maisiņa, pilēja kaut kāds sarkans šķidrums. Krūšu labajā pusē un uz kakla bija uzlīmēti vairāki marles taisnstūri. Sprīdi zem atslēgas kaula, no manām krūtīm iznāca plastmasas caurulīte, kas bija pievienota stikla pudeli uz grīdas. Ieelpojot un izelpojot varēja dzirdēt, kā pudelē kaut kas sāk burbuļot. Manu degunu un muti nosedza caurspīdīga plastmasas maska, un no tai pievienotās caurulītes šņācot ieplūda kaut kas bez garšas un smaržas. Mēģināju ievilkt dziļāk elpu, bet tūlīt pat, krūtīs zem plāksteriem, kāds it kā iedūra ar nazi. Arī pats dziļāk ievilktais gaisa malks reibināja. Pametu skatu sev visapkārt. Tieši pretī man, arī gluži kails, gulēja mana vecu¬ma čalis ar lielu metamo. Viņā jautās kaut kas pazīstams, bet man galva nestrādāja un es nespēju atcerēties kur viņu jau biju redzējis. Viņam plaukstu virspusē biju pievienota tāda paša sistēma kā man. Rokas no plaukstām līdz pat locītavām bija apsaitētas ar marli, bet uz vēdera ar leikoplāksteru piestiprināts, taisnstūra marles pārsējs. Blakus gultā kaila gulēja jauna piecpadsmit–sešpadsmit gadīga meitene. Ķermenis ar vingrajām līnijām un izciļņiem, citreiz būtu izsaukuši zināmu manu un ne tikai manu ieinteresētību, tomēr tās pašlaik absolūti nebija. Viņa bija dzeltenīgā pelēka. Un ne jau tāpēc, ka viņa būtu ķīniete. Viņa bija vienkārši narkomāne. To varēja redzēt pēc zilumiem un sadurstītajām vēnām. Tādas nebija manā stilā. No man pa kreisi, kails, tāpat kā visi šinī istabā, gulēja Pičs. No pārsteiguma ievilku dziļāk elpu un gar acīm nogriezās krāsainu zvaigznīšu virpulis. No redzētā un drausmīgām sāpēm krūtīs es atslēdzos. Es atgriezos savos pirmsākumos. Nebūtībā. – Cilvēka dzimuma turpināšana tobrīd nebija galvenais. – Viņu dzimumlocekļi bija sarāvusies un sēklinieki – ievilkti uz iekšu. * * * – Pēc tā izvarošanas gadījuma Lauris mani vairs neaiztika. Kad es sāku intere¬sēties par seksu un dzimumattiecībām, katru kas nāca pie manis ciemos, viņš centās pavedināt.– tālumā dzirdēju Pētera balsi. Nevarēju un negribēju atvērt acis, lai pārliecinātos, ka runātājs tiešām ir viņš. – Vispār Lauris neieredz mani, arī manus un mammas draugus.– atvilcis elpu Pēteris lēnām turpināja, laiku pa laikam ieklepodamies. – Krists nāca tikai pie manas mammas. Es nezinu, kas brālim todien bija uznācis. Viņš sagaidīja Kristu iznākot no vannas istabas un piedraudot ar nazi lika iet tam uz manu istabu. Kad viņi abi ienāca, viņš lika man nogulties uz vēdera, bet Kristam uzgulties man virsū. – “Pieņem sevī Kristu. Lai svētīts top tavs vārds, āmen!”– viņš teica. Pie gultas pienāca medmāsiņa un paskatījās uzstādītajos monitoros. Ielikusi visiem istabā esošiem padusēs termometrus, viņa izgāja ārā. Izmeklētāja Pēteri nesteidzināja un visu rūpīgi ieprotokolēja savos papīros. Viņai laika bija pietiekoši. – Mums nācās pakļauties, jo Lauris draudēja ar nazi. Krists iegāja manī piespiedu kārtā, ar nazi pie rīkles. Kad viņš beidza, man tas pats bija jāizdara Kristam. Kad to nespēju, Lauris iesaucās. – “Es gan to varu izdarīt!”– viņš iedūra man vairākas reizes ar nazi un es vairāk neko neatceros. Tikai milzīgas sāpes un necaurejamu tumsu. – Interesanti, kāpēc viņš to visu darīja? Vai tev ar vēl kādu puisi ir bijuši līdzīgi sakari, ja neskaita Kristu? Runā droši, mūs neviens nedzird. Viss ko teiksi, paliks starp mums, es pat to nepierakstīšu.– viņa turpināja tincināt Pēteri. Klusībā pie sevis lūdzu Dievu, lai Pičs vispār atteiktos runāt par šādām tēmām. – Nē, nekad nav bijuši. Pēc tā gadījuma, kad Lauris mani izvaroja, man no seksa ir paniski bail, pat ar meitenēm. Šķiet Dievs bija uzklausījis manu lūgumu, bet varbūt Pičs stāstīja tikai baltu patiesību. – Tad jau tu protams neredzēji kā Lauris mēģināja izdarīt pašnāvību, pārgriežot roku vēnas un iedurot vēderā. Taisni brīnums, kā tava māte paspēja jums atsaukt ātro palīdzību un visus jūs izglābt.– piecēlusies viņa piegāja paskatījusies pie pretējās sienas gulošo. Paklausījusies viņa murmināšanā, viņa atkal nosēdās krēslā pie manas un Pētera gultas. – Laura stāvoklis diemžēl vēl ir kritisks. Ja viņš izķepurosies, tad noteikti būs tiesu ekspertīze. Vai tiešām tu Pēteri neko vairāk neatceries? – Nē. Vakar nācis pie samaņas, es vēl nobrīnījos, ka mēs visi trīs – Krists, Lauris un es, guļam slimnīcā. Es dzirdēju, ka Lauris runā par kaut kādu piedošanu un pestīšanu caur seksu, tāpēc arī pamodos. Pēteris neatbildēja uz viņas jautājumu un es viņu pilnīgi sapratu. Es arī negribētu runāt par to, lai nejauši nepateiktu ko lieku. Pagaidām tas viņam lieliski izdevās. – Viņš kā sajucis visu laiku pieprasa iecelt viņu par visu vīriešu pasaules valdnieku, laikam ir nojūdzies.– Pēteris teica izdzirdis kārtējo Laura tirādi par pestīšanu. Izmeklētāja kā piekrītot pamāja ar galvu. – Lauris pirmais no jums trijiem atguva samaņu, tad tu, vēl jāgaida kad pie samaņas nāks Krists. Neizskatās, ka Lauris tēlotu, bet to visu lai noskaidro tiesu ekspertīze. Tas ir viņas, ne manā kompetencē.– viņa domīgi noteica, it kā runādamies pati ar sevi. – Pagaidām šinī krimināllietā ir tikai tavas un tavas mammas liecības. Būs jāgaida, kad liecības varēs sniegt Krists un, cerams arī Lauris. Sakārtojusi mapē pierakstīto liecību, viņa piecēlās un palūkojās uz mums visiem. – Ceru, ka tu Pēteri, neko neesi samelojis. Nu, labi zēni, veseļojieties ātrāk. Uz redzēšanos.– un izmeklētāja savās augspapēžu kurpēs atstāja reanimāci¬jas palātu. No pretējās istabas puses atkal varēja dzirdēt Laura sludināšanu. Mani tā galīgi neinteresēja. – Krist, vai tu dzirdi mani, es jūtu, ka tu mani dzirdi. Klausies uzmanīgi es ko teikšu. Mums visiem jābūt vienotiem, lai nebūtu nepatikšanas. Mamma jau to saprata.– Pēteris pārliecies pāri gultas malai satvēra manu roku. – Uzklausi mani, Krist. Mani tikko par mums visiem izjautāja izmeklētāja. Tev ir jāsaka tieši tas pats, ko teicu es. Klausies uzmanīgi un atceries…– es neko nespēju Pičukam atbildēt, es ieslīgu nebūtības bezdibenī. Viņš grib, bet es nevaru. – Tā gadās,– teiktu Pičs. * * * – Labi, lai būtu tā, kā tu saki. Jums pret Lauri viss pārāk labi saskan, it kā jūs visi trīs būtu sarunājuši. Māsiņ, vai viņi nav savā starpā runājuši?– māsiņa pienāca klāt un kaut ko iečukstēja viņai ausī. – Ak, tikai pirms trim stundām nāca pie samaņas. Paldies māsiņ.– izmeklētāja kluva domīga. Istabā ienāca sanitāri un sāka atsiet Lauri. Palīdzējuši viņam piecelties sēdus, viņi to apģērba. Lauris šķiet nesaprata kas ar viņu notiek, kur viņš vispār atrodas. Varbūt viņš tikai meistarīgi tēloja – viņam viss bija vienaldzīgs. Turpinot savus pātarus par seksa valdnieku, viņš tā arī no mums neatsveicinājies sanitāra pavadībā izgāja no istabas. Izmeklētāja salika papīrus mapītē. – Uz redzēšanos zēni. Vēl ar jums vēl protams tiksimies. Izskatās, ka Lauris savu liecību kādu laiku dot nespēs. Ja viņš tiešām netēlo, viņš ir bīstams pat piesiets.– viņa gatavojās uz promiešanu. – Veseļojieties, zēni. Jūs izkatāties jau daudz labāk un liekas viens ar otru saderat.– viņa nedaudz samulsa no pašas teiktā, noklepojās un tad turpināja,– es gribēju teikt, ka jums pat ir viena asins grupa un rēzus faktors – “0 Rh-“. Jūs varētu būt brāļi. Jūs viens otru papildināt, pat nenojaušot cik ļoti.– viņa nosarka arvien vairāk un vairāk. – Veseļojieties un ne par ko neuztraucieties. Vēlāk pie jums atnāks psihoterapeits,– izmeklētāja raiti klibinādama ar augstpapēžu kurpēm, ātri atstāja intensīvo palātu. Mēs abi ar Piču saskatījāmies un uzsmaidījām viens otram. – Paldies tev, Krist, Tu mūs visus trīs izglābi. Kā tu zināji ko teikt?– Pēteris pasniedza man savu roku un es cieši to saspiedis pēc tam ilgi vēl nelaidu vaļā. – Paldies tev, Pič! Ja tevis nebūtu, es nezinātu ko teikt.– es viņam atzinos. Es tiešām nezināju ko teikt, bet vadījos pēc intuīcijas. – Es nosapņoju, ka izmeklētāja pratina tevi, šeit man blakus, un es atkārtoju tikai to, ko biju dzirdējis un kas likās pareizi. Protams es stāstīju to, ko varēju zināt tikai es viens pats. Tāpat kā tu to darīji.– es atvilku elpu. No garās runāšanas sāku jau nogurt. Es paskatījos uz Piču un pasmaidīju. – Baigi gribas uzsmēķēt.– es izteicu savu lielāko šī brīža vēlmi. Gandrīz piecas diennaktis bez smēķa zobos, tas nu bija par traku. Un vēl piesaistīts pie gultas kā tāds Jēzuliņš pie krusta. – Šeit intensīvajā smēķēt nedrīkst, pat celties ne, pat pačurāt nedrīkst. Mums te sabāzti visādi katetri, lai viss liekais notek. Veļu maina divreiz dien¬naktī, bet tie striķi, pie kājām un rokām, lai pa miegam vai bezsamaņā, neizrautu sistēmas un visus tos piestiprinātos vadus.– Pēteris man sāka visu skaidrot kā “profesionāls” slimnieks. Viņš reanimācijā bija jau otro reizi. – Kā tikko viens nokrīt, tā uzreiz atskrien vesela brigāde medmāsu ar ārstu priekšgalā. Naktī, kad ārsts aizies pagulēt, varēsim uzsmēķēt pa cigaretei, gan jau medmāsa atļaus. Nebaidies, tev tūlīt atsies tās roku un kāju saites. Ja jau var ņemt lie¬cības, tad...– viņš nožāvājās un ar plaukstu izberzēja acis. – Vismaz man tās vien ātri atsēja. Labi, Krist, parunāsim vēlāk vai naktī. Es esmu noguris, miegu ciet.– neatlaidis vaļā manu roku Pēteris tā arī puspagriezienā pret mani aizmiga. Kastaņbrūnie mati izcēla Pētera sejas bālumu, bet nespēja atņemt tam eņģeļa burvību. Skatīdamies uz Pičuku, pats nemanīju kā aizmigu. Arī mani bija nogurdinājusi saruna ar izmeklētāju. * * * Slimnīcā mēs ar Piču nogulējam gandrīz veselu mēnesi. Es nedaudz ilgāk, jo radās komplikācijas. Mēs bijām vienā palātā, spēlējam šahu un kārtis, skatījāmies no mājas atnesto televizoru, gan DVD filmas. Ja neskaita pārsiešanas, tad visu pārējo daudz maz vēl varēja pieciest. Dažbrīd mums pat bija velnišķīgi jautri. Slimnīcā mūs bieži apciemoja gan Inga, gan Irēna. Kā sarunājušas viņas nāca tā, lai viena otru nesastaptu. Parasti viņām tas izdevās tomēr pārmaiņas brieda. Irēna, kā man šķiet, mērķē uz Piču, un nākot¬nē, mūsu abu ar Piču nākotnē, kā rādās, būs radikālas pārmaiņas. Mēs to uzzinājām gluži nejauši noklausoties sarunu, kad Inga ar Irēnu saskrējās blakus tualetei. Mēs tieši tobrīd ar Piču tur smēķējām. Tobrīd domāju, ka viens vai divi gadi mums vēl rezervē būs tomēr es tomēr kļūdījos. – Cik un kam tu samaksāji, lai Krists piedalītos šajā “zilo” ballītē?– Irēna bija nikna kā fūrija. – Es iekāroju tikai Kristu, piedod, ja vari.– Inga taisnojās tik klusu un pakļāvīgi kā trusītis anakondas priekšā. Es zināju, ka viņai nenāksies viegli. – Tātad Kristu, tikai vēlāk, iekāroja Pičs? Un vēl nedaudz vēlāk tas izvirtulis Lauris, kas izvaroja pat miesīgo savu brāli?– Irēna knapi valdīdama savas dusmas pavaicāja,– Vai es tavuprāt esmu muļķe? – Nē neesi, bet tā tik tiešām patiesībā arī bija. Es neko tur nevarēju padarīt.– viņa taisnojās un aizstāvējās kā vien varēja no Irēnas uzbrukumiem. – Tā nav tiesa,– pievilcis mani sev cieši klāt Pēteris iečukstēja man ausī.– Viņa melo, jo visu patiesību līdz galam nezina. Es tevi ļoti iekāroju un tevi arī saņēmu. Vai man tev tas būtu jāstāsta, Skolotāj? – Tu zini, cik man maksāja Kristu izskolot, apģērbt, iekārtot labā darbā, un cik man vēl izmaksās viņa ārs¬tēšana? Tu zini cik un kam nācās maksāt, lai novērstu visas šis baumas gejiem?– Irēna bija tīri praktiska. Lai gan naudas Irēnai bija kā spaļu, skaitīt viņa tos prata un nelabprāt no tās šķīrās, ja vien tas viņai tuvākā vai tālākā nākotnē nesolīja pamatīgas dividendes.– Es negribu zaudēt savu lolojumu. Kas man to visu kompensēs? – Neuztraucies mīļā, es visu kompensēšu, ne jau pirmo dienu esam pazīstamas.– Inga ar uzsvaru teica un nolaida skatienu. Viņai no Irēnas bija bail. – Tur jau ir tā lieta, ka no pirmo. Krists arī nav pirmais ko tu man centies pārvilināt pie sevis, man nesamaksājot ne graša.– Irēna pavilka svītru sarunai. Es sarāvos kā sitienu ar pātagu saņēmis, vismaz man tas bija jaunums. Negribējās ticēt, ka es Irēnai neesmu vienīgais darba instruments. Tomēr runa gāja par žigolo – tātad arī par mani. Galvā ātri pārskatīju savu un Irēnas Curriculum Vitae*. Tas bija nevainojams, vismaz manējais noteikti. Tiesa gan, viens pieturas punkts bija. Pavasarī, kad lezbiešu pāra Alises un Antras medusmēnesī biju viņu bodyquard’s* uzzināju daudz ko jaunu par sevi un Irēnu. Toreiz nācās ievērot neplānotu celibātu*. Antra, ar kuru savulaik mācījāmies vienā klasē, toreiz atvēra man acis. Kā vēlāk izrādījās, Irēna mani bija nolūkojusi vēl pirms vidusskolas un nošķīrusi no Antras. Irēnai toreiz sanāca brāķis, jo plānojot manu žigolo karjēru, Irēna negribēti Antru novērsa no vīriešiem un padarīja par lezbieti. To visu atceroties, es tiešām nebrīnītos, ja es nebūtu viņas vienīgais žigolo. Tiesa, tas šobrīd nav aktuāli. Man blakus bija Pēteris. (Sk. stāstu “Paralēlās pasaules”.) – Tas tiesa, es viņu iekāroju, bet es nezināju, ka viņš ir tavējais boy-friends*. Patiesi, Dieva vārds, Irēna. Es zvēru!– Inga zvērēja nebīdamās Dieva dusmu. Viņa, protams, bija ateiste un ticēja tikai naudai, baudai un varai. – Ja gribi, tu viņu vari no manis pārpirkt. Pieci stabi* un viņš būs tavējais.– Irēna nosauca savu cenu. Viņa kā rādās bija ar mieru piekāpties. Iespējams, ka viņa tikai zondēja Ingas finansiālās iespējas. – Es zinu Irēn, es visu nokārtošu, ka pienākas. Kaut tikai Pičs… Un Krists arī, protams…– viņa saminstinājās. Beidzamos vārdus viņa burtiski norija un mēs tos nedzirdējām – tik klusi tie bija. Mēs stāvējām un saspringti ieklausījāmies. – Vai nebūs labi? Tu būsi tikai mans, un es tikai tavs. Mammai tur vairs nebūs nekādas teikšanas.– Pičs komentēja dzirdēto sarunu. – Es tevi gribu, tūlīt pat. Ak, piedod, mani gan tu vari gribēt. Pamīlēties mēs varam arī tāpat.– mēs saskūpstījāmies. – Zini ko, Krist, uz palātu iesim roku rokā, lai viņas domā ko grib! Vai ne, mans lielais guru?– es neļāvu viņam runāt un aizspiedu lūpas ar skūpstu. – Saņem buču, gudrīti. Protams, ka iesim kopā.– es atbildēju un pieliku pie izstieptajām lūpām rādītājpirkstu. Es gribēju dzirdēt visu sarunu līdz galam. – Es negribu, ka mūs kāds nejauši noklausās. Gan visu nokārtosim pie manis mājās. Būs labi gan Kristam, gan Pēterim, neuztraucies.– Irēna vairs neatgādināja saniknotu furiju un pārstāja mest zibeņus. – Tu jau sen netiec galā ar Pēteri. Es viņu tā izmācī…– Irēna iesāka. Garām, skaļi grabinot traukus un kastroļus, aizbrauca sanitāres stumtie ratiņi ar ēdienu. Vairs nekā nevarēja dzirdēt. Nodzēsuši cigaretes mēs devāmies pusdienās. * * * Pēc Pētera uz slimnīcu atbrauca Irēna. Noskūpstījusi mani, viņa tādu pašu, daudz kaislīgāku skūpstu, veltīja Pičam. Viņš spirinājās pretīm visādi cenšoties izlocīties no viņas juteklīgajiem apskāvieniem. Telepātiski dzirdēju viņa lūgumu palīdzēt, bet es nespēju. Viņam riebās sievietes. Arī man tās sāka riebties. Vismaz dažas no tām noteikti. Sāji pasmaidījis, ar acu skatienu taisnojos Pētera priekšā. Viņš mani saprata. Pēteris zināja, ka esmu pārdots viņa mātei, viņš turpretīm atdots Irēnai. Change of change*. Pēteris domāja, ka es biju Ingas dāvana viņam dzimšanas dienā un kļūdījās. Ne tikai viņš viens. Kļūdījās Irēna. Un arī Inese kļūdījās. Inese klūdījās pat divkārt un palika pie sasistas siles. Viņa pārdeva savu dēlu Pēteri, jo nespēja cīnīties ar Irēnu. Viņas abas savukārt nespēja cīnīties ar mani, nedz arī mani nopirkt, padarīt par savu īpašumu. Es neesmu dzimtscilvēks! Pēc Pētera pārdošanas, jeb naturālās apmaiņas es pilnīgi piederēju sev. Es beidzot biju pilnīgi brīvs – brīvs kā putns debesīs. – Kas notika ar Lauri?– jūs droši vien gribat jautāt. Lauris pa ceļam uz slimnīcu mašīnā uzsāka kautiņu. Attaisījis vaļā kreisās puses durvis, viņš izlēca no mašīnas un pakļuva zem kāda mācītāja automabīļa riteņiem. Viņš paspēja visiem palūgt piedošanu par saviem grēkiem šaisaulē un, saņēmis Dieva svētību no mācītāja, nekavējoties atstāja šo samaitāto, Dieva pamesto pasauli. – Ellē ir silta, bet grūta dzīve. Mēs ar Pēteri piedevām Laurim, jo mēs taču visi dzīvojam stikla namā. Atrā palīdzība, kā jau tas pierasts, nokavēja. Arī tā gadās. – Bet kur tad galu galā palika Edgars?– jums gribās zināt pēc iespējas vairāk. Edžiņš vizinās ar man dāvāto Renault un strādā pie Irēnas divos darbos. Strādā kā viņas šoferis pilsētas domē, bet pārējā laikā apgūst žigolo profesiju. Tiesa, ar sievietēm viņam galīgi neveicās, bet Irēna atrada pielietojumu viņa nosliecēm. Tagad Edgars ir viņas slepenais ierocis un viņa to prasmīgi pielieto. Kā mani kādreiz... – Un tu pats ko dari un dzīvo?– jūs jautāsiet. Žigolo universitāti biju pabeidzis, praksi atstrādājis, tāpēc nolēmu šo darbu uzteikt. Gribēju iegūt augstāko izglītību LU, tāpēc trīs mēnešus pēc iznākšanas no slimnīcas es samainīju dzīvokli uz Rīgu. Atvadīties un pārvākties palīdzēt bija aicināti gan radi, gan draugi, gan darba kolēģi. Man liekas, ka nav jums jāstāsta kas sekoja tālāk. Sķiet, ka varu pat neminēt. Jā, vienīgais kas palīdzēja pārcelties uz Rīgu, neviena nesaukts un neaicināts, bija mans Pičuks. Pilnā vārdā – Pēteris. Arī pēdējā buča, protams, bija no viņa. Tā negadās, tā tam ir jābūt. For ever… ````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````` Paskaidrojumi: *1– Mercedes, *2 – dome, *3 – labi, *4 – aiz robežas, *5 – liķieris “Moka”, *5 – kaunuma apmatojums, *6 – grims, *7 – labi, *8 – Ls 10, *9 – Creedens Claiwater Revaivel, *10 – rok izpildītāji, *11 – slaveni seksologi, *12 – slavens šnabis, *13 – burvīgi, *14 – seju pret seju, *15, 17, 26, 27, 30 – mīļvārdiņš, *16 – turpinājums sekos, *18 – slavenas šķiltavas, *19 – viskijs, *20 – divi vienā, *21 – internets, *22 – interaktīvās datorspēles, *23 – jokiem, *24 – sk. sengr. mitol., *25 – sievišķais un vīrišķais, *28 – mūžīgi, *29 –mēness tumšo pusi, *31 – Sveicu dzimšanasdienā, Pēter!, *32 – sk. sengr. mitol., *33 – CV, *34 – miesassargs, *35 – atturība, *36 – draugs, *37– tūkstoši, *38 –apmaiņa. ````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````` (Comment on this)
1:02 pm	Ž I G O L O dienasgrāmatu fragmenti - Dubultspēle (sākums) Ž I G O L O dienasgrāmatu fragmenti Veltīts Lielai Seksa Brālībai. Love not to live, but live to love. Uzmanību: stāsti satur seksuāla un s/m rakstura ainas. Dubultspēle Veltīts viņam Ak, jaukais puisēn tik uz tevi raugos Kas cits lai šobrīd manā prātā nāk No tevis nevarēšu novērst acis Ja bultu ieraudzīšu kā tā nāk. Š. Širāzī “Rožudārzs” * * * – Kas tā tur, kas skrien uz melno mersi*? Izskatās pēc lielas priekšnieces.– Krists norādīja uz apmēram 35 gadīgu sievieti pelēkā kostīmā.– Paskat, pas¬kat, kā gurni staigā. – Staigāt jau staigā. Tikai ne tev. Bez divām augstākam izglītībām sev klāt nelaiž.– Edgars paskaidroja, izpurinot pa logu pelnus.– Tādas tikai koķetē un ķircina, bet klāt laiž tikai no savas partijas. – Domā viņām negribās? Varbūt pat vēl vairāk nekā tev, tikai neizrāda, izdre¬sētas.– Krists atmeta nolūkodamies kā viņa iekāpj mersedesā.– Ja viņa strādā tepat Kremlī*, es viņu sev noteiktu dabūšu. Kaut viņa būtu pati frakcijas priekšsēdētāja, vai viņa sieva. – Nu, nu. Ar politiķēm un precētām labāk nepīties. Viņas parasti ir uz augšu pasistas. Es tev to neiesaku. Katru dienu vadāju tās uz stulbiem saietiem,– centās mani atrunāt Edžus. – Tas viss, sīkais, ir pupu mizas. Atrodi iespēju mūs sapazīstināt. Parādā protams nepalikšu. Ne jau nu pirmoreiz tu man izpalīdzi.– es tomēr uzstāju. – Labi, Krist. Mums te Kremlī ir atsūtītas biļetes uz Paula koncertu kultūras namā. Ja viņa ies uz sestdienas koncertu, es jūs tur sapazīstināšu. Sarunāts, Krist?– Edžiņš nemaz neizskatījās priecīgs par šo mazo darbiņu. – AIl right*. Pielaid motoru. Atdzīmēsim darījumu ar kokteili bārā.– Es iekarsis izmetu. – Man viņa jāiegūst. Es viņu baigi gribu dabūt gultā. Ja tu to spētu iedomāties. – Neskrien kā circenis pelnos, Krist.– viņš iesmējās un pagrieza aizdedzes atslēgu. Motors pieleca momentāli un Edžus izbrauca no stāvvietas. – Skaties, ka neapsvilini spārnus. Priekšlikums doties negaidītā ceļojumā ir paša dieva pasniegtas deju stundas. * * * – Starp, citu, mēs ar Irēnu jau trīs gadus kopā strādājām pilsētas domē. Viņa arī ir frakcijas vadītāja. Mēs kopā tevi varētu bīdīt pa politikas kāpnītēm, no partijas biedra līdz pat deputātam…– Inga jūsmīgi iesāka. – K-o-o? Tik tiešām tu neesi bijis nevienā partijā? Žēl, tu daudz ko esi zaudējis. Ne aizbraukt pa velti aiz kordona*, ne uz ekskluzīviem pasākumiem Rīgā vai Briselē. Ja tu zinātu, kur tik vien mēs neesam bijuši. Un tas viss vēl piedevām par velti. Es skatījos uz Ingu, kā viņa centās mani apburt un iekarot, nemaz to neslēpjot. Es to biju paredzējis, jo jutu, ka viņa ir gudra, kaislīga, naudīga. Viņa izstaroja man vēl neizprotamu auru. Viņā bija kaut kas dzīvnieciski magnētisks, ko es vēl pagaidām neizpratu, bet ļoti gribēju izzināt. Ēdienkarte tā arī stāvēja uz galda neaiztikta. Es burtiski iezīdos viņas acīs. – Žēl, ka Edžus mūs tikai tagad sapazīstināja. Tas varēja notikt daudz, daudz agrāk! Varbūt viņš negribēja mūs sapazīstināt Irēnas dēļ? Es to noteikti pajautāšu Irēnai, jo tu, starp citu, neesi pirmais kuru viņa no citiem slēpj.– viņa paņēma ēdienkarti un sāka to šķirstīt. – Zini, Edgars ir ne tikai Irēnas šoferis, bet arī Pētera labākais draugs.– viņa pārgāja uz ģimenes lietām. – Pēteris un Lauris ir mani dēli, ja vēl nezini. Man ar Pēteri nav problēmu kopš viņš sapazinās ar Edgaru. Viņi ar Pēteri kaut ko visu laiku dara un, dažreiz aizsēžas tik ilgi, ka Edgars reizēm pat paliek pa nakti.– lai mani iekarotu viņa no manis neko neslēpa. – Lauris gan sasējies ar kaut kādiem puišiem un sācis dzert. Pāris reizes jau ir nācies izmantot savu ietekmi, lai izpestītu viņu no nepatikšanām. Man taču ir jādomā par savu karjēru un savu bērnu nākotni.– viņa nopūtās un pacēla acis. Varēja redzēt, ka dēlu dēļ viņa bija gatava uz visu. Nauda nebija galvenais viņas dzīvē. Beidzot pie mums pienāca bārmenis un Inga lietišķi pasūtīja. – 200 gramus Mokā*, divus eklērus, divas melnas kafijas un, pēc minūtēm divdesmit, vēlreiz divas melnas kafijas.– viņa paskatījās uz mani. Kā piekristdams viņas izvēlei, es pamāju ar galvu. – Kur mēs palikām? Ak, jā! Redzi, man vienai ir grūti pieskatīt bērnus, te sēdes, te sesijas, te komandējumi. Atstāt abus savā vaļā arī nedrīkst. Labi, ka Edžus pieteicās palīdzēt, viņam ir atbildības sajūta kā pieaugušam cilvēkam. Kafija patiešām bija laba. Inga kā augsta kaluma ierēdnis mācēja izvēlēties labāko no tā, ko spēja piedāvāt šis ūķis. – Ar vīru jau piecus gadus kā esam šķirti. Jau trešo gadu viņš dzīvo Rīgā, strādā Saeimā un tā pat ka es, ir ļoti noslogots darbā ka nav pat laika atbraukt pie dēliem ciemos. Viņš, starp citu, tika Irēnas bijušā lauleņa vietā, kad to pārcēla uz Briseli.– viņa paņēma karafi un pielēja pie kafijas “Moku”. – Tur nu gan ārzemēs ir zelta dzīve. Man tur ļoti patīk un tas viss, tikai pa¬teicoties politikai.– Ingas acis staroja. Sevi viņa jau droši vien redzēja sēžot kaut kur Rīgā vai Briselē, kā augsta līmeņa ierēdni. Vismaz pagaidām, vara mani noteikti neinteresēja. Man bija daudz interesantāka nodarbe, kas ļāva manipulēt ar cilvēkiem kā ar marionetēm. Vara un nauda maina cilvēkus, tas redzams vai katru baltu dienu. Skandāls skandāla galā. Un kur vēl visi tie netīrumi ko politiķi viens otram gāž virsū no tribīnes. – Partijā tu jau pēc gada varēsi taisīt karjēru. Protams ar draugu palīdzību.– viņa iekatījās man acīs un pacēla glāzīti. – Mēs taču esam drau¬gi? Ja esam, tad esmu ar mieru iedzert par mūsu ciešāku draudzību un ne tikai par to… * * * – Nē, es tev dejošu Boney-M pavadībā. Tā lai tev asinis sastingst vēnās, bet vēlāk pie ABBAs tās atkausēšu.– uzlikusi savas jaunības elkus un izlaidusi savus matus brīvā kritienā viņa sāka virpuļot pa istabu. Sveču gaisma raustījās, radot dīvainas ēnas uz sienām. Kā pērlītes tās atspīdēja Ingas tumšajās acīs – kā gaisma tuneļa galā. Deja turpinājās arvien lēnākā tempā, pēc katra noņem¬tā apģērba gabala, nodzisa arī kāda no svecēm. Jo intīmāks apģērba gabals tika novilkts, jo mazāk es varēju redzēt. Kā jau vienmēr tas tādās reizēs notiek. Gaismas kļuva arvien mazāk un mazāk, dažas sveces, kas vēl dega, atradās Ingai aiz muguras. Deja tuvojas kulminācijai – gurnu un vēdera dejai. Gluži kā indiešu dejā, Inga ar roku žestiem aicināja mani palīdzēt atbrīvoties no priekšpēdējā apģērba gabala. Piegājis Ingai klāt, es tomēr nesteidzos attaisīt krūštura slēdzi. Piespiedis lūpas un degunu mel¬najos matos, ieelpoju Ingas matu un ķermeņa reibinošo aromātu. Tas bija tik spēcīgs, ka intuitīvi apķēru Ingas plecus un pievilku viņu sev cieši klāt. Trīsas pārgāja no ķer¬meņa uz ķer¬meni un iedevis uz kakla karstu buču ķēros pie slēdža atmūķēšanas. Griezīgi ieskanējās durvju zvans. Trīsas momentā pārgāja un es automātis¬ki palūkojos pulkstenī. Tas rādīja bez pāris minūtēm vienpadsmit vakarā. Biju sadusmots par negaidīti radušos pauzi. – Kas tur varētu būt tik vēlā vakara stundā? Ciemiņiem tā kā par vēlu, tev tā nešķiet?– lūkodamies uz gandrīz kailo Ingu es neapmierināts pajautāju. – Laikam būs atnācis Edžus. Viņš mēdz tā darīt. Pēterim tā ir sarunāts, ka tie daži cilvēki kuri viņam patīk, var nākt kad grib.– Inga ielūkojās man acīs un pasmaidīja tikpat noslēpumaini kā da Vinčī Džakonda. – Tu, starp citu viņam arī ļoti patīc, bet man tomēr vairāk. Pelīte, tu mana! Pasaule ir rnaza. It sevišķi gultā. * * * Atslēga ielauza manu nagu un krūšturis brīvi noslīdēja uz grīdas. Pagriezis klusāk magnetofonu, lai tas netraucētu kaimiņiem, es atkal ieņēmu vietu ložā. Izrāde va¬rēja turpināties. Uzgriezusi man savus apaļumus, Inga lika tiem giezties ap neredzamu centru, dažreiz izmainot orbītas plakni, liekot pacel¬ties augstāk, te vienam, te otram gurnam. Mežģīnes kļuva arvien šaurākas un šaurākas, līdz pārvērtās par laso kuru pie gurniem saturēja tikai īkšķi. Neatvairāmi tuvojās programmas nagla – mīkla par bikini un bermudām*. Uzdevums nebija no vieglajiem, jo viens fuetē nomainīja otru. Liekas, ka vieglāk ir atrast melnu kaķi tumšā istabā, nekā sekot virpulim. Īsajos mirkļos, kas bija atvēlēti minēšanai, es konstatēju to, ko zināju jau iepriekš. Tur bija bikini. Tas bija topā jau labu laiku. Koridorā noskanēja ātri soļi, tad spēcīgi aizcirtās ārdurvis. Inga steigšus ielīda gultā un apsedzās. Vēl pēc brīža atskanēja ne mazāk steidzīgi soļi, atvērās istabas durvis un gluži negaidot istabā iedegās gaisma. Durvīs izspūris un sarkans kā biete stāvēja Pēteris. No spilgtās gaismas acis tam bija samiegtas kā mongolim. Viņš ar skatienu, kuram varēja just Iīdzi, meklēja kāda palīdzību. – Mamu, pasauc Edgaru atpakaļ, tevi taču viņš klausīs.– pakavējis skatienu pie mana Ādama kostīma, un itkā mani novērtēdams, viņš steigšus izšāva. Inga neko neatbildēja, bet viņas acis nepārprotami šķīla zibeņus. Gaiss istabā kļuva elektrizēts kā pirms negaisa. Apjautis apbsurdo situāciju Pēteris lēnām vēra ciet durvis. Mūsu skatieni sastapās un viņa acīs parādījās savāds spīdums. Pēteris ar lielu blīkšķi aizcirta durvis satricinot vismaz pāris augsceltnes stāvus. – Es zināju, ka tas ir kaķa šūpulis. Viņš to uzzinās TAGAD. – Kaķa šūpulis – visvecākā seksuālā spēle vēsturē (vīriešiem). * * * – Saņem buču, Krist, tu biji vēl brīnišķīgāks nekā pagājošo reizi. Man vairs tikai stunda laika, lai sapostos. Tad būs klāt mašīna un, aidā uz Rīgu! Negribu, ka kolēģes tevi redz, tāpēc paliec šeit vēl kādu brīdi. – Es no gultas ieinteresēts vēroju kā Inga steidzīgi ģērbjas. Man šis rituāls patika ne mazāk kā pati izģērbšanās. Dažām manām draudzenēm tas nepavisam nepatika. Vismaz nobeiguma daļa, kad tika pielietots make up*. – Vispār tu varētu palikt te, kamēr atlidoju no Briseles un pakavēt Pičam laiku. Edžus ciemos vairs nenāk, laikam būs stipri salekušies. Savukārt Pičam iet ciemos nepatīk, viņš ir mājās sēdētājs.– Irēna runāja neapstādamās. – Tiešām, Krist, pēc 3 dienām es jau būšu atpakaļ. Padzīvo kopā ar Piču, viņš taču tevi labi ieredz. Gan jau sadomāsiet ko darīt brīvajā laikā. Es pasniedzu Ingai kārtējo drēbes gabalu un vēroju pārvērtības. Redzēt, kā top SIEVIETE, vīrietim ir vārdiem neaprakstāma bauda. – Lauris jau otro dienu nerādās mājās. Negribu, ka Pēteris pa nakti dzīvoklī paliek viens pats. Un dzīvokļu zagļi arī kļuvuši nekaunīgi.– viņa aizpogāja blūzīti un novērtēja sevi skatīdamās spogulī. Apmierināta ar sevu izskatu, viņa ielika ausu ļipiņās nelielus briljanta auskarus. – Aizved Piču uz kādu diseni, pamakšķerēt vai vēl kaut kur. Citādi viņš visu laiku mājās guļ, vai labākajā gadījumā lasa. Klusē, brīžiem bez iemesla ir gatavs vai eksplodēt.– viņa neko no manis neslēpa. – Tas viss tikai Edžus dēļ, tāda draudzība pajuka.– Inga dziļi nopūtās. Uz brīdi viņa iegrima padomās, tad pārcilājusi neskaitāmās kārbiņas un pudelītes, paņēma skrostu tušu. Uzlikusi sejai pēdējo akcentu un aplūkojusi sevi spogulī, viņa apmierināti pasmaidīja. Pagriezusies pret mani, viņa pārbaudīja savu pūļiņu rezultātus. Viss protams bija uz ef-ef*. – Pēteris, tā pat kā tu, ir intraverts, bet klusie ūdeņi, nereti ir tie dziļākie.– pasmaidījusi kā maija saulīte viņa iečukstēja man ausī. – Tu varētu uzzināt kādu dāvanu viņš grib uz savu dzimšanas dienas jubileju. Tā būs pēc 10 die¬nām. Ciemiņu nebūs daudz, bet tu noteikti tiekot aicināts. Vismaz, cik es to zinu. Inga bija pilnībā saposusies. Lietišķais elegantais kostīms sēdēja kā uzliets. Viņa izskatījās kā tikko nonākusi no mēles. Apmierināta ar sasniegto rezultātu, viņa apsēdās man blakus uz gultas. Pabužinājusi manus matus, viņa pieplaka pie manām lūpām, lai smeltu enerģiju trim ilgām atšķirtības dienām. Klusumu aiz loga pāršķēla klaksona signāls. Inga iezīdusies manās lūpās, kā transā turpināja lūkoties manī un izlikās to nedzirdam. Viegli iekniebu viņai mīkstumos. Inga sarāvās un atbrīvoja mani no saviem žņaugiem. – Patiešām, pīpināja?– viņa jautāja un piegāja pie loga. – Jā, tik tiešām. Tikai nezin kāpēc atbraukusi Irēna ar savu mašīnu. Viņa taču šoreiz nelidos. Skat, pavadītāju pūlis arī uzradies, sūc aliņus. Tu vē¬lāk vari aizskriet sev pēc aliņiem, tikai Pičam gan nedod, lai neievelkās kā Lauris.– viņa mani brīdināja. – Jā, nopērciet sev kaut ko ēdamu. Ar diviem cēneriem* pietiks? Labi, es nu skrienu, Irēnu labāk nekaitināt.– Ielūkojusies leduskapī viņa no somiņas izvilka naudasmaku. – Neskumstiet un neblē¬ņojieties te bez manis. Nobučo no manis Piču. Čao bambini!– iedevusi naudu un buču viņa aizsteidzās prom. Noklaudzēja ārdurvis. Lēnām piecēlies no mīlas tatami un nomazgājies, es sāku lēnām ģērbties. Ar Ingas dēliem man nebija nekādu kopīgu darīšanu, mūsu intereses atšķīrās. Bijām pazīstami tikai “labdien un sveiki” līmenī. Kopējas sarunas gluži neparko, kā angļiem. – “Vai jums neliekas, ka šodien laiks ir siltāks un saulaināks?” Pēteris nebija slikts čalis, bet ļoti noslēgts – pilnīgs pretstats Ingai un Laurim. Nepavisam negribējās būt par bērna aukli, tāpēc izlēmu labāk aiziet pie Edžus. Aiznesīšu to CCR* kaseti kuru Pēteris ņēma pārrakstīt uz CD. Nolicis naudu uz ledusskapja es devos ārā no istabas domādams par Ingu. Viņa bija muļķe, tāds esmu arī es, un tāds ir ikviens, kurš domā, ka izprot Dieva darbus. * * * – Pič, te tev būs buča no mammas.– un es aizsūtīju viņam gaisa skūpstu. Pēteris spēji atrāvās no loga pārtraucot sarunu. Viņš palūkojās manī ar nevainīga eņģeļa acīm. Es domāju, kā viņam pateikt, ka viņam nāksies dažas dienas padzīvot vienam, jo man pašam ir daudz darāmā. Nakšņot svešās mājās cita gultā vienam pašam man nudien negribējās. Tikai tagad, nonākot esot aci pret aci, man bija iespēja pavērot Pēteri nekautrējoties. Viņš bija gluži tāds pats kā es, vēl dažus gadus atpakaļ, tikai pārlieku samulsis un kompleksains. Gribējās pateikt kaut ko uzmundrinošu, patīkamu. – Ja tu būtu meitene es izsniegtu tev pat veselas trīs bučas. Tu esi glītāks par dažu labu skuķi.– es gluži nevainīgi piebildu ievērojis sārtos, kaistošos vaigus un debess zilās acis,. Pēteris sarāvās kā saņēmis pļauku un nosarka vēl vairāk. Spītīgi sakniebis lūpas, viņš skatījās man kaut kur garām. Sapratis, ka laikam esmu pāršāvis pār strīpu es pārgāju pie lietas. – Labi, jokus pie malas. Mamma atstāja divdesmit latus ēšanai un izpriecām. Vari aiziet uz diseni klubā paspaidīties ar meitenēm. Pēteris spītīgi turpināja klusēt. Kopš tā brīža, kad viņš mani pārsteidza Ingas guļamistabā, labākā gadījumā no viņa varēju sagaidīt tikai labdien un sveiki. Sāku pie tā jau pamazām pierast. – Negribi aizskriet uz bodi pēc aliņiem, pirms to aizstaisa ciet? Nu, labi dari kā zini. Ceru, ka tu līdz rītam kaut kā bez manis iztiksi. Neesi jau nekāds mazais bērns. Man vēl šis tas darāms, tā kā tev nāksies nakšņot vienam pašam. Ja pārrodas Lauris, pasveicini no manis un mammas. Neko nesakot Pēteris apsēdās uz palodzes un lūkojās ārā pa logu. Mani jau sāka kaitināt šī klusēšana un manis ignorēšana, tāpēc centos ātrāk beigt sarunu. – Šodien iešu pie Edžus pēc grāmatām un tava mamma lūdza man ar viņu parunāt.– piegāju pie loga un paskatījos ārā. Sētā uz soliņa sēdēja četri krimināla paskata puiši un lēni sūca aliņu. Turpat netālu, kā varēja noprast, stāvēja viņu melnais Audi 100. – Par ko tad jūs abi ar Edžu tā salecāties?– Edgara pieminēšana neatstāja to vienaldzīgu un viņš beidzot paskatījās uz mani. Tas viņam laikam bija ļoti svarīgi, ja jau beidzot pievērsa man savu uzmanību. Vinš skatījās manī sakniebis lūpas. Tas bija kluvušas gluži baltas. – Vari neteikt, gan jau Edžus pats man visu izstāstīs. Viņš ir arī mans labākais draugs. Ne mazums esam tusējušies kopā pa naktīm. Ne viens sievišķis nespēj pārspēt viņu...– es nepaspēju pabeigt iesākto, jo Pētera acīs parādījās kaut kas naidīgs. Pārsteigts par šādu Pētera reakciju es precizēju. – …manierēs, protams. Pat ne tava mamma viņam tuvu nestāv. Viņš māk atrast kontaktu ar jebkuru. Viņš ir īsts dvēseļu mednieks, izcils psihologs.– es centos nogludināt asumus. – Labi, neesi greizsirdīgs, īstam vīrietim tas nepiestāv. Pas¬veicināt Edžiņu no tevis vai nē? Nu labi, tad nu es skrienu.– draudzīgi uzsitis viņam uz pleca, es jau grasījos iet projām. – Tfu, tu velns,– es pēkšņi atcerējos un pagriezos pret viņu. – Tava mamma teica, lai es Edžum aiznesot atpaka toļ Creedenss kaseti ko tu speciāli viņai pārrakstīji. Atnes, lūdzu, tu taču zini kur tā ir nolikta. Spēji atgrūdis mani malā Pēteris skriešus devās ārā no istabas. Negribēju lai pēdējais vārds sarunā piederētu Pēterim, tāpēc pats pieliku visus punktus uz “i”. – Ja nē, tad nē, gan jau pats to atradīšu tavā istabā. Tikai nepūties un turi savu gailīti gaisā. Visu to gaišāko un līdz rītam!– atvadām es nosūtīju gaisa skūpstu. Vinš to diemžēl neredzēja. * * * – Interesanti, kāpēc viņš tik ātri aizplēsa, gluži kā ar terpentīnu iesmērēts. Apvainojās par nevainīgu joku? Tik tiešām Ingai ir taisnība, eks¬plodē ne no kā. Kad būšu pie Edgara būs jāaprunājas un jāmēģina abus salabināt. Pēc Paula koncerta nebiju vairs Edgaru redzējis, nedz arī zvanījis viņam.– iegājis Pētera istabā es sāku lūkoties pēc CCR. Galds bija pilns ar izsvaidītām kasetēm un atvērtiem vāciņiem. Daži no tiem bija pavisam salauzti. Tikai kompaktdiski glīti sakārtoti stāvēja plauktiņā. Piestiprinātas uz speciāli gatavotas plāksnes pie sienas, uz šo postažu no saviem krāsainiem posteriem vienaldzīgi noraudzījās Fogertijs, AC/DC, Def Lepard, bītli. Emociju pārpilnais un dēmoniskais Merilins Mensons pat bija izgājis no rāmjiem, gatavs salauzt pret kādu savu melni balto ģitāru. Pārējie tikai smaidīja un izlikās, ka tas uz viņiem neattiecas. Uz mani lūkojās siena, gluži kā Pēteris pirmīt. Ieslēdzis magnetofonu liku tajā vienu pēc otras kasetes. Uzrakstu nebija vai arī tie neatbilda patiesībai. Noklausījies pa gabaliņam no katras puses, es kārtīgi saliku tās plauktiņā. Es arī kādreiz rakstīju virsū grupām kuras sen bija apnikušas. Pārejot uz CD formātu šādas problēmas vairs nebija aktuālas, jo diski aizņēma ļoti maz vietas. Jau atmetis ar roku cerībām atrast Krīdensus, sniedzos pēc atlikušajām pāris kasetēm un nejauši tās nogrūdu no galda. Atsitušās pret grīdu, tās paslīdēja zem gultas. Klusībā pie sevis lādēdamies es mēģināju tās uztaustīt ar roku, bet vienalga nevarēju tās aizsniegt. Paņēmis novusa kiju es pabakstīju ar to zem gultas. Vienu kaseti izvilku uzreiz, bet otra kaut kur iesprūda. Pavilcis no sienas nedaudz gultas galvgali, ieraudzīju grāmatu, žurnālu un fotogrāfiju kaudzīti, kā arī biezu kladi. Pēc visa spriežot tā bija Pētera dienasgrāmata. Kāda iekšēja nojauta teica, ka pilnīgi iespējams izlasot tur rakstīto, es uzzināšu Pētera un Edžus strīda iemeslu. Atlika tikai izlasīt tur rakstīto un viss nostāsies savās vietās. Pārvarējis kārdinājumu es grasījos nolikt to visu savā vietā. Jebkurā mirklī varēja ienākt Pēteris un nezinu kam vairāk būtu neērti, man vai viņam. Man ļoti nepatīk, ja kāds bāž savu ziņkārīgo degunu manās darīšanās vai mantās. Vēl jo vairāk vēstulēs vai dienasgrāmatā. Katram ir tiesības uz savu mazu vai lielu noslēpumu. Jābūt kāds, kuram var uzticēt savas vislēptākās domas un pārdzīvojumus, un nereti tā ir parasta dienasgrāmata. Es tādas jau rakstīju no vienpadsmit gadu vecuma, visu sīki aprakstot. Vēl nesen man bija tāda klade, bet tagad izmantojot stenogrāfiju rakstu mazā piezīmju grāmatiņā un vēlāk visu to atšifrējis ievadu datorā. Tā tomēr ir drošāk nekā uz papīra. Starp grāmatām bija arī vecs “Mīlestības vārdā” izdevums. Daudzas vietas bija pasvītrotas ar dažādas krāsas zīmuļiem, cituviet pie¬vilktas bultiņas un, gandrīz katrā lapā, divos dažādos rokrakstos bija atstā¬tas piezīmes. Viens bija līdzīgs Edžus rokrakstam, bet otru es nepazinu. Paskatījos vai starp grāmatām nav tādu kuru man nebija. Patiesi, tur bija Freida “Seksualitāte” un citas, par kurām daudz runāja, pat stāstīja le¬ģendas, bet redzējis nebija neviens. Dzirdēja tikai, ka visa tās tirāža esot konfiscēta. Ātri pāršķirstīju grāmatu, lai redzētu aptuveni kas tur ir iekšā. Pierakstīju grāmatu autorus, izdevniecību un tirāžu, cerībā, ka Irēna man viņas pagādās. Noliku grāmatas atpakaļ apsvērdams kā lai izdara, lai Pičs pats tās man parādītu un iedotu uz laiku palasīt. Gadu starpība nebūtu šķērslis, drīzāk gan Piča drūmais un naidīgais noskaņojums gan. Man burtiski vai niezēja izlasīt visas šīs interesantās grāmatas. Man patika studēt atzītu autoru un klasiķu darbus, nevis lasīt dažāda līmeņa vietējo dzelteno presi. – Varbūt tomēr šovakar atgriezties un izprovocēt viņu uz atklātu sarunu demonstratīvi lasot Konu vai Kinziju*.– es pats sev pusbalsī pajautāju. Būs vien jāieskrien pa ceļam mājās un kāda no tām jāpaņem. Šķiet, šo autoru grāmatas slēptuvē neredzēju. Kaut gan Kinziju laist ārā no rokām man ļoti negribējās, tā tomēr ir un paliek nezūdoša vērtība, vārdu sakot – klasika. Tad jau labāk paprasīšu kaut ko Edžum, viņam laiku pa laikam no ārzemēm atved šo to jaunu. Piebīdījis atpakaļ gultu savā vietā, cik varēju satraucu kopā putekļus un iebēru tos papīrkurvī. No saburzītas avīzes laukā rēgojās baltā papīrā ietīta kasete. Pavilku avīzi un tā gluži negaidot nokrita uz grīdas. Tā bija ilgi meklētā Krīdensu kasete. – “Pičukam no Ēdžiņa”.– tā nebija vienkārša, bet gan kasete ar veltījumu. Ar sirdi jutu, ka kaseti labāk atstāt papīrgrozā un izlikties, ka neesmu to nekad redzējis. Iztaisnoju lapu lai ietītu to atpakaļ un nezin kāpēc, bet mani nepārsteidza, ka tā bija Zālīša grāmatas titullapa. Arī tā bija aprakstīta. – “Manam vienīgajam, vistuvākajam un vismīļākajam draugam Pēterim par mīļu piemiņu no Edžiņa”.– Veltījuma teksts bija rakstīts Edgara glītajā rokrakstā. Steidzīgi ietinis kaseti izplēstajā grāmatas titulapā, es ieliku to atpakaļ papīrgrozā. Es jutos kā cilvēks, kurš nejauši ielūkojies atvērtā logā un kļuvis par nelūgtu liecinieku divu cilvēku mīlas peripetijām. Atklājums man nesagādāja nekādu prieku un nebija arī nekās vēlēšanās būt par zibens novedēju viņu abu starpā. Kur divi mīļie ecējas, tur labāk pa vidu nemaisīties. Ja pa ceļam satikšu Pēteri un viņš prasīs kaut ko par kaseti, es teikšu, ka to neatradu. Izslēdzis istabā gaismu un aizslēdzis ārdurvis es devos lejā pa kāpnēm. Likās, ka no pleciem novelās kāds milzīgs smagums. Pretī pa kāpnēm man nāca Pēteris. Likās, ka viņš mani pat neievēro. Apstādinājis viņu kāpņu laukumiņā pateicu, ka kaseti tā arī neatradu un pie Edžus iet man nav noskaņojums. Aiziešu tikai uz mājam paņemt dažas grāmatas, kas pirms atdošanas ir obligāti jāizlasa un tad jau atgriezīšos. – Es ātri vien būšu atpakaļ, tu pat nepaspēsi aiziet gulēt. Pēteris, nomērījis mani ar skatienu no galvas līdz kājām, kā piekrītot pamāja ar galvu. – Es TO zinu,– viņš noteica un neatskatīdamies gāja augšā. – Es tevi jau gaidīšu. – Es apvaicājos, ko nozīme za–ma–ki–bo. – FATUMS. Nenovēršams liktenis * * * Es piesmēķēju un izgāju no kāpņu telpas savā kārtējā krēslas zonā. Saule jau tuvojās horizontam, bija jaušama nakts tuvošanās. Ce¬rams, ka ap vienpadsmitiem vai drusku vēlāk būšu atpakaļ. Nezinu vai šodien man radīsies iespēja, lai viņu ieintriģētu un tiku pie tās grāmatas, bet mēģināts nav zaudēts. Ja tik vien būtu to problēmu. Iedošu kādu bairīti, Pēteris kļūs jautrāks, atraisītāks. Gan jau trīs dienu laikā radīsies piemērota situācija, noskaņojums. Piemērotā brīdī pastāstīšu kādu piparotu anekdoti un… Tālāk izdomāt man nebija lemts. Pēc svilpiena kaut kur no augšas, kā pēc komandas, čaļi melnās ādas jakās piecēlās no soliņa, nometa turpat zemē iztukšotās alus pudeles un iestūma mani atpakaļ kāpņu telpā. – Vai tu esi tas jaunas Ingas štuceris kas apbižo un izēd vecus mājas draugus?– un sitiens pa saules pinumu apstiprināja, ka šis jautājums ir adresēts tieši man. – Mums sūdzējās, ka tev esot grūti ar saprašanu. Vai varbūt tu negribi saprast, ko no tevis vēlas?– un jautājuma zīme smagas dūres formā skāra žokli tā, ka acu priekšā noš¬ķīda zvaigznītes un acu priekšā viss satumsa. – Veči, mums teica, lai skaistumu nebojājot! Tikai bez zilumiem.– un seko¬ja kārtējais dūres sitiens pa aknām. – Tev beidzot pielēca ko no tevis grib, skaistulīt?– krieviski runājošs skapis ar kreiso roku pavilka T-kreklu un ar nazi divos paņēmienos sagraizījis manu topiņu, iespieda aso naža galu man zem zoda. Es tā arī nepaspēju atbildēt ne uz vienu viņu jautājumu. – Mums netīk darīt tev sāpes, bet mums arī nepatīk, ka apbižo mūsu draugus,– naža gals nedaudz iespiedās ādā un to pāršķēla. Jutu, ka lejup notecēja kaut kas silts un lipīgs. – Ja nesapratīsi, tad nazīti varam palaist dziļāk. Tā kā nāksies vien iet atvainoties un lūgt piedošanu. Ja nepiedos, mēs tevi šeit uzgaidīsim un parunāsim vēl,– kā apstiprinājums teiktajam, kārtējais sitiens tā ķēra saulīti ka man uz labu brīdi aizrāvās elpa. – Ej augšā un nerādies te kamēr tev nebūs piedots. Ja visu nokārtosi, mēs liksim tevi mierā, nevienam pret tevi nebūs nekādu pretenziju.– skapis noņēma no manas pazodes nazi un noslaucīja to manā sagrieztājā topinā. – Vai beidzot saprati? Ej, mēs vēl te pagaidīsim gala rezultātu.– viņi piesmēķēja un, vienu jau piesmēķētu Marlboro cigareti ielikuši man mutē, devās atpakaļ uz soliņu sūkt savus aliņus. Viens no viņiem atskatījies uz mani izmeta. – Personīgi mums pret tevi nav pretenziju, bet, ja tu neatrisināsi savas ieksējās problēmas mēs ar tevi vēl tiksimies,– un viņš apsēdas blakus pārējiem skap¬jiem lai turpinātu sūkt aliņus. Redzams, viņi bija iekārtojušies te uz ilgāku laiku, jo alus kaste pat nebija vēl pusē. Tas bija bokononistu, BOKO–MARU, jeb apmaiņa ar atdziņām. * * * Elpa pamazām sāka atgriezties savā ierastajā ritmā un es ievilku kārtīgu dūmu. No spēcīgās cigaretes dūma pat nedaudz noreiba galva. Aptaustījis zem zoda naža atstāto iešķēlumu, konstatēju, ka asinis gandrīz vairs netek. Tātad tikai sīka brūcīte. Sāpēja vēders un aknas. No sitiena pa žokli galva dūca kā dīzeļlokomotīve. Ja neskaita T-kreklu, tad zaudējumi nebija lieli. Aptaustījis džinsu bikšu kabatu jutu, ka maks ar naudu ir savā vietā. Tātad nauda jaunu CD un DVD iegādei ir neskarta. Arī viss pārējais bija vietā. Es lēnām sāku apsvērt radušos situāciju. – Nesaprotu, kāpēc nepiekāva līdz ga¬lam, kāpēc neko neatņēma, pat iedeva cigareti. Viņiem neesot uz mani zobs! Kam tad viņš ir – Ingai, Laurim, Pēterim? Un kam, un par ko man galu galā ir jāatvainojas?– es biju pilnīgā neizpratnē. – Inga uzreiz iekāpa mašīnā un uzreiz aizbrauca, pats savām acīm redzēju. Tātad viņa atkrīt. Lauris, pats ir kā skapis un, spējīgs nokārtot savstarpējos rēķinus. Vai tiešām Pēteris apvainojās kad pajokoju, lai tur augšā gailīti? Muļķības, pēc dažām minūtēm tas jau ir sen aizmirsts un nekā aizvainojoša taču tajā gailītī nebija. Kas tad tas varētu būt par cilvēku, velns parāvis. – Domā, domā, Krist! Redz, čaļi jau rāda ar pirkstu uz augšu. Domā, vecīt Varbūt Pičs tomēr redzēja, ka atklāju viņa slēptuvi, atradu kaseti? Nē, tas atkal nav tas. Viņš to nevarēja redzēt un kur vēl nu sarunāt ar šiem buļļiem. Nepaspētu, laika par maz un vispār gan kāpēc? Vai tāpēc, ka grasījos pavaicāt strīda iemeslu ar Edžu? Arī tas ir maz ti¬cams iemesls. – Tas viss ir garām, Krist. Kas tad vēl varētu būt? Domā, atrisinājums ir kaut kur vien blakus. Ko tie ča¬ļi teica.– “Apbižo un aizraida vecos draugus?” – Edžus toreiz aizgāja, un viņu strīda iemeslu es tā arī joprojām nezinu. Edžu kopš tā laika neesmu redzējis, viņš nav man zvanījis, ne nācis ciemos. Mistika un tikai. Būs jāuzsmēķē vēl viena cigarete, dūms parasti palīdz labāk domāt. – Nezinu, varbūt tomēr Edžus, vai Piča un Edžus sakarā. Es taču nevarētu būt viņu ķīviņa iemesls. Nācu pie Ingas un viņu darīšanās nejaucos. Es taču Edgaru pazīstu vēl kopš tā laika, kad kopā mācījāmies vienā klasē. Viņš noteikti man pateiktu, ja kaut kas nebūtu kārtībā un ja es viņam kaut kādā veidā traucētu.– es nometu zemē izsmēķi un ar kāju to nodzēsu. – Te tik tiešām bez pudeles skaidrībā netikt. Re, šie atkal rāda ar roku uz augšu. Būs vien jāiet uz Ingas dzīvokli, tur bāriņā šķiet vēl bija neattaisīts šņabis. Pie reizes būs jānomazgājas dušā un jāpārģērbjas. Parunāšu ar Pēteri, domāju, ka viņš tomēr kaut ko noteikti zin. Atrisinājums noteikti bija meklējams tieši Ingas dzīvoklī. Tie gorillas jau taču te sēdēja uz soliņa, kad mēs ar Pēteri pie loga runājām. Pamājis čaļiem ar roku, es lēnām pa trepēm devos augšā apdomādams kā labāk sākt sarunu ar Pēteri. Lūdzu Dievu, lai viss šis murgs pēc iespējas ātrāk atrisinātos. Lūgsna skaņēja tā: Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi pieņemt visu, ko spēju, un gudrību – vienmēr atšķirt vienu no otra. Billijs Piligrims nespēja ietekmēt, piemēram, pagātni, tagadni un nākotni. * * * Pētera istabā pilnā skaļumā skanēja Put a Spell on You* un spīdēja gaisma. Virtuvē uz galda stāvēja gabaliņos sagrieztas sviestmaizes ar desu un sieru, divas šampanie¬ša glāzes un, spainītī ar ledu, šampanietis. Paņēmis no bāra Smirnoff pudeli, es to atkorķēju un pieplacis pie kakliņa, nodzēru gandrīz trešdaļu. Šņabis bija silts un negaršīgs. Viņš apsvilināja manu rīkli gluži kā napalms. Par laimi leduskapī vēl bija aizķērušies daži aliņi. Atrāvis vienam vaļā korķi, kāri pieplaku pie kakliņa un dzēru līdz pazuda riebīgā šņabja garša. Noskurinājies kā suns, piesmēķēju jaunu cigareti un kāri ievilku dūmu. Novilcis sagrieztā topiņa atliekas un iemetu tās atkritumu spainī. Šķīros no tā bez nožēlas, gluži kā meitenes no savas jaunavības. Gan vienu, gan otru tagad var uzšūt no jauna. Alkohols jau bija sācis savu misiju un galvā man parādījas pirmās reibuma pazīmes, pēc tā jau es arī būtībā tiecos. Paņēmis abas iesāktās pudeles es devos uz vannas istabu. Uzskatīju par pašsaprotamu, ka duša jau bija atgriesta un noregulēta uz vajadzīgo temperatūru. Nolicis abas pudeles uz plauktiņa, es izģērbos un aplūkoju sevi spogulī. Zilumu un nobrāzumu nekur nebija. Brūcīte pie kakla bija mazāka par sērkociņa galviņu, bet aknas un vēders pateicoties iedzertajam al¬koholam vairs tik ļoti nesāpēja. Sitienu saņēmušais žoklis vēl bija jūtīgs un galva arī vēl bija nedaudz padulla. Ierāvis pa šļukai no katras pudeles, es palīdu zem siltās dušas un aizvēru acis. Galvā valdīja haoss, domas nomainīja viena otru tik ātri, ka es nespēju tām izsekot. Tās gluži vienkārši riņķoja, kļūdamas arvien mierīgākas un vienaldzīgākas. Siltais ūdens no ārpuses un alkohols no iekšpuses, mani patīkami sildīja un kņudināja. Likās, ka peldu kaut kur izplatījumā un tūkstoš rokām mani aijā un glāsta simtiem brīnumainu, netveramu feju. Atspiedies pret sienu, ļāvos šai burvīgajai sajūtai. Uztvēru un izbaudīju to ar katru ķermeņa šūnu, katru nerva galiņu. Puisītis auga un pieņēmās spēkā, katra lāse kas viņam trāpīja, uzbudināja to vēl vairāk. Es atslābinājos un izbaudīju katras ūdens lāses pieskārienu. Tas bija cool*, man bija pilnīgi vienalga, vai mani lejā kāds gaida vai nē. Es izbaudīju man dāvātu mirkli šeit un pašlaik, turpmākais mani vairs nespēja satraukt. Līdz tam vēl vajadzēja nodzīvot. Tā pat pēc taustes paņēmu šņabi un iedzēris pāris malkus pēc kārtas, pagaidīju līdz siltums no kuņģa izplatās uz visām pusēm. Noskalojis šnabi ar alu, ar labpatiku konstatēju vieglu vēsumu vēderā, patīkamu garšu mutē un galvā jau vērā ņemamu eiforiju. Brīdi izbaudīju šo sajūtu, tad piebeidzis atlikušo aliņu es atvēru acis, lai redzētu kur nolikt pudeli. Vieta jau bija aizņemta. Tās vietā stāvēja Zigmunda Freida grāmatas. Es zināju kas man ir jādara un jāsaka. Viss notika kā iepriekš iestudētā teātra lugā, kura scenāriju es nebiju pat lasījis, tomēr spēlēju to bez mazākās kļūdas kustībās, vārdos un intonācijās. Es šinī lugā nespēlēju, es tajā gluži vienkārši dzīvoju. Izbrīnai un sašutumam nebija vietas. Rītdiena ir klāt jau šodien…* – Tā izrādījās blonda eņģeļa – piecpadsmit gadus veca puikas seja. – Puika bija tik daiļš kā Ieva. * * * Es zināju kur jāskatās un, ko es ieraudzīšu. No grāmatas skatiens pārceļo¬ja pie atvērtām vannas istabas durvīm, kur nedaudz erotiski, ar plecu piespiedies durvju ap¬malei un, vienu kāju palicis nedaudz uz priekšu, ar ereģētu locekli, uz parei¬za kaunuma apmatojuma trīstūra fona, kas piesedza vēl bērnišķīgi maigo un jutīgo vē¬dera ādu, laimīgā labsajūtā un tādā kā narkotiskā transā, ar pulsējošu mīlestību uz lupām un laimē starojošām acīm, nedaudz pieliecis galvu, zīdainiem un īsi cirptiem kastaņkrāsas matiem, stāvēja Pičs un, nedaudz šķelmīgi piemiedzis savas mongoļveidīgās acis, nekautrīgi un ar interesi mani vēroja. – Ko tu no manis gribi, Pič?– Es uzdevu jautājumu, lai gan atbildi uz to zināju jau iepriekš, pat katru vārdu, intonāciju un tembru. Zināju, bet tomēr to uzdevu. – Es gribu tevi un vēlos, lai tu mani paņemtu priekšā kā mammu. Neko vairāk man no tevis nevajag. Tu būsi man otrais, bet to neviens nekad neuzzinās.– Pēteris nopietni bez mulsuma un mazākās aizķeršanās mierīgi man atbildēja. Ir pilnīgi muļķīgi uzdot jautājumu kuru gaida, un saņemt atbildi, kurai tu jau iepriekš zini atbildi. Tomēr es nevarēju to neuzdot. – Vai viņi vēl ir tur lejā uz soliņa? Pēteris apstiprinot pamāja ar galvu un skatījās man tieši acīs. Tajās lēkāja velnišķīgas uguntiņas. – Jā, viņi sēž un sēdēs tik ilgi, kamēr tu mani nepaņemsi priekšā. Viņi nezina īsto iemeslu. To zinām tikai mēs trijatā un tu zini, ka tā ir patiesība. Es zināju, ka tā ir patiesība. Es zināju kas notiks tālāk. To zināja arī viņš. Patikai un nepatikai tur nav nekādas nozīmes, saka Bokonons. * * * – Es tev palīdzēšu nomazgāties,– Pēteris teica taisot ciet vannas istabas durvis. Viņš varēja to neteikt, mēs viens otru sapratām un sazinājamies telepātiski. Iekāpis vannā, viņš palīda zem ūdens strūklas un piespiedās man cieši klāt. Face to face* – kā saka angļi. Ūdens mūs savienoja, noņēma pēdējo fizisko barjēru. Mūsu šūnas un nervi apvienojās kopīgā sistēmā. Mēs kļuvām kā viens vesels, ar vienu apziņu, ar vienu auru, ar vienu kopīgu vēlmi – būt kopā. Ar vieglu kustību pārslēdzis dušu, un paņēmis manu mīļāko šampūnu, Pēteris vieglām, glāstošam kustībām ieziepēja manu ķermeni, aizkavēdamies vietās, kurām it sevišķi patika maiga apiešanās. Viņš to darīja lietpratīgi, it kā iepriekš būtu izpētījis manas erogēnās zonas. Manu pui¬sīti viņš neaiztika, tam pēc īsa brīža būs pavisam cita misija. To mēs zinājām un notikumus neforsējām. Katram auglim ir savs laiks. Paņēmis no viņa šampūnu, ar vieglām, glāstošām kustībām arī viņu ieziepēju no galvas līdz kājām. Bija patīkami pieskarties viņa kaislē pulsējošai ādai un ar glāstošām kustībām uztvert katru, vissīkāko ķermeņa vibrāciju, tuvojoties kādai erogēnai zonai. Tās bija kā elektrizētas un kņudināja plaukstas, neraugoties uz eņģeļa mitro ādu un šampūnu. Šampūnas smarža uzbudināja jau tā pārkairinātos nervus un vibrējošās vienā ritmā ķermeņa šūnas. Likās, ka gaiss un ēters visapkārt trīs un virpuļo, bet mēs lidojam pasaules un mūžības telpā, vienoti visuma dzīvības ritmā. Puisīša iesvētīšana un uzņemšana LSB* noritēja pēc vispārpieņemtiem kanoniem, nekur nerakstītām brālības tradīcijām. Stiprs savā miesā un garā viņš devās pretīm savam liktenim. No debesīm nolaidusies šķīstītava* iesūca puisīti sevī līdz galam. Ar maigām, liegām mēles kustībām tas tika no visām pusēm aptaustīts un apmīļots. Lai taptu iesvētīts un uzņemts brālībā, puisītim vajadzēja atdot visu savu laicīgo mantu. Pētera mēles mudināts puisītis nepretojās un atdeva visu kas tam tobrīd bija. Palīgs, kas mudināja puisīti no mugurpuses, atgriezās dienasgaismā. Mans puisītis tam uzlikto eksāmenu izturēja godam. Ar laimes pilnu skatienu Pēteris apsveica mani ar uzņemšanu LSB un cieši piekļāvies manām lūpām veltīja ilgu kaislīgu skūpstu. Cieši apskāvušies un glāstot viens otru, mēs vēl ilgi stāvējām zem dušas. Pār mums ritēja siltā ūdens strūkla, kura mūs vienoja un deva svētību. Bija patīkami un neaprakstāmi būt vienam veselam. Uz brīdi atrāvies no Pētera es paņēmu pudeli un to piebeidzu. Es negribēju zaudēt ritmu. – Tu zini, ko es uzrakstīju uz publiskās tualetes sienas 10 gadu vecumā, kad biju izlasījis pirmo seksuālo piedāvājumu? – Nemetiet izsmēķus manā podā, es taču nečurāju jūsu pelnutraukos! * * * Noslēguši dušu un notraukuši viens otram uz ķermeņa palikušās ūdens pērlītes, mēs apmierināti ar puisīša iesvētībām izkāpām no vannas. Pēteris paņēma lielo frotē peldvieli un ar spulgojošām acīm palūkojās manī. Tās noslēpumaini staroja. Skatieni runāja savā valodā, gluži kā abas smadzeņu puslodes – vārdi tām nebija nepieciešami. Mēs klusējām, mēs bijām nedalāmi. Maigi un glāstoši viņš ar dvieli nosusināja manu ādu, brīžiem uzpūsdams tai savu elpu un atstādams kādu skūps¬tu. Tas mani ļoti uzbudināja un es protams nepaliku parādā, un ik pa brīdim atstāju kādu skūpstu arī uz galvu reibinošā ķermeņa. Pičš bija kā lellīte, prasmīga meistara veidots mākslas šedevrs. Zīdainā āda, muskuļi un ķermeņa proporcijas bija ideālas, gluži kā īstam eņģelim. Trūka tikai baltu, zīdainu spārnu aiz muguras un zeltaina nimba virs galvas, lai es patiesi noticētu eņģeļu esamībai. Paša Dieva esamība vai neesamība mani absolūti neuztrauca. Manā priekšā bija īsts, gluži kā no debesīm nācis, taustāms eņģelis. Kā Nabokova Lolita, viņš bija spējīgs pavedināt jebkuru kuru vien iekāros. Palaidnīgais fauniņš lieliski apzinājās savu pievilcības spēku un prasmīgi to pielietoja savā labā. Šobrīd mēs bijām nedalāmi kā Siāmas dvīņi. Aizbēgt no sevis, savas zemapziņas nav iespējams. Vismaz es pagaidām nezinu nevienu, kuram tas būtu izdevies. Vieglāk ir izbēgt no Alkatraizas cietuma, vai aplaupīt Fortnoksā Federālās rezerves zelta glabātuvi. Mēs bijām viens otru atraduši. Vismaz Pēteris noteikti bija atradis to ko meklēja. Izžāvējuši matus ar fēnu un aptinuši savus gurnus ar dvieļiem, mēs devāmies uz virtuvi nodoties vēderpriekiem. Nosēdušies viens otram pretī, mēs notiesājām Piča gatavotās sviestmaizes ar Cido apelsīnu sulu. Vitamīni lieti noderēja, sāpes un smaguma sajūta vēderā izzuda pati no sevis. Bezgala apmierināti pēc dušas un vakariņām, mēs atkorķējām abas atlikušās alus pudeles un kāri pieplakām pie aprasojušām glāzēm. Tas likās kā Dieva svētīts nektārs. Iedzēris alu un lūkodamies manī, Pičs stāstīja to, ko nolasīju no viņa acīm un auras vēl pirms klusā balsī izteiktais vārds paspēja sasniegt manas ausis. – Pirms pieciem gadiem, kad tēvs ar māti izšķīrās, es mājās praktiski biju biju viens. Visi bija aizmirsuši, ka man kā jebkuram citam gribās ar kādu parunāt, bet mamma mājas bija labi ja 2-3 reizes nedēļā. Lauris ar saviem draugiem skraidīja pakaļ meitenēm pat nenojauzdams, ka arī mani sāk interesēt sekss. Ar mammu runāt par to bija neērti, tēvs reti kad atbrauca ciemos, bet Lauris uzskatīja mani par galīgo sīko. Man nebija ar ko parunāt par TO. Piecēlies, Pičs piegāja pie plīts un aplusināja svilpojošo tējkannu. Uzlicis uz galda divas tasītes un ielicis tajās “Lipton” tējas maisiņus, viņš veikli uzlēja tiem virsū vārošu ūdeni. Cukura vietā ielicis liepziedu medu un apmaisījis to ar sudraba karotīti, viņš vienu tasīti pastūma uz manu pusi. – Kad sadraudzējos ar Edgaru, viņš aizpildīja to tukšumu kuru es nemācēju aizpildīt. Edžus ir gadu vai pusotra vecāks par tevi un Lauri, bet viņš nojauta ko es meklēju un pēc kā tiecos, bet nespēju panākt. Edžus redzēja, ka pie manis atnāk te viens, te otrs paziņa, bet īstu draugu man tā arī nebija. Savukārt draudzenes mani nekad nav interesējušas. – Mēs aizbraucām uz upi pamakšķerēt un viņš piedāvāja papriekš nopeldēties. Izģērbušies kaili, mēs ņēmāmies pa ūdeni kā divi jauni un seksuāli jestri roņi. Ūdens, saules un Edgara kailā ķermeņa pieskārieni mani skurbināja. Kad pēc peldes noguruši atlaidāmies uz līdzpaņemtās segas pasauļoties, Edžus ar roku maigi notrauca man no muguras ūdenszāles un, acīs skatīdamies tieši pajautāja, ko es īsti par seksu domājot. Biju kā elektrizēts, es nebiju gaidījis šādu jautājumu no kāda , bet puisītis tik spēji piebrieda, ka pat nosarku no kauna. Viņš atklāja manas slēptākās vēlmes uzskatāmāk nekā es pats spētu par to pateikt. – Viņš savu jau ir pateicis, parējais ir tev pašam jāpasaka.– Vērodams un turpinot glāstīt plecu pie kakla, Edžus mani iedrošināja. Biju pieradis uzdot līdzīgus jautājumus citiem, cerot uz atklātu atbildi, bet te pēkšņi atklāju, ka baildos izteikt savu vēlmi skaļi. Gaidot ko es teikšu, Edgars aplaizīja savas lūpas ar mēli. Nezinādams kā atbildi ietērpt vārdos, es viņu spēji apskāvu, cieši piespiedu sev klāt, un lai neko neteiktu, aizzīmogoju viņa lūpas ar savējām. Ar roku pieskāries viņa loceklim, manīju cik tas ātri piebriest. Arī Edgara loceklis bija pilnīgi pastāvīgs un runāja pats par sevi. Novācis no galda šķīvi un tukšās tasītes, Pēteris tās veikli nomazgāja un ielika trauku žāvētājā. Salējis glāzēs atlikušo alu un izmetis tukšās pudeles, viņš it kā kautrēdamies no kaut kā, palika stāvot pie loga un iesānis lūkojās man garām. Es laikam biju pirmais kam viņš to stāstīja. – Biju kā apreibis no kailuma, skūpstiem un ereģētajiem locekļiem, ka zaudēju realitātes sajūtu. Mēs glāstījām viens otru, ar muti burtiski izsūcām viens otru, bet rokas kā negudras darbojās ar otra puisīti. Tas viss bija tik neparasti, negaidīti un patīkami. Kā Kolumbs, es veicu vienu atklājumu pēc otra. Centos iegaumēt visas tās vietas, kas sniedza baudu, bet kuras vienatnē nebija iespējams atklāt. Mēs bijām kā negudri no kaisles, ka pat nemanījām, ka esam viens otru nošķieduši ar sēklu kā tādi sušķi. – Nopeldējušies, mēs to darījām vēl neskaitāmas reizes. Mēs bijām kā izbadējušies viens pēc otra. Es baidījos to visu zaudēt, nenojauzdams, ka tas ir vēl tikai ir pats sākums. Manas seksa skolas sākums. Pētera balss tembrs mainījās. Varēja manīt, cik zīmīgs viņam šis notikums šķita pat tagad. Tieši Edgars bija atklājis un pilnveidojis Pēteri. Izņēmis no bāra divas bundžiņas ar džin-toniku, vinš vienu pasniedza man. – Ik reizes atnākot pie manis mājās viņš iemācīja tādus paņēmienus un glāstus, ka tirpas gāja caur visu ķermeni. Nereti pēc kopīgās masturbācijas, viņš mani iesmērēja ar savu sēklu. Kā cītīgs skolnieks, es jau visai drīz varēju sniegt tādu pašu seksuālo saldkaisli un baudu kā viņš. Viņš pastāvīgi mani izprovocēja, lai es viņu seksuāli pavedinu un izlikās, ka negrib man atklāt seksa noslēpumus. Pateicoties šīm Edžus provokācijām mēs atklājām daudz vēl neapzinātas lietas un paņēmienus neraugoties uz to, ka varējām tikties tikai pa dienu. Viņš gribēja lai es pats veiktu atklājumus. Ar pirkstiem stigri saņēmis džin-tonika kārbas ļipiņu es spēji to parāvu. Bundžiņā ar troksni ieplūda gaiss. Pieplacis pie tās es ar labpatiku iedzēru pāris malkus. Kā rādās Pēterim priekšā vēl daudz stāstāmā, bet no informācijas pārpilnības mani jau sāka kaltēt. – Kad Edžus dabūja šofera tiesības, es pierunāju mammu pieņemt viņu darbā. Kopš tā laika Edžus varēja nākt pie mums jebkurā laikā. Edžus bija visa mana pasaule. Viņš mani iemācīja kā pavedināt jebkuru man iepatikušos cilvēku. Tu pats varēji par to pārliecināties, kaut arī tu esi pirmais. Bez viņa es nebūtu tas, kas es esmu pašlaik, un mūsu ceļi diez vai būtu krustojusies.– Pēteris zīmīgi paskatījās uz mani. – Viņš man bieži stāstīja par savu pirmo seksa skolotāju – guru. Līdz pat sestajai klasei ieskaitot, viņš ar to mācījās kopā vienā klasē. Viņi bija nešķirami draugi un dzīvoja blakus dzīvokļos, bet naktis nereti pavadīja kopā vienā gultā. Kad bija sasniegta pilnība, liktenis bija lēmis viņu ceļus uz laiku pašķirt, lai vēlāk tie satiktos pretējās fāzēs. – Vismaz līdz šodienai tas tā tiešām arī bija.– Pēteris beidza savu stāstu un pagriezās pret mani. Viņš smaidīja vērodamies mani. Lampa viņam virs galvas bija no auras izveidojusi nimbu. Tas acis žilbinoši laistījās un staroja, ka nācās pat piemiegt acis. – Guru biji tu. – Dokumentāls fakts. * * * – Kad tu atnāci pie manas mammas, es jau zināju – tas esi tu. Es tevi uzreiz atpazinu pēc auras. Tevi kanonizētu, pēc Edžus stāstītā, pazinu līdz sestās klases beigām, kad jūsu ceļi pašķīrās.– viņš alka izrunāties ar savu elku, kura kārtā viņš pats mani bija iecēlis. – Atmetīsim pasakas, ka bērnus atrod kāpostos vai arī pērk veikalos. To, ka sievietēm ARĪ var būt bērni, atstājam bez ievērības. Pirmajā klasē tu paziņoji, ka bērni nāk caur kājstarpi. Tev bija pilnīga taisnība. Tava māte vecāku kopsapulcē aizstāvoties pret uzbrukumiem, par it kā pāragru bērna seksuālo audzināšanu, naivi pajautāja:– “Vai man būtu jāsaka, ka bērni nāk caur anālo atveri?” Viņa un pārējie vecāki toreiz vēl nezināja, ka tā reizēm mēdz gadīties. Dzirdēt manus dzīves faktus un sīkumus, kurus pat es sen biju aizmirsis, savdabīgā Pētera izklāstījumā bija ļoti neparasti. – Ceturtā klasē tev ienāca prātā doma, ka puisītis ir regulāri jātrenē ar mēli un lūpām, lai tas funkcionētu agrāk, augtu lielāks un skaistāks. Tev bija taisnība, jo tavs skolnieks Edžus, manā personā ir ieguvis vērā ņemamu lie¬cību. Agri sākot, esmu ieguvis vairākus gadus sevis iepazīšanai un baudu apgūšanai.– Cokteilis veicināja Pētera runas plūdus. Tos vairs nebija iespējams apturēt. – Būtiska bija atklāsme, ka pielietojot puisīti meitiņas analogā, baudu var palielināt vairākkārt. Tās devējs gūst divkāršu baudu, jo agonē arī viņa puisītis. Ievērības cienīga bija pozīcijas 69 apgūšana. Arī ķermeņa ieziešana ar sēklu un jebkura tā uzņemšana. Tas kā vērtīgs eleksīrs palīdz uzturēt jaunību un skaistumu. Man piemēram, tas palīdzēja tikt vaļā no pinnēm.– viņš ar uzsvaru teica. Tas tiesa, no pinnēm viņa sejā nebija ne miņas. Piebeidzis džin-toniku viņš viegli ar plaukstu saplacināja tukšo alumīnija kārbu un iemeta stūrī stāvošajā kastē. Paskatījies uz mani Pēteris nosodoši papurināja galvu un piebilda. – Tavs skolnieks, darbu un pētījumu turpinātājs Edžus teica, ka baidoties sabiedrības nosodījuma, jūs esat pārtraukuši pētījumus ar savas kārtas pārstāvjiem. – FOMA! Meli, – teica guru – Viena vienīga FOMA! – FOMA, protams nozīmē – meli. * * * No uzņemtā alkohola daudzuma jutos saguris un Pētera teiktais sasniedza mani kā caur miglu. Tā vienlaikus bija Pētera grēksūdze, manis atdzīšana un pielūgsme. – Kā jau es teicu, tevi pazinu līdz ko ieraudzīju. Toreiz, kad tu at¬nāci pie manas mammas, es tevi iemīlēju pirmoreiz. Zinot, ka neesi atteicies no saviem ideāliem, tapa otrā mīlestība. Tavs skaistums radī¬ja trešo. Vērojot tavu seksa tehniku dzima ceturtā. Kad tavs skolnieks tevi noliedza, liedzot ar tevi dalīties trīskāršā priekā, dzima piektā. Kad atklāji manu noslēpumu un neaiztiki dienasgrāmatu, iemīlēju tevi sesto reizi. Kad tu atgriezies un pieņēmi mani, es iemīlēju tevi septīto reizi. Septiņi ir mīlestības svētais skaitlis.– Pēteris nopietni ticēja skatļa septiņi maģijai. Loks bija noslēdzies. Pēteris bija mani kanonizējis, iecēlis svēto kārtā un pasludinājis par mīlestības GURU. Tas bija beigu sākums. – Oh, boy!*– CCR nomainīja “dubļi”*. Mud izpildīja slavenāko no brāļu Everliju mīlas dziesmām. – Izrādās, ka lidojošo sķīvīšu apkalpes uz Zemes atklājušas vismaz septiņus dzimumus, turklāt visus ar būtisku lomu cilvēku sugas turpināšanā. Viņi teica, ka uz Zemes nevarētu piedzimt neviens bērns, ja nebūtu homoseksuālistu. Bez lezbietēm toties VARĒTU mierīgi IZTIKT. Bērni nevarētu dzimt, ja nebūtu sieviešu, kas vecākas par sešdesmit pieciem gadiem. Toties bez vīriešiem, kas vecāki par sešdesmit pieciem gadiem, mierīgi VARĒTU IZTIKT, Nevarētu rasties jauni bērni, ja nebūtu tādu bēr¬nu, kas nodzīvojusi šaisaulē tikai stundu vai vēl mazāk. Un tāda garā. Billijam tie likās tīrie pekstiņi. * * * Kaut kas spēcīgs iebelza man starp acīm un, cenšoties pie kaut kā pieķerties, es ar smagu blīkšķi nogāzos uz virtuves grīdas. Es iekniebu sev rokā un pārliecinā¬jies, ka nesapņoju iekaucos. Laikam klausoties Pēterī biju iesnaudies. Aptaustījis grīdu, atradu Pičam nokritušo gurnautu un šampanieša korķi, īsto ma¬na kritiena vaininieku. Kails un neatvairāmi skaists, blakus stāvēja Pičs lejot glāzēs dzirgstošu šampanieti. – Par mūsu satikšanos. Par labāko manā mūžā, manis atdzīšanu,– Pičs, smaidot kā maija saulīte, pasniedza roku un palīdzēja man pie¬celties. Viņa nosauļotais, ar aromātisko eļļu ieziestais ķermenis spīdēja un laistījās. Zem ādas, vēl neapklātiem ar tauku slānīti, spēlējās līdz galam neattīstījušies, vingri un maigi pusaudža mus¬kuļi. Bija tīkami uz viņu skatīties un vēl grūtāk atraut skatienu. Tas nebija parasts fauniņš, viņš bija pats Erosa iemiesojums. Paņēmis no viņa glāzi ar dzirkstošo šampānieti un, neatrāvis no viņa skatienu, es vienā rāvienā to iztukšoju. Tā bija kļūda. Kļūda, ka izdzēru arī otro glāzi. Man bija pārāk labi, lai pretotos kārdinājumam nedzert. Man bija vajadzīgas kaut kādas rozā brilles, lai uz šo pasauli spētu skatīties ar izpratni. – To be continued… * * * Pa manu ķermeni slīdēja siltas rokas un tuvojās puisītim. Es pavēru acis un neizpratnē paskatījos spoguļgriestos virs gultas. Tā nebija nedz mana, nedz Ingas un pat ne man kāda zināma istaba. Mēs ar Edžu kādreiz par tādu sapņojām, bet tā arī palika tikai ideju līmenī. Spogulī atpazinu Pētera istabas iekārtojumu, “Sharp” muzikālo centru uz galda, bet uz sienas uzlīmētie posteri bija nezin kur pazuduši. Tomēr šaubu nebija, es atrados platajā Pētera gultā. Neizpratni radīja pie gultas uzlīmētie, bet nu jau pazudušie izpildītāju posteri. Satvēris rokā un apņēmis manu puisīti ar karstām lūpām, kāds mēlei piepalīdzot cītīgi centās to pamodināt. To skubināja un masēja arī no elles vārtu* puses. Puisītis pieņēmās spēkā un piebrieda. Pētera skūpsti un roku glāsti nāca augšup pa ķermeni, radīdami patīkamu eiforiju un trīsas. Manīgie pirksti atrada visjutīgākās manas ķermeņa zonas un to aizskaršana ļoti uzbudināja un neļāva gulēt. Nespēdams vairs noturēties, es dāvāju savus glāstus un skūpstus pašpārliecinātajam agresoram. Mans puisītis bija satracināts un meklēja iespēju izlādēties. Tas viņam bija nepieciešams, jo nesasniedzis orgasmu, tas sodīja mani ar dusmīgu un ērcīgu noskaņojumu vismaz uz pāris dienām un apkārtējie to dabūja izjust uz savas ādas. Ieziedis manu mazo draudziņu ar smaržīgu lubrikantu, Piča gādīgās rokas to uzmanīgi ievadīja savos elles vārtos. Nesastapis ne mazāko pretestību, tēraudcietais piedēklis viegli ieslīdēja Pēterī līdz pat saknei. Meklēdams atpakaļceļu sāku to kustināt, bet atrazdamies virspusē, kusties augšup, lejup un nepārtraukti mainot leņķus, Pēteris visādi centās to samulsināt. Puisītim izbēgt nebija nekādu iespēju. Biju apmulsis, jo tas notika tik negaidīti, bez abpusējas vienošanās un sagatavošanās. Manu labprātīgu piekrišanu vai nepiekrišanu neviens pat neprasīja. Profesionālis izrīkojās ar mani kā ar parastu marioneti. Lai izbeigtu puisīša mokas šaurajā atverē, pārtvēru ritmu un centos ātrāk beigt. Tomēr viss ko es darīju, par spīti veselajam saprātam, baudu tikai pastiprināja. – Vēl dziļāk, Krist! Cool! Cik labi, Krist! Es nevaru vairs…– starp orgasma radītām neartikulētām skaņām varēja dzirdēt aprautus Piča komentārus. Neatvairāmi tuvojās kulminācijas brīdis un pēkšņi atmiņā uzpeldēja kaut kur lasīts padoms meitenēm. – Ja tevi izvaro un nevari pretoties, tad vismaz atslābinies, vismaz saņem baudu un orgasmu līdz galam. Sekoju padomam un atstāju agresorā, kā man pašam likās, pāris pintes šķidruma. Gandarījums bija pilnīgs un neatgriezenisks.. Vienlaicīgi ar mani kulminēja arī Pēteris, bagātīgi apšļākdams manas krūtis un zodu ar sēklas strūklu kā no ugunsdzēsēju hidranta. Nokāpis no mana vēl vingrā puisīša un atlaidies man blakus, viņš iezieda savu izšļākto sēklu manās krūtīs un lūpās. Nolaizījis zodu un lūpas ar lunkano mēli, viņš kā vampīriņš iezīdās man kaklā un kā savas uzvaras zīmi atstāja tur uzsūktu zilumu. Izvairīties nebija iespējams. Es tiku iezīmēts kā iejāts zirgs ar īpašnieka zīmogu pašā redzamajākā vietā. Piespiedies man blakus, kā pēc impossible mission, viņš murrādams kā kaķis, uzlika galvu man uz krūtīm un atpūtās. Vismaz viņš savu iecerēto, bet grūto un neizpildāmo misiju bija veicis godam. Gribēju gulēt, bet Pētera skūpsti paldies vietā to neļāva darīt. Tie bija tik saldi un dzirkstoši kā šampānietis, kuru mēs vēl gluži nesen bijām dzēruši. Nogurums ņēma virsroku un apgūlies uz vēdera, es centos aizmigt. Zināju, ka izņemot nevainīgus skūpstus, vairāk nekas cits nesekos un nekas neapdraudēs manu nevainību. Es jutos viņam pateicīgs par sniegto baudu un īstu seksa guru sniegto mācībstundu. Par iespēju būt kopā te un tagad. Prieku, ka viņš vispār tāds ir uz pasaules. Manī modās kaut kas vairāk nekā pateicība par šo nakti. Varbūt tā bija mīlestība. Nezinu, varbūt viss tā arī bija patiesībā. Mazais resgalis, apzinoties sava fauniņa-eņģeļa neatvairāmo pievilcību, bija mani sakāvis visās iepējamās frontēs un pašlaik svinēja savu uzvaru. Ar mani, atzītu seksa guru, Pēteris izrīkojās kā ar mazu nepieredzējušu puišeli. Viņā bija dzimis guru, kas pārspēja mani desmitkārt! Kā izrādās viņš pats bija bija kā guru – Edgara veidots guru! Būtībā man tas bija vienalga. Mīlestības guru pulkam bija piebiedrojies jauns Skolotājs. Gluži kā jauns Buda pie simt divdesmit sešiem jau esošiem. Jēzus, starp citu, ir viens no desmit izcilākajiem austrumu Budām. – Oh, boy!– paklausot tālvadības pults komandai, spoguļgriesti atgriezās atpakaļ nišā. Sienu atkal rotāja roka izpildītāju posteri. Mud atzinās mīlestībā. Pēteris atkal šo dziesmu veltīja man. Vēl paši līdz galam neapzinādamies ar mums notikušās pārvērtības, mēs vienlaicīgi ar Piču nosūtījām telepātisku pavēli četriem gorillām uz soliņa, doties katram uz savu debespusi. Viņi to arī nekavējoties izdarīja. Blakus soliņam palika četras neizdzertas Aldara “Zelta alus” pudeles. Viniem tās bija vienaldzīgas. Mums ar Piču arī. – Man tur ne silts, ne auksts, vai viņš priecājas vai nepriecājas, ka panācis savu. Tā ir mana un Jēzus privāta lieta. – Varbūt, ka man nekad nebūs kāzu, taču medusmēnesis man jau ir bijis. – Tā bija kārtējā FOMA. *** (3 Comments |Comment on this)
12:58 pm	Ž I G O L O dienasgrāmatu fragmenti - Paralēlās pasaules Ž I G O L O dienasgrāmatu fragmenti Veltīts Lielai Seksa Brālībai. Love not to live, but live to love. Uzmanību: stāsti satur seksuāla un s/m rakstura ainas. Paralēlās pasaules Ārpus zemes, ārpus bezgalīgā, Es gribēju saskatīt debesis, elli Kāda svinīga balss man teica: “Debess un elle ir tevī” Omārs Haijams * * * – “Mīļo, Krist! Pēc brīža jau būšu lidmašīnā. Kad ielidošu Londonā, pazvanīšu. Liels lūgums: palīdzi manas draudzenes meitai Antrai. Viņa atnesīs šo vēstuli un pateiks kas tev jādara, jo rakstīt negribās. Dari visu ko viņa liek, greizsirdīga nebūšu! Visus izdevumus kompensēšu! Neatsaki – atvedīšu, gan Brenda Lee, gan Eric Bardon*… Bet, tas lai tev būtu pārsteigums. Daudz buču! Tava lapsiņa Irēna.”¬– tā bija uzrakstīts uz reklāmas bukletiņa aizmugures. – Kur tev ērtāk aprunāties, pie tevis vai kaut kur kādā kafeijnīcā?– pacēlis acis uz savu sapņu tēlu un, slēpdams trīsas es pavaicāju. Blondais grēks nervozi atmetis matus pār balto blūzīti, kurai cauri spiedās tvirti krūšu galiņi, noņēma no pleca somiņu un izņēma neiesāktu Dunhill* paciņu. – Vai smēķēsi– viņa uzdeva jautājumu un atbildi nesagaidījusi pasniedza man paciņu. Vērodams Antru, attaisīju to un paņēmis cigareti iedevu piesmēķēt un piesmēķēju pats. Dunhill viņa atpakaļ neņēma, bet palūdza apskatīt manas Zippo* šķiltavas. – Irēnas dāvana,– grozot rokā eleganto, nebūt ne lēto, šķiltavu, konstatēja Antra. – Jā, jā redzu un kā vienmēr ar monogrammu. Vispār stilīgi, super!– rūpīgi apskatījusi šķiltavas, Antra atdeva tās atpakaļ un iedevusi piecīti, viņa lika noķert kādu pieklājīgu motoru*, nevis sagrabējušu taxi*. Lielu atšķirību gan neredzēju, bet kas maksā, tas arī pasūta mūziku. – Brauksim pie tevis. Paņemsi visu kas tev nepieciešams un uz mēnesi pārcelsies dzīvot pie mums. Par darbu neuztraucies, uztaisīšu tev slimības lapu.– viņa piebilda un izmeta nepabeigto cigareti urnā. – Ar cigaretēm, dzeramo un ēdamo, kā arī sīkiem apģērba gabaliem tu tiksi apgādāts pilnīgi. Par tavu darbu, un visu pārējo kas tev ir jāzin, es pastāstīšu ceļā.– un viņa paņēma nākamo cigareti. Eņģeļa balss skanēja kā no tālienes un viņas teiktais tikai ar grūtībām nonāca līdz manai apziņai. Acīs griezās zvaigznītes, pat sareiba galva. Nekas tāds tiekoties ar daiļo dzimumu vēl ar mani nebija nekad noticis. Biju iemīlējies savā darba devējā no pirmā acis skatiena. * * * Merša* motors vienmērīgi dūca mašīnai traucoties Igaunijas virzienā. Vējš ar ātrumu 110-120 km/h brāžoties iekšā salonā, izdzenāja cigarešu dūmus un pilnīgi sajauca Antras matus, kuri, lai cik tas dīvaini neliktos, smaržoja pēc Šartrēzes* Blūzīte, spilgtajā saules gaismā bija kļuvusi gandrīz caurspīdīga. Tā viļņojās, brīžam atsegdama maigās, brūni iedegušās krūtis. Ne tik bieži, šādas, elpu aizraujošās krūtis gadījās redzēt tik tuvu. Es varēju, ja vien to vēlētos, aizskart tās ar mēli. Antra, it kā mani ķircinot, atpogāja vēl divas podziņas. Tomēr saruna nevedās – tikai vecas, jēlas anekdotes par zilajiem, lezbietēm, un armēņu radio. Varēja manīt, ka priekšā stāv saruna par kādu kutelīgu, var būt pat intīmu tēmu, bet Antra nekādīgi nespēja saņemties. Tikai, velk vienu cigareti pēc otras un skatās garām slīdošajā ainavā. Nekas, es esmu pieradis gaidīt. Tiesa, ja blakus tev sēž tāds blonds iekārojams eņģelis par kuru esi sapņojis visu savu dzīvi, un tracina ar savām garajām kājām miniatūrās kurpītēs, tad tas vīrietim, un es sevi par tādu uzskatīju, ir vairāk nekā nopietns pārbaudījums. Lai neforsētu notikumus un, noslēptu puisīša* nepieklājīgo uzvedību, gribēju pārlikt kāju pāri kājai. Tas neizdevās, es tikai nejauši nogrūdu Antras kurpi. Nedaudz apmulsis, es pieliecos lai paņemtu nokritušo kurpi un uzvilktu to atpakaļ kājā. Nejauši, ar vaigu, pieglaudos viņas zīdainam, glīti iedegušajam augšstilbam un manīju kā notrīs viņas āda. Pār to pārskrēja sīka zosāda un pacēla sīkus baltus matiņus. Viņa nelietoja epilātoru. Mani tas nedaudz izbrīnīja. – Nedari vairs tā, labi?– un it kā nekas nebūtu noticis, viņa uzvilka kurpi un, lika piebraukt šoferim pie kādas savrupmājas. Pieteikusi pagaidīt mēs, atstājuši mantas mašīnā, devāmies uz koku ēnā paslēpušos māju. * * * Mūs ieraudzījis, raitā atsperīgā solī, spalvai plīvojot, no dārza dziļuma pilnā sparā izdrāzās varens afgāņu kurts ar tik garu purnu, ka šķiet ierīt manu roku līdz elkonim tam būtu tīrais nieks. Apmetis slaidu līkumu ap dārza vidū izbūvēto baseinu, viņš pēkšņi nostājās mūsu priekšā. Apostījis mani un Antru, viņš ierējās, apsēdās zālītē un pasniedza uz mūsu pusi labo ķepu. – Lord, Lord blakus, savējie!– nokliedza kaila nimfa apsaucot suni, bet mani ieraugot momentā pazuda aiz krūmiem. Pieliekusies pie izklātās segas un paķērusi kimono, pēc brīža viņa parādījās jau apģērbusies. – Neuztraucies, Elis, tas ir Krists. Tas pats, kuru mums ieteica Irēna. Viņš par mums rūpēsies un darīs visu kas mums būs nepieciešams.– teica Antra liekot uzsvaru uz vārda mums, turpinādama mūs iepazīstināt. – Krist, tā ir Alise, jeb Eliss, mana labākā draudzene un …– Bija redzams, ka Antra nejutās gluži savā ādā un meklēja piemērotus vārdus.– Labi, lai paliek. Par to parunāsim vēlāk. – Elis,– viņa vērsās pie draudzenes,– vai Burbons* mums vēl ir? Mēs ar Kristu pēc ceļa esam pamatīgi izslāpuši un sanervozējušies.– Piegājusi pie Alises un cieši to apskāvusi noskūpstījusi, iečukstēja viņai ausī. – Vajag radīt attiecīgu atmosfēru. Es nevarēju saņemties un Kristam visu par mums izstāstīt. – Neuztraucies, atstāj to manā ziņā. Mājā dzeramais un ēdamais ir pār pārēm. Atnes kaut ko pēc pašas ieskatiem.– Alise uzmundrinoši teica un pabužināja viņas zīdainos matus. Viņa novērtējoši paskatījās uz mani pār Antras plecu. – Labi, tu tikmēr pakavē laiku Kristam,– un Antra nesteidzīgi Lorda pavadībā devās devās uz māju. No mākoņa maliņas atkal parādījās saule. Atbildes vietā pamājusi man ar galvu un visu laiku skatīdamās manī, Alise iekārtojās uz izklātās segas diezgan izaicinošā pozā. * * * Eliss, bija pilnīgs pretstats Antrai. Gaišo, īso matu šķipsnas bija nokrāsotas visās varavīksnes krāsās. Pretēji Antrai, viņā bija kaut kas vīrišķīgs, robusts. Vēl nebija pazudušas tīnīdžeru stūrainās kustības un bravūra. Ķermeni rotāja pīrsings*. Kreisajā nāsī bija ievērts sudraba riņķītis un apakšlūpā neliela hantelīte. Šķelmīgi smaidot, piemiegusi rudzupuķu krāsas acis, viņa erotiski aplaizīja savas nedaudz pilnīgās lūpas un, uzlika savai sejai Monas Līzas smaidu. Skatījos uz Alisi un ar izbrīnu vēroju kā viņa guļot uz kreisajiem sāniem lēni salieca labo kāju ceļot to augšup. Ķermenis atsedzās arvien vairāk, roka vilka nost kimono no vingrās krūts. Stāvēju kā zemē iemiets to visu redzot un blenzu Alisē kā auns uz jauniem vārtiem. Mans žoklis atkārās, kad kimono mala noslīdēja zemē un pilnībā atklāja, parasti no svešām acīm slēpto, gludi izdzīto pavēderi. Labajā pusē, tieši blakus meitiņai*, bija uztetovēts cigarešu paciņas lieluma multenis – kaķēns Toms. Otrpus meitiņai sēdēja pelēns Džerijs, ar asti norādot tuvāko ceļu pie brālīša*. Uz kreisās krūts, mīlas dejā griezās tauriņu pāris. No labās krūts galiņa, nokarājās no ķēdītēm veidotas bārkstis ar sprigulīšiem. – Striptīzs dārza vidū, nevis klusā un pustumšā gu¬ļamistabā.– pie sevis nodomāju. To vērojot man mute kļuva sausa, sirds sāka strauji sisties. Es nespēju atraut skatu no bermudu trīstūra*, uzkalniņa un renītes divu valnīšu starpā. Jā, tas tiesa, viņu nevarēja neiekārot. Nezinot vēl sava brauciena mērķi, ņemot vērā Alises mesto izaicinājumu un Antras prombūtni, es jau sāku noskaņoties savu pienākumu pildīšanai. Viņas kakls un zods, bija vingrs, kā alabastrā cirsts Nefertetes tēls un, skaists kā viss pārējais šajā izaicinošajā būtnē. Alises acīs nozibsnīja noslēpumainas uguntiņas un, viņa kā ar cirvi noskaldīja. – Ātri, Krist, izģērbies. Nu, nu, ātrāk!– viņas teikto pavadīja izteiksmīgi žesti ar roku. Apskatījos visapkārt un pārliecinājies, vai neesmu pārklausījies, ar skatienu meklēju Antru, lai ar viņas palīdzību izkļūtu no divdomīgās situā¬cijas, bet viņas nekur nebija. – Velns parāvis, kas šeit notiek. Kas te ir, paradīze vai trako māja?– nodomāju, tomēr nedroši ar pirkstiem sāku knibināt vaļā krekla pogas. Alise ar šķelmīgu skatienu izbaudīja radušos situāciju un, kā kaitinādama piebilda. – Ja jau Irēna tevi ieteica Antrai, tātad tu mums esi pārdots! Un žiglāk, žiglāk, te nav striptīzs!– viņa gardi iesmējas. Sirsnīgie smiekli vēl vairāk izcēla viņas vēdera muskuļus un krūtis. – Vīriešu striptīzs. Vai, es nevaru! Nu, kusties taču, Čipendeil!*– viņa jau smējās kā kutināta par viņasprāt asprātīgo salīdzinājumu. – Cik meitinas uzreiz man būs jāapmierina, vienu vai abas? Puisītis taču bija viens!– Apjukumā izrāvu kreklam dažas pogas, sapinos T-kreklā, tā arī nespēdams tikt skaidrībā. – Irēna taču nepieļautu, lai es guļu vēl ar kādu, viņai to zinot. Kaut kādi gali te neiet kopā.– sāku prātā pārlikt variantus. – Vai Irēna ir mani paspēlējusi kārtis, vai mani pārpirka meitenes kurām vajadzīgi mani pakalpojumi? Varbūt viņa vienkārši grib mani pārbaudīt? Varbūt Irēnai galvā atkal nobriedis kāds plāns, par kuru es nekā nezinu, un viņa grib kādu šantažēt?– domas manā galvā joņoja kā negudras. Par izī¬rēšanu, zinot Irēnas greizsirdību, protams nevarēja būt ne runas. Tiesa, par savu darbu es pieņemu naudu, dāvanas, bet būt uzdāvinātam? Neesmu jau lieta ko var dāvināt! – Sorry, I'm wash my hands!* Jaunas meitiņas un nauda nesmird! Irēna taču pati lūdza.– un šorti aizlidoja bermudu trīstūra virzienā. San¬dales un baltās zeķes aizlidoja pa gaisu un palika karājoties košumkrūmā. Es stāvēju lepni pa¬celtu galvu un krūtis izgāzis kā Dāvids. Mana linga vēl joprojām atradās peldbiksēs, un izspīlē¬damas tās, atgādināja bumerangu. No mugurpuses parādījās Antra Ievas tērpā, nesot paplāti ar burbonu, glāzītēm un banānu ķekaru. – Skaits, jau skaists kā Apolons! Nav vārdu, lai to aprakstītu.– Nolikusi paplāti zālē, viņa ar glāzi rokā pienāca klāt lai mani labāk apskatītu. – Mums tevi vajag, bet bez peldbiksītēm. Nekautrējies, mēs te visi esam kā rada gabali! Mēs tevi nevarosim kā...– Antra pēkšņi sāka klepot it kā būtu ar kaut ko pēkšņi aizrijusies. – Še, iedzer un atslābinies. Pabeidz savu iesākto priekšnesumu līdz galam čipendeil.– viņa pasniedza man glāzi ar konjaku. Centos novilcināt laiku, lai puisītis paspētu nomierinātos un nobaudīju glāzītē ielieto šķidrumu. Tam bija laba smaržas buķete. Iedzēris vēl malciņu, pametu apkārt skatienu, lai redzētu vai mūs nenovēro vēl kāds. Žogs un koki visapkārt, mani nomierināja. Arī kaimiņu mājas bija pietiekami tālu. Videokameras, kas atradās pie mājas un pie apgaismes stabiem dārza malā, mani neuztrauca. Pie tām jau biju sen pieradis, pat ja tās atradās guļamistabā. Tā bija manas profesijas sastāvdaļa. Šantažēt mani nevarēja, bet par saimniekiem parasti zināju vairāk, nekā viņi to vēlētos. Tomēr šis bija neparasts gadījums un neiekļāvās nekādā shēmā. Rāvienā izdzēris šerpo dziru, ar ierastu kustību parāvu peldbikses. Stiprinājumi ar klikšķi atnāca vaļā un lai slēptu mulsumu, paliku Dāvida pozā, tik lingas vietā es rokā turēju peldbikses ar klipšiem. Es stāvēju abu nimfu priekšā kails, kā tikko no mātes miesām nācis. Iestājās klusums kā pirms vētras. Pat saule izlīda no mākoņu maliņas un aptaustīja savādo trijotni ar saviem stariem. Puisītis stāvēja kā stāvēdams un tiecās uz sauli. Viņš bija optimists. – Eliss, vai tu redzi to? Nu, baigi kolosāli, fenomenāli! Nē, tu redzi kas viņam tur ir? Es kaut ko tādu vēl savā mūžā neesmu redzējusi! Nāc taču ātrāk šurp.– viņa teica gulošai un no brīnumiem mēmai Alisei. – Vai var, Krist, paņemt to rokā un aptaustīt?– viņa jautāja nespēdama nomierināties un skatīdamās uz mani turpināja bērt vārdus kā pupas. – Nu, Irēna! Noslēpt no mums šādu superīgu mantu. Ir nu gan baigā vecene tā Irēna!– viņa teica Alisei palīdzot viņai piecelties. Nostājušās man tieši priekšā viņas nekautrīgi mani aplūkoja. Jutos dziļi pārsteigts un šokēts par sajūsmu, ko izsaucis mans puisītis. Līdz šim to par kaut ko īpašu neuzskatīju. Varbūt ir nedaudz virs vidējā. Manas draudzenes gan vairāk jūsmoja par tehniku, skūpstiem un prasmi atrast erogēnās zo¬nas. Uztraukumā liku puisītim ātri paklanīties, bet tas uz abām nimfām, manām darba devējām, neatstāja nekādu iespaidu. Viņas turpināja lūkoties uz mani, neuzdrošinādamās man tuvoties. Izbrīnīts pavēros lejup. Viss bija vietā – ne ko pielikt, ne ko atņemt. Tik bermudu vietā, izdzīts bikini. Arī nelielais krāsainais tetovējums bija savā vietā. Neizpratnē palūkojos uz abām meitenēm. Notvērušas manu skatienu, viņas, turēdamās pie vēdera, sāka nevaldāmi smieties. Izrādās, sa¬jūsmu izsauca peldenes ar klipšiem un tas, cik ātri un viegli tās var novilkt. Puisītis piedzīvoja savu pirmo sakāvi mūžā. Ak, svētā vientiesība. Kā izrādās, daba nav pati pilnība. Pilnība, ir klipši! * * * – Redzi, mums tevi nevajag gultā, bet lai tu mūs abas ar Antru medusmēnesī apsargātu. Saproti Krist, čaļi mūs neinteresē, vismaz mīlas lietās ne. Varbūt vienīgi Lords šad un tad, bet puiši nekad.– Alise izskaidroja radušos situāciju un aprakstīja manus pienākumus. – Pat nemēģini ar mums flirtēt, nav vērts! Nebūtu tu žigolo, bet vienkārši meitene, varbūt mēs tevi smukulīt pat uzņemtu savā pulciņā.– Alise uz brīdi apklusa. Viņai vēl arvien patika vīrieši un viņai vajadzēja koncentrēties, lai atrastu vārdus un saliktu tos pareizā secībā. – Redzi, mēs ar Antru šodien precamies un šonakt būs mūsu kāzu nakts. Tev visa medusmēneša garumā nāksies atturēties no seksa, jo tev vienmēr jābūt mūsu tuvumā, lai vajadzības gadījumā mēs varētu tevi pasaukt. Ja gribi, vari gulēt, skatīties televīzoru vai iedzert, bet mums abām ir jābūt pilnīgā drošībā,– viņa turpināja maigoties cieši apņēmusi Antru. Antra paskatījās uz mani un, kā taisnodamās manā priekšā, pasmaidīja. Tāpat jau bija redzams, ka galvenā šeit bija Eliss, nevis viņa. Gluži negaidot starp mums noskrēja tāds kā zibens un Antra apmulsusi novērsās. Viņa vairījās man skatīties acīs. – Tāds patreiz būs tavs darbs.– turpināja mani instruēt Alise. – Izņemot Lordu un protams tevi, mūs neviens nedrīkst traucēt. Atslēdz savu mobilo, tāpat no šejienes bez mums nekur nebrauksi. Vari sauļoties, peldēties, vai darīt ko citu pēc saviem ieskatiem. Tas būtībā arī ir viss. Darbs nav grūts, bet ļoti atbildīgs.– Alise salika visus punktus uz “i”. Es vairāk nebiju vajadzīgs un viņas kopā ar Antru devās prom. – Ejam, Antruci, mums vēl jāsagatavojas vakaram. Drīz jau būs jābrauc uz Rīgu.– un tā pat neapģērbušās viņas devās uz māju. Es devos uz garāžu lai sagatavotu un sapostu Alises Mazdu svinīgajam notikumam. Ar putekļu sūcēju tīrot mašīnas salonu, ievēroju pie aizmugurējā skata spoguļa nelielu karodziņu varavīksnes krāsās. Tādu redzēju pirmo reizi un nespēju atcerēties kādai valstij tas pieder. Pārbaudījis gaisa spiedienu riepās, benzīna un eļļas līmeni, piestiprināju pie antēnām baltas lentas. Goda kortežs bija pilnā kaujas gatavībā. Ieslēdzis magnetolu, ātri sameklēju radio Skonto* frekvenci. Animals* izpildījumā skanēja prostitūtu himna*. Jutos nedaudz aizskarts un šokēts. Meitenēm neinteresēja manas seksuālās potences. Man nepiedāvāja seksu, vispār nekādu! Sekss, kā tāds, tika izslēgts no maniem darba pienākumiem. Šeit, kā es to sapratu, biju tikai miesassargs, šoferis un geiša vienlaikus – trīs vienā personā. Jā, tieši kā geiša, nevis kā žigolo. It kā jau nav lielas atšķirības starp vienu un otru. Jāprot jau viens un tas pats, izklaidēt, sniegt baudu, pakavēt laiku un apmierināt visas klientu vēlmes. Tomēr, kā par nelaimi, Latvijā vēl nav savu geišu un, visticamāk, tik ātri arī nebūs. Un geišu–miesassargu nav ne tik. Gluži negaidot atklājās vēl viena žigolo nianse – darbs bez seksa. Tas bija neparasti, tomēr cerība mirst pēdējā… Es vēl nezināju savus maldus. Homoseksuāliem pāriem nav ne geišu, ne žigolo. * * * Traucāmies pa Vidzemes šoseju vēja ātrumā, gara stiprināšanai klausoties We are the Champion*. Redzot kāzu ekskortu, pretīmbraucošās mašīnas signalizēja ar gaismām un skaņām. Iebraukuši Rīgā uzreiz devāmies uz kādu dievnamu, kur uz geju un lezbiešu laulībām skatījās ar sapratni. Man vajadzēja būt par laulības liecinieku, pasargāt jauno pāri no dzeltenās preses uzmanības un pēc svinīgām vakariņām, sargāt pirmās nakts burvību. Patiesi, tie Dieva ceļi ir neizzināmi. Es, kurš baznīcai metu līkumu, pēkšņi kļuvu liecinieks slepenai mistērijai, biju tās dalībnieks. Kaut arī esmu nosaukts par godu Kristum, es to neapzināti, zemapziņā noliedzu. Domāju, ka arī viņš noliedza mani. Viņš noliedza arī homoseksuālas mīlestības un ģimenes iespēju, kuras tapšanai es biju liecinieks. Tiesa, pats vēl neesmu piedzīvojis tādu mīlestību, kaut arī es mīlu visus skaitos cilvēkus, tostarp arī vīriešus protams. Antras un Alises drosme man visnotaļ imponēja. Es nenosodīju viņu uzdrīkstēšanos būt pašām un, Dieva priekšā liecināt mūžīgu mīlestību viena otrai. Man patīk katra brīva izvēle, bet man ļoti nepatika Antras izvēle. – Velns lai viņu parauj, to blondo bestiju!– klusībā pie sevis nolamājos. Gluži kā Jērikas bazūne*, kaut kur augšā, zem baznīcas kupola, svinīgi nogranda ērģeles. Skanēja Tokāta un fūga re minorā*. Dobjā, varenā skaņa sitās starp baznīcas velvēm un no iesildītajām ligzdām izdzina samiegojušos baložus. Palidojuši un nedaudz nomierinājušies, tie beidzoties skaņdarbam atgriezās savās vietās. Tikai viens balts balodis, kā vēstnesis, nolaidās uz mācītāja pleca un paskatījies uz jauno pāri, paberzēja savu galvu gar mācītāja ausi. Neesmu ticīgs, bet “svētā gara”* parādīšanās baloža izskatā bija kā debesu vēsts. Žēlīgi nopūtās ērģēles. Šķiet, es sapratu kā rodas baznīcas leģendas. Kauliņi bija mesti un izdarījušas savu izvēli, Alise ar Antru stāvēja altāra un Dieva priekšā. Vēl tik jāpāriet pēdējais rubikons*. Skaistas kā dūjas un apņēmības pilnas, viņas bija gatavas zvērēt viena otrai mūžīgu mīlestību Dieva priekšā. – Vai tu, Antra, vēlies kļūt par Alises dzīvesbiedru un stāties Dieva svētītā laulībā?– mācītāja skanīgā balss izrāva visus no sastinguma.– Dalīties priekos un bēdās, līdz nāve jūs šķirs? – Ja, vēlos!– ieskatījusies sākumā Alises, pēc tam mācītāja acīs, viņa atbildēja. – Un tu, Alise, vai vēlies būt Antras dzīvesbiebru un stāties Dieva svētītā laulībā? Dalīties priekos un bēdās, līdz nāve jūs šķirs?– ierasto formulu atkārtoja mācītājs un, it kā eksaminēdams, cieši paskatījās uz Alisi. – Ja, vēlos!– Ieturējusi garu pauzi pirms izšķirošās atbildes, viņa tikko dzirdami izdvesa. Tas nepaslīdēja garām klātesošajiem, bet ceremonija ritēja savu gaitu. – Vai šeit ir kāds, kurš varētu ko bilst pret šeit esošo pāri? Ja kāds zin iemeslu kāpēc šī laulība nevar tikt noslēgta debesīs, lai neslēpj un saka tūlīt.– viņš pārlaida skatienu klātesošajiem. Arī mēs saskatījāmies savā starpā gaidot kādu iebildumu. Tāds protams neatskanēja. Mācītājs atkal pievērsās abām meitenēm. – Dieva tā tēva, Dieva dēla un svētā gara vārdā, ar šo pasludinu jūs par vīru un sievu! Mijiet gredzenus, un sniedziet skūpstu viena otrai, lai apliecinātu savu derību Dieva priekšā.– Cieši apkampusi Alisi, Antra sniedza tai juteklisku un kaislīgu skūpstu. Man tas šķita kā vesela mūžība. – Ko Dievs vienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.– nobeidza mācītājs un deva savu svētību jaunajam pārim ar roku gaisā novelkot krustu. – Apsveicu! Vēl tikai jums abām jāparakstās šeit un, tur zemāk, lieciniekiem no līgavas un līgavaiņa puses.– viņš teica pasniedzot mums pildspalvu un pasmaidīja. Balodis pacēlās spārnos un veicis goda apli ap jauno pāri, pacēlās kaut kur augšup baznīcas tumsā. No sienas viņam nopakaļ noraudzījās Ādams un Ieva. Arī mans krustā sistais vārdabrālis pavadīja to ar skumju skatienu. Uz grīdas nopilēja asaras lāse un sašķīda tūkstoš pērlītēs. – Trans glorius mundi*.– kā teiktu senie romieši. Man tomēr bija savādi dzirdēt, ka vienu sauca par līgavu, otru par līgavaini, par vīru un sievu. Tad jau labāk saukt viņas nekatrā dzimtē. Diemžēl latviešu valodā nav nekatrās dzimtes. Toties ir lezbietes. Ir geji. Ir transvestīti. Ir visa krāsu palete. Kā it visur citur šajā grēcīgajā, Dieva atstātajā, pasaulē. * * * – Kāpēc tu par mums tā baidies? Uztver viņu kā mūsējo, kā žigolo, kurš pilda savus profesionālos pienākumus. Sekss viņam aizliegts, vai aizmirsi? Ja, jau viņš tevi, manu saulīt, nespēja pavedināt, tad mūsu mīla ir spēcīgāka. Bet, kad tu viņam atteici un atgādināji, ka viņš atrodas darbā, mums vispār ne no kā vairs nav jābaidās. Mēs ar tevi taču esam laulāts pāris!– Alise ciešāk apņēma Antru. – Nu un lai dzird, kas mums no tā, gabals nokritīs vai?– viņa parādīja kas šeit ir saimnieks. – Es paļaujos uz Irēnu, kaut arī viņa tomēr ir baigā! Būtu mums viņas nauda, ietekme, un pazīšanas, mums nebūtu pat jāslēpjas no visiem kāzu vakarā un medusmēnesī. Mēs pieņemtu likumus kā Holandē un šo pludmali mēs sadalītu starp varavīksnes bērniem un nūdistiem.– Antra sapņaini nopūtās. – Antruci, tu tā arī man nepastāstīji, kā tu izgāji uz Irēnu un pēc tam uz Kristu. Es arī nesaprotu, kādā pavadā Irēna viņu tur. Viņš nav slikts, tas tiesa, Irēna viņu ir labi izdresējusi. Krists nav bodyquards*, bet redzēji kā bomži, tie neķītrie glūniķi no viņa aizlaidās. Van Damme un 007 vienā personā.– iemetusi kārtējo mēriņu Alise vairs nespēja apturēt savus runas plūdus. Viņa zināja, ka alkohols nav viņas stiprā puse. Tagad to zināju arī es. Lords gari nožāvājās un paskatījās uz mani, lai redzētu vai viss par mani teiktais atbilst patiesībai. Piemiedzis viņam ar aci un aizsmēķējis kārtējo cigareti, izpūtu dūmus viņa virzienā. Lords noskurinājās un pārmetoši manī nolūkojies devās pie jaunā pāra. Izdzēris apelsīnu sulu un paņēmis grāmatu, es devos uz lapeni. Šādas pļāpas mani galīgi neinteresēja. Ciest nevaru salkanus sieviešu seriālus un sarunas ne par ko. – Dzirdēju, ka pie citām Krists ejot tikai ar viņas ziņu…– vējš atnesa sarunu fragmentus. – Kaut gan, kur politika, arī tur liela nauda, lieli noslēpumi. Var augstu kāpt, gan zemu krist. To be or not to be*,– Alise centās paspīdēt ar savām zināšanām. – Mums ar tevi Eliss viss ir vienkāršāk, vai ne. Mūsu attiecības balstās uz patiesu mīlestību, nevis naudu. Vai tiesa, mēnestiņ.– Antra mainīja sarunas virzienu. – Mani vairāk par visu interesē kā mēs šodien ar tevi mīlēsimies, nevis kāpēc Krists pie viņas strādā. Ja gribi zināt ko sīkāk pavaicā Irēnai pati…– vējš atnesa sarunas nobeigumu. Nokaunējies par savas saimnieces pļāpīgumu, manā sargpostenī ienāca Lords un nolaizīja manu vaigu. Mēs bijām vienisprātis, šādas sarunas nav domātas vīriešu ausīm kā tādām. Paglaudījis viņu un, ielējis sev kārtējo brendija devu, es turpināju lasīt Bokonona atklāsmes*: " Notika tā – "tam vajadzēja notikt", kā sacītu Bokononā, – ka man blakus sēdošā ielene un bārmenis, kas mani apkalpoja, kādreiz bija mācījušies kopā ar Frenklinu Honikeru, vaboļu spīdzinātāju, vidējo bērnu, pazudušo dēlu. Ielene, kura dēvējās par Sandru, piesolīja man tādus priekus, kādi pieejami vienīgi Pigala laukumā Parīzē un Portsaīdā. Es teicu, ka neinteresējos par šiem jautājumiem, un viņai pietika asprātības atbildēt, ka viņai tie arī nemaz tik ļoti neinteresējot. Vēlāk izrādījās, ka mēs abi esam pārspīlējuši savu neieinteresētību, kaut arī ne pārāk daudz." Kā izrādās, tā gadās ne tikai ar mani. * * * – Nu, Iūk, esam atnākuši. Cilvēku šķiet šodien nav daudz, gan jau atradīsim starp kāpām vietu kur var pabūt divatā.– mēnestiņš teica aplūkojis nūdistu pludmali. – Tu, Krist, būsi tuvumā un skatīsies, lai mūs ar Ali¬si neviens netraucē. Tev jābūt redzamības un dzirdamības robežās, bet ne tuvāk par 30 metriem.– Novilkušas topiņus un apskāvušās, viņas devās uz priekšu. Uzlicis CD pleijera austiņas, es turpināju klausīties The Wall*. Saule, jūra un smiltis bija kolosālas. Kur vien sniedzās skats, nelielos pulciņos kā parastā pludmalē, bija cilvēki. To nebija tik daudz kā Jūrmalā, bet pietiekoši, lai būtu grūtības atrast kādu slēptāku stūrīti. Mulsināja tikai neslēptais un nepiesegtais kailums kā pirtī. Starp citu, es neciešu pirtis! Tur visi stumdās viens gar otru, vilšus vai nevilšus ar skatienu novērtē tavu puisīti, un domās jau redz tevi savā gultā. Riebīgi, glūnoši skati. It kā nejauši pieskārieni, piedāvājumi palīdzēt nomazgāt muguru, vai nopērties. Es nerunāju par visai klajiem piedāvājumiem. Somu pirtī lielākoties iet tikai savējie, bet arī piedāvājumi tur ir daudz atklātāki. Bet šeit Kalngalē, Vidzemes jūrmalā, nūdisti, varavīkšņu un puķu bērni ir izveidojusi savas kolonijas un, dzīvo tā, it kā neviena cita uz šīs pasaules nebūtu. Kas viņiem, dabas bērniem, nekait? Nūdisti čupojas veselām ģimenēm, spēle futbolu, volejbolu. Izturās kā īsti amerikāņi, par citiem neinteresējas un neuzbāžas. Čaļi šķiet neredz sievietes un kā tādi impotenti uz viņu klātbūtni arī nereaģē. Arī sīkie, bet dažiem te, spriežot pēc nelielām maigām spalvām pavēderē, vismaz 12-14 gadu, jūtas brīvi kā roņi ūdenī. – Diez vai es tā uzvestos, ja šeit nokļūtu pirms 5-6 gadiem. Es droši vien karātos uz puisīša, nevis viņš uz manis. Pie¬tiek saulītei vai vējiņam to apmīļot, vai iedomāties, ka kāds tevi slepus novēro, puika momentāli ceļas, lai to pārbaudītu.– es konstatēju acīmredzamu faktu. Bija tieši tāpat, kad mājās sāku gulēt kails. Tikai ar laiku paša kailums gultā mani vairs neuzbudināja. Tomēr šeit viss ir citādi un, pierast pie vairākiem simtiem kailu cilvēku kopējā pludmalē, manuprāt, nemaz nav iespējams. Vismaz es pie tā nekad nespēšu pierast. Ejot kādam garām, vai vienkārši ar kādu sarunājoties, nevar nepamanīt sarunu biedra, kaut uz mirkli, puisītim vērsto vērtējošu skatienu. Tiesa, sievietes prot to maskēt, bet vīrieši savu ieinteresētību noslēpt neprot. – Edipa kompleks* cilvēkā,– kā teiktu Freids,– ir kā iedzimtais grēks kristietībā.– Šķiet vecam Zigmundam tomēr būs bijusi taisnība. No visa šī erotiskā ārprāta mans puisītis stāvēja kā uzvilkts vibrators un, lai nestaigātu pa pludmali nepieklājīgā paskatā, ar roku piesedzis brašuli, cik vien ātri spēju, ieskrēju mežā atvilkt elpu. Tur kāpās, krūmu aizsegā nejauši uzdūros triju puišu bariņam, kuri aizrautīgi nodevās mīlas rotaļām. Sākumā pozīcijā 69* mīlējās divi un trešais, kurš negribēja palikt malā, pievienojies no augšas, ātri vien beidza. Mežā rotaļājās Apoloni, bet netālu aiz kāpām gulēja divas Afrodītes, aizņemtas savas mīlas rotaļās. Iespaidu pārpilns un nespēdams visu to izturēt, agonēja arī mans puisītis. Labāk tomēr zīle rokās, nekā mednis kokā. Dzīve ritēja savu gaitu tālāk. Daba necieš tukšumu, ja vien tas kādam ir vajadzīgs. Iestājās astotā diena pēc pasaules radīšanas. Vai būs arī devītā? * * * Viņas mīlējās nepārtraukti. Uz pasaules bija viņas tikai divas vien, citi cilvēki neeksistēja vispār. Būtībā viņas būtu varējuši iztikt arī bez manis. Varbūt tikai Lords, vienīgais no vīriešu kārtas pārstāvjiem, šad un tad bija pieprasīts. Lordam tas ne pārāk patika un viņš bieži nāca klausīties, kā es skaļi balsī lasu Kaķa šūpuli*, lai nesajuktu prātā. Jau trešo nedēļu būt blakus savam sapņu tēlam un, saprast, ka Antra nekad nebūs mana, bija mokoši neizturami. Sākumā atslēgties palīdzēja bāriņš, bet vajadzīgo mierinājumu tas tā arī sniegt nespēja. – Galu galā, es taču esmu profesionālis. Velns, lai parauj to blondo grēku! Iegrūda Irēna man kaķi maisā, ne darbiņu. Būtu zinājis, nemūžam nepiekristu.– nodomāju palūkojies uz atvērtām guļamistabas durvīm. Un vēl kas, es tomēr atrados savā pamatdarbā un riskēt ar to, un sākt dzert, man nebija tiesību. – Nē, es neesmu soģis nedz Alisei, nedz Antrai, tā ir viņu personīgā darīšana. Lai taisa kaut vai harēmu, apsargāšu arī to. Lai precas kaut vai ar Alises Lordu, afgānu kurtu! Tikai, lai tur, nolādēts, nebūtu manas Antras!– atmetis malā Vonegūtu es kāri pieplaku pie pudeles. – In wine there is truth! Nolādēts, nolādēts, nolādēts… * * * Šodien rudzulaukā, kur zem milzīgas egles lauka vidū abas nimfas pavadījā laiku divvientulībā, salasīju rudzupuķes. Kad aiz gara laika uzpīto vainadziņu uzliku galvā Antrai, Alise tai davāto ziedu buķeti nometa zemē, un pirms aizskriešanas zibeņus mestdama, iecirta man skanīgu pliķi. Pacēlusi skaisto rudzupuķu pušķi, viņai pakaļ aizskrēja arī Antra. Paturot abas redzeslokā, es viņām pa gabalu sekoju. Pie mājas mani sagaidīja Lords. Nogūlies uz sliekšņa, viņš draudīgi rūca, ik pa brīžam ieklausīdamies kas notiek mājās. Pēc skaļajām balsīm, kas bija dzirdamas pat uz ielas, varēja saprast, kas starp vīru un sievu ir pārlēkusi pamatīga dzirkstele. Lords zināja, ka šī dzirkstele biju es. Devos uz lapeni, kur, ja atmiņa mani neviļ, bija palikusi pusizdzerta Hennessy pudele. Gribējās aizmirsties, atslēgties un aizmukt no šejienes. No visiem neformāļiem, emansipētām jaunkundzēm, no visas pasaules. Nebiju domājis, ka šī emansipācijas indeve var aiziet tik tālu. Pēc Irēnas ārzemju komandējumiem manīju, ka viņa vairs negaida kad atvēršu mašīnas vai istabas durvis, piestumšu krēslu vai samaksāšu rēķinu kafeijnīcā un, vēl daudz daudz citu sīkumu, kuriem agrāk biju spiests pievērst savu uzmanību vēlēdamies viņām izpatikt. Cik zinu, uzmanības izrādīšana, nav svarīgi vai tas ir kāds gaumīgs nieciņš vai skaists zieds, vienmēr ir devis prieku gan devējam, gan ņēmējam. Tas ir apliecinājums, ka otrs cilvēks tev ir interesants un tev kaut ko nozīmē. – Pagaidi, šķiet sāku kaut ko saprast! Tik tiešām. kā tas man ātrāk neienāca prātā! Aiz meitenīgā tēla, man paslīdēja garām, ka Alise vairs nav sieviete, bet gan vīrietis. Precēts vīrietis ar jaunu sievu.– es pēkšņi atskārtu. – Aiz formas neredzēju saturu, velns mani parāvis! Arī vārda maiņa no Alises uz Eliss taču izteica visu. Eliss Kūpers bija viņas elks. Tas taču bija acīmredzami,– es sev pārmetu. Pasniedzot vainadziņu Antrai, es droši vien biju izsaucis greizsirdības lēkmi, ne mazāk. Bet pasniedzot rudzupuķu pušķīti Alisei, vai tiešām es būtu viņai kaut ko piedāvājis? – Murgs, un nekas vairāk! Nav svarīgi, kādu lomu Alise ir uzņēmies vai spēlē, sievišķā sūtība ir palikusi. Palikusi, bet dāvātus ziedus atraida?– biju pilnīgā neizpratnē. – Crazy World, crazy Women!* * * * Tālumā varēja dzirdēt jūras šalkoņu un novēlojušās putnu dziesmas. Bija iestājusies krēsla. Mājā valdīja klusums un miers. Lapenē ienāca Lords un piebikstīja man ar savu purnu. Pāris reizes ierējies, viņš izgāja ārā un skatīdamies uz mani gaidīja. Pārmetumu viņa acīs es neredzēju, bet apmulsis viņš bija no tiesas. Viņš gaidīja mani un nervozēja. Es nebiju vienīgais kas nesaprata visu šeit notiekošo un tāpāc man gribējās ātrāk šo vietu pamest. Tad, it kā izdzirdējis komandu, Lords pienāca klāt un ar zobiem satvēris manu plaukstu, vilka mani uz mājas pusi. Saņēmis dūšu un par visu sirsnīgi nošpļāvies, devos viņam līdzi uz kokiem apskauto savrupmāju. Pie virtuves galda sēdēja Alise un glāžainām acīm vērās kafijas biezumos. Izdzirdējusi mūs ienākam, viņa ar skatienu norādīja uz krēslu. Apsēdos un ielēju sev glāzi apelsīnu sulas. Aiz loga bija dzirdama tikai knišļu sisināšana. Pauze ievilkās. Es centos paskatīties Alisei acīs, bet viņa tās novērsa. Tās bija nogurušas un alkohola apduļķotas. – Krist, vairāk tā,– viņa uzsvēra,– nekad vairs nedari. Necenties man noņemt Antru! Man viņa pārāk daudz ko nozīmē. Tāpēc jau es viņu aprecēju, lai viņa būtu tikai mana.– viņa ielēja sev kārtējo glāzīti un uzreiz to izdzēra. – Tu nedomā, ka man vīrieši nemaz nepatīk. Arī tu, ja atklāti runājam, mani vienkārši tracini, bet man vīriešu laiks vēl nav pienācis. Viņi nezin ko sievietei vajag, bet es zinu.– viņa piesmēķēja cigareti un izpūta dūmu mākoni tieši man sejā. – Ja vajadzēs, es Antras dēļ kļūšu par īstu vīrieti. Tas būtībā ir tikai naudas un laika jautājums.– viņas alkohola atraisītā mēle kustējās pati par sevi un nespēja to vairs kontrolēt. Paņēmis jaunu cigareti, centos aptvert tikko dzirdēto. Biju dzirdējis un lasījis par līdzīgām operācijām ne vienreiz vien. Var protams veikt šādu operāciju, lai labotu dabas klūdu. Ja tev gēnos ielikts vīrišķais, bet ķermenis ir no sievietes un, tas tev neļauj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja esi ar mieru drīzāk mirt, nekā atstāt visu pa vecam, šādas operācijas pēc neskaitāmām konsultācijām vienmēr veic. Pret dabu neko neiesāksi. Kanālā Discovery* redzēju, ka vienam no dvīņiem mainīja dzimumu uzreiz pēc dzimšanas, bet 30 gadu vecumā viņš apzināti to atgrieza atpakaļ. Dabas dotais izrādījās spēcīgāks par mūsdienu medicīnu. Bet aiz Alises vīrišķās bravūras slēptā sievišķība tā vien lauzās ārā. Tā ir tikai loma, kuru viņa spēlēja, nevis vēlējās dzīvot. To nebija iespējams noslēpt. Tam jābūt žestos, manierēs, uzvedībā. Nav brīnums, ka es kļūdījos un pasniedzu viņai to rudzpuķu ziedu pušķi. – Es labprāt, pēc visa notikušā, parādītu tev durvis, bet Antra uzstāja, ka tev ir jāpaliek. Es nekā absolūti nezinu par rēķiniem Irēnas un Antras starpā, tie mani arī neinteresē, bet tev te jāpaliek līdz beigām kā bija pašā sākumā norunāts. Vari darīt ko gribi, tikai centies man mazāk trāpīties acīs. Kad vajadzēs, tevi noteikti pasauks.– viņa ar spēku nodzēsa cigareti un nolika uz galda neiesāktu Smirnoff pudeli. – Tas tev ko salāpīties. Vairāk tev nepienākas. Ne jau tāpēc, ka žēl, vienkārši tu te esi darbā.– un viņa lika manīt ka es varu iet. Paņēmis pudeli, mēs abi ar Lordu devāmies uz man ierādīto istabu trimdā. * * * Lords pacēla nokritušo grāmatu un no blakus istabas atnesa neiesāktu Smirnoff* pudeli. Lords mani saprata, viņš arī bija vīrietis. Paklausot mājienam, Lords uzlēca uz dīvāna un, piespiedās man ar savu silto ķermeni. Viņš it kā lūdza piedošanu par savas samnieces izvēli, pats nebūdams vainīgs. Satvēris viņa garo purnu, ielūkojos sava patreiz vienīgā drauga acīs. Tās nemeloja, arī viņam vairāk patika kuces. Iedevis viņam uz purna buču, paņēmu no šķīvja iesākto desas luņķi. Uzmanīgi satvēris zobos salāmi, viņš nolēca no gultas un devās uz virtuvi. Es, atskrūvējis pudeli, kāri pieplaku pie kakliņa. Man viss bija vienalga. Man viss bija beidzies. – Jau rīt pat uzteikšu šo darbu un piezvanīšu Irēnai uz Londonu. Man viss ir līdz kaklam un pār pārēm. Neesmu tāds naudas vergs, lai kļūtu par mazohistu un tēlotu seksa atturībnieku. Jāsagaida tikai rīts, lai būtu skaidrā.– šķidrums pudelē manāmi noplaka. – Tikai rīts… – Eliss, mēnestiņ, neguli es tevi ļoti gribu! Pasauc Lordu, mēnestiņ!– bet mēnestiņš klusēja pēdas pagriezis pret sauli. Mēnestiņš bija spiritus vini* narkozē. – Lord. Nāc pie manis, pakutini brālīti, L-o-o-r-d!– pēc balss varēja just, ka Antra ir gatava raudāt. Uz grīdas nokrita pudele, bet nesaplīsa. Noklikšēja šķiltavas un jau pēc brīža mentola cigarešu dūmi sasniedza manas nāsis. – Krist, atnes kaut ko iedzert. Man gribas vēl.– un atskanēja elsas un šņuksti. Varēja dzirdēt kā krampjaini tiek ievilkts gaiss. – Krist, viņa mani vairs negrib. Dzirdi, vairs negrib.– viņas balsī bija dzirdams izmisums. – Nāc šurp palīdzi man nobeigt, Krist. Man gribās...– no blakus istabas ielidoja Antras sviets banānu ķekars. Kā pusmiegā piecēlos un negribīgi devos uz blakus istabu. Mierinājumu drīzāk vajadzēja man, nevis jaunajam pārim. Man līdzi, galvu nokāris un žāvādamies, nāca Lords. Viņš vienmēr sevi uzskatīja par mājas saimnieku, viņam vajadzēja būt lietas kursā par mājās notiekošo. Nodevis mīlestību mēnestiņš gulēja pagriezis savu dark side of the Moon* pret savu saulīti. Tas pilnībā bija atdevies viltīgā Bakha rokās. Mēnestiņš nereaģēja, kad Lords ar mēli centās no saimnieces nolaizīt putukrējuma un želejas paliekas. Arī saulītes bermudu trīstūris un pauguriņi bija vienā putukrējumā, bet Lordam Antra bija vienaldzīga. Lords atzina tikai saimnieci. Es savu bosu. Vismaz līdz rītam Antra tāda bija. * * * – Jā, kaķīt, jā! Cik labi! Es tūlīt beigšu, ārprāts!– bezmaz vai kliedza Antra. Viņas ķermeņa trīsas liecināja, ka šajās trijās nedēļās mana prasme nebija zudusi. Meitenīgās rokas vadīja manu galvu, brīžiem to glāstīdama, brīžiem sāpīgi ieķerdamās manos matos. Mana mēle dancoja ap caurdurto brālīti un virpināja tajā ievērto zelta ķēdīti. Komanda mainīt pozu, bija kā zibens pie skaidrām debesīm. – Nāc man virsū! Nē, ne tā, otrādi.– viņa lietišķi komandēja kā Orleānas jaunava.– Nebaidies, nenoraušu tavas mantiņas. No saskaitāmo vietas, kā saka summa nemainās. Tā šķiet mani vēl mācīja pamatskolā. Pārgājis uz sešdesmitdeviņi, mans puisītis atrada mājvietu starp saulītes pauguriņiem*. No nolemtības sajūtas, bezcerības, alkohola un triju nedēļu ilgās bezdarbības, mans puisītis bija pasācis nīkuļot. Taču sajutis Antras ādas maigos pieskārienus, tas ar cerībām sāka mosties. Asinis pa vēnām sāka skriet straujāk, arī galva sāka skaidroties un, es cenšoties nezaudēt ritmu, kvēli lūdzu Dievu, dot man vēl vienu iespēju iekarot savu Afrodīti*. – Krist, noliec to vella vibratoru, labāk ar pirkstiem, un abos. Jā, jā tieši tā.– viņa, kaisles pārņemta locījās un kustējās kā zutis.– Paņem ciešāk brālīti. Ak, ārprāts... Nolādēju savu pārsteidzīgo rīcību līzdams pudelē un gānīju sevi par neticību iespējai iegūt šo blondo Bārbiju* gultā arī fiziski. Nezinādams nevienu lūgsnu, vērsos pie Visaugstākā brīvā interpretācijā. – Ak, svētais Ambrozij*, kādēļ tu izgudroji šo velna dziru, kas apdullina manu prātu?– mēģināju improvizēt. Ceru, ka viņš man kādreiz to piedos. – Dievs, palīdzi man aizdzīt misteru Mērfiju*. Vērs Antras labvēlību pret mani, Dievs. Es kļūšu monopolists, monokulārs, monoga…– es sapinos terminoloģijā. – Vells parāvis, kā to īsti sauc, kad tikai ar vienu?– Mana mēle sapinās un atmiņa atteicās mani klausīt. Es izmisis turpināju. – Es vairs nebūšu žigolo! Viņa man būs pēdējā un vienīgā! Dievs, palīdzi vērst viņas prātu man par labu un visa pasaule, manis pēc, lai iet pa gaisu.– es biju gatavs pārdot pat savu miesīgo māti, lai tik būtu blakus savam sapņu tēlam mūžīgi. – Ak, Dievs!… Viņa beidza ātrāk par mani. Viņa aizmirsa to pateikt. Debesis pavērās. Pa gaismas staru, pa tādu kā eskalātoru, tuvojās balts vīriņš ar garu bārdu un zeltainu nimbu virs galvas. Šķelmīgi pasmaidījis, viņš ieskatījās bauslības galdiņā un teica. – Par vēlu, mans dēls, par vēlu! Tu esi grēkojis kļūdams par žigolo. Tev būs lemts skriet pakaļ blondīnēm un sievu starp tām neatrast.– un sirdīgi papurināja man ar pirkstu. – Pats esi vainīgs, ka pirms pieciem gadiem neglītajā pīlēnā nesaskatīji šīsdienas gulbi un atraidīji to, mans dēls. Nu, jau ir par vēlu. Esmu svētījis šo laulību. Nes vien savu krustu tālāk, dēls, un varbūt tev kādreiz taps piedots. Āmen!– kā timpānu skaņas galvā skanēja Visuvarenā balss. Puisītis agonēja starp krūtīm un, es, kā zibens ķerts, bez elpas nokritu blakus savam sapņu tēlam. Es biju satriekts un pagalam. Likās, atvērās elles vārti un nosmirdēja pēc sēra. Es biju tikai un vienīgi žigolo. – Es negribu to sevī iekšā pirms laika. Es domāju, ka tu to zini.– Antra ar roku aptaustīja savas miklās krūtis. – Piedod, bet tev tomēr nevajadzēja nākt pie man gultā blakus. Gan jau mēs ar Alisi būtu pašas tikušas galā.– Pasmēlusi no krūts manu sēklu, viņa iezieda ar to savu seju, un kaklu. – Negribi to pagaršot, lai zinātu cik tā ir barojoša un garšīga?– un pastiepa savu roku pie manas mutes. Paostīju un ar mēles galiņu pārlaidu pār plaukstu. Tā bija sāļa. – „Rūgts, rūgts!"- nezin kāpēc saka kāzās. Man gan tā likās sāļa un bezgaršīga, no rūgtuma ne miņas. Varbūt sievietēm mutē ir citas garšas kārpiņas? * * * Paskatījos uz blakus gulošo Alisi un noskurinājos. Viņa krāca kā pārdzēries un nopīpējies fūrmanis. Paņēmu no galdiņa sēklai līdzīgo olu liķieri un, ielējis glāzītēs, piedāvāju iedzert uz mūsu veselību. Saskandinājām un sūcām to burtiski pa pilītei – tik salds un garšīgs viņš bija. Tas sniedza tādu garšas orgasmu, kādu vēl nebiju savā mūžā piedzīvojis. Gribējās šo sajūtu paildzināt līdz bezgalībai un ne mūžam to nenorīt. Antra piedāvāja mentola cigareti un pēc brīža tā anestezējošais dūms padarīja mēli nejūtīgu un olu liķieris jau garšoja daudz daudz savādāk, bet tikpat burvīgi un neatkārtojami. Tikmēr viltīgais liķieris jau bija sācis savu darbu. Alkohols uzsūcās pa visātrāko ceļu, caur mutes asinsvadiem nokļuva asinīs (šķelšanās kuņģī izpalika), un sāka savu postošo darbību. Paskatījusies uz kreisā pusē dzērāja miegā gulošo Alisi, Antra sāka nevaldāmi raudāt. Pieliecis viņas galvu savam plecam, sāku viņai lēni glaudīt galvu un plecus, maigiem vārdiem mierināt. Tomēr asaras bira kā pupas. Man bieži ir gadījies, kad pēc piedzīvotā orgasma, sievietes krita histērijā. Parasti es turpināju glaudīt un, jau pēc 5-10 minūtēm manī vērās pavisam cits – laimīgs cilvēks. Uzmanīgi ar mēli nolaizīju pie labās krūts palikušo putkrējumu un raudas momentāli izbeidzās. Iedrošināts un pārliecināts par savu uzvaru, es ar zobiem maigi satvēru auss ļipiņu un ar mēli sāku to kutināt. Strauji izrāvusies no apskāviena, viņa kliedza kristdama histērijā. – Neskaries man klāt! Es vairs to nevaru izturēt! Jūs visi to tik gribat kā…– un viņa ar saviem garajiem labi koptiem nagiem ieķērās man matos. Viņa burtiski spiedza pilnā balsī. – Ak, Dievs, par ko man visi šie pārbaudījumi, kārtējās cerības un nodevības! Par ko?– Centos nomierināt, noglaudīt plecu un galvu, bet Antra uzsprāga un kā traka kaķene ieķērās manā skalpā. – Tu pie tā visa esi vainīgs. Tikai tu, Krist! Tas notiek tikai tevis dēļ!– viņa centās izraut man matus no galvas. Garie lakotie nagi noslīdēja man gar acīm, atstādama sejā sarkanas švīkas. Kā dzelts atrāvos no Antras un no visa spēka iecirtu divas pļaukas. Automātiski no naktsgaldiņa paķēru ūdensglāzi un iešļācu to viņai sejā. Antra norima tikpat spēji, kā bija sākusi un, bija patiesi izbrīnīta, it kā mani redzētu pirmo reizi mūžā. Viņa izskatījās pēc maza bērna, kas tikko pamodies un nesaprot, kāpēc viņas gultiņa ir slapja. Aptaustījusi sevi, lai pārliecinātos ka neguļ, viņa noslaucīja seju un izņēma matos iestrēgušās rudzupuķes. Tad pasakatījusies Alisi, Lordu un mani, apgriezās uz vēdera un ar seju ierakusies spilvenos, sāka sīki trīcēt un elsot. Apsedzu viņu ar palagu un nolasīju no gultas izbirušās rudzupuķes. * * * Vēl pirms nepilnām divām stundām, es biju pārkāpis visus rakstītos un nerakstītos žigolo likumus, nerunājot par tiem, kurus man īpaši uzsvēra Alise. Pašlaik man nācās mierināt Antru, glābt jauno ģimeni un piedevām vēl savu ādu. Šādā mīlas trīstūrī man nebija nācies būt, un pēc sarunas ar “balto vīriņu” es atmetu jel kādas cerības uz Antru. Ar žēlumu skatījos uz raudošo Antru un centos viņu mierināt. Viņa vairs nevairījās manu glāstu un klausīdamās manos, čukstus izteiktos mierinājumus, laiku pa laikam pamāja ar galvu. – Zinu, ka labāk tādās reizēs ir izrunāties, nekā turēt visu pie sirds,– es teicu un turpināju glāstīt galvu un plecus. Trīsas gāja mazumā un arī elpošana kļuva vienmērīgāka. – Runā droši. Viss ko teiksi nevienam nekļūs zināms – pat Irēnai ne. Izsūdzi visu, kas tev uz sirds sakrājies, varbūt varēšu dot kādu padomu. Man ir bijusi laba skola, šo to esmu arī pieredzējis. Stāsti, nekautrējies.– es turpināju mierināt Antru. – Padod, lūdzu mitru dvieli! Jānoslauka seja. Vai nav dikti saraudāta?– viņa jautāja noraidījusi piedāvāto spoguli. – Piesmēķē man, lūdzu, kādu stiprāku cigareti. Nervi vairs galīgi netur.– viņa sejai uzklāja mitro kompresi. Piesmēķēto Marlboro pieliku viņai pie labās rokas pirkstiem. Cieši satvērusi, viņa pielika to pie mutes un 2-3 vilcienos nosmēķējusi pus cigareti, sāka intensīvi klepot. Viegli paklapējis viņai pa muguru izņēmu no leduskapja jaunu Bon aqua* pudeli un piepildījis pilnu glāzi, ieliku to rokās.– Dzer, dzer visu. Tu esi izraudājusi sevi sausu. Pat paklepot lāgā nevari. Antra kāri izdzēra minerālūdeni un uz brīdi, varbūt man tikai likās, pat pasmaidīja. – Ielej, lūdzu vēl, Krist!– un rāvienā iztukšoja arī tikko ielieto ūdeni kā kamielis. – Nu, kā vai palika labāk? Varbūt olu liķieri. Tas ir maigāks un neskrāpēs kaklu.– es mēģināju piedāvāt kādu nervus relaksējušo līdzekli no man zināmajiem. – Nē, ielej, lūdzu, Smirnoff, ja tev vēl ir palikusi kāda lāsīte! Man vajadzīgs kāds stiprāks nomierinošs līdzeklis.– un Antra pasniedza man tukšu limonādes glāzi. – Lej pilnu! Man par maz nebūs un arī tev mazāk paliks! Ak, Eliss, Eliss…– Antra atkal sataisījās uz raudāšanu. Iepiedis rokā glāzi, piespiedu izdzert pusi. Tad noglaudīju sapinkājušos slapjos matus. Sajukuši viņi ne pēc kā neizskatījās, tāpēc nolēmu tos izsukāt. Piespiedusi seju manam plecam, viņa ļāva to darīt, tikai laiku pa laikam iešņukstējās un centās norīt kaklā iesprūdušo asaru kamolu. Noliekot suku, es pat nemanīju kurā mirklī Smirnoff pudele pārceļoja pie Antras un šnabis lieliem malkiem pārceļoja no viena tilpuma otrā. – Lēnāk pār tiltu, jaunkundz, lēnāk pār tiltu!– ar galvu norādīdams uz Alisi.– Gribi kļūt līdzīga Alisei? Ko jūs abas pēc tam no šī medusmēneša atcerēsieties.– izrāvis pudeli viņai no rokām, izmetu to ārā pa logu. – Galīgi muļķe esi palikusi! Kaut kāda mīlas teātra dēļ taisies nodzerties– es vairs nevaldīju pār sevi.– Varbūt vēl sāksi durties, vai pameklēsi sev kādas citas rozā brilles? – Un tu pats! Kāpēc tad tu dzer visas šīs dienas. Nemelo, es tāpat visu zinu. Pat vairāk nekā tu to spēj iedomāties!– viņa uzmeta lūpu un jau atkal sataisījās uz raudāšanu. – Tu tikai nezini to, ka es tevī esmu iemīlējusies jau kopš septītās klases. Pareizāk sakot, līdz brīdim, kad mēs atkal satikāmies ar Irēnas starpniecību.– Antra noslaucīja asaras un paskatījās man tieši acīs. No viņas skatiena man galvā viss pēkšņi sagriezās, un man likās ka es guļu ar atvērtām acīm. Kā zibens ķerts, mēms un paralalizēts, es skatījos uz Antru un sāku miglaini atcerēties sīku neizskatīgu knīpu, kas gluži negaidot uzradās mācību gada sākumā un gandrīz veselu ceturksni sēdēja man solā blakus. Tajā laikā mēs ar Edgaru taisījām kailfoto un bijām safotografējuši visas meitenes no mūsu un paralēlklasēm. Kā uz to izdevās viņas pierunāt, vēl šobrīd nespēju saprast, bet pēc oficiālās “skaistumkonkursa” daļas, tapa arī šāds tāds pikants uzņēmums ar slēpto kameru. Tikai to knīpu šķiet sauca savādāk. Antras mūsu klasē nekad nebija bijušas. – Atcerējies.– viņa pajautāja un paskatījās uz mani ar skatienu, kuru es nekad nespēšu aizmirst.– Es mīlēju tevi, neraugoties uz to, ko man nācās pārciest par tām jūsu taisītajām fotogrāfijām. Tā prata skatīties tikai viens cilvēks pasaulē – Kristīne. Tieši šādi viņa manī skatījās, kad piedāvāju viņai fotografēties mūsu mākslas albūmam. Tāds tas bija visu mēnesi, kamēr viņa īsi pirms brīvlaika nokļuva slimnīcā. Pēc tās viņa vairs mūsu klasē nemācījās. Viņa pazuda no manas dzīves nezināmā virzienā uz visiem laikiem. – Kā redzams, ne uz visiem laikiem.– es pēkšni atskārtu.– Viss šajā dzīvē virzās pa spirāli. – Kāds šīs fotogrāfijas tēvam uz darbu bija atsūtījis pa e-pastu un, drošības pēc arī orģinālus ielicis darba dokumentos. Vari iedomāties, kas pēc tam notika mūsu mājās.– viņa paskatījās uz mani un pasmēķējusi jaunu cigareti, kāri ievilka dūmu. – Es teicu, ka uz bildēm neesmu es, bet tēvs nosauca mani par meli un, mani tā piekāva, ka trīs nedēļas nogulēju slimnīcā. Skandālu darbā izdevās novērst tikai ar Irēnas palīdzību. Pilsētā sāka izplatīties dažādas baumas. Tieši viņa palīdzēja mums ātri pārcelties uz Rīgu.– viņa izpūta dūmu mākoni. Irēnas pieminēšana fotogrāfiju sakarā mani pat izbrīnīja. Fotogrtāfijas ar visiem negatīviem un muzikālo centru kāds bija izzadzis no Edžus dzīvokļa. Fotogrāfiju autorus tā arī neatrada, jo visas meitenes klusēja. Neatrada arī zagļus, bet daļa fotogrāfiju ceļoja pa pilsētu un skolu. Starp tām bija arī viena Antras bilde. Irēna man par to nekad nebija stāstījusi un, tajā laikā mēs pat vēl nebijām pazīstami. Pirmo reizi viņu ieraudzīju jau mācoties vecākajās klasēs, bet draudzējamies nu jau pusotru gadu. Mūsu mazpilsētā viss ir kā uz delnas, cits citu pazīst, tāpēc nav nekā neparasta, ka Irēna partijas interesēs palīdzēja izkļūt kādam no skandāla lai nesabojātu savas partijas reputāciju. Man pašam gadījies ņemt dalību glābšanas “operācijās” un būt par zibensnovedēju augsta ranga spēlēs. Nē, uz Irēnu šīs fotogrāfijas ēnu mest nespēja. Vismaz es te neredzēju nekāda motīva un ieinteresētības. Es neredzēju kopsakarības. – Centra ģimnāzijā iepazinos ar Alisi. Viņa bija tāds pats neglītais pīlēns kā es un ar mums neviens nedraudzējās. Bet mums jau arī nevienu nevajadzēja, mēs bijām pašpietiekamas un viena otru lieliski papildinājām.– Antra vairs nebija apstādināma un stāstīja visu kā grēksūdzē. Viņas sirds bija pārpildīta, jo ne ar vienu no malas, par to vēl nebija runājusi. Alise protams neskaitījās, viņa bija tikai Antras otra pusīte. – Protams, ar gadiem situācija mainījās, parādījās zēni, bet līdz gultai mēs parasti tā arī netikām. Man vienkārši no tā visa ir bail, savukārt čaļi baidās no Alises rakstura un viņas izsmiekla.– Antra izdzēra glāzē atlikušo šnabi, man to pat nepiedāvājot. – Nedomā, ka vīriešus vispār nepazīstam! Nevainību mēs zaudējām tīri tradicionālā veidā un kādu laiku pat draudzējamies un dzīvojām kopā ar puišiem. Bet tas viss nu ir pagātnē… * * * Antra runāja arvien lēnāk un neskaidrāk. Raudāt viņa neraudāja, acis bija duļķainas un skumjas. Viņa cīnījās ar miegu, bet neizrunātais viņai nelika mieru un neļāva aizmigt. Cigarete pastāvīgi krita viņai ārā no rokām un man visu laiku nācās to celt augšā no grīdas lai mājā neizceltos ugunsgrēks. Alise visu laiku miegā grozījās un sauca Lordu. Pienācis pie savas saimnieces un nesaņēmis nekādus norādījumus, viņš viebdams purnu no alkohola dvingas, devās gulēt uz istabas sliekšņa. Viņš pildīja savu pienākumu un sargāja mūsu visu mieru. – Un tāpēc jūs nolēmāt salaulāties un nosvinēt kāzas, lai ieriebtu vīriešiem?– mani šis jautājums kremta visvairāk. Lai arī laulības tika noslēgtas baznīcā, man tomēr vēl uz kaut ko gribējās cerēt. – Nē, vienkārši nolēmām, ka Alise metīs gaisā monētu un tā visu izlems. Ja uzkritīs ģērbonis, jāaprecās triju dienu laikā, ja cipars, mēģinājumu atkārosim pēc gada, bet, ja nostāsies uz kants, tad gada laikā obligāti iziesim pie vīra.– viņa visu sīki izskaidroja. – Alise teica, ka ir uzkritis ģērbonis. Es gan to neredzēju, bet es viņai ticu uz vārda.– Antra pasniedzās un paņēma Bon Aqua pudeli. Tā vienā brīdi kļuva tukša. Arī mani kaltēja. Nezinu no kā vairāk, no izdzertā vai visa dzirdētā. No ledusskapja paņēmu jaunu pudeli. – Bērnus jums svētais gars atnesīs?– es centos iedzelt pēc iespējas sāpīgāk, jo neapzināti, pats gribēju būt viņas bērna tēvs.– Adoptēt taču jūs tāpat nevarēsiet. – Līdz tikšanās brīdim lidostā, es bērnu gribēju no tevis un būtu izdomājusi kā to visu panākt. Es tevi pazinu uzreiz un, būtībā ar Alisi aprecējos tev par spīti.– Antra centās saturēt žāvas. – Bet bērni…– viņa nicīgi izspļāva un sagrīļojās.– Nopirkšu no Irēnas tavu sēklu un… Viņa nolūza un uzkrita virsū Alisei. Mēnestiņš pat nepamodās. Arī Lords pat nepaskatījās uz mūsu pusi. Pamests viens šajā paralēlajā pasaulē, es jutos vientuļš kā Kronberga bārenis. Rītdiena ir klāt jau šodien…*. Pār mani sagruva pasaule. Dzīvot vairs negribējās. * * * No rīta mani pamodināja skaļš telefona zvans no Londonas. Nepaspēju pateikt, ka atstāju darbu, kad mobilais Irēnas balsī, kas necieš iebildumus, man paziņoja. – Līdz manai atbraukšanai tev jāpaliek pie jaunā pāra. Vēl tikai viena nieka nedēļa. Gan jau kaut kā pārdzīvosi šo atturību. Es arī pēc tevis esmu ļoti noilgojusies. Priecājies, izbaudi sauli, jūru un dabu! Punkts. Deux’s machina atslēdzās. Mūki noliedz dabu. Es atgriezos savā cellē. Es esmu BOKONONS. * * * – Lidmašīna no Londonas ielido 14.08. Sagaidītājus lūdz pulcēties pie trešās izejas.– vēstīja neredzama balss no skaļruņiem. Pasaule vēl nebija sabrukusi. Paldies tev, Dievs! Paldies! ````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````` Paskaidrojumi: *1- slaveni izpildītāji, *2 – Dunhill, *3 – Zippo, *4 – motors, *5 – mersis, *6 – Šartrēze, *7, 10, 11, 27 – mīļvārdiņš, *8 – Burbons, *9 – pīrsings, *12 - Crazy World, crazy Women!, *13 – I’m wash my hands, *14 – Skonto, *15 – Animals, *16 – House of the rising sun, *14 – Jērikas bazūne, *15 – Tokāta, *16 – svētais gars, *17 – Rubikons, *18 – Trans glorius mundi, *19 – bodyqiuard, *20 – K.Vonegūts, *21 – The Wall, *22 – Edipa kompleks, *23 – 69, *24 – Smirnoff, *25 – Dark side of the Moon, *26 – Spiritus vini, *28 – Bārbija, *29 –Ambrozijs, *30 – Mērfijs. ````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````` (Comment on this)
12:56 pm	Ž I G O L O dienasgrāmatu fragmenti - Lielais eksāmens Ž I G O L O dienasgrāmatu fragmenti Veltīts Lielai Seksa Brālībai. Love not to live, but live to love. Uzmanību: stāsti satur seksuāla un s/m rakstura ainas. Lielais eksāmens Kā ļaunais enģelis es tīši Vēl tavā gultā atgriezīšos Un slīdēsim bez trokšņa tā Ar pusnakts ēnu divatā Šarls Bodlērs *** Pārlapojot Krista dienasgrāmatu, nejauši uzgāju to otro robežstabiņu, kas būtiski ietekmēja viņa tālāko likteni ceļā uz žigolo profesiju. Būtībā runa ir par žigolo skolu vairāku gadu garumā, ko Krists pats vēl neapzinājās. Robežstabi un, vēl ne viena vien dzīves universitāte, bet par to citreiz. Šoreiz, žigolo skola – pirmie apzinātie soļi, puni, un panākumi. MM. * * * – Krist, ja tu zinātu cik man šodien labs noskaņojums. Gribas pļāpāt, iedzert kafiju. Sastādi man kompāniju,– un gandrīz 40-gadīga Rubensa Afrodīte nebēdnīgi iedunkāja mani sānos. – Es zinu labu vietiņu. Braucam? Mājās arī aizvedīšu,– un melni lakotās Jeep Cherockee priekšdurvis atvērās it kā pašas no sevis. Mašīna iesūca mani sevī, novietoja kā uz mēles, ar ādu apvilktā sēdeklī un durvis raiti aizcirtās, it kā mesdamas izaicinājumu liktenim. Kluss klikšķis, un viegla vibrācija liecināja, ka motors uzņem apgriezienus. Līgani uzņēmusi ātrumu mašīna joņoja pa Rīgas – Daugaupils šoseju pilsētas virzienā. – Kāds iemesls tik labam noskaņojumam? Vai kāda jubileja?,– Krists painteresējās izlaižot kuplu dūmu mākonīti. Raudzīdamās uz pretīm skrejošajai asfalta lentai, Irēna kaut ko pārlika savā prātā. Bija redzams, ka atbildēt uz šo vienkāršo jautājumu viņai bija grūtības. Brīdi paklusējusi un piesmēķējusi kārtējo cigareti, viņa izšāva kā no ložmetēja. – Iemeslu daudz. Šodien paliek trīs gadi kopš darbojos partijā, man šodien ir otrā vārdadiena, un, ja neskaita dēlu, tad nu jau kā sešus mēnešus esmu viena un brīva kā putns,– un viņa pameta ieinteresētu skatienu uz manu pusi. – Kur tavs laulenis?– es naivi pajautāju, kaut arī zināju, ka tas ir ļoti netaktiski no manas puses, bet esmu tiešs un saku to, ko domāju. Pēc Irēnas sejas bija redzams, ka jautājumu no manas puses bija gaidījusi, tāpēc viņa nobēra kā pupas. – Ak, vai vērts par to maz runāt. Viss kā vienmēr. Viņu pa darba līniju aizsūtīja uz Briseli un, paldies Dievam, nu jau pat viņa smakas nav manās mājās,– viņa teica likdama treknu uzsvaru uz vārda – manas mājas. – CBB* ziņoja, ka viņš aplido vienu ES komisāra meitu. Vārdu sakot taisa karjeru. Kad izšķīrāmies, viņš pie manis dzīvoja tikai dēla dēļ. Mūs kopā nekas cits nesaistīja,– un Irēna pievērsās man. Mūsu skatieni sastapās un viņas tumši brūnās acis burtiski ieurbās manī. Neraugoties uz maigo, nomierinošo starojumu, likās, ka tās urķējas pa smadzenēm, it kā meklēdams kaut kādu sev ļoti būtisku informāciju. Mani pārņēma neizprotama sajūta, tāds kā nespēks, es jutos kā tīģerpitona nohipnotizēts trusītis. Biju kā sasalis, ka nespēju pat pakustēties. Likās, ka krītu arvien dziļāk un dziļāk šajās tumšajās acīs, kā melnā caurumā. Varavīksnenes mustrs kļuva arvien lielāks un lielāks, tā, it kā es tajā lūkotos ar spēcīgu lupu. Līnijas savienojās un šķīrās savā starpā kā Marsa kanāli, kuros, kā apgalvo zinātnieki, tomēr ir bijis ūdens. Tieši šīs valgmes šobrīd man pietrūka. Vēl brīdis, lai piezemētos, bet spalgs auto taures signāls lika pievērsties ceļam. Trusītim bija lemts izrauties un netapt pazudinātam. Un tieši laikā, jo, T–veida krustojumā, kur varēja nogriezties uz pilsētu, luksoforā iedegās sarkanā gaisma un, pagriezienā izskrēja zapiņš*. Irēna strauji uzsita pa bremzēm, tā, ka mašīnu pat sanesa un, sadursme ar ukraiņu tanku*. likās neizbēgama. Ar rokām atspiedies pret priekšējo paneli un pievēris acis, gaidīju neizbēgamo avāriju. Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Irēna ierasti nospieda līdz galam grīdā akselerātora pedāli, kā rūdīts autosportists sagrieza stūri pretējā virzienā un mašīna paklausīgi izlīdzināja savu gaitu. Šķiesdami pa gaisu granti un oļus, labās puses riteņi nobrauca sprīža platumā no grāvja. Pēc metriem divdesmit Jeep Cherockee jau paklausīgi brauca pa šoseju un, ātrumu nesamazinot, mēs tuvojamies pilsētas robežai. Tālāk vairs nebija nedz veikalu, nedz kafeijnīcu. Tālāk, pēc kilometriem pieciem, bija galapunkts. No tā vairs atpakaļceļa nebija. Tur bija Irēnas savrupmāja. * * * – Piesēdi uz dīvāna, es tikmēr uztaisīšu kafiju, kura man tik ļoti garšo,– un Irēna devās uz virtuvi. – Vai tu vispār esi kādreiz dzēris turku kafiju? Pašlaik mums tāda ļoti derētu.–pa ceļam viņa vēl pajautāja. – Nē, bet kāda ir atšķirība? Tā ir pupiņu kafijas šķirne vai kāda šķīstošā?– es bez entuziasma pavaicāju vērodams viesistabu. Bija redzams, ka viņai ir laba gaume un naudas kā spaļu. Padarīt pievilcīgāku un mājīgāku šo veco savrupmāju, redzot kā viņa bija iekārtota, nespētu nekāds eiro remonts. Mēbeles bija gatavotas pēc pasūtījuma. Vieta atradās gan datoram un televizoram ar plazmas ekrānu, gan Ulmaņlaiku rakstāmgaldam. Mēbeles un lietas viena otru papildināja. Istaba bija liela un gaiša, bet varēja sajust kaut ko mistisku, noslēpumainu. Varbūt man tas tikai likās. Varbūt. Kā vienmēr, šinī mājā… – O, tas tev noteikti ir jāuzzin. To dzerot ir neatkārtojama sajūta, kā pēc somu pirts,– ņemdamās ar smilšu paplāti stāstīja Irēna.– Paies zināms laciņš pirms tā būs gatava. Tu tikmēr uztaisi kādu martīnī, tikai pielej vairāk skoča. Man pēc tā incidenta pilsētā nedaudz trīc rokas. Paskatījies visapkārt, bet tā arī bāru neieraudzījis, devos pie klubkrēsliem. Bārs varēja būt tikai tur. Gluži negaidot sienā ieslīdēja panelis un, spožas gaismas apspīdētas, pie spoguļstikla, kā kareivji ierindā, stāvēja dažādāko šķirņu un marku dzērieni. Vienlaicīgi ar gaismu bārā, telpā klusi sāka skanēt viena no Queen labākajām dziesmām – We are the champions*. – Tu nebaidies, ka tev var atņemt autovadītāja tiesības? Kā nekā, bet avārijas situācija bija un varbūt tas zapiņš guļ grāvī,– es pavaicāju veikli rīkodamies ar pudelēm. – Muļķības. Vai tad tu neievēroji, ka man mašīnai ir diplomātiskais nummurs. Mums, tāpat kā karaspēka mašīnām, ceļu policija neko nevar padarīt. Sliktākā gadījumā iedošu viņiem uz rokas* un nopirkšu tam tūļam jaunu mersedesu biedu*,– Irēna sāka bezmaz vai smieties. – Varbūt tomēr nedzert. Ej nu pēc tam pierādi, ka balts nav melns un otrādi,– es nevarēju rimties. – Pietiek, rimsties taču. Vermutu vairs nelej, bet pielej īru viskiju, būs interesantāka garša,– viņa ieņēma no glāzes krietnu malku. – Tik tiešām. Uztaisi sev arī tādu un neaizmirsti pielikt klāt ledu. Dzēriens nedrīkst būt silts, jo tad nav īstās garšas,– un līgani šūpojot gurnus, Irēna devās uz virtuvi ap krūzītēm apraust smiltis. Kad biju šeit iepriekšējo reizi ar Inesi, savu draudzeni un Irēnas sekretāri, paspēju pierast pie šejienes gaisotnes un jutos pilnīgi brīvi. Palūkojies uz Queen’iem piebalsojošo Irēnu, es pagatavoju martīnī arī sev. Pielējis vairāk viskija, mazāk vermuta un piebēris nedaudz ledus klucīšu no kausa, es, acis aizvēris, caur salmiņu sāku sūkt martīnī. Garša bija šerpa un patīkama, ar nelielu, it kā, vērmeļu, piegaršu. Apsolījis pats sev neaizmirst proporcijas, labsajūtā noskurinājos un paķēru pirmo pie rokas pagadījušos katalogu. Mani, tāpat kā tēvu savā laikā, katalogi zināmā mērā tracināja. Tajos ir viss ko vien vēlies – sākot no pampersiem līdz pat mājām, kur visu nopirkto var sabāzt un arī tad vēl visa nebūs visa kā diezgan. Būtu tik skanošais! Dollāri, euro, lati… Tēvs stāstīja, ka krievu laikos (paldies Dievam, es no tā vispār nekā neatceros!) prestiža lieta bija džinsi. Ko tik nedarīja un neizdomāja, lai pie tādiem tiktu. Bezmaz vai esot bijuši ar mieru, kā Fausts, par tiem pārdot pat savu dvēseli. Īsti Levis Strauss* pie spekulantiem maksāja līdz pat 250 rubļiem, bet alga bijusi tikai 100-120 rubļi uz rokas. Pēc katalogu cenām, tādi džinsi maksāja tikai 20-40 rubļu. – Jā,– no comment* – Vispār smieklīgi – ir firmas džinsi, esi cilvēks, ja nav tādu, esi prasta pelēcība. Protams, tie bija citi laiki. Kulta, modes preces ir mainījušās, aizgājušas nebūtībā. Izdomāts daudz kas pilnīgi jauns un neredzēts. Mainījušās arī iespējas. Tagad var dabūt praktiski visu ko vien sirds kāro, bet, tāpat kā krievu laikos, tevi mēra pēc tā kas tev pieder. Ieraudzījis katalogā ekskluzīvas, indiāņu stilā šūtas bikses, kas bija izlaistas nelielā partijā un maksāja tūkstoti zaļo, bet uz tām superīgu ceturtās paaudzes notebook’u*, es noskaities metu to plauktā. No tā izbira krāsainu žurnālu kaudzīte. Sadusmots piecēlos, lai noliktu tos vietā, bet apstājos kā zemē iemiets. No vieniem žurnāliem uz mani vērās meičas, no citiem, smukulīši, tieši tādi paši kā es, bet nofotografēti interesantās pozās un nodarbēs. Paņēmis žurnālus un iesākto martīnī, es ērtāk iekārtojos uz dīvāna. Šķirstot porņukus* (es tādus nekad nepērku, jo žēl naudas) un malkojot no glāzes, pēkšņi sajutu, ka asinis sāk riņķot straujāk, pat karsti sametās. Atpogājis apkaklīti, jutu, ka arī mana sirds, martīnī vai redzētā iespaidā, sāk sisties straujāk. Pat puisītis* sadumpojās un centās atplēst vaļā rāvējslēdzi. Vienā rāvienā piebeidzu savu martīnī un piecēlos sagatavot vēl vienu. Ar paplāti istabā ienāca Irēna. * * * Nolikusi sev blakus uz kafijas galdiņa kafijas tasīti un norasojušu ūdens glāzi, otru komplektu viņa nolika man blakus uz dīvāna kopā ar visu palāti. Paņēmusi manu pilno martīnī glāzi un tās vietā atstājusi savu tukšo, viņa gar grāmatplauktu devās atpakaļ pie kafijas galdiņa. Ērti iekārtojusies klubkrēslā un, pārmetusi kreiso kāju pāri labajai, viņa ar puspievērtām acīm, kā ķerdama labsajūtu, vai kaut ko pārdomājot, caur salmiņu sūca nebūt ne vājo martīnī. – Labs gan, maita, tikai jāpielej toniks, būs maigāks. Bet to var izdarīt arī vēlāk.– Irēna nolika savu glāzi uz galdiņa un sāka stāstīt. Sajaucis sev kārtējo alkohola devu, es piesēdos uz dīvāna malas. – Tagad, kamēr nav atdzisusi, padzersim burvīgāko dzērienu, kādu es šinī pasaulē zinu. Proti, turku kafiju. To dara tā. Iedzer nelielu malciņu kafijas, pēc brīža uzdzer aukstu ūdeni. Tad, atkal visu no sākuma.– viņa skaidroja. – Nesteidzies, izbaudi garšas un temperatūras kontrastu. Komentārus pēc tam,– viņa stingri noteica un paņēma savu tasīti. – Tavai kafijai es pieliku cukuru. Man pašai garšo bez. Paņēmis tasīti, nodzēru no tās malciņu ugunīgi verdošās masas un, gandrīz vai apsvilināju mēli. Paturējis mutē un izbaudījis samērā rūgto kafijas garšu, es lēnām to noriju. Kafija bija ne tikai karsta, bet arī stipra. Varēja just, kā viņa, kā degoša bumba, aizkļūst līdz kuņģim un izsauc tur vētrainu reakciju. Steigšus noliku kafijas tasīti un ķēru pēc ūdens glāzes. Auksts ūdens mutē radīja tādu vēsuma un svaiguma sajūtu, ka likās, es dzeru pašu dievu vārītu nektāru. Līdzīgu sajūtu izbaudīja arī kuņģis. Kontrasts bija satriecošs. Arī galvā manīja pārmaiņas – parādījās mundrums, enerģija, uzlabojās garastāvoklis. Izbrīnīts paskatījos uz Irēnu, bet viņa tik pasmaidīja, pamāja ar galvu, un iebaudīja savu kafijas malku. Lēnām un pamīšus dzerdams te vienu, te otru šķidrumu, censdamies uztvert arvien jaunas nianses starp tumīgo kafiju un dzidro ūdeni, negaidot iedzēru kafijas biezumus. Izskalojis muti ar ūdens malku, pārsteigts konstatēju, ka vēl nekad no vienas kafijas tasītes neesmu juties tik mundrs. Arī izdzertais martīnī nesita galvā, bet deva mundrumu. – Vareni…,– bija vienīgais ko spēju izdvest. – Ja uztaisīsi mums vēl vienu martīnī, būs vēl varenāk,– un viņa pasniedza savu tukšo glāzi. – Es redzu, ka tu esi skatījies katalogus. Vai kaut ko noskatīji, kas tev tiešām kārojas?– viņa jautāja gar mani lūkodamies, uz gultā atšķirtajiem žurnāliem. Viņas balsī jautās kāda vēl nedzirdēta intonācija. – Nebūtu labāk nemaz skatījies, tikai lieki uztraukumi. It sevišķi kad ieraudzīju superīgas, ekskluzīvas bikses un pēdējās paaudzes notbuku. Būtu nauda, tūlīt pat nopirktu, bet…,– pēkšņi man sabojājās garastāvoklis un es sāku manāmi nervozēt. – Vispār es daudz ko atdotu, lai pie tām mantām tiktu, bet par to labāk nerunāsim. Te būs tavs martīnī,– un es vienā rāvienā iztukšoju savu glāzi. – Kas tad nu?– Irēna izbrīnīti un ar interesi paskatījās man tieši acīs. Dusmodamies par iesākoto sarunu un atkal sabojāto omu, mēģināju kaut kā tainoties. – Vienkārši tā ir vieglāk atslēgties un nedomāt par superīgām biksēm un notbuku. – Kā to ņem, Krist,– lēni pie sevis novilka Irēna,– kā to ņem. * * * – Jā, kā to ņem. Dzīve ir pilna ar pārsteigumiem,– savu glāzi nolikusi, Irēna piegāja pie skapja un, pat nemeklēdama, izņēma no tā skaistu iesaiņojumu. – Tās ir domātas tev, piemēri. Es parasti nekļūdos nosakot apģērba izmērus.– sniedzot man paciņu. Izbrīnījies skatījos te uz viņu, te uz neizsaiņotajām biksēm. – Ko gan tas viss varētu nozīmēt: joku, vai caurnešanu?– galvā pazibēja doma. Katrā gadījumā tik tuvu savu sapņu biksēm, un iespējams notbukam, vēl nekad nebiju atradies. Nespēdams ne par ko citu domāt, es ar trīcošām rokām paņēmu paciņu un sāku to izsaiņot. Tikmēr arī Irēna nezaudēja laiku. Viņa veikli atsprādzēja manu jostu, rāvējslēdzi un džinsas, pakļaujoties gravitācijas likumam, brīvi noslīdēja zemē. Atbrīvojis sākumā vienu, tad otru bikšu staru, es ar nepacietību iespraucos jaunajās dāvātajās biksēs. Iekāpis kurpēs, es sāku demonstratīvi staigāt pa istabu, gluži kā uz lielās mēles, pats sevi vērodams lielajā sienas spogulī. – Nu vienkārši kolosāli, der kā uzlietas! Es zināju, ka tev tās derēs,– paspērusi zem gultas pamestās bikses, man apkārt, ar vērtējošu skatienu, riņķoja Irēna. – Es zināju, ka tu par tādām sapņo. Tās būs tavas, ja tikai pats gribēsi…– viņa pielēja vēl eļļu ugunī. – Bet, bet…,– ar trīsām balsī es jautāju. Es jau redzēju sevi šinīs biksēs ar notbuku rokās, un prātā izmisīgi rēķināju, kas man jāpārdod, lai tas viss pēc iespējas ātrāk būtu mans. Kāpt ārā no biksēm un izlaist no rokām man darbā un mājās tik vajadzīgo notbuku, man nudien negribējās. – Pašlaik man tas nav pa kabatai. Varbūt pēc kāda pusgada,– un sāku vilkt vaļā rāvējslēdzi, lai noviktu bikses. – Tās netiek pārdotas,– Irēnas acīs iegailējās velnišķīgas uguntiņas, bet rokas iekrampējās biksēs, lai neļautu man tās novilkt.–Vai tu tiešām to visu tik ļoti gribi mans 19-gadīgais eņģeli? – Vēl tikai 18, un…,– Irēna mani spēji pārtrauca un parāva bikses uz augšu. – Tas viss būs tavs, ja tu…,– Irēna ar rokām satvērusi bikses, kopā ar peldenēm, strauji tās norāva pusmastā,– ...ja tu būsi tikai manējais. Tu nemaz nezini, cik sen es to gaidīju. Cik ļoti, ļoti es tevi vēlos. No tās saulainās pavasara dienas, kad tevi pirmoreiz ieraudzīju. Vai tiešām tu neko nemanīji?– viņas balss pēkšņi aizlūza turēdama savu plaukstu uz mana dzīves pulsa. – Es tevi vienmēr birojā vēroju caur stikla sienu. Centos vienmēr būt tev līdzās. Kolēģes pīppauzēs aprunājot tevi, pašas to neapzinoties, tevi labi raksturoja.– viņa atklāja mazus sieviešu noslēpumus. – Tu, pretēji viņām, necenties piedzerties, nodrāzsties un pēc tam mierīgi aiziet gulēt. Ak, Krist! Ja vien tu mani saprastu…– viņa neļāva man runāt. Apjucis stāvēju aizvērtām acīm un klausījos Irēnas monologā un nesapratu ko iesākt. Ko šī grezele, daļēji mana priekšniece, no manis grib.– Lai es ar viņu, par notbuku un biksēm, pārguļu? Acu priekšā griezās bikses, notbuks un Inese. Inese – mana labākā draudzene, ar kuru bija sarunāts randiņš, un kuru es, beidzot, cerēju pielauzt. – Inese…, bikses…, notbuks…,– un tepat līdzās uz ceļiem stāvošā Irēna.– Velns, atkal viss no sākuma. – Ak, Kristu. Ja, tu zinātu, ko esmu pārdzīvojusi, ik dienu tevi redzot izstieptas rokas attālumā, bet naktīs sapņojot, ka tu esi man līdzās gultā un visu, visu mīlē, līdz pat ausu ļipiņām,– un viegli pagrūdusi, viņa negaidīti noguldīja mani gultā gluži kā mazu bērnu. Viņas roka spaidīja manu puisīti un, es vairs neko nedomāju, es nepretojos, es ļāvos straumei. – Nē, nē neko nesaki! Es neesmu piedzērusies! Tas ir, es esmu iedzērusi, bet tikai tik daudz, lai varētu to visu tev pateikt. Tu pat nezini, kā tu mani tracini, Krist! Vispār, domā ko gribi, bet es tevi gribu tūlīt, tepat un, es savu saņemšu uz šī paša dīvāna. Tu man esi pati labākā dāvana! – Interesanti, ko Irēna ir piebērusi klāt tai kafijai. Spāņu mušiņas, mīlas drogas, vai varbūt narkotikas? Nudien negribētu tās lietot.– nodomāju, apjucis no Irēnas garā monologa un negaidītās rīcības. Palūgusi, lai es neko nesaku un netaisu vaļā acis, viņas labi koptie pirksti un mēle, maigiem pieskārieniem sāka glāstīt un kutināt ausu ļipiņas, krūšu galiņus, mazpamazām virzoties uz leju. Irēnas rokas, kā liega vēja plūsma bužināja manus matus, uzacis un manu lepnumu, gaišās, mīkstās, nesen uzdīgušās ūsiņas, kuras es ne reizi vēl neesmu dzinis. – Ronīt! Ak, tu ronīti manu,– drīzāk sajutu, nevis izdzirdēju, jo Irēnas lūpas iezīdās manā padegunē. Viņas saldā un siltā elpa kutināja manas nāsis, un brīžiem liekās, ka sākšu skaļi šķaudīt vai smieties. Knapi turos, kad viņas pirksti pārslīd pār kaklu un sāk knaibīt ausu ļipiņas. – Klusē, Krist, klusē! Ne tas vien mums šonakt būs,– un iebāzusi mēli starp lūpām, sāka trenkāt manu mēli. Tās locījās, sastapās, atkāpās un tad atkal viss sākās no sākuma. Biju laimīgs un pacilāts, jo kāda nojauta man teica, ka viss ko tik ļoti kāroju, jau ir mans. Piedevām vēl neplānoti mīlas prieki, par kuriem es protams nevienam neko nestāstīšu. Jo dāvātam zirgam, kā teica mana omīte, zobos neskatās. – Arī Danaja dāvanām*, ne! – Kāpēc?– vismaz es to nezinu, nejautājiet man. Gluži nemanāmi uz grīdas nokrita atlikušie drēbju gabali. Karsti skūpsti pārklāja seju, kaklu, krūtis, vēderu. Viņas elpa tuvojās manam puisītim un likās, ka viņas karstā elpa tam patīk. Neraugoties, ka saimnieks bija iedzēris, viņš, kā jau džentlmenis, arvien drošāk un drošāk, cēlās pretī saulei. Kaut gan, par sauli nebūtu īsti pareizi teikts. Viņš cēlās pretī elpai, vēja plūsmai, vai orkānam, kas viņu, nu gluži kā jāņogu, iesūca viņas mutē. Likās, kas es patiesi lidoju, vismaz man tā tobrīd likās. Es nespēju pretoties, jo jaudīgais vakumsūknis un mēle darīja savu un, tas negaidīti ātri notika. Es beidzu pirmais… – Špļauj ārā! Tūlīt pat špļauj to sūdu ārā, tu dzirdi!– es izkliedzu, līdz sirds dziļumiem sašauts par notikušo un justdams kaunu, ka laicīgi nebrīdināju Irēnu par drīzo ejakulāciju. Neatlaidusi puisīti, un turpinot to sūkt un masēt ar mēles galiņu, Irēna zibenus šķiļot, pameta uz mani tādu ugunīgi iznīcinošu skatienu, ka man sametās bail. Pēc brīža, nedaudz atvilkusi elpu un atstādama uz mana ķermeņa veselu skūpstu sēriju, viņa iekodās auss ļipiņā un pačukstēja. – Paldies, tev, mans mazais muļķīti. Tu pat nezini cik vērtīgs sievietei šis škidrums, šis jaunības eliksīrs,– viņa pasmējās un pabužināja man matus.– Ronīti tu mans. Cieši apskāvušies, mēs gultā viens otru maigi glāstījām un bez apstājas skūpstījamies. Laiks vairāk mums neeksistēja. Šķiet, ka tas bija iekritis Tartara bezdibeņa pašā apakšā. Nekā vairs nebija, pilnīgi nekā. Tikai viņas maigā ķermeņa āda, kas mani reibināja, apdullināja, aizrāva. * * * – Paņem no džakūzī malas manu pulksteni un šķiltavas, bet es tikmēr uztaisīšu mums abiem kādu burvīgu kokteilīti,– es nokliedzos dodamies uz istabu, slaucīdamies lielā frotē pelddvielī. Kontrastduša un pelde burbuļvannā noņēma nogurumu un, es biju gatavs jauniem piedzīvojumiem. Vajadzēja tikai piemest ugunskurā malku. Sajaucis Hennesy ar olu liķieri un iededzinājis sveces, es apsēdos klubkrēslā un gaidīju Irēnu. Tur jau viņa arī drīz nāca, tērpusies tikai puscaurspīdīgā nakstkrekliņā un rokās nesot nelielu, skaistā ietinamā papīrā ietītu un, ar milzīgu lenti apsietu, kārbu. Nolikusi to man blakus un iesēdusies pretējā klubkrēslā, Irēna noslēpumaini iesāka. – Zini, šis notbuks ir nopirkts tev, jo, kā es nojaušu, tu par to jau sen sapņo un ļoti, ļoti gribi. Bet tu viņu atvērsi un aplūkosi tikai no rīta, sarunāts?– Irēna tomēr piebēra piparus savai dāvanai. – Un vēl kas. Es tev dāvinu šīs Zippo* šķiltavas, jo man nepatīk, ka žigolo, un vīrieši vispār, lieto vienreizējās šķiltavas.– Irēna pēkšņi aprāvās. Viņa izskatījās ļoti apjukusi par izrāvušos vārdiņu. – Žigolo, vai tiešām es tā teicu? Nezinu, varbūt. Gan jau kaut kad vēlāk paskaidrošu ko tas nozīmē.Tas tagad nav būtiski,– Irēna centās slēpt savu apmulsumu. – Bet dāvanu gan taisi vaļā tikai no rīta. Ja nepaklausīsi, tad es nebūšu tavs sargeņģelis. Uz šķiltavām ir tava monogramma. Glabā un nepazaudē. Tās tev noteikti atnesīs laimi!– un paņēmusi glāzi, viņa lēni iemalkoja un brītiņu izgaršoja. – Labs gan!– viņa paslavēja mani. Bija interesanti viņu vērot šajā spocīgajā un mūžīgi mainīgajā sveču gaismā, dziļi iesēdošos klubkrēslā un turot rokā pokālu ar balto šķidrumu, Neraugoties uz saviem gadiem, viņa bija interesanta un valdzinoša, jo spēja būt burvīgi noslēpumaina, neaprēķināma un ieintreģējoša. Tomēr es vēl joprojām nezināju, ko no viņas var sagaidīt un… Pat ja arī es to būtu zinājis, arī tad būtu ļāvies iedzimtajai intuīcijai un stājies savā pirmajā dienestā – savā pirmajā žigolo skolā. Viņa sēdēja man tieši pretī, pārmetusi labo kāju pāri kreisajai, it kā piesegdama izdzīto bikini parastā kaunuma trīstūra vietā un, šķelmīgi un vērtējoši vērās manī. Viņas taisnie, tumšie mati krita pār plecu, daļēji piesegdami labo tvirto krūti, kura cēlās arvien biežāk. – Krist! Es gribu tev iemācīt kaut ko jaunu. Gribu, lai arī tu mācētu izdarīt ko patīkamu citiem,– un viņa vēl ielēja manā glāzē Hennesy. – Ņem iedzer!– piecēlusies un atstājusi uz grīdas savu peldmēteli viņa graciozi atlaidās gultā.– Es gribu tev iemācīt kunilingu. Nācās vien atdzīt, ka viņa nav sliktāks psihologs par mani un, tātad redzēja, ka nespēju pilnībā atbrīvoties no savām aizspriedumu važām. To, ka man nav izdevies noslēpt savu mulsumu, neveiklības sajūtu, izklaidējoties ar viņu, kura droši vien varētu būt mana māte. Absurdā situācija, dāvanas un alkohola ietekme bija tāda, ka jutos labi, pat zināmā kaifā. Irēna un savrupmājas gaisotne tādu eiforiju spēja radīt. Tuvojos viņas ķermenim, smaržas radīja manā galvā neaprakstāmu reiboni. To izstaroja viņas āda. Sēžot džakūzī, biju to apmazgājis ar šampūnu, ieziedis ar galvu reibinošu rožlapiņu eļļas ekstraktu. Irēnas roku vadīts, es ceļoju no piebriedušiem krūšu galiņiem, garām nabā ievērtam zelta riņķītim, pāri izdzītam bikini līdz pat meitiņai. Rokas darbojās pašas par sevi un prata atrast tieši tās vietas, kuras visvairāk alka manu glāstu – mugura, kāju iekšpuse, lielie āboli* un meitiņa. Meitiņas mazās lūpas no glāstiem piebrieda, kļuva stingrākas un sašaurināja ieeju manam mēles galiņam. Uzpūtis savu siltu elpu un pakutinājis ar mēli spraudziņā, ar pirkstiem to paplētu, lai mana mēle, turpinot visapkārt kutināt, varētu brīvi piekļūtu brālītim*. Pie katra elpas uzpūtiena, katra mēles pieskāriena, tas kļuva arvien cietāks, lielāks un, vibrēja ik reiz, kad tam pieskāros ar mēli. Drīz vien tas tā piebrieda, ka varēju apņemt to ar savām lūpām, tā sniegdams viņai dubultbaudu, jo mēles galiņš arī nestāvēja dīkā. Irēna atradās pilnīgi manā varā. Straujā elpa, ķermeņa trīsas un konvulsijas, nevaldāmie, brīžam histēriskie kliedzieni būtu padarījuši mani vai kurlu, ja vien Irēna nebūtu iekrampējusies manās ausīs kā čemodāna rokturos. – Ak, Krist, vēl, vēl! Neapstājies, Krist! Dieva dēļ, neapstājies! Vēlreiz izdari tā! Ak, Jēzuliņ, cik man labi!– un man galvā pazibēja doma, ka drīzumā es varu palikt bez ausīm, ja sasniegusi Nirvānu, Irēna nespēs kontrolēt situāciju. Tas bija mans pirmais kunilings, tomēr jutu, ka viņa drīz beigs. Ja pratīšu to visu novest līdz galam, tad, droši vien, es būšu nolicis eksāmenu un kļuvis par profesionālu žigolo. Aizspriedumi man vairs neeksitēja. Zemapziņas līmenī jutu, kas tas viss ir dabisks, bet, pret dabu, kā zināms nedrīkst iet. Atklāsme, ka varu citiem sagādāt mežonīgu baudu, lika justies kā Dievam septītajās debesīs. To nav iespējams aprakstīt. Tā bija viena vienīga ekstāze. To nevar iestudēt, nospēlēt. Tā tam vienkārši ir jābūt – ar mīlamu cilvēku, ar savu kaisles objektu. Punkts. Vārdu vairs nav. Nav arī burtu. Punkts. Mēs neesam orģināli. Orģināla ir pati daba, kas pieļāvusi šādu iespēju. Un daba, galu galā, esam mēs paši! Vēlreiz punkts. – Ak, Dievs, cik labi! Paldies tev, Krist! Tu biji nepārspējams!– Irēnas rokas beidzot atlaida tvīkstošās ausis un mana mēle atrāvās no medus kāres. Viņa bija beigusi. Es vēl nē. * * * Jā, viņa bija beigusi, bet es… Es vēl nezināju, ka tā ir tikai priekšspēle. Es nezināju par 69, un teikt, ka ilgi tiktu turēts neziņā – arī ne. Tas bija ir tikai īss mirklis. Mirklis starp iekāres pārņemtiem cilvēkiem, kas gluži kā dzīvnieki seko savam pamatinstinktam. Pēc mirkļa es atrados virs viņas un mans puisītis ar abiem ābolīšiem* tika pakļauts ne mazākam pārbaudījumam kā viņas brālītis. Es centos nepalikt parādā un nopietni pievērsos viņas brālītim. Irēnas vakumsūkņi, mēle un roku pieskārieni padarīja mani, manu mēli un puisīti gluži vai trakus. Brīžam, lai piedotu spēlei asumu, aiz debesu vārtiem* pabija, te viens, te otrs vai pat abi ābolīši kopā. Viegls sakodiens, vai mēles spiediens un, kutelīgums bija nepanesams. Baidījos, ka strauji pakustoties, palikt bez ābolīšiem vispār. Skaļi smiedams, es izmisīgi lūdzos, lai beidzot taču apstājas, jo nudien nav tas vairāk izturams. Esmu ar mieru izdarīt uz pasaules jebko, tikai lai pārtrauc tos kutināt. No nepierastās saldkaisles, dažbrīd pat sāpēm, ja Irēna nedaudz pāršāva pār strīpu, šķita, ka tūlīt pat izlaidīšu garu. – Vai tu to domā nopietni? Vai tiešām darīsi visu ko apsolīji?– Irēna mani ķircināja, plaukstā ripinādama manus ābolīšus. Viņa lieliski zināja, kad nepārvaramā saldkaisle pāriet sāpēs, un vairāk to nepārkāpa. Glāstot viens otra tvirtos un vingros lielos ābolus*, muguru un krūtis, mēs turpinājām savas rotaļas. Viss kam mēs pieskāramies ar savu pirkstu galiem, izsauca tādas tirpas, kas kā elektrība skrēja no pēdām līdz pat matu galiņiem un atpakaļ. Likās, ka katrs ādas punkts bija ieprogrammēts un ieregulēts tikai vienam – baudas gūšanai. Viss šķita tik nereāls, ka laiks pat pārstāja eksistēt. Tas uzradās pēkšņi. Irēnas pirksts iebrauca elles vārtos*, un braukājot šurpu turpu, no iekšpuses masēja un skubināja manu puisīti. Tas nebija nepatīkami, gluži otrādi, atklājās vēl viens mans saldkaisles avots. Kad viņa to kairināja, aizrāvās elpa, nebiju spējīgs pat pakustēties un gribējās izjust orgasmu nepārtraukti. Tas bija tik spēcīgs, ka, likās tūlīt, tūlīt puisītis agonēs. Es paļāvos savam seksa guru* un, to, ka mēs beidzām vienlaicīgi, mani nemaz pārsteidza. Beidza darboties vakumsūkņi, jutos izsmelts un izsūkts sauss. Irēna palaida puisīti vaļā un vienīgais punkts, uz kura balstījos, pēkšņi pazuda. Ar to pilnīgi pietika, lai es, zaudējis līdzsvaru, nogāztos blakus Irēnai. Vienīgais, ko abi vēl spējām – klusējot vērsties spoguļgriestos un dziļi elpot. Mēs gulējām un vērojām viens otru spogulī. Nav taisnība, ka mēs klusējām. Vienkārši lūpu vietā runāja mūsu acis, ķermeņi, aura. Mēs bijām pēc velna noguruši, bet laimīgi un pilnībā apmierināti ar sevi un savu otro pusīti. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. To varēja lasīt mūsu acīs. Bet tās, kā zināms, nekad nemelo. * * * Atgriezušies no džakūzī un iedzēruši pa glāzei kārtējo alkohola devu, mēs ielikāmies tīros, baltos, patīkami smaržojošos palagos un vērojām sveču liesmiņu gaismas spēli. Jutos apmierināts, ka esmu izturējis negaidīto eksāmenu, nokārtojis parādu Irēnas un dabas priekšā. Mīļi viņai pateicos par sniegto baudu, saņemto mācībstundu un visu, visu pārējo. Paspēlējušies ar mēlēm, es, man gan tiešām kauns atdzīties, bet tā ir taisnība, vienkārši atslēdzos. Es tā arī nepaspēju ievērot zibeņus Irēnas acīs, kad viņa gribēja turpināt iesākot sarunu. Jutos kā izmēzis Augeja staļļus* un, mežonīgi noguris no šodien gūtajiem iespaidiem, es vienkārši aizmigu nevainīgā bērna miegā. Kā jau bērniem, arī man, sapnis liekas visa iesāktā reāls turpinājums, tāpēc gluži mierīgi dzīvoju, it kā, šo vakaru tālāk. Kad iezvanījās mobilais telefons, Irēna paņēma rokā klausuli un ilgi un dusmīgi kādu kaunināja. – Atpakaļ būšu pēc pusotras stundas, bet ja tev vienam ir skumji, vari patērzēt ar Aigaru. Viņš labprāt gribētu tevi redzēt patēva lomā, tik ļoti tu viņam patīc. Ar bērna muti runā patiesība.– viņa teica veikli saģērbdamās. – Viņš man vairākkārt to ir teicis un prasījis.– “Vai jūs abi kādreiz aprecēsieties, vai nē?”– viņa atklāja kārtis. – Pēc mēneša viņam būs sešpadsmit gadu, bet runā kā mazs bērns,– iedevusi saldu, jo saldu buču viņa izgāja no guļamistabas. Kad iedziedājās Jeep Cherockee motors, es aizvēris savas nogurušās actiņas, ieslīgu saldā bērna miegā un uzreiz sāku sapņot. Sapņoju, ka guļamistabā ienāk Aigars un mani glaudīdams, skūpstīdams un visādi mīļi uzrunādams, par visām varītēm cenšas pierunāt, lai es precu Irēnu un kļūstu viņa patēvs. Viņš mani tik ļoti mīlot, ka bez manīm nespējot dzīvot. No izdzertā, galva gāja kā karuselis un, šausmīgi gribējās gulēt. Kā lai es viņam pasaku, neaizskarot viņa patiesākās jūtas, ka es mīlu Inesi, nevis viņa mammu, un precēt to nemūžam netaisos. Cīnīdamies ar dilemmu, nespēdams atrast vajadzīgos vārdus, kaut ko saku sev ūsās un filma pārtrūkst. Sapņoju, ka Aigars mani rausta, grib uzmodināt, lai uzzinātu, kāpēc es ar viņa mammu guļu, bet negribu precēt. Pagriežos uz vēdera un, lai nevienu nedzirdētu, ar galvu ierokos spilvenos. Jūtu kā nemanāmi noslīd sega un maigas rokas sāk glāstīt visu manu ķermeni. Sapnis ir tik reāls, ka jūtu, it kā Irēnas pirksts atkal iebrauc manos elles vārtos un, atkal no iekšpuses masē, brauca, uzbudina manu puisīti un, ir tā-ā-āda neaprakstāma labsajūta... Saldkaisle nav izturama, un bez manas un citādas Irēnas palīdzības, puisītis agonē. Pagriezos uz muguru un labsajūtā pārmetu rokas pāri galvai. Acis neatvēris, es ar patiku sekoju, kā Irēna turpina darboties ar manu puisīti. Lai pārvarētu saldkaisli, es pieķeros pie gultas galiem un cenšos stingri turēties. Bet Irēna uzsēdusies virs manis, ar manu puisīti kutina savu meitiņu un brālīti. Viņa kulstās augšā lejā, līdz apnikuma, līdz sāpēm. Bet puisītis stāv kā pielēmēts un mokās, iekalts važās vaid. Gribu pieliekties, atbrīvot to, tik asa sāpe liek pamosties… * * * Ne sapnī, bet īstenībā, stāv mans nabadziņš kopā ar ābolīšiem apkalts ar šķūņa piekaramo atslēgu, sten, vaid, špļauj ugunis un, virs viņa sparīgi lēkā Irēna. Reflektori cenšos puisīti piesegt ar labo roku, bet tā nekust ne no vietas. Otra roka un kājas arī. Pielēmēts! Nudien, pielēmēts, kā tāds Jēzuliņš. Tikai ne krustā sists, bet gultā siets. Ne romiešu leģionārs man nodara sāpes, bet kāda satrakota mīlas priesteriene. – Kā sliktā lugā, kapteini Mērfij, kā sliktā lugā! – Laid taču vaļā, neizturami sāp!– un mežonīgi raustīdams rokas, mēģinu tās atsvabināt. Bet važas ir velnišķīgi stipras, Irēna arī nav nekāda pūciņa.– Sāp taču, laid vaļā! – Pacieties vēl brītiņu,– nepārtraukdama ritmiski kustēties Irēna saka,– tu taču pats solīji man, ka varēšu darīt visu ko gribēšu. Vai esi jau aizmirsis? Man vēl nepietiek orgasmu, bet tu kā tāds lopiņš, ar mani neizrunājies, aizgāji gulēt. Man tādi gājieni gauži nepatīk. – Tas taču bija tikai joks, vai ne? Man vienkārši neizturami kutēja, ka nevarēju izturēt,– es taisnojos kā vien spēju, bet Irēnu es nespēju pārliecināt. – Es gan visu daru nopietni un arī ņemu visu par pilnu, pēc pilnas programmas. Ar savu gulētiešanu tu mani ļoti apvainoji. Es nepiedodu, es lieku samaksāt pilnā mērā.– viņa sniedza man man kārtējo mācību. – Visam uz pasaules ir sava cena, arī tev, manu Ronīti!,– viņa vairs nespēja parunāt. Tuvojās kulminācijas brīdis pēc kura viņa tik ļoti tiecās. Īsti nezinu kā tas nākas, bet jutos kā nopērts pirmziemnieks. Bija aizvainojums, bet jutu, ka viņai ir simtprocentīga taisnība un, pats vien esmu vainīgs iekļūdams šajā situācijā. – Vai tad es negrasījos nopelnīt? Tas taču, galu galā, arī ir darbs, tāpat kā visi citi. Jāievēro drošības tehnika, nedrīkst dot, pat pašus visnevainīgākos solījumus, iepriekš tos neapsverot. Jāpilda būs, tā kā tā,– es pats sev piekodināju. Mans liktenis, būt žigolo. – Dievs nav mazais bērns, Dievs zina ko dara. Pacieties, puis, pacieties!– Un es pacietos. Irēna beidza un noņēmusi atslēgu, apmīļoja manu puisīti un noklāja to ar skūpstiem. Tad, veikusi ar lūpām garo ceļu pāri vēderam līdz manām lūpām, pateica lielu paldies arī man un, kā spēlēdamās atbrīvoja manas rokas un kājas no važām. Lai atgūtos, izdzēru dubultskoču. Apliecinājis, ka neņemu ļaunā sevis piesiešanu un izmantošanu bez paša piekrišanas, es kāri piesmēķēju Marlboro. Daudzmaz nomierinājies es izstāstīju savus šonakt izsapņotos sapņus. – Kas tik gan šinī saulē nenotiek? Redzēt tādus sapņus! Kad gāju projām, Aigars tikko bija sācis lasīt jaunu grāmatu un, austiņas uz ausīm uzlicis, klausījās savu CD pleijeru tik aizrautīgi, ka man pat neatbildēja. Laikam jau neko nedzirdēja. Kad atgriezos mājās, grāmata gandrīz jau bija izlasīta. Taisni ārprāts, viņš spējīgs izlasīt 2-3 grāmatas pa dienu! Kopš izdzinu ārā viņa tēvu, tā vien sēž ieracies grāmatās, spēj tik pirkt katru dienu jaunas.– Irēna patiesi brīnījās. – Vai tik viņš tev arī nav iepaticies, ja jau sāc par Aigaru sapņot?– jautāja Irēna. Es paraustīju plecus nezinot ko viņai atbildēt. Jautājums bija diezgan interesants un kutelīgs. Piebeiguši kārtējo cigareti, mēs roku rokā sadevušies, atdevāmies miega dievam Hipnosam. * * * Pēc tās nakts mūsu ceļi, uz divām nedēļām, pašķīrās un visu laiku es varēju veltīt Inesei, kura ļāva man cerēt. Laiks pagāja nemanāmi – te viena, te otra diskotēka, kafeijnīca vai ķinītis, un nauda, ko biju atradis jauno bikšu kabatā, sen jau bija cauri. Arī Inesei, precīzāk gultai, nebiju pat ticis tuvumā. Blondais grēks lidinājās manā acu priekšā un, izsūca naudu tik veikli, ka nācās pat aizņemties. Inese juta, ka blondīnes ir mana vājība un, prata to izmantot pilnā mērā. Ja cilvēks ir ar kādu apmāts, tad to var viegli izmantot. Vārdu sakot, divās nedēļās viņa noslauca mani pilnīgi sausu, tā arī ne reizi nepielaizdama tuvāk pa kleitas un biksīšu biezumu. Būdams aizņemts ar finanšu jautājumu un drūmā noskaņojumā, es pēkšņī ieraudzīju Irēnas jauno Renault. Pie notbuka klāt pieliktā atslēga jau sen dedzināja manu kabatu un es alku to kaut reizi izmantot. Pametis apkārt skatienu, sirdij paātrināti pukstot, noklikšķinātu pulti. Atvēris durvis es droši nosēdos pie stūres un sāku drudžaini domāt. – Ja man uzticēta mašīnas atslēga, tad es to droši varu lietot. Pārpratumi nav iespējami. Varētu pavizināt Inesi, bet man pat nav mašīnas pilnvaras. Šis būs pirmais brauciens, vajadzētu vismaz saņemt Irēnas atļauju.– es apslāpēju savu vēlmi iedarbināt mašīnas motoru un traukties vēja spārniem pa lielceļu. – Interesanti, vai komandējums Briselē drīz beigsies?– un pastiepis roku atvēru cimdu nodalījumu. Tur, starp mašīnas dokumentiem, atradu desmit latus. Paņēmu, paviļāju, tad uz savas vizītkartes uzrakstījis, – “Aizņēmos Ls 10. Krists.”,– noliku viņu desmitnieka vietā. Līdzekļi blondās spītnieces savaldīšanai, vismaz šovakaram, bija atrasti. Izkāpis no mašīnas, enerģijas pārpilns, līdzīgi Antiņam, es devos iekarot savu auksto stikla kalnu. * * * Pacilājis rokā mobilo, un žēli pie sevis nopūties, uzspiedu Irēnas telefona nummuru. Skaitīju pīkstienus, klusībā cerēdams, ka mobilo viņa kaut kur būs aizmirsusi, no otras puses, ka nē. – Sveiks, Krist! Es saņēmu tavu sveicienu!– aši nobēra Irēna, kaut nebiju vēl izdvesis ne vienu skaņu. – Piedod, ka nebrīdināju par komandējumu, bet šis pārtraukums mums abiem bija ļoti nepieciešams. Vai nav tiesa, manu Ronīt?– viņa neļāva iespraust man ne vārda. – Ja tu šovakar esi brīvs, es pie tevis piebraukšu un, vakaru pavadīsim kopā pie manis. Tu pret to neiebilsti?– viņa jautāja jau iepriekš zinot manu atbildi. Viņa par Inesi zināja pilnīgi visu. – Nē, šovakar un vispār, es tiešām esmu brīvs. Vienīgi rīt uz darbu jābrauc,– es droši varēju teikt, jo Inese bija mani atšuvusi un iedevusi kurvīti. Viņai bija vajadzīgs nevis es, bet mana nauda. – Skaidrs. Gaidi mani, bet rīt uz darbu varēsi vest mūs abus. Pilvaru uz mašīnu es nokārtoju vēl vakar. Labi, pēc pusstundas būšu,– un ar šo ikdienišķo frāzi un vārdu salikumu, es beidzot tiku pieņemts žigolo amatā. Vienkārši un bez birokrātijas. Tā pat kā mācības, arī žigolo darbs netika fiksēts ne darba, ne nodokļu grāmatiņā, nekādos oficiālos dokumentos. Pat ne vārdos, tikai zemapziņas un intuīcijas līmenī. Vienīgais oficiālais dokuments, ka neesi atlaists, bija naudas zīmes dažādās krāsās. Citas fiziski taustāmas lietas kabatā ielikt nevarēja, bet izmantot gan. Ir protams lietas ko pat aptaustīt nevar – zināšanas, baudas un pašapziņa, ka esi ko vērts. Ja amats rokā, ar šo vērtību un prasmi var sasniegt visu to ko vēlies. Tā gadās. `````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````Paskaidrojumi:*1 – CBB – centrālais baumu birojs, *2, 4, 5, 9 – automašīna ZAZ, *3 –Queen hīts, *6 – slavena firma, *7 – klēpjdators, *8, 12, 13, 14 – mīļvārdiņš, *10, 16 – sk. sengrieķu mitoloģiju, *11 – slavena firma. ````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````` (Comment on this)
12:54 pm	Ž I G O L O dienasgrāmatu fragmenti - Pirmā reize Ž I G O L O dienasgrāmatu fragmenti Veltīts Lielai Seksa Brālībai. Love not to live, but live to love. Uzmanību: stāsti satur seksuāla un s/m rakstura ainas. Pirmā reize Akmens akmenim Mēness naktī Piekļaujas... S.Ogivara * * * Atvēru acis. Blakus izstiepusies gultā gulēja Elita. Mati sapinkājušies, uz virslūpas pūciņām sviedru lāsītes. Elpa lēna un vienmērīga, ar riebīga alkohola dvingu. Lēni, ritmā cilājās apaļīgās krūtis. Pie ieelpas krūšu galiņi pavirzījās katrs uz savu pusi, pēc tam tiecās viens otram pretī. Arī vēders cēlās lēni un vienmērīgi, un ieelpojot meitiņa* pacēlās gabaliņu uz augšu, it kā ar to censtos pievērst manu uzmanību. Novērsis skatienu no izdzītā taisnstūra, sāku meklēt cigaretes, un, lūk, pirmais dūms tīkami kņudina kuņģi. Tiesa, sāp galva un, kā par spīti, no vakardienas nav nekas pāri palicis. Tikai pusglāze šampānieša, lats un izpildīta pienākuma sajūta dabas priekšā. Tā kā biju uzlūgts tikai uz nakti, zināju no pieredzes, ka modināt Elitu ir bezjēdzīgi – tāpat salāpīties nedos. Sak’, ņem kājas plecos un ej lāpies uz tuvāko krogu. Tātad nekā… Sapīcis piecēlos un aizgāju uz vannas istabu. Siltais ūdens lija no dušas un patīkami atsvaidzināja. Arī puisītis* sāka mosties. Neļāvu viņam attapties un nogriezu silto ūdeni. Puisītim nepatīk kontrasti. Man gan. Galva tomēr dūc kā bišu strops, tāpēc pēc dušas steidzos vārīt kafiju, bet arī tā nespēja nomierināt satrakojušos kaķu baru manā rīklē un kuņģī. Vienīgi asinis sāka skriet ašāk, un galvā izkristalizējās doma, ka jātiek ātrāk prom no šiem nolādētajiem Dārziņiem uz tuvāko dzirdītavu pēc alkohola lāses. Tikai tā varēs savest mani kārtībā, un tad varēšu vēsu prātu apdomāt, ko darīt tālāk. Maizes darbs* ir nokavēts, un atkal būs jātēlo slima govs – par skaistām acīm slimības lapu jau neviens nedos. Bet tas vēlāk – pēc NATO* likvidēšanas. Ātrāk uz vilcienu. Nolēmu iet tieši caur mežam. Varbūt patrāpās kāda eglīte ar jauniem dzinumiem, tad būs gan vitamīni, gan stimulators (to man ierādīja tēvs), gan zaļbarība. Bet, kā par spīti, dzinumi bija kļuvuši cieti un bezgaršīgi, tāpēc caur egļu audzīti spēros uz stacijas pusi, vilcienu varēja jau dzirdēt. Nezināju tikai, vai tas gāja uz Rīgu, vai Ogri. To noskaidrot, par laimi, man nebija lemts, jo pēkšņi līdaciņā gluži kā no tramplīna lidoju pār kaut ko pilnīgu un nekustīgu – tieši iekšā svaigi raktā bedrē. Nezinu, cik ilga bija neziņa un apmulsums, bet, kad pacēlu acis, savā priekšā ieraudzīju paplēstas gaļīgas ciskas, starp kurām ar savām tuklām lūpām smaidīja izdzīta meitiņa. Drīzāk jau tās bija lūpas, par meitiņu varēja tikai iztēloties. Pēkšņi šis gaļas kalns sakustējās, un es ieraudzīju virs sevis augstāko aprindu dāmu, tērpušos pēc labākiem Parīzes modeļu namu paraugiem. Viņas baltā āda runāja pati par sevi. Viņa tikai bija resna. Divas ziloņveidīgas rokas izveidoja tūtīti pie mutes, un pa visu mežu noskanēja: – Albert, atgriezies! Tas nav mans vīrs, Albert! Savukārt, uzmetusi skatienu man un smagi nopūtusies, būtne, cīnīdamās ar aizdusu, knapi izdvesa: – Puika, celies augšā, no manis nevajag baidīties. Viņas resnums un situācijas neparastums nespēja mani maldināt. Tā nebūt nebija ielene, vai tāda, kas šādus piknikus varētu atļauties reizi gadā kā atvaļinājumu. Viņā bija kaut kāds noslēpums, un es alku to izzināt, par spīti ne visai labai pašsajūtai. Pēc izskata viņa varētu būt kādas firmas direktora sieva, vai tikpat labi arī pati ieņemt ne mazāk svarīgu amatu. Augsta lidojuma putnus es mācēju atšķirt intuitīvi. Tiesa, ne intuitīvi, bet automātiski. Psiholoģija bija mans jājamzirdziņš. Izpurinājis no matiem smiltis un, berzēdams sasisto plecu, lēnām cēlos augšā, cenzdamies saprast notiekošo un domādams vai nevajag ņemt kājas pār pleciem, pirms atgriežas Alberts. Tomēr neziņa nevilkās ilgi, jo manu skatu piesaistīja neliels balts galdauts, servēts pēc labākiem piknika noteikumiem. Bet pats galvenais – galda vidū stāvēja stārķis*, mans atdzimšanas simbols. Acis priecīgi iegailējās un, neskatoties uz savu bēdīgo izskatu, skaļi noriju siekalas. – Atvainojiet, cienītā, nebiju cerējis ievelties bedrē meža vidū, tāpēc neskatījos zem kājām, – es teicu pametis skatienu no viena galda uz otru,– Ceru, ka jums nekas ļauns nenotika. Saprotiet, ar smagu galvu ir lēna reakcija. Vēlreiz atvainojiet. – Nekas, nekas. Kādreiz jau gadās.– Un viņa sāka mani kāri un bezkaunīgi aplūkot, bezmaz vai izģērbdama mani ar skatienu. Stipri apmulsis, jutu, kā sāk rosīties puisītis, un, it kā nopurinādams no biksēm smiltis, mēģināju viņu koriģēt, lai neizspīlētu bikses. To ievērojusi, viņa sāka smaidīt kā maija saulīte. – Ja pateiksi, kā tevi sauc, atļaušu kādu malku šīs dziras.– viņa teica pametusi ar galvu uz konjaka pusi. – Krists,– es stādījos priekšā, vērodams kā dzintara krāsas šķidrums dāsni lija simtgramīgā pokālā. – Sandra,– viņa noteica un, kāri uz mani lūkodamās, pabužināja manus izspūrušos matus,– uz iepazīšanos! Tad paņēmusi savu glāzi un, saskandinājusi pēc visiem likumiem, acīs skatīdamās, vienā rāvienā izdzēra glāzi sausu un noskurinājās kā suns pēc peldes.– Uz veselību! Izdzēru arī es. Likās, ka dzīvības eliksīrs mani pārņem no pēdām līdz pat matu galiem. Siltums no kuņģa izplūda uz visām pusēm. Arī līdz puisītim. Viņš pat sarosījās tā, ka man nācās notēlot klepu. Sak’, klepoju un puika līdzi. Bet Sandru tas nespēja apmānīt, un, it kā nekas nebūtu noticis, viņa piedāvāja uzkost. – Man patīk bruneti, tie ir temperamentīgi,– viņa piegrūda savu tuklo roku un aptaustīja manu puisīti. – Un arī tādi slaidi, braši puiši kā tu.– viņa paskatījās uz mani. – Kāpēc tu sarksti? Es jau neko tādu nepateicu, tikai to, ka man patīk tādi forši, slaidi un, kā redzu, arī kautrīgi puiši.– Un viņa skanīgi iesmējās. – Uzēd, uzēd! Smagai galvai nenāk par labu tukšs kuņģis. Sēdies līdzās, man ir vēsi. Jutos gluži samulsis no šāda pavērsiena, tomēr piesēdos līdzās un nedroši piespiedos ar plecu. Daudz nedomādama, Sandra mani apkampa ar kreiso roku tā, ka es knapi varēju ievilkt elpu, un, neļaudama atgūties, piespieda lūpas ciešā skūpstā. Spirināties nebijas jēgas, tādēļ ļāvos liktenim. Jutu, ka mani vaigi ieplok, un no mutes pazuda pēdējās gaisa paliekas. Kad sāku just skābekļa badu, atgriezās gaiss un manā mutē jau saimniekoja viņas mēle, kura centās noķert manējo. Kā apskurbis padevos un sāku spēlēt pretim. Mūsu mēles vijās viena ap otru, gar vaigiem un lūpām un, brīžam pārceļoja no vienas mutes otrā. Spēle bija saldkaisla un mani ļoti aizrāva, tā, ka pat nepamanīju kā viņas roka atpogāja manas bikses un žņaudzīja puisīti. Tas, protams, nepretojās un izslējās vēl brašāks. Mūsu elpa kļuva arvien ātrāka, sirdis karstākas un pirksti izveicīgāki. Tie ātri atrada vajadzīgās pogas nevajadzīgiem drēbju gabaliem, un tie ātri vien lokā izvietojās ap mums. Viņas lūpas bija karstas, tās slīdēja pa krūtīm un vēderu tieši uz puisīti. Tās viņu apkļāva ar ugunīgu auru un, lika tam vēl vairāk saņemties, lai, mēles kutināts un bakstīts, viņš nesāktu priekšlaicīgi agonēt. Paldies Dievam, tas ilga tikai mirkli, un mēs, dziļi elpodami, atgāžamies uz muguras zālītē. – Tu esi brašs puika un laikam izturīgs, ja tavējais spēja izturēt manu pēkšņo ofensīvu,– viņa teica cīnīdamās ar aizdusu. – Mans vecais ātri noplīst, un vēl kas,– it kā kautri novērsusies, viņa čukstēja man ausī,– nespēj sagādāt man pilnīgu baudu. – Krist, ja tu spēsi mani apmierināt pilnīgi, es tev esmu ar mieru samaksāt. Ne tikai šodien. Mans vecais labi pelna, un arī dzeramais nebūs problēma, ja vien tu man derēsi.– paņēmusi manu zodu, viņa pagrieza manu galvu, lai varētu ielūkoties man acīs. – Vai esi ar mieru? Jebkurā gadījumā man 10-20 lati ir, ja vien Alberts nav nočiepis. Bet tagad, iedzeram uz otru kāju,– viņa piepildīja abas glāzes, un mēs saskandinājām. Jutu, ka pamazām atgriežas dzīvība, ka es laikam šodien neko nebūšu zaudējis, un Elita var iet pie visiem velniem. Vismaz šodien par to nav jādomā, tikai kā lai es viņu, tik milzīgu, apmierinu. Te jau vajag Apulēja ēzeli*, lai to spētu. – Tiesa, es arī neesmu ar pirkstu taisīts un puika brašs un slaids. Bet vai es spēšu? 10-20 lati, mani 17 pret viņas 30-35 gadiem ir zināms pluss, bet…– prātā piemetu. – Bet kāda velna pēc tā bedre? Būtu palags vai sega, uz kā gulēt. Vai iztiksim ar galdautu? Atklāti sakot, nekā nesaprotu un arī saprast neko negribu. Ātrāk salāpīties, nomest koku un saņemt nopelnīto. Nekas cits man pašreiz nerūp. Iesviedu gurķi bedrē. Tas bija rūgts. Sāku domāt, kā tai lietai pieiet no tehniskās puses, kad manu galvu sagrāba un iespieda starp krūtīm. Pretīm plūda kairinoša smarža – gan ķermeņa dabīgais, gan forša šampūna aromāts. Krūšu bedrīte ietrīsējās, kad atstāju savu pirmo skūpstu pa ceļam uz nabu, un tad atpakaļ līdz lūpām, kur mēle sveica mēli neprātīgā kaisles dejā. – Tas nav sarežģīti,– teica Sandra, kad bija beidzis darboties orālais vakumsūknis,– iekāp bedrē un tad ņem mani priekšā. Tā arī visa māksla un pareizie leņķi. Tieši kā mājās uz galda,– un gluži kā lellīti nolika mani vajadzīgajā pozīcijā. Stāvus šo lietu vēl nebiju darījis, tāpēc nedaudz apjuku. Tas ilga tikai brītiņu, jo puisītim šī lieta nebija divreiz jāmāca. Mums bija viens ritms un temps – mēs bijām viens vesels, un mums nevajadzēja vienam otru papildināt. To, ka puisītis bija uzdevumu augstumos, liecināja nagu vagas uz mana dibena, kniebieni, aprauti kliedzieni un elsas. – Vēl, vēl, Krist, vēl!,– dzirdēju cauri elsām.– Tu neesi Kristus, tu esi mans pestītājs un glābējs. Tu esi mans eņģelis. Tu tikai vēl tik ātri nebeidz!– un ritms spēji mainījās tā, ka puisītim nekas cits neatlika kā to visu ņemt vērā. – Ak, Dievs, cik labi! Cik sen nav bijis tik labi! Ja tu to zinātu, Krist!– un nagi atkal atstāja pēdas manā miesā. Kaut arī jutu puisīša tieksmi agonēt, paļāvos uz pieredzi un iedvesmu, kas mani parasti nepieviļ. Mēs dzīvojām tālāk tikai paši sev, kaislei, un mirklim. Iet mūžības pulkstenis un noskaita divdesmito, divdesmitpiekto smilšu graudiņu, un trīsdesmitajā puisītis padodas, sāk agonēt. Tā gadās. Kā vienmēr tādās reizēs. Kā jau mīlas spēlēs. Līdz otram cēlienam – pēc stundas. * * * Pusgadu – reizi nedēļā mīlas spēles nesa savus augļus. Viņa manā karjerā bija pirmā. Bet mūsu šķiršanās iemesls bija prozaisks – man nepatīk, ja sieviete regulāri smēķē paciņu dienā, pār mēru dzer un liek dzert otram. Alkohols un mīlestība kopā neder. Arī, ja pliks sekss – nē. `````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````Paskaidrojumi: *1, 2 mīļvārdiņš, *3 NATO - Nāvīgs Alkohola Trūkums Organismā, *4 oficiālā darba vieta, *5 konjaks “Baltais stārķis”, *6 Apulējs “Zelta ēzelis”. ````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````````` (Comment on this)
12:53 pm	Harlows un citi Harlows Stāsts par maniem suņiem. *** Pirmā nodaļa Rīga, 1999. gada maijs. Deglava iela, māja tieši pretī Pāvela baznīcai. Mēs izejam no mājas, iznirstam no pavārtes un esam acu pret aci ar savu jauno kaimiņu - Pāvela baznīcu. Jau mēnesi kopš pārcēlāmies uz šejieni no Čaka ielas, es nevaru vien beigt brīnīties par šo vareno celtni, zvanu skaņām Lieldienās un nožēlojamo skatu baznīcas priekšā. Parkā ar retajiem krūmiņiem un nedaudziem soliņiem mūžīgi atrodas nevīžīgi tērpti un netīri cilvēki, kuri grauž saulespuķu sēklas un dzer tuvējā točkā atšķaidīto spirtu. Pie soliņiem mētājas tukšas PET pudeles un narkomānu izlietotās plastmasas šļirces. Viņi iemanās pat nākt mūsu kāpņu telpā, lai varētu sev vēnā ievadīt kādu reibinošu šķidrumu. Pirms nedēļas pirmo reizi pa logu sētas pusē redzēju kā trīs tīņi, jaunākais manā vecumā, bet vecākajam ne vairāk par septiņpadsmit, paslēpušies aiz šķūnīšiem kaut ko sev ievadīja vēnā. Tad nedaudz apdulluši un smiedamies viņi devās ārā no sētas. Jaunākais panācis pārējos, pāris reizes ar izlietoto šļirci tiem caur drēbēm iedūra mīkstumos un smējās. Pirms dažām dienām viens no šiem narkomāniem gulēja mūsu kāpņu telpā un es nevarēju viņam tikt garām. Tas bija gadus piecpadsmit vecs puika, tikai pāris gadus vecāks par mani. Viņš gulēja uz trepēm stiklaini glāžainām acīm, vērās nekurienē un svētlaimīgi smaidīja. Es papurināju viņu aiz piedurknes, lai pamodinātu un ieraudzīju sadurstīto elkoņa locītavu. Nedaudz virs tās vēl atradās gumijas žņaugs, bet otrā rokā plastmasas šļirce. Viņš sakustējās un es nevilšus atsprāgu no viņa nost, es baidījos, ka tik viņš man neiedur ar izlietoto adatu. Tā varēja būt arī inficēta ar vīrusu hepatītu vai pat HIV. Izskrējis no mājas es no tuvākā telefona automāta piezvanīju tēvam. Vēl pēc kāda brīža redzēju viņu iznākam no vārtrūmes no nododam pusaudzi tikko piebraukušai ātrās palīdzības brigādei. Noglaudījis manu gaišmataino galvu, viņš cieši man apsola: - Ceturtajā maijā man būs brīvdiena, aiziesim pie Brīvības pieminekļa un tad dosimies uz Centrāltirgu meklēt tev suni. Ir saulaina ceturtā maija diena. Uz ielām izkarināti karogi un daudziem cilvēkiem rokās ir ziedi. Daudzi lēni pastaigājoties dodas uz centru pie pieminekļa, lai atzīmētu Neatkarības deklarācijas pieņemšanu pirms astoņiem gadiem. Gaisā virmo kaut kāda netverama aura, kuru šķiet es jau esmu kādreiz izjutis, bet nespēju atcerēties – tik sen tas viss ir bijis. Mēs kopā ar visiem dodamies turp, kur šodien satek cilvēku straumes. Mildu ieskāvusi cilvēku jūra, tā viļņojas, brīžam viļņveidīgi uzvirmo, lai uzgavilētu pie mikrofona teiktajam, un izspiestu no pieminekļa zonas krievvalodīgos provakātorus ar plakātiem, kuri cenšas uzsākt kautiņu televīzijas kameru priekšā. Tomēr plakātu vienalga ir mazāk nekā sarkan-balt-sarkano Latvijas, dzelten-zaļ-sarkano Lietuvas un zili-melni-balto Igaunijas karogu. Aiz tiem nekā nevar redzēt, tāpēc tēvs mani uzceļ sevi uz pleciem. No turienes paveras lielisks skats uz Bastejkalnu un pieminekli. Turot paceltajās rokās augstu paceltas trīs zvaigznes, kas simbolizē Latvijas novadus, Mildiņa cieši veras uz pieminekļa pakājē stāvošo godasardzi, oratoriem kas nomaina viens otru pie mikrofona un milzīgo pūli, kas līdzīgi skudrām nāk no visām pusēm arvien vairāk un vairāk. Viņa atceras ne tikai šodienu, viņa atceras arī 88 un 89 gadu, kad grupas Helsingi-86 mudināta šeit atkal, pēc ilgiem apspiestības gadiem, tauta sāka pulcēties viņas pakājē un sāka justies kā viena nācija – latvieši. Tie bija Folkloras festivāli un 23. augusta pasākumi, Molotova – Ribentropa pakta sakarā, kad Baltijas valstis saskaņā ar slepenajiem protokoliem pārgāja PSRS ietekmes zonā. Arī tad es, Helsingu bērns, kā dažkārt mani dēvē tēvs, jo arī esmu dzimis 86 gadā, biju pie pieminekļa un vēroju visu no tēva pleca augstuma. Tiesa, es no tā visa neko neatceros, tik melnbaltajās fotogrāfijās es redzu ka tā patiesi viss bija. Gan tad, gan pašlaik pieminekļa pakājē, zem uzraksta TĒVZEMEI un BRIVIBAI ir izveidojusies milzīga ziedu jūra, kurai šķiet nav ne sākuma, ne gala. Pie pašas pamatnes, uz kartona gabaliem novietotas, deg svecīšu virtenes. Tās ir kā dzīvas un es nespēju atraut no liesmiņām savu skatu. Acīs sāk ņirbēt, man sareibst galva un es ciešāk pieķeros tēva galvai un aizveru acis. - Miķeli, uzmanīgāk, izplēsīsi man visus matus!- mani realitātē atsauc tēva balss. Es atveru acis un palūkojos apkārt. Es sēžu tēvam uz pleciem, rokās turu Selgu - 405 sarkanā krāsā, kas pārraida translāciju no Augstākās padomes, kur pašlaik norit balsošana par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Mēs ar tēvu stāvam Brīvības pieminekļa pakājē blakus izstīdzējušam garam angļu ceļotājam smieklīgā platmalē, plānā vējjakā un lielu piepūšamu globusu uz muguras. Mums garām, ar ieslēgtiem radio aparātiem rokās, uz Augstākās Padomes pusi steidz cilvēki, lai ar savu klātbūtni atbalstītu deputātus, kuriem jāpieņem lēmums un jābalso par Māti Latviju, mūsu kopējo Tēvzemi. Cilvēki steidzas, bet tēvs kaut ko angliski stāsta Džonijam, pasaules apceļotājam. Džonijs smaida un arī kaut ko stāsta. Kā izrādās, viņš ceļo tikai kājām un neizmanto transporta līdzekļus, jo ir no Greenpeace, viņš cīnās par dabu, par ekoloģiju. Kamēr tēvs runā ar Džoniju, māte no malas ar fotoaparātu mūs iemūžina. Parakstījies uz globusa, tēvs arī man ļauj tur uzrakstīt savu vārdu. Es lepni uz mīkstās virsmas uzvelku – MIKS. Džonijs uz atvadām mani noskūpsta uz pieres un mēs jau piebiedrojamies cilvēkiem kas dodas Doma laukuma virzienā. Balsošana ir tikko beigusies – Neatkarības Deklarācija ir pieņemta. Apkārt atskan gaviles, pland mazi karodziņi rokās, cilvēki apkampjas, skūpstās, daudziem acīs prieka asaras. Arī tēvam un mātei. Viņi skūpstās, raud un smaida. Es nesaprotu kāpēc, un tāpat kā visi, enerģiski vicinu mazo karmīnsarkano karodziņu ar balto joslu vidū. Es esmu laimīgs – cilvēku un karodziņu ir ļoti daudz. Cilvēki Doma laukumā pašķiras, tur no balsošanas nāk mūsu deputāti. Priekšā Ita Kozakēviča, Juris Dobelis, Škapars, Bresis (pats neatceros, par tiem man stāstīja vēlāk tēvs) un vēl daudzi citi. Tauta uzgavilē, pasniedz ziedus, arī viņu ceļā nomet ziedus. Visi ir lepni par gūto uzvaru. Tā ir mūsu atbilde 20. janvāra notikumiem, OMON apšaudēm un ilgu gadu pazemojumiem. Mēs atkal esam vienoti, mēs esam tauta, kas neļaus sevi vairs pakļaut svešām varām. Mēs visi dodamies uz krastmalu. Visa krastmala ir aizpildīta, satiksme apturēta, visi klausās tiešo radiotranslāciju un gaida kad Latvijas karogs tiks uzvilkts Svētā gara tornī. Cilvēki cieši saspiedušies viens pie otra, sarunājas, apsveic viens otru un raugās uz Rīgas pili. Un lūk, tas lēni tiek uzvilkts mastā. Skan Latvijas himna un cilvēki vienbalsīgi dzied: - Dievs svētī Latviju, ak, svētī jel to. . . - Spožas saules apmirdzēts tas beidzot paceļas mastā un visi aplaudē. Apkārt skan dažādi vārdi un saukļi: - Brīvību, brīvību! Brīvu Latviju! Lai dzīvo brīvā Latvija! Tauta netaisās izklīst, visi ir ļoti saviļņoti un priecīgi, klausās kārtējo runātāju. Visi ir ļoti noguruši un laimīgi. Arī es. Es vienkārši aizmiegu tēvam uz pleciem un gandrīz noveļos zemē. - Miku, kāp zemē, es vairs nevaru tevi tik ilgi noturēt. - un tēva spēcīgās rokas mani noceļ zemē. Es atkal esmu 99 gadā, blakus Brīvības piemineklim un cilvēku jūrai. Cilvēki sāk pamazām izklīst un arī mēs ar tēvu gar kanālmalu dodamies, kājām dodamies uz māju. Ir tikpat saulaina un silta ceturtā maija diena kuras nevilšus atcerējos. Ja godīgi, tad man viss ir sajucis, vai es to visu redzēju savām acīm, vai tās ir tēva atmiņas it kā manām acīm. Mājās nonākam vēlā pievakarē, bet vēl ir ļoti gaišs. Apstājušies pie vārtrūmes, mēs ar tēvu skatāmies uz Pāvela baznīcu. Saules staros mirdz vitrāžas un tēvs sola kopā ar mani aiziet paskatīties kā izskatās iekšpusē. Tēvs piesmēķē, es saviebjos un pagriežos uz pagalma pusi. Ieraudzījusi mūs abus, mana divgadīgā kaķene nolec no otrā stāva loga un, asti lepni pacēlusi kā karoga mastu, dodas pie mums. Kaut arī viņa te dzīvo tikai mēnesi, viņa jau sadalījusi teritoriju ar pārējiem kaķiem, beigusi raudāt par atdāvinātajiem bērniem, šad un tad izskraidās pa sētu un uzturas mūsu malkas šķūnītī kā vasarnīcā. Uzmanīgi apskatījusies apkārt vai nav kur manāms viņas niknākais ienaidnieks, kaimiņu VASiņš Arro, viņa dodas pie mums. Pēkšņi nezin no kurienes tas uzrodas un metas virsū Mukai. Viņa izliecās deviņos līkumos, kļuva līdzīga vien kupra kamielim, pēkšņi palēcās un uzlēca sunim uz skausta. Arro metās skraidīt pa sētu cenšoties tik vaļā no agresora, bet Muka ieķērusies skalpā, turējās kā žokejs zirgā. Apskrējuši pāris apļu apkārt pagalmam, Muka nolēca zemē un mierīgi apsēdusies, sāka sev ar mēli tīrīt kažoku. Arro nikns un apjucis ieskrēja atpakaļ savā dzīvoklī un no turienes sāka uz viņu bārties. Muka vienaldzīgi paskatījās uz viņu, nožāvājās un devās atpakaļ mājās. Mēs viņai sekojām. - Mukai aizstāvis nav vajadzīgs, bet tev gan būs jāpameklē. - teica tēvs,- Tu taču zini, ka pašlaik pēc mātes nāves mums ar naudu ir tā pasliktāk. Gan jau atradīsim kādu suni, ne sliktāku pat Modu, ar sludinājumu palīdzību Reklāmā, Rīgas Balsī, kur citur. Paraustījis mani aiz vaiga, izdarījis pāris boksa māņu kustības, viņš negaidot man iedeva buču un iegāja savā istabā. Viņam vēl bija jāuzraksta raksts par Neatkarības Deklarācijas astoto gadadienu un jānogādā tas redakcijā. Ko viņš domāja teikdams: - Ceturtais maijs ir nozīmīgs datums, varbūt tieši šobrīd tavs suns tikai dzimst? Iegājis savā istabā es paņēmu foto albūmu un skatījos uz savu pirmo, apzināti ņemto suni, uz Modu. Nezin kā viņai pašlaik tur Pārdaugavā klājas? Kādas nerātnības atkal pastrādājusi? Būs rītā jāpiezvana. Ar šo domu es arī iemiegu. Es atkal cerēju sapnī redzēt Karalieni Modu. *** Otrās nodaļa - Mammu, nu mam, es gribu sev suni, vienalga kādu, bet lielu,- es pieglaudos mātei pie vaiga un skatījos viņas zili pelēkajās acīs. Viņa arī būtībā gribēja suni, bet dzīvoklis bija komunāls. Jau ar kaķiem mums neveicās, un kaimiņu dēļ nācās tos atdot citiem. Dzīvoklī bez mums vēl dzīvoja divas ģimenes ar bērniem. - Tu taču pats redzi kā mums kaimiņu brūk virsū par kaķeni, kaut arī viņa labi ja atskrien pa koridoru no mūsu ar tēvu istabas līdz tavējai, bet nokārtojoties uz poda, pati nolaiž aiz sevis ūdeni. Tā bija pilnīga taisnība. Kad pirms diviem gadiem atnesu galīgi melno kaķēnu ar pāris baltām spalviņām uz krūtīm un zem astes, tēvs tā arī pateica nogrozījis galvu:- Nu gatavais MURLO!- Kas ir murlo, un ar ko viņu ēd, tēvs nezināja. Nu to nezinu arī es. - Murlo, nu lai būtu Murlo, vismaz nebūs kārtējais Mincis, Pincis, Drincis.- Pie tā arī palikām, jo mur-lo saistījās ar murrāšanu. Viņam pat nevajadzēja pieskarties, pietika tik nosaukt vārdu, un kaķīša dzirnaviņas sāka malt savas sapņu dzirnas. Pie tām bija neiespējami neaizmigt. Ja viņš uzrāpās uz ceļiem, jeb apmetās ap kaklu kā tāda mīksta šalle, varēji būt drošs, ka sasistais celis vai galva nesāpēs. Par viņa attiecībām ar Modu pastāstīšu vēlāk, bet par to kā pieradinājām pie poda, gan der apstāties sīkāk. Murlo pie mums nokļuva mēneša vecumā, un katram kas reiz turējis mājās kaķēnu, ir pilnīgi skaidrs, ka jau ar pirmo dienu viņam jāiemāca iet uz kastīti. Liels mīnuss ir smiltis vai tā aizvietotājs kas laiku pa laikam jāmaina, bet smaka tomēr ar laiku paradās. Lai kaimiņi nenojaustu, ka mums ir kaķis, mēs, manot, ka Murlo kļūst nemierīgs, ķērām viņu pie duša un aiznesām uz podu nokārtoties. Viņam tas iepatikās, viņš pat speciāli, kad gribēja sev pievērst uzmanību, tēloja, ka viņam ir liela vai maza dabiska vajadzība. Ieraudzījis, ka jānospiež svira un ka arī viņš to var izdarīt ar ķepu, viņam pamudinājums nebija vajadzīgs. Arī vannas istabā viss bija vienkārši. Uzlēcis uz izlietnes un nokārtojis mazās vajadzības, viņš ar ķepu pastūma sviriņu un tad to pavilka atpakaļ. Tolaik tādi ūdens sajaucēji stāvēja tikai ķirurģijā un pie operāciju zālēm, bet mums tāds bija, nez par kādu blatu, uzlikts. - Ja mājās parādīsies vēl suns, kaimiņi mūs noēdīs bez sāls. - mamma domāja kā mani atrunāt no suņa iegādes. Parasti viņa man visu atļāva un nerāja, ja kaut ko izdarīju ne tā, bet viņa man nespēja atteikt, ja kaut ko ļoti gribēju. Viņai bija jātur solījums ko viņi ar tēvu deva Jaunajā gadā. - Kad jutīsies varošs tikt galā ar suni, varēsi jebkurā laikā to sev sameklēt. - Zini, Miku, bet tas nav tik viegli kā tu to domā. Kaķis pats par sevi rūpējas, bet par suni ir jārūpējas cilvēkam. Viņš jākopj, jābaro, jāmāca, agri no rīta jāved pastaigā suns nav vienai dienai. Vai tu to spēsi?- viņa bažīgi jautāja,- es pat nezinu ko iesākt. - Varēšu mammuk, noteikti varēšu. Ja ar kaķi tieku galā, kas tur ar suni netikt? Ja agrāk gāju ārā viens, tad tagad es iešu ar suni. - es centos apvārdot mammu. Es nebiju paradis sūdzēties, ka man ne viss skolā un ar draugiem sētā ir kārtībā. Ja sūdzētos mammai, ka vecākie zēni man atņem pusdienu naudu, bet sētā krieveļi apsaukā mammu par kropli un ņirgājas par mums latviešiem, viņai atkal būtu uztraukumi, kļūtu slikti ar sirdi un atkal būtu jābrauc uz slimnīcu. To noteikti negribētu, jo es viņu ļoti mīlēju. - Es jau tev daudz nevarēšu palīdzēt, pats redzi kā man klājas. - māte nopūtās un automātiski piespiedusi pirkstus pie delnas pamatnes, skaitīja pulsu. - Sešdesmit četri. Tu Miķeli ne vienmēr spēj saklāt savu gultu, izslaucīt vai izmazgāt savas istabas grīdu, arī mantas un rotaļlietas nespēj nolikt vietās, kā spēsi vēl tikt galā ar suni? Vispār jau viņai bija taisnība par neuzklāto gultu un mantām. Kad sākas kāda multene jeb piedzīvojumu filma, vai pazvana Endijs, es aizmirstu visu uz pasaules un mantas paliek uz grīdas vai galda. Ja tā atklāti saka, tad pedantums man riebjas un, visvairāk, es neieredzu horizontālās virsmas. Ja varētu, tad aizliegtu tās ar likumu, atļautu tikai vertikālās. Uz tām vismaz nekrājas atvērtas grāmatas, lietoti trauki, dažādi vienubrīd vajadzīgi sīkumi un putekļi. - Es apsolu mammu, ka no šodienas es visu izdarīšu pats, tev nebūs tas jādara manā vietā, es apsolu. - es kvēli tam ticēju, ka spēšu. Zobus tīrīt pēc katras ēdienreizes ar zobu birstīti es taču iemācījos un daru to regulāri. Arī mājas darbus izpildu pats un tikai tad eju dauzīties ārā, lasīt kādu foršu grāmatu vai skatīties televizoru. - Labi, padomāsim ko darīt, bet vai tu atceries savu pirmo suni, kuru tēvs atnesa no zoodārza, kad mēs vēl dzīvojām Dzirnavu ielā?- māte pavaicāja un sāka smaidīt kā kaut ko patīkamu atcerēdamās. Es centos kaut ko atcerēties, bet nespēju. Seši gadi bija pagājuši tik ātri un es vairs neatcerējos kas notika ar mani piecu gadu vecumā. Māte paņēma no sekcijas mūsu ģimenes foto albūmu un ātri to pāršķirstīja. Lūk mans pirmais studijas foto, blakus man līdzās rotaļu bokseris. Te vēl viena bilde, tiesa, taisīta mājās ar tēva veco Zenītu, bet blakus man atkal nenosakāmas šķirnes rotaļu bobis. Vecākiem nekad nebija savu suņu, varbūt tāpēc viņi mani bildēja ar tiem? Pēkšņi ieraudzīju Vērmanītī uzņemtu bildi kur man blakus pie kājminamās automašīnas sēdēja vācu aitu suņa kucēns un centās mani nolaizīt. - Vai šis?- es jautāju norādījis uz melnā vestē tērpto kucēnu. Māte papurināja galvu un turpināja šķirt tālāk albūmu. Vēl pēc pāris lapām es ieraudzīju savu veco istabu Dzirnavu ielā un pie dīvāna sēdošu mazu rudu, nenosakāmas šķirnes šuneli ar atvērtu muti. Es sēdēju uz dīvāna un, ar šausmās ieplēsām acīm, nu gluži kā tādām apakštasītēm, lūkojos viņā. Varēja redzēt, ka suns centās, viņš gribēja man iepatikties, bet man jau acīs riesās asaras. Es papurināju galvu. - Neatceros neko tādu. Vilciņu gan, kaut tas bija krietni agrāk par šeit uzņemto suni. - es pakasīju pakausi un sasprindzināju atmiņu. - Ā, vai tas nebija gadījumā ap to laiku, kad es tēloju izpletņlēcēju un lecot no lielās sekcijas salauzu dīvānu? Vai tad tas bija?- es sāku kaut ko atcerēties. - Toreiz vēl gandrīz dabūju pērienu no tēva un nopirkām citu dīvānu. Vai redzi, fotogrāfijā vēl jauns. Kur palikās tas rudais šunelis? - Es pat nezinu, Miku, kur viņš palikās. - viņa brīdi padomāja. - Varbūt aiznesa atpakaļ uz zoodārzu, varbūt pārdeva kādam Centrāltirgū pie Piena paviljona. Es pat neesmu pārliecināta, ka tēvs to dabūja zoodārzā. Mēs vēl kādu stundu turpinājām aplūkot ģimenes bildes, un it visur kur bija sastopama kāda dzīva radība, laukos, mežā, cirkū, zoo vai kādā ceļojumā, es gandrīz vienmēr biju kādas dzīvas radības tuvumā. Mēs viens otru mīlējām un nebaidījāmies. Es pat tagad varu pieiet pie jebkura dzīvnieka un viņu paieskāt. Tiešām brīnums, ka nobijos no tā rudā kamoliņa. Kaimiņi bija radi savā starpā, tik krusteniski saprecējušies. Pazīstama latviešu profesora meita un dēls saprecējās ar haholu brāli un māsu. Ja ar latvietes un hahola ģimeni, kurā bija divas knīpas uz pusi jaunākas par mani, vēl varēja būt kāds dialogs, tad ar haholietes un latvieša ģimeni kurā auga piecpadsmit gadīgs skuķis, tāds nevarēja pastāvēt. Jānis pastāvīgi bija lopā, zaga produktus un mantas ko pārdot, un slēpās zem savas sievas Taņas brunčiem, kad tika pieķerts zādzībā. Taņa vispār prata visu sagriezt ar kājām gaisā. Vienreiz, kad mājās bija Jānis un mēs ar mammu, viņš piegāja tai klāt un draudot ar nazi teica:- Ja tu vēl sūdzēsies un mani apvainosi manā dzīvoklī, es tevi, maita, novākšu. Tieši tobrīd es no istabas ienācu koridorā. Māte izmantojot mirkli, kamēr nazis nebija pavērsts pret viņu, ātri ieskrēja istabā un pazvanīja uz policiju, tad pazīstamam zemessargam. Viņa pat uztraukumā neievēroja, ka nazis ir pāršķēlis delnu. Kaimiņš sulīgi nolamājās, nogrieza virtuvē gāzes plīts degļus, un devās uz savu istabu izgulēt dzērumu. Pēc piecām minūtēm pie dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Es aizgāju atvērt durvis. Aiz tām, tērpušies bruņu vestēs un ar AKM rokās, drūzmējās kādi seši zemessargi. - Kur ir tas bruņotais cilvēks?- pajautāja zemessargu komandieris. - Tur, savā istabā, pēdējās durvis pa kreisi koridora galā. - es norādīju ar roku virzienu un vīri ātri devās pa koridoru gūstīt mūsu kaimiņu. Vīri izvilka knapi uz kājām stāvošo Jāni, nolika to pie sienas, pacēla rokas virs galvas, papleta plati kājas, un ātri pārmeklēja. Cita ieroča, izņemot nazi ar asins pēdām, pie viņa neatrada. Vecākais komandieris sāka izprašņāt māti par incidentu, bet tieši tobrīd atkal atskanēja durvju zvans. Bija ieradusies policija bruņota ne sliktāk par zemessargiem. Apskaidrojis policistam situāciju, atdevis lietisko pierādījumu, viņš pasauca vīrus un devās prom. Jānis tā arī palika stāvot piespiedies pie sienas ar paceltām rokām un paplēstām kājām. Varbūt aiz bravūras, bet atbildot uz policista jautājumiem, viņš neko nenoliedza. Policists visu rūpīgi ieprotokolēja. Tieši tobrīd atvērās ārdurvis un koridorā ienāca Taņa. Ātri novērtējusi situāciju un visu sapratusi, viņa metās uzbrukumā:- Atkal tie mūdži kaimiņi piedzirdījuši manu vīru, izveduši viņu no pacietības ar savu smirdīgo kaķeni, un, nu grib viņu iedabūt cietumā. Jums tas nekad neizdosies!- un viņa kā tanks devās virsū policistam. - Aizbrauksim uz iecirkni, tur visu noskaidrosim. - viņš teica un sāka vākt kopā protokolus un atkāpties. - Katrā gadījumā bez atskurbtuves neiztikt. Pēc stundas visi, izņemot Jāni, jau bija atgriezušies mājās. Kaimiņiene atklāti pamīnēja un piedraudējusi mums ar dūri, iegāja savā istabā. Pēc stundām trim, ar kārtējo pudeles brāli ieradās arī Jānis. Viss palika kā bijis. Manas nepārtrauktās lūgšanās un situācija dzīvoklī uzkarsa, un beidzot vecāki piekrita nopirkt suni bez dokumentiem. Tas, kā ģimenes loceklis, vienlaicīgi būtu arī mūsu sargs. Suņa šķirnes izvēle, meklēšana, ēdināšana, dresūra un ārā vešana pilnīgi gūlās uz maniem pleciem. Citi veto nepastāvēja. Arī finansiālas dabas ne. Tā kā bija vasaras brīvlaiks, tad pastaigas pa tuvākajiem parkiem, kur pulcējās suņu mīļi, man bija viens vienīgs prieks. Pirmais rindas kārtībā protams bija Vērmanītis, manas bērnības parks un oāze. Tur man viss bija pazīstams un rosināja patīkamas atmiņas. Šeit bija manas pirmās šūpoles, smilšu kaste, pirmā kājminamā mašīna, trīsritenis un vēlāk divritenis. Te es jutos kā savējais un varēju pieiet klāt jebkuram cilvēkam un aprunāties. Bez kautrēšanās varēju uzkāpt uz mazās estrādes skatuvītes un sākt dejot vai dziedāt kopā ar pārējiem. Tikpat labi varēju nostāties blakus tēvam un stundām ilgi vērot kā viņš uz šaha dēļa sešdesmit četriem melnbaltajiem lauciņiem ar vīriem izcīnīja sīvas batālijas vadot savu kokā grebto armiju. Varēju arī pats uzspēlēt, bet tikai ne blicu – tas man nepatika. Man vēl patika ar kaukāziešiem uzspēlēt nardus un tos uzvarēt. Sākumā viņi bija pārsteigti, ka katrā partijā vinnēju 10 santīmus, tad viņiem kļuva kauns zaudēt puišelim, un viņi mani vairs neaicināja. Tas mani nespēja sarūgtināt, vai mazums kas te parkā ir darāms? Var zem lieliem valriekstkokiem atrast kādu nokritušu augli, vēja notrauktu zaru un uztaisīt kādu nelielu kuģīti, buras vietā uzspraužot saldējuma spīdīgo foliju un palaist to turpat strūklakā. Nākamais rindas kārtībā bija Rīgas pilsētas kanāla posms sākot no tiltiņa pie Latvijas Universitātes līdz Bastejkalnam gar Aspazijas ielu. Kanālmalā vienmēr var pabarot pīles, bet pie Operas strūklakas vienmēr bija redzams kāds neliels šunelis - Jorkšīras terjers, mopsis, franču buldodziņš, kāds šnauceris vai pūdelis. Tur mīlēja apgrozīties smalkas dāmas ejot uz Operu. Pie Bastejkalna varēja pabarot gulbjus, bet uzejot augšā pašā Bastejā, pavērās lielisks novērošanas laukums. Ja laika un enerģijas bija pietiekami, tad meklējumus turpināju Kronvalda parkā un pat aizgāju līdz Viesturdārzam. Biežāk tomēr no Bastejkalna devos uz Esplanādi, tad atpakaļ uz Vērmanīti. Dažas reizes aizgāju līdz Ziedoņdārzam, no turienes līdz Grīziņkalnam, bet laikam nebiju izvēlējies izdevīgu laiku un lielos suņus neredzēju. Jau bija pagājušas trīs nedēļas, bet mans sapņu suns joprojām vēl nebija atrasts. Centrāltirgū pie kanāla redzēju vairākus piemērotus suņus, bet pirkt no pārpircējiem tomēr negribējās. Gribēju aizbraukt aplūkot suni mājās. Kā par spīti avīzēs nebija neviena piemērota sludinājuma un uz mūsējo arī neviens neatsaucās. Biju nokaitis nepacietībā līdz baltkvēlei, ka biju gatavs ņemt jebkuru lielo suni, kad pēkšņi atskanēja viens pēc otra divi telefona zvani. Abi piedāvāja it kā jauktenīšus. Iedevis savu adresi, es piegāju pie loga un sāku lūkoties uz Lāčplēša ielu, kur pēc minūtēm trīsdesmit solīja piebraukt WV mikroautobuss ar četriem jaukiem kucēniem. Garām brauca mašīna pēc mašīnas, bet neviena zaļa WV busiņa tā arī neredzēju. Jau gribēju pazvanīt uz Imantu un teikt ka jau izbraucu, kad apakšā uz ielas kāds vairākas reizes nospieda klaksonu un ielas pretējā pusē apstājās armijas maskēšanās krāsās tērpts busiņš. Es ātri nosteidzos lejā. No mašīnas izkāpa laucinieciska paskata trīsdesmitgadīgs pāris – vīrs un sieva. Sarokojāmies, tad vīrietis piegāja pie busiņa aizmugurējām durvīm un tās atvēra. Man pretī ar interesi vērās četri smaidīgi, pūkaini purniņi, bet paši suņi izskatījās pēc lielām, pelēkām, ļoti pūkainām sniega bumbām vismaz četrdesmit centimetrus diametrā. Tie bija kaukāzieša vai alabaja jauktenīši. Diemžēl tēvs nebija zināms, laukos par tiem varēja kļūt daudzi apkārtnes suņi. Biju daudz domājos par suņa šķirni un galīgi aizmirsis ko īsti gribu – puiku vai meiteni. Kamēr klausījos par kucēna un kucītes atšķirībām un priekšrocībām, paņēmu rokās vismazāko no tiem. Tas svēra vismaz desmit kilogramus un es knapi to varēju pacelto to tā, lai arī tēvs no loga to varētu aplūkot. Kucēns smilkstēja, centās mani apošņāt un nolaizīt. Viņš visnotaļ centās man iepatikties. Teicu, ka vēl braukšu skatīt vienu kucēnu Imantā, bet, ja tur nepaņemšu, tad vakarā noteikti paņemšu kādu no šim trijām burvīgajām kucītēm. Nav svarīgi kuru no dāvanām pieņemt, galvenais, lai mēs patiktu viens otram. Tā arī norunājām, ka vakarā garāmbraucot viņi apstāsies un uzpīpinās. Neiegājis mājās, dodos tieši uz staciju lai brauktu uz Imantu. Nekad līdz šim vēl neesmu te bijis šajā Imantas daļā. Tā, manuprāt, ir haotiskākā vieta Rīgā, ja ne pasaulē. Ēkas izmētātas kā pagadās, kā likteņa vēja notrauktas lapas. Ēkas kas atrodas it kā uz vienas taisnes, brīžiem pieder te vienai, te otrai ielai. Tām bieži vien nama Nr. atrodas otrā pusē un tikai vienā tās galā. Ēka pagalma vidū starp sešām citām ēkām nepieder nevienai no piecām apkārt esošām ielām un tikai pēc pusstundas meklēšanas atrodu vajadzīgo adresi. Nospiežu zvana pogu, aiz durvīm atskan tāda kā putnu vīterošana, tad aizdomīgi vaukšķi, bet neviens pie durvīm nenāk. Labi, ka var saklausīt klusus rējienus, tātad kucēni vēl nav atdoti kādam citam. Paveros ārā pa sestā stāva logu sētas pusē un meklēju kādu suni. Lūk, tur staigā viens solīda paskata rotiņš, vēl nedaudz tālāk ruda, līdzīga Austrumeiropas aitu sunim, kuce, vēl nedaudz tālāk spēlējas tumši brūns doberis ar apgrieztām ausīm un kupētu asti. Kā lai uzminu kuriem no tiem patrāpījies bandu bērns un kāds tas izskatās? Aiz neko darīt es saku pētīt sētā notiekošo. Lūk, vientuļa ceriņu krūma malā, netālu no piedrazotās smilšu kastes, trīs 15-16 gadīgi tīņi kaut ko meistaro no tukšas PET pudeles. Saliekuši to kā hokeja nūju, viņi resnākajā galā ar nazi izgriež caurumu, tad ielikuši tajā sacaurumotu šokolādes metāla folijas gabaliņu, ieber tur kaut ko līdzīgu tabakai un ar šķiltavām aizdedzina. Pieplacis ar lūpām, vietai kur jābūt korķim, puisis mēģina ievilkt plaušās gaisu. Pudele piepildās ar baltiem, cigaretes dūmiem līdzīgiem mutuļiem, un viņš tos alkatīgi ievelk sevī. Aizturot elpu, viņš improvizēto pīpi padod tālāk draugam. Abi pārējie seko viņa piemēram un aiztur elpu. Pēc brīža strauji izpūtis vēl plaušās palikušos dūmus, viņš noslauka asaras un atkal piezīžas pudelei. Viss atkārtojas vēl pāris reizes un puiši, nometuši pudeli turpat krūmos, iet pasēdēt uz soliņa. Viņu gaita ir nedaudz savāda, viņi runā bez mitas, viens otru pārtraukdami, un nemitīgi smejoties. Liekas, ka viņi ir saelpojušies smieklu gāzi un vairs nespēj sevi kontrolēt. Mazākais nometies uz ceļiem zemē, cenšas kaut ko tur uzzīmēt pārējiem, bet tad pēkšņi, nepaspējis paiet sānis, sāk konvulsīvi vemt. Viņa ķermenis raustās, nespēdams un nespēdams apstāties. Jau parādās žults zaļā krāsā, bet abi draugi turpina smieties un ar rokām grābstīties viens otram gar seju. Viņiem strauji tuvojas sieviete ar rudo suni un kaut ko jautā. Liekas, ka puiši viņu neredz un nedzird, tie ir kā mēnessērdzīgi. Pasaukusi suni, viņa skriešus dodas uz kāpņu telpu. Vēl mirklis un, pie durvīm kurām biju zvanījis, parādās rudais suns. Viņš paskatās uz mani, paostīja durvju kliņķi un ierējās. Tūlīt jau aizelsusies parādās arī sieviete. Uzmetusi man skatienu, viņa uzprasa:- Tu pēc kucēna?- un atbildi nesagaidījusi aicina mani iekšā. Ielaidusi lielo suni vannas istabā, viņa aizslēdz durvis un aizgājusi pie telefona uzgriež 03. Ātri paziņojusi par saindēšanos un nosaukusi adresi, viņa noliek klausuli un piegājusi pie loga, skaļi, lai dzird visa sēta, nokliedzas: Ļuba, ātrie jau ir ceļā, pastāvi klāt puišiem, man te steidzamas darīšanas gadījušās. - Tu vēl nesmēķē?- viņa man jautā un aizdomīgi paskatās uz manām kabatām, vai tik tur nav ielikta cigarešu paciņa. - Nē, nesmēķēju, man vēl tikai vienpadsmit gadu,- es papurinu galvu un nopietni atbildu. Izvilcis uz āru kabatas, es turpinu,- tēvs gan šad tad uzsmēķē, bet tikai uz ielas. - Tavs tēvs pirms pusstundas zvanīja, nāc izvēlies sev suni. - un viņa pamājusi ar galvu, aicina man otrā istabā. Istabas tālākajā stūrī ir tāds kā bēbju aizgaldiņš, aiz tā kārpās un cenšas izkļūt ārā divi, viens ruds kā māte, otrs melnā vestītē ar brūnganu krūtežu, kucēni. Sieviete paceļ sētiņu un melni rūsganais kucēns drāžas pie manis. Es pietupstos un viegli viņu noglāstu. Kucēns no labsajūtas apslapina grīdu. Sieviete aiziet pēc lupatas, bet rudais kucēns vēl joprojām sēž atvērtajā aizgaldā un aizdomīgi uz mani raugās. Es viņam laikam nepatīku. Melnīte aizjoņo pie māsiņas un aicina iepazīties ar jaunu spēļmantiņu. Paglaudu abas un pasviežu mantiņu, melnīte kā bulta aizjož tai pakaļ nu sāk mežonīgi purināt. Rudā māšele sēž un skatās uz viņu un necenšas atņemt to. Viņa ir īsta miera mika, lēnais divplāksnis. Es izdaru savu pirmo liktenīgo izvēli. - Kura kucīte tev labāk patīk?- jautā saimniece ienākot istabā. - Abas ir labas. Rudā vairāk atsitusies mātē, bet melnīte tēvā. Žēl ka nezinu kurš tas ir, kādas šķirnes, ja vācu aitu suns, tātad radinieks, ja kāds dobermanis, tad ne. Katrā ziņā tavs suns būs tāds, kādu to izveidosi, viņš būs tavs spogulis. Es pacēlu vienu rotaļlietu un metu to aizgaldiņa virzienā, bet viņa nokrita uz gultas. Melnīte ātri aizļepatoja līdz gultai un vienā paņēmienā ierāpās tajā. Laimīga par guvumu, viņa atkal apslapinājās un viegli nolēkusi no gultas, atnāca pie manis. Nolika pie kājām pīkstošo rotaļlietu, apsēdās un vērdamies man acīs pāris reizes skanīgi ierējās. Rudā netikusi gultā, daudz nepārdzīvoja, viņa atnāca pie mums un nogūlās blakus māšelei. Viņai vairāk patika vērot, nevis dzenāt pa dzīvokli putekļus. - Es ņemšu melnīti, viņa ir tik cēla kā karaliene Moda, arī mantija tai jau ir. Viņa ir daudz enerģiskāka, dzīvespriecīgāka, un simpātijas mums arī ir abpusējas. - es noliecos un maigi paglaudīju savu jauno draudzeni. - - Cik veca viņa ir pašlaik, kad jāpotē, ko labāk dot ēst un, visbeidzot, cik man par viņu ir jums jāmaksā?- es nobēru kā pupas, gribēdams ātrāk ar suni tikt mājās. - Viņām pašlaik ir divi mēneši, potētas nav ne reizi, bet veterinārā klīnikā tev pateiks kad un kā jāpotē. Pirmo vajadzētu veikt tuvākajās dienās. - viņa teica un izvilka no kabatas zīmīti. - Te ir uzrakstīts, kad, kā un ar ko labāk barot, bet principā vari barot ko pats ēd. Barībai jābūt pietiekoši, var iedot kādu kauliņu ar gaļu, uzvārīt buljonu putrai, paretam iedot biezpienu un jēlu olu. Es aplūkoju papīra lapiņu ko iedeva saimniece. Tur sīkā rokrakstā bija uzrakstīts viss, kas man tuvākajā laikā ir jāzina par suni un jādara. Pat kā labāk ierīkot sunim gultasvietu. Es vēl neko no tā visa nezināju, bet gan jau vilcienā izlasīšu kā nākas. - Cik esmu jums parādā par suni?- es jautāju atkal un iebāzu roku kabatā lai izvilktu tos 3 latus ko man bija iedevis tēvs. Pēkšņi atskārtu, ka neesmu paņēmis līdzi ne kakla siksnu, ne kādu pavadiņu kurā vest suni. - Ak, esmu aizmirsis mājās amunīciju. Jums būs kāda veļas aukla? - Pavadiņu iedošu, un vari atstāt šo kakla siksnu, tā der tikai kucēniem. - un viņa atvēra skapi un izņēma no tā nelielu, ne visai jaunu pavadiņu. - Cena, tu saki?- viņa paskatījās uz mani un pasmaidīja. - Tā ir ļoti liela, pietiekoši liela, lai tu vienmēr to atcerētos. Suns maksā piecus santīmus. Dod šurp. Viņa pastiepa uz priekšu atvērtu plauksti. Es apmulsu un sāku meklēt kabatā sīknaudu. Es nespēju iedomāties, ka var iegādāties suni tikai par pieciem santīmiem un vēl saņemt dāvanā pavadu, kakla siksnu un lietošanas instrukciju. Sagrābstījis kaut kādu sīknaudu, es ieliku viņai plaukstā 20 santīmu monētu. Sīkākas naudas man nebija. - Paldies. Un atceries, ka suni esi nopircis, tagad tev par viņu jārūpējas. - viņa teica atverot dzīvokļa ārdurvis. - vilcienā iecel, neļauj viņai kāpt, arī ārā ne. Ja vajag padomu, zvani man. Pamājis ar galvu kā piekrišanu, mēs ar karalieni Modu lēnām nokāpām pa kāpnēm un devāmies uz Imantas staciju. Moda raiti rikšoja līdz, neviena nebīdamās, viņa zināja, ka es par viņu parūpēšos. Iegāju stacijā pēc biļetes, bet viņa pēkšņi sāka raudāt kā mazs bērns, un man nācās atgriezties un ņemt viņu sev līdzi. Viņa momentā nomierinājās un pieglaudās man kā tāds liels kaķis. Viņa bija īsta Moda, sieviete ar raksturu. Viņai vienmēr vajadzēja atrasties uzmanības centrā, viņa bija personība, ar kuru nāksies rēķināties. Ja gribat ko uzzināt vairāk, iesaku noskatīties lugu Ž. K. Karjēra "Haralds un Moda". Patiesi, jūs to nenožēlosiet. *** Trešās nodaļa - Nāc iekšā, šī ir mana istaba un tagad būs arī tavējā. - attaisījis durvis, es sākumā istabā ielaidu Modu, tad iegāju pats. Moda paostīja gaisu, tad metodiski sāka apsekot istabu. Nogājusi garām sekcijai ar manām un vecāku grāmatām, viņa atskatījās it kā jautādama – vai tiešām tu tās gribi izlasīt? – un devās pie loga. Ar priekšķepām atbalstījusies pret palodzi, viņa skatījās uz Lāčplēša ielu kur savās ikdienas gaitās devās cilvēki, mašīnas, kaķi, putni un lielpilsētas smogs. Moda turpināja apsekot istabu, viņai bija svarīgi zināt, kur ir visspēcīgākā jaunā saimnieka smarža, tur blakus arī būs jāguļ un viņš jāsargā. Viņa tuvojās manam izvelkamajai gultai klubkrēslam, kuru šobrīd no rīta biju aizmirsis uzklāt, un sāka to apostīt. - Jā, maziņā, tava gulta būs blakus manējai. - es pēkšņi atkārtu, ka neesmu vēl viņai to iekārtojis. Neko darīt, būs jāiet pie mammas palūgt veco vatēto segu. Ja to, četrkārt, salocītu noliktu pie gultas, tad pagaidām problēma ar suņa migu būtu atrisināta. Atstājis viņu apsekot telpu, devos pēc segas. - Mammu, vai drīkst ienāk?- es jautāju kad biju pieklauvējis pie vecāku istabas durvīm. Sadzirdējis atbildi es droši vēru vaļā durvis. - Iedod lūdzu man to veco vatēto segu, gribu suņu meitenei uztaisīt labu migu. Nedrīkst taču gulēt uz grīdas, nav jau mīksta zeme, vai ne? - Paskaties pats tur augšējā antresolā, Miķeli. Man slikti ar sirdi, ka tik atkal nav jāsauc ātrie,- māte atspiedusies pret spilveniem, ar roku rādīja kur meklēt segu. - Rīt atved pie manis savu kucīti apskatīšos un iepazīšos ar viņu. Viņa taču tev tagad aizvietos mani, vai ne? Es ātri sameklēju segu un piegāju pie mammas. Apsēdies uz gultas malas, es ar ausi piekļāvos krūtīm un ieklausījos kā pukst sirds,- Tuk-tuk, tuk-tuk-tuk. . Nerunā tā, mam, viss būs kārtībā, aritmijas laikam vairs nav. - un noglaudīju mātes matus. - Labi jau būtu,- viņa nopūtās. Varēja redzēt, ka viņai nav viegli. Tomēr viņa, kā jau optimiste, pasmaidīja kā maija saulīte, plati, neviltoti, demonstrēdama pērļu baltos zobus, un turpināja. - Kamēr būsi ārā, viņa varēs pakavēt man laiku. Labi?- Es pamāju ar galvu un devos uz savu istabu kur mani jau nepacietīgi gaidīja Moda. Es klusi, ejot uz pirkstgaliem, tuvojos savai istabai. Pieliku ausi pie durvīm un ieklausījos, tur bija klusums. Noliku segu pie durvīm un aizgāju uz virtuvi meklēt dziļāku bļodiņu. - Sunim vienmēr jābūt pieejamam svaigam ūdenim,- bija rakstīts zīmītē. Piepildījis to ar ūdeni no krāna, es devos uz istabu. Pavēris durvis un ar brīvo roku paņēmis vatēto segu es iegāju istabā. Moda bija ērti iekārtojusies viducī uz manas izvelkamās gultas un uzmanīgi vēroja kas notiek istabā. Viņa neskrēja man pretī, tik luncināja astīti, un silto paaugstinājumu pamest nevēlējās. Aiztaisīju durvis un aizgājis līdz logam, noliku uz grīdas ūdens bļodu. Te vēlāk būs arī ēdam trauks. Piegāju pie gultas un blakus sekcijai noklāju vatēto segu. Moda visu laiku man vērīgi sekoja ar skatienu, bet neko neteica. Viņa vēl nejutās kā pilntiesīga saimniece. Es dziļi maldījos, jo tobrīd vēl maz zināju suņu psiholoģiju. Viena lieta ir spēlēties ar suni brīvā dabā kur tam zināmā mērā nav jāizsargā teritorija un saimnieks ir atļāvis izdauzīties no sirds patikas ar nebēdnīgiem, nekaitīgiem bērneļiem. Pavisam cita, ja sunim jāsargā kāda sava manta vai teritorija. Moda intuitīvi bija izvēlējusies svarīgāko vietu šajā istabā un jau to sargāja. Šeit saimnieka aura un smarža bija visspēcīgākā. - Moda, nāc šurp! Te būs tava gultiņa, nāc, meitenīt!- es saucu un ar roku aicināju viņu pie sevis rādot kur jānāk. Moda nekustējās ne no vietas. Viņa tikai plati nožāvājās, papurināja galvu, kā teikdama:- pats vari gulēt tur,- un mierīgi turpināja skatīties kas notiks tālāk. Paņēmis ap vidu, pārliku viņu jaunajā gultasvietā un stingri noteicu. – Vie-ta! Tā ir tava vieta. - tad pagriezos, lai apsēstos gultā un pavērotu ko viņa darīs tālāk. - Ups! Kad tu paspēji piečurāt gultu, palaidne? Ko lai tagad daru?- es ātri centos saglābt to kas vēl glābjams. Ātri norāvis palagu un nosviedis to uz grīdas, es steidzos ar avīzēm nosusināt gultu. Paņēmis no skapja tīru palagu, es pārklāju gultu un aiznesu sasmādēto palagu uz vannas istabu. Kad atgriezos istabā, Moda gulēja tieši turpat kur iepriekš bija saslapinājusi gultu un ar šķelmīgu skatienu mani ieinteresēti vēroja. - Sak’, vai tad šeit nav labāk gulēt nekā uz grīdas? - Kā tev nav kauna līst gultā kamēr saimnieks prom? Tev taču pašai ir sava vietiņa. Redzi, tur,- es norādīju ar roku uz vatēto segu pie sekcijas,- tu būsi tikai metru no manis. Es tevi, muļķīt, sargāšu. - un pacēlis Modu, ieliku viņu migā. - Ak, nē! Atkal piečurāta gulta!- es satriekts konstatēju faktu un steidzīgi atkārtoju iepriekšējo procedūru, bet gulta joprojām bija mitra. - Kur lai es tagad guļu? Varbūt man iet gulēt pie tevis? Moda skatījās manī bērnišķīgām nevainīgām actiņām kā teikdama – puika, ko tu vispār no manis gribi, kāpēc neliec mani mierā?- un kulstīja ar savu astīti vatēto segu. Viņai tas viss šķita tāda kā neliela rotaļa. Apsēdies viņai pretī uz gultas, es aptaustīju slapjumu. Meklēt gludekli un aerosolus nebija jēgas. Paņēmis pāris vecās Rīgas Balsis, es tās uzklāju uz slapjuma un pārklāju ar palagu, tad segu. - Ak, Dievs, kā man paveicies šoreiz. Kas būtu bijis, ja Moda būtu saslapinājusi segu vai spilvenu, kur tad es ņemtu ar ko samainīt? Nu labi, segas protams ir, sliktākā gadījumā varētu gulēt apsedzis kailo augumu ar palagu, ir taču vasara un istabā ir pat karsti. - Man no iedomātās vīzijas pēkšņi uzmetās zosāda un es ātri apskatīju istabu. - Modai te bija kur izvērsties, ne tikai divdesmit kvadrātmetru lielās istabas, bet izmētāto mantu dēļ. Mammai tomēr bija taisnība, kārtība un pedantums lietās ir nepieciešams. Neko darīt, jāķeras pie istabas kārtošanas kamēr mana slinkuma dēļ Moda man nav sagādājusi vēl vairāk darba. Klusi nopūties es devos savākt izmētātās rotaļlietas un sākumā vismaz sakārtot apavus. Man pavērās plašs darbalauks. Liekas mājās sākas jauna ēra, Modas ēra un jauna kārtība. Nolicis pēdējo grāmatu plauktā, es paskatījos uz digitālo pulksteni – tas rādīja jau krietni pāri divpadsmitiem naktī. - Vēls gan, es parasti šajā laikā jau sen guļu, izņēmums protams Jaunais gads un Jāņi, bet tajās naktīs jau neviens neguļ, bet to es neskaitu. Uzlicis modinātāju uz septiņiem no rīta, lai laicīgi izvestu ārā Modu, es devos uz apsmādēto gultu. Tai blakus, izstiepusies pa visu savu gultu, gulēja Moda un laikam kaut ko sapņoja. Brīžam pār purnu noskrēja tādas kā trīsas, ķepiņas noraustījās kā krampjos, laikam jau sapņoja, ka dzenas kādam pakaļ, tad apmetās uz muguras, atsedzot neaizsargāt vēderu pasaulei, viņa turpināja gulēt kā nevainīgs bēbis, kurš jūtas drošībā. Tiešām mazs bēbis,- es pasmaidīju par prātā uznākušo domu, jo mazulis ir, un paliek, mazulis gan cilvēkam, gan zvēram, gan putnam,- un man par tevi katru dienu būs jārūpējas. Kā es tevi mazulīt mīlu, tu pat iedomāties to nespēj. Drošības pēc uzklājis jaunas avīzes zem palaga, es piegāju pie loga paskatīties uz krustojumu. Tas bija kā vietēja mēroga dzīves krustceles. Te dzima un mira cilvēki, nāca un aizgāja laiks. Pa Lāčplēša un Čaka ielu, kā pa artērijām, plūda mašīnas, gadījās redzēt arī zirgu velkam ratus. Kā jau dzīvam organismam, ielās gadījās arī kolapsi un tad kustība uz laiku apstājās, līdz milzīgais trombs nebija likvidēts un sadauzītās cilvēku čaulas un mašīnu vraki, netika nogādātas katra uz savu remontdarbnīcu. Tāda nu ir dzīve, kāds aiziet nebūtībā atbrīvojot savu vietu citam, varbūt ne labākam, varbūt gluži otrādi, sliktākam. Tāda nu ir metropoles ikdiena, te sapņiem nav vietas, tikai realitātei. Pirms četriem gadiem, arī augustā, krustojums iekļuva vēsturē. Gandrīz četras stundas, pašā dienas vidū, pa viņa platajām artērijām nepārvietojās neviena mašīna, tikai apjukuši un kaut ko gaidoši cilvēki. Viņi skatījās Salu tilta virzienā, bet arī Avotu un Birznieka-Upīša ielu krustojumi bija slēgti – negāja ne trolejbusi, ne mašīnas. Savukārt uz viņiem no augšējo dzīvokļu logiem, ar binokļiem rokās, lai vieglāk varētu saskatīt cilvēka nevainību, vai gluži otrādi sliktos nodomus, stāvēja vīri uzvalkos kas visu uzmanīgi vēroja un sazinājās savā starpā ar nelielu rāciju palīdzību. Uz Baznīcu es neeju, neesmu pat kristīts, bet zināju, ka visi ar nepacietību gaida Romas pāvestu Jāni Pāvelu ll. Viņš ieradās kā Betlēmes zvaigzne pirms visiem pārējiem Pasaules varenajiem. Viņš bija vēstnesis kuru visi gaidīja un gribēja satikt pat vairāk par Salavecīti. Tie nāk un aiziet katru gadu, bet šo balto vīriņu redzēt paša acīm dzimtajā pilsētā, iespējams redzēt varbūt tikai vienreiz mūžā. Cilvēkiem, gluži kā 91 gadā, rokās ir radio un viņi klausās translāciju par Pāvesta vizīti Latvijā. Viņi grib zināt vairāk par šo cilvēku, kurš ir pabijis tik daudzās pasaules valstīs ar Dieva vēstījumu, un palīdzējis tik daudz cilvēkiem, ka jau dzīvam esot viņu uzskata par svēto. Arvien vairāk cilvēku pulcējas pie krustojuma pilnībā aizsprostojot Čaka ielu. Arī vīri ar austiņām ausīs, sāk sazināties arvien biežāk. Pie krustojuma ir vismaz piecas pelēki balti trafaretās policijas mašīnas. Gaisā jūtama spriedze un satraukums: -Kāpēc viņš kavējas? Mēs tevi ar nepacietību gaidām! Cilvēki ciešāk piespiežas barjerām un saspringti skatījās uz to pusi, no kurienes parādījās trafaretā policijas mašīna. Tā nedaudz piebremzēja krustojumā un traucās tālāk. Vēl pēc brīža no līkuma parādījās vēl divas, aiz viņām atstata viena melna mašīna, bet aiz tās Papamobilis - Pāvesta Mersedes baltā krāsā ar tādu kā stikla būri. Aiz viņas atkal melnās un policijas mašīnas, tad daži motociklisti. Cilvēki pulcējās ielas malās, lai redzētu cilvēku kura vārds bija ekumēnisks un balstīts uz dogmu. Nav iespējams saskaitīt cik komūnijās un misēs viņš piedalījies, cik hostijas izdalījis katrā no septiņiem sakramentiem. Un lūk, viņš ir klāt, šeit, tieši manā acu priekšā. Tā IR Apokalipse, tā tiešām ir. Tur viņš jau brauc un māj sagaidītājiem ar savu vājo kaulaino roku un dod tiem savu svētību. Cilvēki māj pretī, daudzi pārkrustās un klanās, tomēr daudzi ir atnākuši tikai savas ziņkāres vadīti. Daži, gan jauni, gan veci cilvēki un pat daži bērni, ceļos nometušies uz ietves, skaita lūgsnas. Arī māte stāvot blakus man pie loga, kaut ko skaita sev klusi zem deguna, ka nevar dzirdēt ne vārda. Man nevajag pat minēt, es vienkārši zinu, viņa lūdz Dievu lai tas mani pasargā no nelaimēm, un tikai tad, lai Dievs dod viņai veselību. Mašīna lēni brauc garām mūsu logiem, kad negaidīti Pāvests paskatās uz augšu un ieraudzījis mūs, pasmaida, pamāj ar roku un pārkrusta. Laikam viņš bija tiešā saitē ar Dievu un uzklausīja mātes lūgsnu. Viņa asaras slaukot izgāja ārā no manas istabas, bet es pāris minūtes turpinu vērot procesiju. Jā, man patīk vērot krustojumu, tur vienmēr var notikt kas negaidīts, bet šoreiz nenotiek nekas, iela ir tukša kā izslaucīta. Laikam jau tomēr pastāv līdzsvara princips - ja nekas nenotiek aiz loga, kurā tu vēro Pasauli, tad pārmaiņas ir notikušas tevī, vai tavā apkārtnē. Tā bija simtprocentīga taisnība. Man mājās bija parādījies jauns ģimenes loceklis. Viņas vārds bija Moda. Novilcis krekliņu un biksītes, es kails paslīdēju zem segas. Pastiepis roku un noglāstījis Modu, es pagriezos uz kreisajiem sāniem un momentā aizmigu. Arī mani ieaijāja Morfejs. *** Apokalipse – atklāsme, parādīšanās; īpaša atklāsme, ko saņēma apustulis Jānis Patmas salā. Melnraksts. (Comment on this)
12:53 pm	Domas par Dievišķo un jautājumi Viņam Domas par Dievišķo un jautājumi Viņam *** Agrāk vecā labā čūska Ādamam un Ievai dāvāja aizliegtos iekāres ābolus, par ko viņu pēcteči, katrs iniciāciju izgājušais, slavē čūsku kā par pirmo veiksmīgā darījuma veicēju. Kā izrādās senākā profesija ir pārdevējs, jo čūska, tas pat nav jāpierāda, nespēj ne saņemt, nez sniegt kādu seksuālu pakalpojumu, šiem diviem, tobrīd aseksuāliem, muļķa bērniem vispār. Laiki un iespējas mainās, nu viņa Dievam piedāvā par puscenu iegādāties šīs iekāres augļus – mirstošu cilvēku čaumalas. Dažreiz viņai tas izdodas. Kāds papliķēja pa labās rokas locītavu, lai pēc brīža resnā adata ietriektos manās vēl nevainīgajās, ne reizi neskartajās vēnās, lai atņemtu tām jaunavību. Lai izvarotu tās ar adatu un piepildītu manas vēnas ar svešām “l(A)Rh-" asinīm gluži kā spermu. Es negribēju nonāk Viņa priekšā tik brutāli izvarots, centos piecelties sēdus un aizstāvēties, bet man tas neizdevās. Es biju nevarīgs un bezpalīdzīgs kā bērns autiņos. Tu mierīgi stāvēji malā, un vienaldzīgi noskatījies uz manu kailo, ideāli veidoto, proporcionālo augumu, ar nevainojamu saules iedegumu, kas to vienmērīgi pārklāja, un vēl joprojām nevainīgo ķermeni, kaut nebiju nevienam solījis uzticību. Tā nebija ne atturība, ne kādam dots celibāts. Vienkārši mani vēl ne viens nebija atradis, bet es meklēju tikai savu Ideālu, līdz atradu uzreiz divas. No saviem augstumiem Tu nolūkojies uz manām ciešanām, kuras pārcietu Tevis dēļ. Tu novērtēji mana upura lietderību Tev, kā prasts biržas mākleris. Tu vēl joprojām apsvēri čūskas piedāvājumu, bet gribēji ar viņu vēl pakaulēties kā tāda veca, sačākstējusi tirgus sieva. Tev patika mana miesa. Tev patika mans augums. Tev patika mana miesa. Tev patika mana dvēsele. Tev patika mans stiprais gars. Tev patika mana padevība Tev un mans prāts. Tu nevarēji izšķirties tikai par cenu un Tev vēlamo komplektāciju. Uz Tavas MasterCard laikam nebija pietiekoši daudz līdzekļu, bet overdraftu Tu biji aizmirsis pasūtīt. Tā ir taisnība – tiem kam nav pilsonības un pavalstniecības, kredītus neizsniedz. Tu esi apatrīds, nožēlojams bezpavalstnieks. Bībele, kā izrādās, nevienā Tavā Pasaules valstī, neaizstāj Pilsoņa pasi ar ģerboni uz vāciņa. Tava neuzņēmība ļāva cilvēkam zaļajos tērpos iejaukties Tevis lolotā un radītā šedevrā, izvarot to ar metāla adatām, uzpildīt ar dažādām ķīmiskām vielām. Tas laikam sagādāja Tev zināmu baudu. Man būtu to visu vieglāk paciest, varbūt arī es saņemtu baudu par upuri Tev, kā Tu, ja vien Tu to darītu pats, bez jebkādiem starpniekiem. Kaut gan, Tev jau patīk tieši mazohisti. Tu no visiem pieprasi Padevību. Nu jā, Tev rociņas trīc no uzbudinājuma, no drīzā orgasma, redzot asiņu jūras un Tavu apkauto bērnu kalnus. Nekrofilija ir Grēks, Tu taču to zini. Kāpēc Tu to dari ar citu rokām, bail nosmērēt ar asinīm savējās? Ak, jā, asinīs taču ir dvēsele. Šī dvēsele var būt inficēta ar sifilisu, hepatītu, HIV un AIDS. Tev jau neklājas saslimt, Tu esi Dievievišķs. Tev nevari būt tuvs saviem bērniem ne pēc ģīmja, ne līdzības. Viņi jau sen nav Tavi bērni, nav Tava miesa un asinis. Tu atteicies no viņiem vēl pirms 2000 gadiem. Tu turpini izbaudīt viņu iejaukšanos manī, jo pats arī esi radoša Personība. Tu jau savulaik arī pats esot bijis liels burvis un mākslinieks. Tiesa, neviena neatzīts brīnumdaris. Nebija kam to novērtēt. Tas bija tikai Tavs iedomu tēls. Tu pats sev biji Elka vietā. Tu biji Pagāns. Nebija neviens, kas tev to pasaka. Un Tu radīji Pasauli. Tu savāci sešās dienās pilnu medus kāri, bet septītajā dienā tur ieliki lielu karoti darvas. Vienkārši, lai Pasaule kļūtu daudzveidīgāka. Lai cilvēki to neaizmirstu, dienu, kurā jāiet pielūgt Tavu darvas karoti, Tu nosauci to par Svēt-dienu. Lai top svētīta Darvas karote, Āmen! Runā, ka Tu septiņās dienās esot radījis ideālu Pasauli. Man arī pietika ar septiņām dienām, lai sagrautu Ilūzijas par tādu Pasauli. Būvgruži būs jānovāc Tev pašam! Kāds gan Tu tomēr esi maita.. Ak Dievs, ja vien Tu esi.. . Ja tik Tu zinātu cik dažādas asociācijas izsauc cilvēkos? Tu mani jau esi pārsātinājis ar sevi un savu kultu, jūtos noguris no Tevis. Vai Tu no manis vēl ne? Pietiks! Tavi ceļi ir neizdibināmi, ja vien tie IR Tavi, ne cilvēka, kas Tevi radījuši, ceļi. Es nesen radīju Tevi, mītu par Tevi, savu versiju par Tevi, un nu tas brīvi klīst Pasaules tīmeklī. Iespējams, ka kāds apspļauda monitoru, tātad arī Tevi. Gribu zināt, kāpēc Tu to pieļauj, ka Tevi kāds apspļauda? Marks Tvens un Leo Taksilis nebija vienīgie, bet Tu, kā biji, tā arī esi palicis inerts pret visu. Inerts pret to, ka Kains nosit Ābelu, arābs ebreju, jeņķis irākieti, krievs čečenu.. Un Tu to visu pieļauj? Laikam arī Tu esi noguris no sevis radītās Pasaules. Laiks atstāt savu Troni un doties pelnītā atpūtā. Varbūt tad Pasaulē beigsies visi konflikti? Paņem sev līdzi arī pārējos Dievus, Muhamedu, Allāhu, Šivu un Krišnu, ... (sarakstu turpini tālāk pats, jo Tu taču esi Viszinošs).. Uzceliet kādā skaistā Visuma nostūrītī sev pansiju, mierīgi padzeriet tēju, pafilozofējiet par ticības jautājumiem, piedalieties paši savā Comedy Club izrādēs un atstājiet mūs visus mierā. Pensijā saņemsiet ne desmito, bet septīto tiesu. Tas ir 1,42 reizes vairāk nekā pašlaik. Sit saujā, mēs esam ar mieru. Kari vienalga izmaksā dārgāk nekā septītā daļa. Un vēl. Tu tikai nesaki, ka ir Dievišķais sods. Vienalga neticēšu, jo neticu Tev. Tātad Tevis vispār nav. Vecais atkal bija izstrādāja savu kārtējo jociņu. Viņš nespēj rimties un ne par kādu pensiju protam nedomā. Nemiers un posts starp atsevišķiem cilvēkiem, gan kari starp tautām nes viņam lielas dividendes. Viņš taču ir visu uzņēmumu īpašnieks, jo viņš bija Visuma Valdnieks. Te viss pieder Viņam, cilvēki un tautas bija tikai Viņa marionetes. Kariņi ir tikai puņķainu puišeļu un prātu izkūkojušu veču un politiķu iemīļotākās spēles. Viņš izliekas, ka to nezina. . Laikam jau tā ir pieņemts stāties Viņa priekšā kailam kā no mātes miesām nākušam, ar neapsegtu kaunumu. Viņam neinteresē Briseles viedoklis. Viņam pieder Visums, bet ES arvien vairāk iejaucas Viņa lietās. Tā visur uzstāda savus standartus – nāves, eitanāzijas, homoseksuālisma un citos jautājumos,– tur, kur Kopienai nav pat nekādas sajēgas. Labāk lai tas paliek Viņa ziņā. Viņš labāk kā jebkurš cits zina, kāpēc Kains nosita Ābelu, savu miesīgo brāli. . Man būs jālūdz piedošana Viņam, jo man nebija nekādu tiesību uz Viņu ļaunoties. Es biju iegājis Viņa dzertuvē pie Baznīcas ar piena pudeli rokās. Pavisam biju aizmirsis, ka Viņš nemāk gatavot piena kokteiļus. (Comment on this)
12:52 pm	Baltā karoga ēnā.. Baltā karoga ēnā.. *** Ievada un komentāra vietā VIETA – Latvija, i-neta portāli, krēslas zona LAIKS – Vakar, šodien, rīt ŽANRS – Reālais VAROŅI – Es, Tu, Viņš, Viņa, Mēs, Jūs, Viņi, Viņas, Ego, Alter Ego, NN, Suns TEKSTI – Salt and Pepper PIRMSĀKUMI – Mīlestība baltā karoga ēnā NOTIKUMI – Dinamiski (sk. iepriekš) NO AUTORA – Cilvēki, Dzīvnieki, Mīlestība – dzīvi (sk. iepriekš) P.S. Autors ir VIŅŠ. Copyright © 2007. First Edition: October 2007. All right reserved. To personal use only. *** Svētdiena ~ 4 am – Es jutos tik viegli kā nekad. Apkārt lidoja zvaigžņu miriādes un bija iestājies pilnīgs klusums. Tā tam arī bija jābūt bezgaisa telpā. Es traucos pie Viņa ar gaismas ātrumu. Viņš bija pieņēmis manu izaicinājumu. Es nedaudz pagriezu galvu, lai aplūkotu Visumu sev apkārt un viss pēkšņi, kā paklausot Doplera efektam, sāka ņirbēt, zvaigznes mainīja savu krāsu. Tās iedegās un dzisa gluži kā tādas petardes Londonā, sagaidot Mileniumu, tikai daudz, daudz krāšņāk un kāda cita diriģenta roku vadītas. – Spēcīga spilgta gaisma pēkšņi iesitās manās aizvērtajās acīs un apžilbināja mani tā, ka biju spiests pagriezt galvu atpakaļ. Tātad tā tomēr ir taisnība un Tunelis, kas jāpārvar dodoties pie Viņa, ar spilgto gaismu galā, nav mīts, bet realitāte. – Es sajutu sev blakus Kāda klātbūtni. Tas klusu un nedzirdami, gluži kā liegiem vēja spārniem nests, tuvojās man no Nekurienes. Iespējams, ka no Laika vai Nebūtības, es nepārzinu tik smalki Debesu Kanceleju, un man tas pašlaik nav svarīgi. – Varbūt tas tiešām ir Viņš, varbūt tikai Viņa sūtīts Sargeņģelis? Es saspringstu gaidās, bet spilgtās gaismas dēļ baidos atvērt acis. Es gribu dzirdēt kaut vai Viņa balsi, izskatam pagaidām nav nekādas nozīmes. – Maiga roka sākumā pieskaras pierei, tad lūpām, un pārmaiņus katram vaigam. Tad roka, vairāk kārt maigi un tēvišķi noglaudījusi manu sasvīdušo matu ērkuli, apstājās uz avotiņa un manī atvērās kaut kas vēl līdz šim nebijis un pagaidām līdz galam neizprotams. – Manī ieplūst dīvaina enerģija, galvā sākās haotisks troksnis un ausīs, gluži kā caur vates slāni, nonāk dīvaini pīkstieni, kādus nereti dzirdēju ēterā īsviļņu diapazonā klausoties radioamatierus. – Vai tie nāk no tālām zvaigznēm, NLO vai ir dzīvu būtņu raidīti, man nebija ne mazākās jausmas. Iespējams, kāds gribēja nodibināt ar mani kontaktu, sauca palīgā raidot SOS, jeb gluži pretēji, sūtīja brīdinājuma signālu, ka tie paskrējuši garām glābjošam Tunelim un tos neatvairāmi sevī iesūc Melnais Caurums – tuvojas nenovēršamā Atmaksas Stunda. – Kaut kas nedaudz vēss un mitrs, patīkami smaržojošs, pieskārās manai pierei un to maigi noslaucīja, tas maigi pieskārās plakstiņiem. Tad patīkamo valgmi saņēma vaigi, deguns un zods. Es palīdzēju to saņemt arī kaklam un, maiga pieskāriena vadīts, lēnām pagriezu galvu sānis, lai sūklis varētu piekļūt arī ausīm. – Acīs atkal viss sagriezās, sāka mirgot un skriet miljardiem zvaigžņu, un noguris no redzētā, es galvu novietoju kā iepriekš. Tālie haotiskie pīkstieni kļuva vājāki un ne tik bieži un uzmācīgi. Es nolēmu galvu vairs negrozīt. – Eņģeļa rokas, ja vien tas bija Eņģelis, varbūt tā bija kāda Svētā, turpināja mani apmazgāt. Rokas, krūtis, tad vēderu un visu līdz pat kāju pēdām ieskaitot. Es jutos pilnīgi kā no jauna piedzimis, kad sajutu maigu tvērienu kājstarpē un manī, centimetru pa centimetram, ielīda gara, lokana un mīksta čūska. Čūskas šņāciens atbalsojās man vēderā, tad viņa pamira un vairs nekustējās. Eņģelis kaut ko piestiprināja viņas astei un nolika to uz grīdas. . – Agrāk vecā labā čūska Ādamam un Ievai dāvāja aizliegtos iekāres ābolus, par ko viņu pēcteči, katrs iniciāciju izgājušais, slavē čūsku kā par pirmo veiksmīgā darījuma veicēju. – Kā izrādās senākā profesija ir pārdevējs, jo čūska, tas pat nav jāpierāda, nespēj ne saņemt, nez sniegt kādu seksuālu pakalpojumu vispār, šiem diviem, tobrīd aseksuāliem, muļķa bērniem. – Laiki un iespējas mainās, nu viņa Dievam piedāvā par puscenu iegādāties šīs iekāres augļus – mirstošu cilvēku čaumalas. Dažreiz viņai tas izdodas. Es ceru, ka tā notiks arī šoreiz. . – Laikam jau tā ir pieņemts stāties Viņa priekšā kailam kā no mātes miesām nākušam, ar neapsegtu kaunumu. Viņam neinteresē Briseles viedoklis. Viņam pieder Visums, bet ES arvien vairāk iejaucas Viņa lietās. Tā visur uzstāda savus standartus – nāves, eitanāzijas, homoseksuālisma un citos jautājumos,– tur, kur Kopienai nav pat nekādas sajēgas. – Labāk lai tas paliek Viņa ziņā. Viņš labāk kā jebkurš cits zina, kāpēc Kains nosita Ābelu, savu miesīgo brāli. – Tāpēc arī es guļu Viņa priekšā, kā no mātes miesām nācis, tieku rūpīgi vērtēts un svērts. . – Māte? Es neatceros to, pat fotogrāfijas paklīdušas šajos juku laikos un mētājas kaut kur Vēstures Mēslaines pašā malā, aiznesot prom no manis pat viņas sejas atveidus. – Viņai tobrīd bija tikpat daudz gadu, cik man šobrīd. Viņa aizgāja nepateikusi man ne Labdien, ne Sveiki, dēls. Viņa aizgāja atdodot savu vietu man, Pasaulē, kuru pats grasos pamest, jo esmu tajā ļoti vīlies. . – Iespējams, ka šobrīd lieki aizņemu Luksuss numuru Visuma trešās klases viesnīcā ar nosaukumu Zeme, kad tas kādam citam ir vairāk nepieciešams nekā man. Zemapziņā vienkārši atskanēja klikšķis, nostrādāja mehānisms, tas liek man bēgt no Viņām Abām, no meitenēm, kuras patiesi mīlu, un tiekties pie Viņa un Tevis. – Tur, kur būtu Es un Tu, Es un Viņš, Es un.. . – Kaut kas savādi šņācošs cieši piegūla manai sejai, apsedzot degunu un muti un pēc brīža spilgtā gaisma pēkšņi pazuda. Soļi un domas aiztraucās Nekurienē. Es atkal kaut kur traucos pilnīgā tumsā. Es atkal esmu palicis pilnīgi viens. – Kā kādreiz, kā savos, kā Pasaules Pirmsākumos.. *** Sestdiena ~ 9 pm – Svētdiena ~ 4 am – Kāds papliķēja pa labās rokas locītavu un pēkšņi saodu tikai alkoholam raksturīgo smaržu. Smaržu kas manī vienmēr izsauca riebumu, it sevišķi, ja tam piejaucas klāt cigarešu smārds. Bez šīs smaržas neiztiek neviena vārda, nedz dzimšanas diena, Līgo un Jāņi, pat Jaunais gads. To var sastapt ikdienā jebkurā klubā, kafejnīcā un disenītē. Uz ielas tai vēl piebiedrojas pilsētas smogs, kurš sastāv galvenokārt no vecu un slikti regulētu automašīnu atraugām un, piedodiet, pirdieniem. – Ja nebūtu šīs spirta vēsmiņas, es nodomātu, ka guļu mājās un no rīta mani modina suns, dod buču, aicina uz rīta Promenādi. Tiesa, sākumā viņš mani minūtes piecas vēro, tad pastaigā pa istabu, cenšas sev pievērst uzmanību, un tad noliek savu galvu man kājgalī un hipnotizē. Buču viņš dod, ja lieta ir steidzama, ja nepaciešama, tad sniedz ķepu. Nez ko gan viņš pašlaik dara, vai skumst? – Tovakar, pirms doties pie Tevis, viņš, kad gribēju aizvest to pie sava labākā drauga un kaimiņa, viņš pēkšņi iespītējās un skatījās uz mani pārmetuma pilnām acīm. Viņš nebija izbrīnīts, viņš bija vienkārši sašutis par dienaskārtības neievērošanu. – Viņš lasīja mani kā atvērtu grāmatu, jo šo gadu laikā viņš bija mani izpētījis krustām šķērsām, zināja stiprās un vājās puses, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties viņš un ko es, viņa oža nekad viņu nepievīla. – Pat antibiotiku un citu zāļu smarža nespēja maskēt to, ko rūpīgi centos noslēpt. Likās, ka viņš saoda to eiforijas smaržu, ko man solīja tikšanās ar Tevi. – Ārsta izrakstītās zāles lietoju jau otro dienu, lai nosistu augsto temperatūru. Ģimenes ārsts domāja, ka esmu noķēris bīstamu vīrusu un tam jāpiemēro augstākais soda mērs, bet tikai ar ļoti spēcīgām zālēm. Viņš neticēja man, ka vislabākās zāles ir zāļu tējas, piens un medus, varbūt vēl kādi homeopātiskie līdzekļi. Varbūt viņam bija pilnīga taisnība kā farmfirmas dīlerim, bet ne kā manam ģimenes ārstam. – Starp citu, par, varbūt ne mazāk bīstamu, vīrusu vārdā Mīlestība, kuru noķēru vēl pirms nedēļas, es viņam tā arī nepateicu, baidījos pat ieminēties par to. Viņš man varētu piedāvāt giljotīnu vai kastrāciju, bet neviena no šīm zālēm man noteikti nepatiktu. Tāpēc es nevienam neteicu par savu Lielo Mīlestību, pat sunim nē. Viņš tāpat to zināja un juta. – Es to pateicu tikai Viņām Abām un Tev. – Pirmo reizi mūžā suns man nepaklausīja, izdzirdot savu vārdu, neskrēja uz pirmo saucienu, neskrēja redzot man rokās pavadiņu pastaigām. Viņš tik norūcās kā sakot,– pirms divām stundām tik atnācām, nedzen muļķi, saimniek,– un nolicis savu smagnējo galvu uz ķepām, turpināja uzmanīgi mani vērot. – Suns negribēja doties ar mani pēdējā pastaigā, viņš mani vienkārši ignorēja un hierarhiju pakāpē nostājās augstāk par mani. Viņš negribēja nodot Mīlestību, to gribēju izdarīt es, lai dotos pie Tevis. – Zāļu kokteilis nav tik ātrs un ass kā žilete, tas sasniedz iecerēto bez sāpēm, lēni un nemanāmi, tomēr es jau sajutu pirmās pazīmes – atpakaļceļa vairs nebija. Paņēmu suni pavadā, aizslēdzu ārdurvis un ātrā solī devos tepat uz netālo drauga māju, lai pie viņa atstātu suni. Parasti viņš drasēja man blakus, cieši piespiedis purnu pie kājas, bet pašlaik tas atpalika par veselu korpusu un, ar zemu noliektu galvu, vilkās man nopakaļ kā nopērts vai sabārts suns. – Palūdzu draugam mobilo, jo viņam bija Zelta Zivtiņa, un viņš man pasniedza vienu no pēdējiem Nokia modeļiem. Es mēģināju ievadīt uz lapiņas rakstīto atvadu tekstu Viņai. – Tas bija tikai simts burtu un zīmju virknējums. Mana nedēļu garā Mīlestība bija pārvērtusies Markesa cienīgos simts vientulības un ciešanas gados. Vairāk es nespēju gaidīt un ciest. Man bija jābēg – no sevis, Viņām, Pasaules.. – Pirksti vairs nebija tik veikli, es negribēju kļūdīties ne burtā, ne pieturzīmē. Es gribēju būt perfekts kā vienmēr, bet pēdējā vēstulē jo īpaši. Abām vienlaicīgi. Zināju tikai vienu mobilā numuru, bet zināju, ka Viņas Abas to noteikti izlasīs. Viņas ir pat dzimušas vienā un tai pašā dienā, tikai ar nelielu gadu starpību. Taču tam visam nav nozīmes. – Es palūkojos displejā, tekstā kļūdu nebija. Mana pēdējā vēstule ietilpa divās sekojošās izziņās. Katrai pa vienai un viena Abām. Atlika vieta vēl pāris zīmēm. – Atkal Tu smejies par mani, veci. Nekas, drīz es jau atkal būšu pie Tevis, parunāsim ar Tevi un tiksim par visu skaidrībā. – Ātri ievadu Tavu astoņzīmju numuru un nospiežu Sūtīt. Displejā parādās Sūtu SMS, tad dzirdams klikšķis un uzraksts Neizdevās. Izvēlnē pārbaudu atļauto zīmju skaitu, tad atkal nospiežu Sūtīt. Atkārtoju to vairākas reizes, bet rezultāts viens un tas pats – Neizdevās. Izvēlnē pievienoju +371 un atkārtoju visu no jauna. – Kā ņirgādamās par mani, Nokia atkal izsviež – Neizdevās. Varbūt SMS pieņem tikai no mana numura? Vai arī tai nepatīk mans vēstījums, viņa cer, ka es padošos. Viņa vēl nezin mani, tiesa, arī es viņu vēl lāgā nepazīstu, pirmo reizi turu rokās šo Nokia modeli. Izvēlnē nospiežu Kredīts, jo neesmu radis padoties Nokijām. Nolādēts, uz SIM kartes nav ne santīma! Ātri jāsameklē cita Zelta Zivtiņa un mēģinājums jāatkārto. . – Savam vēstījumam par septiņu dienu un simt cerību un vientulības gadiem, atstāt adresātam par piemiņu sava mobilā vai datora, numuru vai IP adresi, man nudien negribas. – Man negribas atstāt Fetišus, kā to pirms manis darīja Merlin Monroe, Janis Joplin, Elvis Presley un daudzi citi. Es gribu aiziet kā Jim Morrison un, lai mani apglabā blakus viņam Perlašēzas kapsētā - kapā bez vārda. – Parīze man patīk labāk nekā Roma. Monmatrs ir tālāk no grēka nekā pats Vatikāns ar saviem Pāvestiem un Svēto Krēslu. – Es ierados šai Pasaulē bez vārda un arī aiziet gribu bez tā. – Bez lieciniekiem, bez paraksta, neatstājot aiz sevis nekādas metrikas, anonīmi. – Viņš atpazīs savu bērnu, es zinu to pilnīgi noteikti. . – Kaut arī ir tikai deviņi vakarā, nedaudz līkņā un tumsu cenšas aizgaiņāt klusi sanošās dienasgaismas lampas ar oranžu gaismu, uz pilsētas centrālās artērijas, kas savieno abus Daugavas krastus, gandrīz nemana dzīvības pazīmju. Garām, kā izmisušas, man garām ātri pabrauc dažas mašīnas un pazūd aiz līkuma. Cilvēku neredz vispār. Ir taču sestdienas vakars, visi pieplakuši pie ekrāniem un vēro kārtējo burbuļfilmu, viņiem dzīve aiz loga vispār neinteresē. – Mani tā JAU neinteresē, kauliņi ir mesti, Rubikons jau gandrīz ir pāriets, vēl tik jānogādā vēstījums Mīļotajai un es būšu pie Tevis. – Pag, šķiet sētā kādu manīju. Jā, tur stāv divi mani lielākie ienaidnieki un netālu vēl trešais. Mūsu māja pievelk pus kriminālus tīņus no visas apkārtnes, te cauru gadu, nakti un dienu ir viņu štābs, atpūtas centrs, bārs un atskurbtuve vienlaikus. Izmētāt visapkārt saulespuķu sēklu čabas, uzsmēķēt kāsi un uzdzert pa virsu alu vai vīnu, viņiem skaitās norma. Viņus nespēj aizraut ne Vienroku Kovboji, ne datorsaloni, pat vienkārša peldēšanās vasarā tiem šķiet ir par grūtu. – Neko jēdzīgāku kā nokaut Laiku viņi nespēj izdomāt. Viņiem vienkārši patīk to nosist kopā, bariņā, nospārdīt to ar kājām kā vecu futbolbumbu. Nosist Laiku, ir viņu dīkdienības Credo. – Mēs ar suni esam viņu galvenie ienaidnieki, jo viņi sēž un spļauj pie mūsu mājas parādes durvīm un es viņus bieži triecu prom. Bars tomēr mani, kaut nedaudz, bet respektē. Varbūt suni, man tas nav svarīgi, galvenais lai respektē. – Vienu, apmēram mana vecuma, es pazīstu, otru ne, bet vienalga prasu par Zelta Zivtiņu. Viņš klusējot pasniedz man savu jau atvērto gliemežnīcu un es ātri cenšos ievadīt tekstu. Klāt pienāk trešais, viņš tikko ir aprasinājis sētu, un gaida, lai varētu paņemt mobilo un iet uzspēlēt biljardu, nauda vienai partijai viņam ir. Nav svarīgi, ka tas nav biljards, bet pool biljards. Galvenais ir sist, vienalga ko, bet sist, lai pats pēc tam nesaprastu kāpēc! – Steidzos, es sāku kļūdīties. Nodzēšu visu un uzrakstu tikai galveno, tad ievadījis astoņus ciparus, nosūtu SMS adresātam. Bez paraksta. Tas dos man piecas desmit minūtes rezervē, lai Tu, mana mazā un Mīļā meitene, neaizkavētu man tikties ar Viņu. – Pasaku čaļiem Paldies un dodos prom. Viņi klusējot pašķir man ceļu. Man jāveic vēl kādi 50 metri un tad, ērti iekārtojies gultā, varēšu sākt gaidīt Viņu. . – Blakus man skan Radio SWH Rock programma, es zinu, ka arī Tev, mana mazā un mīļā, tā ir mīļākā FM stacija. Skan viena no mūsu abu mīļākajām Love Songs. Tie vārdi nav nekas īpašs, tomēr tā ir viena no tām retajām kas patīk arī man: . Let me wake up in your arms Hear you say it's not alright Let me be self dead and gone So far away from life Close my eyes Hold me tight And bury me deep inside your heart All I ever wanted was you, my love You...all I ever wanted is you, my love Your're all I ever wanted, just you Let me never see the sun And never see you smile Let us be so dead and so gone So far away from life Just close my eyes Hold me tight And bury me deep inside your heart That's the way it's always been My heart stops beating only for you Baby Only for you Darling . – Dziesma beidzas, un mans mobilais nodzied manu mīļāko Love Song – Oh, boy grupas Mud izpildījumā. Tas nozīmēja tikai vienu – Herostrata cienīgs vēstījums ir saņemts un pareizi atšifrēts. Zvans ir no Tevis. – Es izslēdzu mobilo un radio, lai tie netraucētu sagaidīt Viņu, un momentā ieslīgstu tumsā.. *** – Kāds papliķēja pa labās rokas locītavu, lai pēc brīža resnā adata ietriektos manās vēl nevainīgajās, ne reizi neskartajās vēnās, lai atņemtu tām jaunavību. Lai izvarotu tās ar adatu un piepildītu manas vēnas ar svešām “l(A)Rh-" asinīm gluži kā spermu. Es negribēju nonāk Viņa priekšā tik brutāli izvarots, centos piecelties sēdus un aizstāvēties, bet man tas neizdevās. Rokas un kājas bija cieši piesietas gultas malām, krūtis šķērsoja raupja auduma strēmele. Es biju nevarīgs un bezpalīdzīgs kā bērns autiņos. . – Tu mierīgi stāvēji malā, un vienaldzīgi noskatījies uz manu kailo, ideāli veidoto, proporcionālo augumu, ar nevainojamu saules iedegumu, kas to vienmērīgi pārklāja, un vēl joprojām nevainīgo ķermeni, kaut nebiju nevienam solījis uzticību. – Tā nebija ne atturība, ne kādam dots celibāts. Vienkārši mani vēl ne viens nebija atradis, bet es meklēju tikai savu Ideālu, līdz atradu uzreiz divas. – No saviem augstumiem Tu nolūkojies uz manām ciešanām, kuras pārcietu Tevis dēļ. Tu novērtēji mana upura lietderību Tev, kā prasts biržas mākleris. Tu vēl joprojām apsvēri čūskas piedāvājumu, bet gribēji ar viņu vēl pakaulēties kā tāda veca, sačākstējusi tirgus sieva. – Tev patika mana miesa. Tev patika mans augums. Tev patika mana dvēsele. Tev patika mans stiprais gars. Tev patika mana padevība Tev un mans prāts. Tev patiku ES. Tu nevarēji izšķirties tikai par cenu un Tev vēlamo komplektāciju. – Uz Tavas MasterCard laikam nebija pietiekoši daudz līdzekļu, bet overdraftu Tu biji aizmirsis pasūtīt. Tā izrādās ir taisnība – tiem kam nav pilsonības un pavalstniecības, kredītus neizsniedz. Tu esi apatrīds, nožēlojams bezpavalstnieks. Bībele, kā izrādās, nevienā Tavā Pasaules valstī, neaizstāj Pilsoņa pasi ar ģerboni uz vāciņa. – Tava neuzņēmība ļāva cilvēkam zaļajos tērpos iejaukties Tevis lolotā un radītā šedevrā, izvarot to ar metāla adatām, uzpildīt ar dažādām ķīmiskām vielām. Tas, laikam, sagādāja Tev zināmu baudu. – Man būtu to visu vieglāk paciest, varbūt arī es saņemtu baudu par upuri Tev, kā Tu, ja vien Tu to darītu pats, bez jebkādiem starpniekiem. Kaut gan, Tev jau patīk tieši mazohisti. Tu no visiem pieprasi Padevību. – Nu jā, Tev rociņas trīc no uzbudinājuma, no drīzā orgasma, redzot asiņu jūras un Tavu apkauto bērnu kalnus. Nekrofilija ir Grēks, Tu taču to zini. – Kāpēc Tu to dari ar citu rokām, bail nosmērēt savas rokas ar asinīm? – Ak, jā, asinīs taču ir dvēsele. Šī dvēsele var būt inficēta ar sifilisu, hepatītu, HIV un AIDS. Tev neklājas saslimt. – Tev nevari būt tuvs saviem bērniem ne pēc ģīmja, ne līdzības. Viņi jau sen nav Tavi bērni, nav Tava miesa un asinis. Tu atteicies no viņiem vēl pirms 2000 gadiem. – Tu turpini izbaudīt viņu iejaukšanos manī, jo pats esi radoša Personība. Tu jau savulaik arī pats esot bijis liels burvis un mākslinieks. Tiesa, neviena neatzīts brīnumdaris. Nebija kam to novērtēt. Tas bija tika Tavs iedomu tēls. Tu pats sev biji Elka vietā. . – Tad savāci Tu sešās dienās pilnu medus kāri, bet septītajā dienā tur ieliki lielu karoti darvas. Vienkārši, lai Pasaule kļūtu daudzveidīgāka. – Lai cilvēki to neaizmirstu, dienu, kurā jāiet pielūgt Tavu darvas karoti, Tu nosauci to par Svēt-dienu. – Lai top svētīta Darvas karote, Āmen! . – Runā, ka Tu septiņās dienās esot radījis ideālu Pasauli. – Man arī pietika ar septiņām dienām, lai sagrautu Ilūzijas par tādu Pasauli. – Būvgruži būs jānovāc Tev pašam! . – Kāds gan Tu tomēr esi maita.. *** Svētdiena ~ 10 am – Nav tiesa, ka bezsamaņā esošais cilvēks neko nedzird vai nesaprot. Gluži otrādi, kaut kādā, varbūt astrālā, līmenī viņš spēj sazināties ar citiem tieši un nepastarpināti, otrs cilvēks pat to var nenojaust. Tuvinieku un mīlošo cilvēku starpā enerģētika ir krietni spēcīgāka, tie spēj vairāk sajust un saprast, spējīgi atrast atbildes uz vitāli svarīgiem jautājumiem un palīdzēt, pat neapzinoties to. – Tā tas notiek kad pēkšņi vajag atrast savas kontaktlēcas vai risinājumu šaha uzdevumam. Noslogot savu datoru un izmantot savu ārējo perifēriju nav jēgas. Pietiek palaist kādu no mazajām programmiņām – intuīcija, zemapziņa – un viss tiek atrasts neticami ātri, īpaši nenoslogojot savu centrālo procesoru, acis un ekstremitātes. Budda, datoru aizbildnis, to skaidro vēl vienkāršāk: “Mūks jautā skolotājam,– Cilvēks atnācis bez nekā?! Nomet to – seko ātra atbilde. Kas jānomet, ja viņam nav rūpju?– jautā mūks. Ja tā, tad nes to sev līdzi.– atbildēja Budda.” – Gluži kā gadījumā ar IBM - Windows vai Aplle - Makintosh. Ir dažādas pieejas, platformas un operētājsistēmas, bet abas spējīgas veikt vienu un to pašu uzdevumu. Šis bija tieši tas gadījums. Aiz durvīm gaitenī stāvēja mans tēvs. – Mums abiem ar viņu bija ne tikai viena platforma, mums sakrita mātesplates un programmnodrošinājums, pat firma bija viena un tā pati, nedaudz atšķīrās tikai korpusu dizains un izlaišanas gads, bet tas,– kā teiktu Budda,– nespēj iespaidot procesu. Sen zināms, ka svarīgs ir saturs, ne forma. Mūsu Bios’i neatšķīrās ne par bitu. – Tēvs gaidīja sarunu ar ārstu, es domu apmaiņu ar viņu. Man vajadzēja atvērt savu sakaru kanālu, un lūgt viņa palīdzību. Es biju slikts skolnieks, jo nedēļas laikā spēju salaist grīstē visu to, ko tēvs bija mācījis man piecpadsmit gadus no vietas, ik dienas atdodams sevi man pilnībā. Nu vējā treniņi, mācībās iegūtās zināšanas, askēze, dvēseles un ķermeņa tīrība un šķīstums. Man pēkšņi no kāju apakšas pazuda garīgais pamats. – Es vairs biju tikai Nekurienē. – Bet vispirms man vajadzēs lūgt piedošanu Tēvam, Sunim un Abām Meitenēm, tikai tad visiem pārējiem. Vienkārši viņi visi nedrīkstēja ciest manis dēļ. – Man būs jālūdz piedošana arī Viņam, jo man nebija nekādu tiesību uz Viņu ļaunoties. – Es biju iegājis Viņa Baznīcas dzertuvē ar piena pudeli rokās. Pavisam biju aizmirsis, ka Viņš nemāk gatavot piena kokteiļus. – Es vienkārši gribu saglabāt tīru karmu, nākamajā dzīvē pacelties pakāpi augstāk, izsūdzēt grēkus, visiem izlūgties Piedošanu un tad noskaitīt Manu mantru – Om Mani Padme Hum. – Tas gan nebija galvenais kāpēc gribēju lūgt tiem piedošanu. Man vajadzēja atrast stabilu pamatu sev zem kājām. – Es noskaitīju mantru, Om Mani Padme Hum, lai ātrāk varētu sākt meditēt, atvērt sakaru kanālus un, iespējams, paskatītos uz sevi no malas. Man tas bija nepieciešams, lai izprastu cēloņus, nevis ieraudzītu sekas. – Sekas biju es pats. . – Om Mani Padme Hum, Om Mani Padme Hum, Om Mani Padme Hum.. *** – Labi, ka Suni aizvedi pie kaimiņa. Tev jābūt ļoti pateicīgam, ka viņš tevi nenodeva un tikai viņa uzstājības dēļ tevi laicīgi atrada un paspēja atvest šurp. Vēl pusnaktī viņš izmisīgi gribēja palīdzēt tev, bet neviens viņu nesaprata un ieslēdza otrā istabā. Viņš to pilnībā sagrāva un izgāza durvis. Nu mums būs tur jārīko remonts un jāpērk jaunas mēbeles. – Tas vēl nav viss. Mums būs jāpērk kaimiņam, saukšu par Modžahedu, vēlāk sapratīsi kādēļ, arī jaunas drēbes un jāapmaksā ārstēšanās izdevumi slimnīcā. Izejot pa ārdurvīm Suns Modžahedu parāva, pārvilka pāri ielai, un atlikušos simtu piecdesmit metrus līdz mājai vilka viņu pa šķembām. Labi, ka viņš pa ceļam nepazaudēja mobilo un atslēgas, varēja atslēgt durvis un izsaukt pa 112 ātros. Tā atveda jūs abus uz slimnīcu vienlaicīgi. Tavu autovadītāja apliecību un Zaļo polisi piereģistrēja un nebūs jāmaksā ne santīma, bet par tavu vārda brāli būs jāmaksā pilna summa. Viņš tagad izskatās kā īsts modžahedu upuris – smadzeņu satricinājums, izmežģīta plecu locītava, pārsista uzacs, divas plēstas brūces, trīs griezumi un trīs kodumi. Pat svētā Inkvizīcija to nespētu paveikt ātrāk par tavu Suni. – Modžaheds priecīgs, ka ātrie paspēja tevi laikus atvest uz slimnīcu. Tu viņam būsi vairāk nekā asins brālis un parādnieks uz mūžu. Viņš tiešām ir īsts draugs. Sākumā aizgāju pie viņa, jo viņš vienīgais redzējis tevi divas pēdējās nedēļas katru dienu un tovakar. Viņš uzlika visus punktus uz “i”. Izlasīju īsziņu, kuru nenosūtīji un pārstāju par tevi baidīties. Esmu mierīgāks par pandu, Dalailamu un Buddu, visus kopā ņemot. Aptieciņā bija tikai Tibetas zāles, nekaitīgas pat lielās devās. – Pats vienreiz biju līdzīgā situācijā un divu dienu ilgā komā, tikai man toreiz nebija ne vīrusa, ne augstas temperatūras, jo pirms tam nedēļu ilga mana Pasaules uzskatu krīze. Man bija jāpieņem ļoti svarīgs lēmums un es to pieņēmu. Nekad neesmu to nožēlojis. – Tu neko neesi zaudējis, tikai ieguvis un norūdījies, pēc nedēļas tu mācīsi citus, ja izturēsi šo pēdējo pārbaudījumu. Tu sapratīsi to, ko nesaprati, jo nespēji ieraudzīt to, ko spēj ieraudzīt tikai īstens guru. Tagad tu arī tāds esi. Ir pienācis Apskaidrības brīdis, novērtē to. . – Viņš jau ir tev piedevis, Viņš māk uzklausīt citus. Es arī esmu piedevis, tu norādīji uz manām kļūdām. Paldies tev, dēls. Palūgsi piedošanu un atvainosies, kad izpratīsi savu būtību un esību, tikai tad tu spēsi to pateikt, lai Viņas tevi tiešām saprastu. Domāju, ka Suns tevi sapratīs labāk. – Tas, protams, bija joks nevietā, atvaino. Tava mamma, ja vien vēl būtu dzīva, laikam ar mani nerunātu nedēļu un, ietu meditēt, lai izprastu šo vīriešu muļķīgo asprātību. Mēs taču vērtējam cilvēku pēc paustajām domām un atziņām, zinātkāres un labajiem darbiem, nevis dzimuma vai izskata. – Protams palīdzēšu tev uz brīdi paskatīties no malas, tas prasa lielu koncentrēšanos un enerģijas patēriņu, bet es tā arī līdz galam nesapratu, kas konkrēti man vēl ir jāizdara. . – Apmīļo Suni, ieslēdz manu mobilo un, ja zvanīs Viņa, pasaki, ka esmu slimnīcā. Vairāk nekas nav jādara. Es zināšu precīzu laiku, kad Viņa man zvanījusi, pēc tam varēšu runāt ar Viņu, pa tiešo, bez starpniekiem. Negribu, ka Viņa atkārto manu muļķību, es to vienkārši nepārdzīvotu. Esmu atbildīgs arī par Viņu. Nav nekā svarīgāka par to. – Tagad palīdzi man pacelties, es pats gribu redzēt visu – kur atrodos, kas notiek visapkārt. *** Svētdiena ~ 12 am – Zemgaroza analizē iegūto informāciju un man nav spēka, ne laika lai rakātos sevī, un iespējas koncentrēties meditācijai. . – IZEJA NO BEZIZEJAS STĀVOKĻA IR TURPAT KUR IEEJA. . – Es lēnām caur avotiņu cēlos augšup un iesākumā caur intensīvi starojošo auru varēju redzēt tikai savus tumšos pusgaros, piesvīdušos matus Tie bija mitri, jo galvas āda svīda, cenšoties tikt vaļā no organismā salietā šķidruma un ķīmijas. Tad parādījās nedaudz aprasojusī piere, deguns, lūpas, zods un tālumā kļuva manāmas manas 44 izmēra pēdas. Pēc brīža redzēju sevi pilnībā. Pāri krūtīm bija pārsieta desmit centimetrus plata lenta, bet viena māsiņa to pašlaik raisīja nost, otra apklāja manas kājas un vidukli ar pus palagu. Rokas un kājas man bija piesietas pie gultas apmales. – Labās rokas locītavā, piespiests ar plāksteri, atradās katetrs ar diviem ievadiem. Pie viena no tiem bija pievienota sistēma plastmasas pudelei ar Ringera šķīdumu. Otra, ar 0,9% sālsūdeni, atradās līdzās un bija jau tukša. Man nebija ilūziju, ka tur ir tīri šķīdumi, zāles mēdza pievienot klāt pēdējā brīdī. – Gultas galvgalī bija lapiņa ar uzrakstu,– “Nolite flere, non est mortus, sed dormit”. – Uz krūtīm man atradās trīs elektrodi un vadi no tiem stiepās pie vairākiem aparātiem man tieši virs galvas. Uz monitoriem pārvietojās dažāda veida līknes. – Tieši tādi paši aparāti bija arī manai kaimiņienei, nenosakāma vecuma meitenei dzeltenīgā krāsā. Viņa nebija apklāta un es aplūkoju to tuvāk, lai noteiktu viņas vecumu. To, ka viņa nebija ķīniete, konstatēju pēc vaibstiem un matu krāsas – tie bija blondi. Mazās tvirtās krūtis un mazās retās pūciņas uz kaunuma liecināja, ka viņai nav vairāk par sešpadsmit gadiem. Ja viņa nebūtu kaila, es viņai dotu vismaz divdesmit piecus gadus, tik apvītusi un veca izskatījās viņas drogu saēstā āda. – Uz roku un kāju vēnām varēja manīt daudzu adatu dūrienu pēdas, bet šoreiz sistēma bija pievienota centimetru virs atslēgas kaula un ievadīja zāles tieši artērijā. Mani pārņēma šermuļi – viņa izskatījās briesmīgāk par bomzi. – Esmu sastapis arī narkomānus un narkodīlerus. Kad gāju 9. klasē viens man tās piedāvāja netālu no skolas. Man pietika spēka atteikties un piedāvāt viņam biļeti uz Abreni par brīvu. Man viņš vairāk neuzplijās, bet dažus manus draugus uzsēdināja uz adatas. – Es paskatījos uz trešo palātā gulošo. Pēc izskata viņš bija gadus divus trīs vecāks par mani, tipisks baltā apkaklīte un klubinieks, ar nevērīgu un pašķidru bārdiņu. Tādi ir arī mūsu universitātē. Viņi nelieto zāli un vitamīnus – viņu spārnotais zirdziņš ir kokaīns, reizi divas mēnesī. Viņu rokas nav sadurstītas, bet šoreiz, viņa Pegazs ir pārbarots, spārni ir nolaisti, tie piesieti gultas malai. Katram savu Prokrusta gultu – arī Pegaziem!. Lai viņiem vieglas smiltis zem kājām. – Aiz stikla sienas sēdēja trešā medmāsa un runāja pa iekšējo telefonu, tad izdarījusi ierakstu žurnālā, viņa pienāca pie pārējām medmāsām un sāka kaut ko stāstīt. Viņas vispār nerunāja par darbu, bet par to, ka sākušās Stockmann Trakās dienas un visa Rīga staigā ar milzīgiem, līdz ūkai piebāztiem, dzelteniem plastmasas maisiem. – Es paskatījos viņu uz beidžikiem, lai uzzinātu viņu vārdus, ja man kādu vēlāk vajadzēs pasaukt, un ieklausījos sarunā. Tik labskanīgi tīru un tēlainu valodu man nav nācies dzirdēt pat mūsu Universitātē pasniedzēju vidū, bet te trīs krievu medmāsas savā starpā runājās latviski. VVF un Kalvītis var aiz skaudības nomirt, bet viņiem nav tik izkopta latviešu valoda. . – Es redzēju visu ko biju vēlējos, pat vairāk, tāpēc atgriezos savā vēl pagaidām nestabilajā čaulā risināt savas, ar Pasauli un Mīlestību, saistītās problēmas. Pamanīju kā atvieno no manas vēnas, līdz galam neiztecināto, sistēmu un aiznes projām. Laikam tēvs jau bija runājis ar ārstējošo ārstu un no šī brīža es biju pats sava Likteņa lēmējs. *** – Nezinu cik cietis ir, un cik paļāvīgs būs, mans HDD pēc Ikara augstā lidojuma pretī savai Lielajai Mīlestībai un tam sekojošā kritiena no Kosmiskiem augstumiem līdz paša Tartara dibenam, tomēr, tas neliedz man atcerēties visu to patīkamo un mīļo ko Tu esi man teikusi, kamēr gaidu Tavu zvanu. – Vēl gribu uzķert robežu, kad no Tava skolotāja kļuvu par Mīlestības Vergu, Muļķi un Svēto vienlaikus. – Es zinu, ka tikai Muļķiem ir privilēģija teikt patiesību, nevienu neapvainojot, bet Svētais noteikti ir pārmetums manam grēcīgumam. – Es pajautāju savam Alter Ego:– Kādam mērķim radīta šī Pasaule? – Zini ko viņš man atbildēja?– Tādēļ lai mūs nemitīgi tracinātu. Darbosimies neprātodami..– tas ir vienīgais līdzeklis, kā padarīt dzīvi panesamu. – Ego tomēr pretojas:– Ēzelis izvēlēsies salmus, nevis zeltu. – Tikai Tavs zvans var izšķirt šo neauglīgo strīdu Ego un Alter Ego starpā. Ja būtība izprasta, vārdi nāk paši. *** – CURRENTE CALAMO. IN BREVI, ABSIT INVIDIA VERBO. DE FAKTO, FORTUNAM SUAM QUIAQUE POTOR. DEIS GRATIA! . – Labi, es nezinu cik ilgi es vēl uzvedīšos kā muļķe, bet nu es saņēmu savu pēdējo drosmi un tā tad.. – Es tevi mīlu, es nezinu kā, es nezinu kāpēc, un man liekas, ka man tas nav jāzin. Es zinu ka tā nav pusaudža stulbība, bet es vienkārši jūtos kā vēl nekad neesmu jutusies, es tevi neredzu un ne īpaši daudz par tevi zinu, bet katrs vārds, ko tu man esi teicis, man ir bijis īpašs.. – Un tāpēc es zinu, ka es varu teikt: – ES TEVI MĪLU! Man tagad gribās teikt to visu laiku, es nevēlos domāt ko es saku, un uzreiz vieglāk palika! – Nevar būt, tu esi nedaudz nojūdzies manis dēļ? Kāpēc? – Nē, es neko vairs nezinu, neko vairs nesaprotu. Man liekas, ka dzīvnieks ir gudrāks par cilvēku, jo laikam es esmu Lolita un nekas vairāk. Mani nebiedē ne pasaules aizspriedumi, ne kādi morāles noteikumi, mani vispār nevada likumi, bet gan anarhija. Mani neintresē ko cilvēki domās, bet tu + es = rezultāts.. – Labi, šo visu sviestu es sāku ar to, ka pateicu, ka esmu tevī ieķērusies, bet nu man liekās, ka varu teikt to jau nedaudz nopietnāk. Es esmu savtīga vai ne? Es pašlaik uzvedos tā kā mazs izlutināts skuķis. – Tas ir tik dīvaini, mēs atrodamies viens no otra iespējams, ka tālu. Mēs viens par otru īpaši daudz nezinām, nekad neesam tikušies, bet mēs sakām, ka mīlam viens otru.. – Man ir bail no mammas, jo viņa man tikko pajautāja ar ko es sarakstos un kas tas par puisi. Nu es neko neatbildēju, bet nu viņa mani pieskata kā mazu bērnu. – Es negribu būt uzmācīga, bet vai mēs varētu kādreiz satikties? (Me sāk uzvesties neloģiski). Es savā dzīvē neko neesmu sasniegusi, es vēl esmu bērns. . – Es nenobijos no Tava pirmā soļa, es to atkārtoju pie sevis kā īpašo Mīlestības lūgsnu. Es atceros to vārds vārdā. Septiņu dienu un nakšu esmu ar Tevi to kopā atkārtojis simtiem reižu. . – Tas laikam bija tas, no kā es visvairāk nobijos. *** HARDWARE CONTROL CPU – normal, HDD – normal, RAM – normal, normal, normal, normal, normal, normal, normal..., ERROR – RAM INFECTED! LOVE VIRUS! – Ctrl Alt Del? – Yes! ERROR, ERROR . HARDWARE CONTROL CPU – normal, HDD – normal, RAM – normal, normal, normal, normal, normal, normal, normal..., ERROR – RAM INFECTED! LOVE VIRUS! – Ctrl Alt Del? – NO! – CORRECT . HARDWARE CONTROL CPU – normal, HDD – normal, RAM – normal, – DON’T LOVE.. – CORRECT? – NO! – Ctrl Alt Del? – YES! . HARDWARE CONTROL CPU – normal, HDD – normal, RAM – normal? *** Svētdiena – 2:42 pm ..Sakaru pārbaude – 2:42 pm ..Ienākošie 1. ..Izejošie 1. ..Izejošie 2. ..Izejošie SMS 1. ..Sakaru kanāls atvērts, netiek izmantots. *** Otrdiena – 9:00 am ..Sakaru kanāls atvērts. . – Karalis ir miris, lai dzīvo Karalis! . – Man uz vaiga dejo mazs saules zaķītis un ar savu ļipu mani modina jaunai dzīvei. Es atveru acis, ar izbrīnu aplūkoju nepazīstamo telpu. Man nav ne mazākās jausmas kā esmu te nokļuvis. Aiz loga saulains rīts un saules zaķīši lēkā pa hromētām detaļām un uz griestiem sarīkojuši īstu svētku ilumināciju. Interesanti, par godu kam? Ievērojusi ka esmu pamodies, pie manis atsteidzas māsiņa. – Lielais guļava beidzot pamodies. Galva nereibst, slikta dūša nav?– jautā viņa un stādās priekšā.– Esmu NN. – Jau svētdiena?– Skatos uz viņu ar nedaudz piemiegtām acīm, saules zaķīši tā vien grib man ielēkt acīs. – Nē, otrdiena. Tu nogulēji sešdesmit stundas no vietas,– viņa man paskaidro un liek mērīt temperatūru, pēc tam ieej dušā noskaloties. – Ielieku termometru padusē, aizveru acis, mēģinu koncentrēties. Parasti man pilnīgi pietiek ar trijām četrām pagulētām stundām, dažreiz pat mazāk, bet pēkšņi sešdesmit stundas. – Iekšējā balss saka, ka pa kreisi no manis jābūt sievietei ar gaišiem matiem, bet taisni priekšā, kur manu ko nelāgu, jābūt vīrietim ar bārdu. – Vai šeit nesen negulēja sieviete ar gaišiem matiem un tur puisis ar bārdu?– jautāju NN un rādu ar kreiso roku. – 37,3.– viņa teica paskatoties termometrā.– Tiesa, tiesa gulēja gan te meitene, viņu pārcēla uz terapiju, bet tur tas puisis. Viņu tikai pirms divām stun..– viņa aprāvās. – Duša ir pa kreisi, blakus ārsta kabinetam. Dvielis jau pakarināts. Drēbes vēl nav atvestas, pagaidām uzvelc halātu.– un sāk pārklāt gultu. NN ir tikai gadus divus par mani vecāka. – Ieeju dušas kabīnē un pavirzu rokturi. No augšas tekošais ūdens ir pavēss, bet patīkams, tas veldzē miesu un dvēseli. Aizvēris acis, es, minūtes piecas, ļaujos tīkamam strāvojumam ko tas sevī nes un skaitu mantru - Om mani padme hum. Brīžam uzplaiksnās tēli un vīzijas, mirgojoši salūti un gaismēnas, dzelteni plastmasas maisiņi un pretīga čūska, bet atskaites punkta vīzijām nav. Ieziepējos, tad nostājos zem ūdens strūklas un uztaisu sev kontrastaino dušu. Man tāda ļoti patīk, tā palīdz uzņemt pozitīvu lādiņu. – Noslaukos dvielī un apskatu sevi lielajā spogulī pie sienas. Tie paši mati, seja, augums, ādas krāsa, acis kā bija, tā arī tumši zaļā krāsā, zilumu vai asins izplūdumu arī nav. Viss ir kā parasti, ja neskaita mazu brūcīti labās rokas elkoņa locītavā. Iesviežu mitro dvieli plastmasas kastē, uzģērbju halātu un eju uz palātu. – Pēc brīža ienāk ārsts, apskatījis kādā krāsā man mēle un acu āboli, viņš izjautā ar ko esmu slimojis bērnībā. Uzrakstījis kaut ko uz papīra lapas, viņš saka māsiņai:– No manas puses viss kārtībā, varat vest uz terapiju.– uz aiziet. *** Otrdiena – 1:20 pm – Modžaheds jau gaida mani pie reanimācijas ieejas stikla durvīm. Jau pa gabalu ievēroju zilumu ap kreiso aci, plāksteri virs tās, noskrāpēto kreiso vaigu, degunu un zodu. Kreisā roka piesaitēta pie vēdera, lai nekustētos, labās rokas plauksta apsaitēta. Kādas vēl brūces apslēpa drēbes, vēl nezināju. Es arī viņu turpmāk saukšu par Modžahedu, jo vārdi mums ir vienādi. – Tēvs atbrauks ap pieciem vakarā. Teica, ka atvedīs drēbes, čības, dvieli, un visu nepieciešamo higiēnai, sulas kā prasīji, augļus, gatavus salātiņus.– NN visu sīki uzskaitīja pa punktiem. – Es nezināju, ka esi veģetārietis, pat cīsiņus neēd. Tad tāpēc tu tāds slaids. Būs man arī jāpadomā par diētu. Tad grāmatas kladi, pildspalvas, notbuku ar DVD filmām un spēlēm, un tas arī laikam viss ko viņš nosauca. – Kā? Bet kur palika mobilais, aizmirsi pateikt?– es biju satriekts līdz sirds dziļumiem.– Man ir jāgaida Viņas zvans. Iedod mobilo, es pazvanīšu tēvam. – Palika palātā, pakaļ neskriešu, jau tā esam aizkavējušies. Varam nokavēt pusdienas.–- Viņa paskatījās pulkstenī. – Nekur viņa nepaliks tava meitene. – Re, beidzot lifts, ka par brīnumu brīvs, braucam augšā,- teica NN stumjot ratiņus liftā. – Brauc līdzi, Modžahed. – Iešu kājām. Kas man ir trīs stāvi? Pēc pusdienām nāc pie manis ciemos uz ķirurģiju, tad arī papļāpāsim. Tev tikai pa trepēm jāpaceļas stāvu augstāk, tad pa kreisi no lifta un pirmās durvis pa labi. Es jau tevi tur gaidīšu ar bazuku, janky. Labi amigo, arrivederči. Labu apetīti. – Lifta durvis aizvērās paslēpjot mūs no Modžaheda skatiena, un gaidām līdz liftniece mūs pacels līdz trešajam stāvam. *** Trešdiena –12:05 pm – Labi sīkais, beidz spēlēt CS, man ir jāraksta stāsts.– es teicu ienākdams palātā.– Ek, ja varētu pazvanīt Viņai, parunātu, varbūt varētu izdomāt vēl kādu detaļu ko pielikt klāt. – Ko jūs izdomātu, varbūt kopā rakstītu?– Modžaheds nospieda džoijstiku un notbukā atskanēja šāvienu sērija.– Viss, piebeidzu pēdējo jeņķi. Esmu izgājis trešo līmeni. – Nezinu, SMS aizsūtītu, pazvanītu, varbūt vēl neguļ līdz pusnaktij kā parasti,– es paskatījos monitora labajā stūrī un biju šokēts.– Jau piecas pāri pusnaktij. Jābeidz, drīz solīja atnākt NN palīdzēt ievadīt tekstu. Viņai tas ātrāk sanāk. – Viņa nāks kniebties ar tevi? Tu nu gan ātri esi viņā iegrābies.– viņš klusi iespurdzās. Sīkajam noteikti pēc smadzeņu satricinājuma kaut kas nebija kartībā ar galvu, – Tev tiešām vairs ķirbis nestrādā.?– es pieklauvēju viņam pie pieres,– Tev no spēlēšanas pārkārsušas smadzenes. Ej gulēt, Modžahed. – Tev pašam pārkarsušas. Ne jau es indējos, bet tu. Tikai tāpēc, ka viņas tev negrib dot.– viņš kļuva dusmīgs. Vīrietis no blakus gultas paskatījās uz mums, bet neko neteica.– Labi, ka tev nav vanna, tu to noteikti būtu izdarījis un tevis tagad nebūtu, idiot. Es ar tevi vairs negribu runāt, neveiksminiek, es aizeju uz savu nodaļu. – Durvīs viņš saskrējās ar NN, paskatījās uz viņu, pagrūda malā un aizskrēja. NN stāvēja durvīs un skatījās kā viņš izsauc liftu un iekāpj iekšā. Klusi aiztaisījusi aiz durvis viņa piesēdās man blakus uz gultas malas. – Ko tu viņam tādu pateici, ka viņš aizskrēja raudādams?– viņa jautāja un skatījās man tieši acīs.– Tā raud tikai zēni, kuri mīl kādu. Par ko viņš apvainojās, ko viņam tādu pateici? – Neko sevišķu. Pateicu, ka tu atnāksi ievadīt tekstu un viņam aizbrauca jumts. Domāja, ka tu nāc pie manis seksoties, palika jocīgs,– es negribēju viņai stāstīt viņa murgus par Viņām Abām, un par to vannu ne tik.. *** Ceturtdien – 10:40 am – Viņš tiešām nezināja cik lielā mērā teiktais par vannu bija taisnība. Es jau vienu cilvēku pirms četriem gadiem redzēju vannā, kura bija pildīta ar aveņkrāsas šķidrumu. Tajā gulēja mana laba draudzene no jauniešu centra literatūras sekcijas. Es gāju 12., viņa 11. klasē, bet tikāmies galvenokārt centrā. – Tolaik man patika liriska dzeju, viņa filozofiska, nopietna – tā mēs iepazināmies. Viņa stāstīja, ka viņai patīk izzināt lietu kārtību un kā iekārtota Pasaule, tad ar dzeju pastāstīt citiem. Mēs bieži pie viņas dzērām teju, diskutējām par dzīvi, bet tad viņa vairs uz centru nenāca. Kad aizgāju pie viņas uz mājām, viņa tobrīd izvadīja divus vīrus melnos uzvalkos ar baltiem beidžikiem pie atloka. Viens no viņiem teica, lai studē Almas grāmatas 20 nodaļu un citreiz, paskaidrošot visu kas tur neskaidrs. Man teica, lai es arī atnākot, viņa man pateikšot kad, un aizgāja. – Šoreiz istaba šķita drūma, nemājīga, kā zaudējusi dzīvību, pat gaiss bija smags. Neko daudz parunāt nesanāca un drīz gāju prom. Viņa teica, ka drīz pazvanīšot man, ka ar viņu viss esot kārtībā, tikai nedaudz sāp galva. – Pēc trijām dienām viņa pazvanīja, teica, ka steidzami vajadzīga palīdzība, lai droši ejot iekšā, durvis viņa atstāšot vaļā. Kad pēc pusstundas ienācu dzīvoklī, durvis tiešām bija vaļā, arī uz vannas istabu. Uz vannas malas bija tukša bundža ar džin-toniku, matu šampūni un balzāmi, un grāmata ar trim atvērtām zīmītēm. – Man adresētā zīmītē bija rakstīts:– “Tu zināsi kuru no zīmītēm atstāt. Ja atstāsi zīmīti A, tad grāmatu ar zīmīti B iznīcini, lai vēl kāds neuzķeras uz šī āķa. Ja atstāsi zīmīti B, tad iznīcini zīmīti A. Es paļaujos uz Tevi.” – Zīmīte A bija:– “Lūdzu nevienu nevainot, tā ir tikai mana izvēle.” Zīmīte B bija pielīmēta pie grāmatas vāka:– “Tu drīzāk esi Naids, ne Mīlestība. Esi nolādēts, Dievs.” – Tad man šķita, ka Viņš nevar būt vainīgs. Grāmatai ar pielīmēto zīmīti bija jāpazūd. Viņa vēlējās izzināt lietu kārtību, es negribēju šo lietu kārtību izjaukt. – Līdz šim neviens to nezināja, arī tēvs nezin kāpēc negribu mājās vannu un nemīlu Akvaparku. *** Piektdiena – 2:30 pm Labi, Modžahed, ārstējies un cerams, ka jaunnedēļ atkal būsim kopā. Mums ar tēvu jāķeras pie dzīvokļa remonta. Kad atbrauksi mājās, viss būs Nummber One. Mūsu mikriņš jau nāk. Bye! – 3:30 pm Sveiks mans Suns, sagaidīji beidzot mani mājās beidzot sveiku un veselu. Ejam uz parku, mēs esam pelnījuši pa īstam pajārēties. Suns, blakus! Uz parku skriešus, maršs! Es paņemu mobilo un cenšos panākti savu Suni. Mēs viens ar otru esam lepni, mēs esam dzīvi un laimīgi neraugoties uz apkārtējo Pasauli un meitenēm. – 5:24 pm Jāizķer blusas stāstā, nav laika nearvienu pļāpāt. Ar Tevi Suns arī. Tas stāsts ir arī par Tevi, mans Mīļais Draugs. – 8:45 pm Mums viss pa vecam, bet beigas nelabošu. Neviens ar mobilajiem nemētājas. Žēl viņus, viņi arī ir no mūsu labākajiem pieradinātajiem draugiem par kuriem nesam pilnu atbildību. – 9:00 pm Ielieku draugos Baltā karoga ēnā.. – 9:15 pm Mans mobilais nodzied Oh boy un es jau zinu kas man zvana. Tā, protams, ir Viņa. Viņa ir sašauta un satriekta par to kas ar mani ir noticis šajās dienās un mūsu starpā vispār. Pēc stāsta nobeiguma nav iespējams saprast vai spēšu piedot Viņai un Kādu vēl vispār mīlēšu. – Arī es pats to nezinu, ar vienu Kluso nedēļu es noteikti cauri netikšu. Es esmu garīgo, morālo un ētisko pārvērtību krustcelēs. Man tas vienam ir par smagu. Es baidos tam visam iziet cauri vēlreiz. Es vēlreiz to neizturēšu. – No izmisuma, neskaidrības un galīga bezcera man gribās raudāt, bet iesākušies šņuksti pēkšņi pārtop skaļos, histēriskos smieklos. Arī tie palīdz noņemt stresu, bet tie kļūst tik nevaldāmi, ka diafragmai draud piemesties krampji. Es cenšos dziļi elpot, lai pārtrauktu histēriskos smieklus. – Par ko tu tā smejies? – Vai to dzejolīti par saulstariņu rokās atceries? – Vai šo: “ Nu, re, divi muļķi vannā un rokā saulstariņš mazs.. Vai tā bijis kopš Pirmsākumiem?” – Jā, tas pats, bet vai Tu maz zini, ka man nav nemaz vannas, tikai duša un.. – Muļķis!– viņa ir ļoti dusmīga un nomet klausuli, pirms paspēju pateikt, ka man vēl ir džakūzī. *** – Protams, ka esmu muļķis, ļoti liels, Tevī iemīlējies, Muļķis. – Man nav ne vannas, ne dušas, kur nu vēl džakūzī. Man esi tikai Tu un mans Suns. – Duša ir manam labākajam draugam kaimiņos, bet katru rītu parasti dodos uz tuvāko pļaviņu netālu no manas mājas, un rīta rasā mazgāju savu pļāpīgo muti. Ja gribu nomazgāt ko vairāk, tad dodos uz Daugavu. Līdz viņai ir mazāk par kilometru. Nepilnas desmit minūtes.. . – ..un rokā man saulstariņš mazs.. *** – Moris savu ir padarījis, Moris var iet.. *** – Autors ir Viņš. . # Turpinājumu skatīt augšā – “Ievada un komentāra vietā” # (Comment on this)
12:51 pm	Baltais karogs from Helena of Bodom Baltais karogs trīs vārdi kas par daudz ir teikti trīs vārdi ar kuriem mēs bezjēdzīgi svaidāmies pārāk bieži mēs sakām ko domājam pārāk bieži mēs nedomājam ko sakām es paceļu balto karogs es padodos jo nav vērts man būt es padodos pāri manai sirdij plīvo baltais karogs un trīs vārdus kas man jāsaka es nekad vairs neteikšu jo pārāk daudz tie teikti (Comment on this)
12:49 pm	Tikai Tev Tikai Tev Dienas lēnām krēslojas un tumst Pavasarīgs marta vakars klāt Atkal redzu mīlas skatu saulainu Gribas man ar tevi parunāt Kas par to, ka mūsu sapņu kuģi Tālu jūru krastos nepiestāj Kas tāpat, kā piepilsētas bruģis Sāk jau palikt vecs un vientulīgs Marta vakars gadus skaitīt liek Kopš, kad ir man 16 Un kāpēc esam svešinieki Kas to zin un pateikt var Kā var aizmirst solījumus tādus Marts, kas pavasara laimi nes Kā tu spēji aizmirst mani Ka tik ātri esmu nonievāts Tādēļ es šai dienā skumstu Rakstu tev es rindas šīs Ilgi gribu glabāt solījumu Ko ir atstājusi šķiršanās Kaut mīlu mums ir saprast grūti Kaut simtiem reižu tā mums vilties liek Kaut arī viež tā skumjas krūtīs Bet vai bez mīlas dzīvot mums ir prieks (Comment on this)
12:48 pm	Ak, Dievs, ja vien Tu esi.. Ak, Dievs, ja vien Tu esi.. *** Ak Dievs.. Ak Dievs, ja vien Tu esi.. Šī ir mana pēdējā lūgsna Tev. . Ak Dievs, ja vien Tu esi,- es nodomāju atverot kārtējo vēstuli draugos,- palīdzi man tikt skaidrībā ar sevi. Divu dienu laikā iemīlēties divreiz, pat man tas ir par daudz. Vai tiešām Tu pats nezini ko dari? Esi sajaucis savus grossbuhus, laikus vai vecuma vītumam pievienojies vēl parkinsonisms kā Kārteram? . Tu jau zini, ka neticu Tev, neticu nevienam, dažkārt arī pats sev, un tad, gribas uz roku locītavām ar žileti zīmēt termometru. Var arī uz zem ceļiem, nav svarīgi. Līniju pie līnijas, kamēr pārņem nespēks, nogurums un svētlaime. Tu jau zini ko tas nozīmē. . Tu iekāp vannā kas piepildīta ar siltu ūdeni un smaržojošām putām, iemalko pēdējo asiņaino Mēriju vai kādu citu drinku ar alkoholu un, domājot par savu meiteni, par abām, ar žileti ātri vairākas reizes uzšņāp elkoņa locītavā līnijas uz paralēlo pasauli. Uz Pasauli kurā Tevis nav. . Tur kur esmu tikai es un Viņa viena. Varbūt. Kā krievu totalizatorā.. Te es esmu, un te manis vairs nav. Varbūt arī viņu abu nav.. Viņu nav, nav arī Mīlestības.. Nožēlojami un bezgala žēl. . Kāpēc Tu neesi visu līdz galam izdomājis, viņu tur taču var arī nebūt. Kāpēc? . Es atkal būšu viens. Tikai es un Tu. Tā ir netaisnība no Tavas puses. . Man nepatīk Šekspīrs, man nepatīk Romeo un Džuljeta. Tu arī man nepatīc, Tu trīcošais veci, ar garo un sudrabbalto bārdu. Tu, kas bija spējīgs likt Izraēļa bērniem, Taviem bērniem, klīst četrdesmit gadus pa tuksnesi. Es Tevi ienīstu Viedais, Tu nespēj risināt ne Pasaules uzmilzumus, ne savu bērnu, ne manas problēmas.. Arī pats savējās.. Vai Tu vispār esi? . Dievs, kāp pie manis vannā, vismaz parunāsimies, iedzersim džinu ar toniku un es Tevi aptaustīšu. Gribu zināt, ka Tu tiešām esi, tāpat kā tās abas meitenes manā dzīvē, draugos, rakstniekos un manā e-pastā.. . Meitenes ar grieķu cilmes vārdiem un kristālskaidrām dvēselēm un Worhola cienīgām bildēm albūmā. Man pat nav dota izvēle. . Tev, tikai četrpadsmit, Tev deviņpadsmit, bet Tev Viedais necik. Tu esi manas iztēles auglis un nekas vairāk. . Es nevaru iegūt Tevi pat domās. Tu esi labāka par Nabokova Lolitu, kura patiesībā bija lelle. Tikai lelle Nabokova rokās un erotomānu fantāzijās. . Vēl joprojām neesmu apskatījis foto Tavā profilā, es vienkārši baidos sajukt prātā. Man pietiek pagaidām ar to vienīgo ko redzu, kad atveru kārtējo Tavu vēstuli draugos. . Un Tu, perfektā, otrā - sirēna un nimfa?. Tev ir Bohēma, savs puisis, bildes kā sen aizgājušām zvaigznēm – Joplin, Monroe, Beatle – uz žurnālu vākiem un posteriem. Kur atradi tādu fotogrāfu, talantīgu un neatkārtojamu kā Tu pati? Un Tavi teksti vēstulēs, kas ir kā no grāmatām ņemti. Perfekti un neatkārtojami kā saulēkts, kā zīmējums uz tikko noķerta tauriņa spārniem, tik pat kolorīts.. . Vai tiešām man jāienīst sava bezspēcība, lai spētu jūs abas mīlēt vienlaicīgi? Vai maniem ideāliem ir jābrūk kā Jērikas mūriem? Es nezinu, palīdzi man, Dievs. . Es atteikšos no Buddas, Muhameda, Šivas un Krišnas, arī no Tevis, ja tas būs nepieciešams, bet palīdzi man. Es Tevi lūdzu. Ak, Dievs. Ja nepalīdzēsi, tad man paliek tikai divas iespējas. Neko gudrāku izdomāt vairs nespēju, man širmis ir aizvēries. To aizvēri Tu. . Jārīko referendums un vispārējās vēlēšanās jāievēl Dievs, kas reāli palīdz, nevis uzrunā tevi no Bībeles, Korāna, Bhagavatgītas vai Mirušo Grāmatas, bet arī reāli palīdz - tev, man, citiem mīlestības apmātiem. Par otro iespēju – burbuļvannu - es Tev jau teicu iepriekš. . Gan viena, gan otra doma protams ir totāls stulbums, bet arī jūs esat divas. Abas manas meitenes, kuras es neprātīgi mīlu un tāpēc jūku prātā.. Tāda ir dzīve. . Es ieslēdzu elektrisko boileri, lai uzsildītu ūdeni vannai. Uz tās malas jau rindojas smaržīgi šampūni un aromātiskās eļļas. Tā jau mani gaida. Es apģērbjos, aizvedu savu suni pie drauga, tad eju uz tuvāko Rimi pēc žiletēm un atslābinoša drinka.. . Es drīz būšu pie Tevis, Dievs, tad arī parunāsim divatā, aci pret aci, zobu pret zobu. Parunāsim par visu.. Mēs abi būsim līdzīgi – Tu un es. Tik man vēl lāgā neaug bārda. Piedod.. . Piedodiet arī jūs man, manas abas meitenes.. . Man negribas atstāt Fetišus, kā to pirms manis darīja Merlin Monroe, Janis Joplin, Elvis Presley un daudzi citi. Es gribu aiziet kā Jim Morrison un, lai mani apglabā blakus viņam Perlašēzas kapsētā - kapā bez vārda. Parīze man patīk labāk nekā Roma. Monmatrs ir tālāk no grēka nekā pats Vatikāns ar saviem Pāvestiem un Svēto Krēslu. Es ierados šai Pasaulē bez vārda un arī aiziet gribu bez tā. Bez lieciniekiem, bez paraksta, neatstājot aiz sevis nekādas metrikas, anonīmi. Viņš atpazīs savu bērnu, es zinu to pilnīgi noteikti. (Comment on this)
12:47 pm	LAIKS LAIKS *** Nu Buddas līdz Kristum Un atpakaļ Iet Laiks Tev un Man (Comment on this)