| 23. Nov 2006 11:17 nu čomiņ, man vakar viens tādu teikumu uzbīdīja, ka negribot nekādu miljonu, nevajaga viņam, kaukas cits i galvenais - lai dzīve patīkas un tā. ("un tā." "UN TĀ.")
hmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmm. hm.
nu principā, padomāju es, ko tad es te besījos?
jo patiesībā man ļoti patīk mans viegli stagnējošais un ne pārāk biezais dzīvesveids, vienkārši nevaru pierast pie domas, ka, iespējams, nekur nevajag traukties. jo visi kaukur traucas, tikai citiem saka, ka nevajag. bet man sajūta tāda, ka vajag. stipra sajūta. ļoti.
zini, kā ir -
es tā vienumēr domāju:
lūk, kad es kaut vienu lietu mācētu ļoti labi darīt, tad ir neraustītos par visu citu, bet to vienu darītu izcili, un ar to nodarbotos visu laiku, un ar to pašu naudu pelnītu. nu, kā krokodilu Stīvs.
bet patiesība ir tāda, ka es daru labi to, ko daru, un man nav gana.
gribas traukties.
kā tu domā, kad ir laiks piestutēt spieķīti pie koka un atsēst ceļa malā? ir doma    |
