| 21. Nov 2006 10:49 sazin kādā sakarā pēkšņi atcerējos mežu ziemā.
nu, zini, nu?
nu kad tu ieej tādā pamatīgi sniegainā lazdu audzē, kur visi zari apsniguši ar trīs centimetru kaudzīti un noliekušies nebeidzamās arkās, un viss ir tik kluss, ka var dzirdēt vāveres skrienam augšā lejā pa eglēm, bet tāda pusmiegaina dzeņa klaudzināšanās izklausās pēc kalašņikova kārtas.
un tu apstājies pie otrās lazdas un stāvi, un nespēj izkustēties, jo izpostīt ko tādu liekas pārāk vienkārši - sniega kompozīcija uz zemes ir ideāla, uz zariem tā ir ideāla, saules gaisma un ēnas uz kupenām ir ideālas, tikai tu vienīgais tāds ne šāds ne tāds.
kad tu stāvi mežā, un pavisam druscīt snieg, bet tikai pavisam druscīt, un nevar īsti saprast, vai snieg vai tikai vārna noelpojusi dažas sniega plēksnītes no koku galotnēm.
un sniegs krīt virpuļodams, it kā kāds būtu tieši virs tavas galvas sasitis druskās spoguli.
un saule spīd vai savelkas mākoņi, bet tu tikai stāvi un nekusties, līdz kamēr sāk salt pirksti, vispirms roku, tad kāju, tad aukstums zogas tuvāk sirdij, uzmet zosādu uz vēdera, un galva zem cepures pārstāj karst, un tu sāc domāt, kāpēc nekusties, bet nevari atrast pietiekami pamatotu iemeslu, lai ietu prom.
tādu brīžu nav daudz. nespēt aiziet tāpēc, ka ir labi. ir doma    |
