| 8. Nov 2006 09:00 rakstīt un gaidīt atbildes.
tāds baiss ir bijis šis periods.
jāsaņemas un jāpieceļas atkal kājās, nevar visu laiku uz ceļiem dzīves priekšā, tai dāmai tas nav vajadzīgs.
vakar sāpēja galva, tā, ka gandrīz norāvu un izmetu.
es atcerējos daudzas lietas.
to, ka esmu pavisam viens šajā pasaulē, un tā arī vajag dzīvot.
tuvi cilvēki, draugi, kompānija - tie visi ir tikai tādi ziemsvētku bonusi, te ir, te nav, nevar paļauties.
paļauties var tikai uz sevi.
izklausās skarbi, bet, ja to neievēro, tad tu sāc dzīvot, gaidot citus, gaidot viņu vēlmes un lēmumus.
tā nevar.
atzīstu, es nespēju tā pa vidam sadzīvot, esmu galējību ļaudis šajā ziņā.
vai nu kopā visur un visā, vai arī atā un nejauc galvu.
tās, protams, ir īslaicīgas attiecības.
jo patiesībā esmu vientuļnieks un nespēju nevienu izturēt ilgu laiku visur un visā kopā.
bet šodien man pretrunas nevajag.
šodien ir atkal labāk - iziets kārtējais dzīves cikls, caur s..diem uz zvaigznēm. ir doma    |
