| 31. Okt 2006 16:28 [-vēl nekas nav noticis,- tā dienasgaismas lampa pie griestiem, izskatās noslēpumaina, nav diez cik runīga, to vien pasaka un tad klusē dziļdomīgi]
kuš!
(apklusti! nesaki neko!)
kuš!
(neaizver acis. dungo! nedungo!)
kuš!
(spogulī neskaties!)
kuš!
(nosalsti, aizveries!)
ārā
lietū
asfaltā
ir manas pēdas
nožēlojamas
egoistiskas
sēras
nožēlojamas
vairāk par visu
nožēlojamas.
[-kušu, es gatavojos,- tā pusnosalusi puķe podā pagalmā, arī negrib daudz runāties, to vien pasaka un pusprofilā lūkojas uz vārtiem]
atkal neredzu
divus soļus uz priekšu,
sagriežas pulksteņa siknsniņa
sagriežas visa uz iekšu.
atkal eju
kliboju atkal tālāk,
pa kāpnēm vai ejām, vienalga
nonāku vienmēr ārā.
gribu redzēt kaut vienu
laimīgu, neatkarīgu seju,
tumšā darbienas vakarā
tā es kvartālu kvartālus eju.
peļķēs un straumēs pa ietvēm
aizplūst kaut kas nenosakāmi līdzīgs dvēselei, dievam.
lietus ir aizskalojis tikai pusi no manis.
man atkal jāpaliek vienam. ir doma    |
