| 24. Okt 2006 10:11 šoreiz neesmu iecibojies, lai rakstītu savas sēras.
nē.
šoreiz jūtos priecīgi nedrošs.
viss šis joks un visa šī laime slēpjas mazā, melnā pūku bumbulī, ar kuru es gribu papildināt savu iedomāto ģimeni.
jā gan, es gribu kaķi.
kaķis ir noskatīts. (pat rezerves kaķis arī, ššš, kauns teikt, ar dzīvu kaķi tomēr nevar izrīkoties kā ar ugunsdzēšamo aparātu, patiesībā nekādas rezerves nedrīkst meklēt)
informācija par ne-/reģistrēšanu ir sameklēta.
veterinārs vēl nav noskatīts, bet pamatīgi nodomāts gan.
visu esmu nolēmis darīt pareizi.
visu sagādāt.
par visu parūpēties pēc labākās sirdsapziņas.
tikai viens jautājums - ko par to teiks dzīvokļa īpašnieks?
izliks vēl ar visu kaķi. un ko mēs abi tad uz ielas darīsim? es vijoli čīgāt nemāku. šaubos, ka to mācēs arī kaķis. viņam tomēr tikai pusotrs mēnesis.
bet dzīvokļa saimnieks atslēdzis telefonu...
un es gaidu...
pīkst telefons un gremžas:
telefona aparāts izslēgts...
telefona aparāts ārpus uztveršanas zonas...
bet es gaidu...
mans kaķis gaida...
kaķim es vēl neko neesmu teicis. negribu, lai viņš sāktu satraukties. un ja nu pēkšņi izrādās, ka man neļauj viņu ņemt. un nav taču tā, ka es viņu negribētu, bet kā lai viņam to pēc tam izskaidro? labāk, lai viņš nezina.
automātiskais atbildētājs savas domas nemaina:
telefona aparāts izslēgts...
telefona aparāts ārpus uztveršanas zonas...
es gaidu...
nervozēju...
kļūstu greizsirdīgs un bailīgs - ja nu kāds cits manu kaķi iekāro?
šajā brīdī mans spoku "es" dejo mežonīgu tango. kaķa seja vienā pusē, un tad sametas kājas un es redzu dzīvokļsaimnieku (kāpēc šis amats tiek saukts tik garā vārdā?! kaut kā vajadzētu saīsināt). ja nu ne? tad man būs atkal jāmācās dzīvot bez kaķa. kā es to spēšu. mēģinu jau laikus sevi atrunāt: "kaķis ir tikai bonuss. dzīve tāpat ir skaista." - un pats sev ne pārāk ticu: "eh, muļķības tu runā."
es gaidu. ir doma    |
